Aelita

TAI PAŠĀ NAKTĪ

Tai naktī Maša ilgi gaidīja vīru — vairākas reizes sildīja par jaunu tējkannu uz prīmusa. Aiz augstajām ozola durvīm bija klusi un baigi.

Gusevs un Maša dzīvoja vienā istabā, kādreiz greznā, milzīgā, tagad nolaistā namā. Revolūcijas laikā iemītnieki to bija pametuši. Pa četriem gadiem lietus un ziemas negaisi stipri sabojājuši tā iekšieni.

Istaba bija plaša. Ar zelta figūrām izrotātos griestos starp mākoņiem lidoja krāšņa sieviete ar smaidu pār visu seju, apkārt tai spārnaini mazuļi.

«Redzi, Maša,» allaž runāja Gusevs, rādīdams uz griestiem, «cik jautra sieviete, pilnīga miesās un bērnu seši gabali, tā tik ir bāba.»

Pār zeltīto, lauvas ķetnām greznoto gultu karājās kāda veca vīra portrets: pūderēta parūka, sakniebta mute, zvaigzne pie svārkiem. Gusevs bija iesaucis veco par «Ģenerāli Ķepaini». «Tas nekā nav laidis secen, tiklīdz kas nepatīk — tūlīt ar ķepu.» Masai bija bail raudzīties uz portretu. Pāri istabai pārvilkta skārda caurule no dzelzs krāsniņas, kas nokūpinājusi sienu. Plauktos un uz galda, kur Maša gatavoja trūcigo ēdienu, — kārtība un tīrība.

Grieztas ozola durvis veda uz zāli ar divrindu logiem. Izsistie logi bija aiznagloti ar dēliem, griesti vietām iegāzušies. Vējainās naktīs še kaukdams triecās iekšā vējš, skraidīja žurkas.

Maša sēdēja pie galda. Soāca primusa uguntiņa. No tālienes vējš atšalca sērīgus pulksteņa dārdus — nosita divi. Gusevs nenāca. Maša domāja:

«Ko viņš meklē, kā viņam trūkst? Vienmēr grib kaut ko atrast, nemiera gars, Aļoša, Aļoša. .»

Mašai sariesās skropstās asaras, viņa tās nesteigdamās izslaucīja un atbalstīja vaigu pret roku. Pār galvu laidās, nevarēja aizlaisties jautrā sieviete ar jautrajiem mazuļiem. Maša domāja par viņu: «Lūk, ja es būtu tāda — nekur viņš no manis neaizietu.»

Gusevs bija sacījis viņai, ka aizbrauc tālu, bet, kurp, — viņa nezināja, baidījās pajautāt. Vina arī pati redzēja, ka Gusevam grūti, nav izturams dzīvot ar viņu šai brīnišķajā istabā, klusumā, bez agrākās brīves. Nakti viņš redz kaut ko pa sapņiem — sagriež zobus, dobji iekliedzas, nosēžas uz gultas un elš — zobi sakniebti, seja un krūtis vienos sviedros. Nokrīt, aizmieg, bet no rīta melns sejā, nezina, kur dēties.

Maša bija tik rāma ar viņu, tā labinājās klāt — gudrāk par māti. Par to Gusevs viņu mīlēja un žēloja, bet, tiklīdz rīts, — skatījās, kurp aiziet.

Maša strādāja, nesa mājās pārtikas devas. Naudas viņiem bieži nebija nemaz. Gusevs ķērās pie dažādiem darbiem, bet drīz vien tos pameta. «Veči stāstīja — Ķīnā esot zelta zeme,» viņš runāja, «tādas zemes droši vien tur nav, bet tā patiešām mums vēl sveša puse — došos, Maša, uz Ķīnu paraudzīties, kas un kā.»

Baigi kā nāvi gaidīja Maša to stundu, kad Gusevs aizies. Neviena cita viņai nebija pasaulē, tikai viņš. No piecpadsmit gadiem viņa strādāja par pārdevēju veikalos, par kasieri uz Ņevas kuģīšiem. Dzīvoja vientuļi, bez prieka.

Pirms gada kādā svētdienā iepazinās ar Gusevu parkā, uz sola. Viņš sacīja: «Redzu, jūs sēžat viena pati, atļaujiet pavadīt ar jums laiku: vienam garlaicīgi.» Viņa palūkojās — jauka seja, jautras, labsirdīgas acis un — skaidrā prātā. «Nekas nav pretim,» īsi atbildēja. Tā arī viņi nostaigāja parkā līdz vakaram, Gusevs stāstīja par kariem, uzbrukumiem, apvērsumiem — tā, kā tas nevienā grāmatā nav lasāms. Pavadīja Mašu līdz dzīvoklim, un no tās dienas sāka nākt pie viņas. Maša viņu iemīļoja, un viņi sāka dzīvot kopā.

Tējkanna bija uzvārījusies. Maša noņēma to un atkal pierima. Jau sen viņai likās kaut kas čaukstam aiz durvīm, tukšajā zālē. Bija tik skumji — neieklausījās. Bet nupat, skaidri dzirdams, šļūca kādi soļi.

Maša ātri pavēra durvis un izliecās ārā. Pa vienu logu zālē ieplūda ielas laternas gaisma un nespodri meta burzguļainus plankumus uz dažām zemām kolonām. Starp tām Maša ieraudzīja sirmu, galvu noliekušu vecīti bez cepures, garā mētelī, viņš stāvēja, izstiepis kaklu, un raudzījās uz Mašu. Viņai nogura ceļi.

— Ko jums še vajag? — viņa čukstoši jautāja.

Vecitis izstiepa kaklu un tā raudzījās uz viņu. Draudēdams pacēla rādītāja pirkstu. Maša spēcīgi aizcirta durvis, sirds izmisumā sita. Viņa ieklausījās — soļi tagad attālinājās: vecītis acīm redzot gāja pa parādes kāpnēm lejā.

Driz vien zāles otrā pusē atskanēja steidzīgie, enerģiskie vīra soļi. Gusevs ienāca jautrs, kvēpiem notriepies.

— Ielej nomazgāties, — viņš sacīja, atpogādams apkakli, — rīt braucam, ardievu. Vai tējkanna tev karsta? Lieliski. — Viņš nomazgāja seju, spēcīgo kaklu, rokas līdz elkoņiem un slaucīdamies pavērās sievā. — Liecies mierā, nepazudīšu, atgriezīšos. Septiņus gadus ne lode, ne durklis nav varējuši nobeigt. Mana stundiņa vēl tālu: neesmu nāvei lemts. Bet, ja jāmirst, tik un tā nebūs iespējams izgrozīties: muša lidojot aizķers ar ķepu — brīc, un pagalam.

Viņš piecēlās pie galda, sāka mizot vārītu kartupeli, pārlauza, iemērca sālī.

— Uz rītu sagatavo tīru veļu, divus pārus — kreklu, apakšbikses, autus. Ziepes nepiemirsti, ziepes noēd piepes. Ko tad tu — atkal esi raudājusi?

— Sabijos, — atbildēja Maša novērsdamās, — kāds vecis vienmēr staigā, ar pirkstu draudēja. Aļoša, nebrauc.

— Tāpēc nebraukt, ka vecis ar pirkstu padraudējis?

— Viņš piedraudēs nelaimi.

— Zēl, jābrauc projām, citādi gan es ar šo večuku parunātu. Katrā ziņā kāds no bijušiem šejieniešiem vazājas pa naktīm, čāpstina muti, grib dabūt mūs ārā.

— Aļoša, vai tu atgriezīsies pie manis?

— Sacīju, ka atgriezīšos, tātad atgriezīšos. Tpi tu, cik nemierīga!

— Vai tālu brauc?

Gusevs iesvilpās, pamāja uz griestiem un, smiedamies ar acīm, uzlēja karsto tēju uz apakštases.

— Lidošu aiz mākoņiem, Maša, kā šī bāba.

Maša tikai nokāra galvu. Gusevs nožāvājās, sāka izģērbties. Maša klusi novāca traukus, apsēdās lāpīt zeķes, necēla uz augšu acis. Bet, kad piegāja pie gultas, Gusevs jau bija iemidzis, nolicis roku uz krūtīm, mierīgi aizvēris plakstiņus. Mašai pa vaigiem ritēja asaras, tik dārgs tas bija viņai, tā viņa ilgojās pēc Guseva nemierīgās sirds: «Kur gan tas skrien, ko meklē?»

Gaismai austot, Maša piecēlās, iztīrīja vīram drēbes, savāca tīru veļu. Gusevs pamodās. Padzēra tēju, jokoja, glaudīja Mašas vaigu. Atstāja naudu — lielu kaudzi. Uzmeta uz muguras maisu, apstājās durvīs un noskūpstīja Mašu.

Tā viņa arī nedabūja zināt, kurp viņš aizbrauc.