Aelita

NOLAIŠANAS

Sidrabotais, šur tur it kā mākoņkrēpēm pārvilktais Marsa disks manāmi palielinājās. Apžilbinoši vizēja dienvidpola ledāju plankums. Zem tā izpletās izliekts miglājs. Pret austrumiem tas aizvirzījās līdz ekvatoram, netālu no vidējā meridiāna pacēlās, ar malu skaujot daudz gaišāku virsmu, un sašķēlās divās daļās, radot diska rietumu malā otru zemes ragu.

Līdzās ekvatoram — skaidri saredzami — bija pieci melni punkti, apaļi plankumi. Tie savienojās ar taisnām līnijām, kas veidoja divus vienādmalu trijstūrus un trešo — garāku. Austrumu trijstūra pamatu bija ietvēris simetrisks loks. No tā vidus līdz galējam rietumu punktam stiepās otrs pusloks. Dažas līnijas, punkti un pusloki bija izsvaidīti pret rietumiem un austrumiem no šās ekvatoriālās grupas. Ziemeļpols tinās miglā.

Loss kāri vērās šai līniju tīklā: rau, šie mainīgie, ģeometriski pareizie, neizprotamie Marsa kanāli, kas jauca prātus astronomiem. Loss tagad saredzēja zem šī skaidrā tīkla otru, tikko nojaušamu, it kā dzēstu līniju tīklu.

Viņš saka to skicēt sava kabatas gramatiņa. Pēkšņi Marsa disks notrīsēja un sāka slīdēt actiņas okulārā. Loss metās pie reostatiem:

— Darīts, Aleksej Ivanovič, tiekam pievilkti, krītam!

Aparāts pagriezās ar rīkli pret planētu. Loss samazināja ātrumu un pavisam izslēdza motoru. Ātruma pārmaiņa tagad bija mazāk sāpīga. Bet iestājās tāds moku pilns klusums, ka Gusevs saķēra seju rokās, aizspieda ausis.

Loss gulēja uz grīdas, vērodams, kā palielinās, aug, kļūst arvien izdobtāks sidrabotais disks. Likās, tas tagad pats no melnā bezdibeņa lido uz viņiem.

Loss no jauna ieslēdza reostatus. Aparāts iedrebējās, pārvarot Marsa pievilkšanas spēku. Kritiena ātrums samazinājās. Marss tagad sāka aizsegt visu debesi, satumsa, tā malas izliecās kā bļodai.

Pēdējās sekundes bija šausmīgas: galvu apreibinošs kritiens. Marss aizsedza visu debesi. Pēkšņi actiņu stikli apmiglojās. Aparāts šķēla mākoņus pār blāvu klajumu un rēkdams un trīsēdams nu jau lēni slīga lejup.

— Mēs nolaižamies! — paspēja tikai iesaukties Loss un izslēdza motoru Ar stipru triecienu viņu aizmeta pret sienu, apsvieda apkārt.

Aparāts smagi nolaidās un nogāzās uz sāniem.

Ceļi trīcēja, rokas drebēja, sirds stājās pukstēt. Klusēdami Loss ar Gusevu steidzīgi kārtoja aparāta iekšieni. Caur vienu actiņu viņi izbāza ārpusē no Zemes atvestu, pusdzīvu peli. Pele pamazām atžirga, pacēla degunu, sāka kustināt ūsas, noskurinājās. Gaiss bija dzīvei derīgs.

Tad viņi atskrūvēja ieejas lūku. Loss aplaizīja lūpas, sacīja vēl padobjā balsī:

— Nu, Aleksej Ivanovič, esam laimīgi atbraukuši. Kāpsim ārā.

Viņi nometa velteņus un puskažokus. Gusevs pie- āķēja pie jostas mauzeri (drošības pēc), nosmējās un atvēra lūku.