Aelita, Ihiņa un Loss lidoja četrspārnu laivā uz Liziazlras kalniem.
Bez apstājas darbojās elektromagnētisko viļņu uztvērējs — masts ar stiepļu galiem. Aelita bija noliekusies pār nelielu ekrānu, klausījās, skatījās.
Bija grūti saprast izmisuma pilnās telefonogramas, uzsaukumus, kliedzienus, satrauktos pieprasījumus, kas lidoja un virmoja Marsa magnētlaukos. Tomēr gandrīz bez apstājas murdēja Tuskuba tērauda balss, šķēla visu šo haosu, pārvaldīja to. Spogulītī slīdēja satrauktās pasaules ēnas.
Vairākas reizes šai skaņu jūkli Aelitas dzirde uztvēra dīvainu balsi, kas, gari stiepjot vārdus, rēca:
«… Biedri, neklausiet mēlnešiem … mums nav vajadzīga nekāda piekāpšanās… pie ieročiem, biedri, pēdējā stunda situsi… visu varu pad … pad … pad …»
Aelita atgriezās pret Ihiņu:
— Tavs draugs ir pārdrošs un negants, īsts Debesu Dēls, nebīsties par viņu.
Ihiņa kā kaza piespēra kājas, sakratīja rūsgano galvu. Aelitai izdevās konstatēt, ka viņu bēgšana palikusi nepamanīta. Viņa noņēma no ausīm klausules. Ar pirkstiem noslaucīja apsvīdušo iluminatora stiklu.
— Paraugies, — viņa sacīja Losam, — mums laižas līdzi ihi.
Laiva lidoja milzīgā augstumā pār Marsu. Laivas sānos apžilbinošā gaismā laidās ar plēvspārņiem divi lokani, brūnspalvaini, noplukuši dzīvnieki. Viņu apaļās galvas ar plakanu, asiem zobiem bruņotu knābi bija. pievērstas lodziņiem. Lūk, viens no tiem, ieraudzījis Losu, pienira pie stikla un iepleta rīkli. Loss atmeta galvu atpakaļ. Aelita iesmējās.
Viņi aizlidoja garām Azorai. Lejā tagad palika Li- ziazīras smailās klintis. Laiva slīga lejup, pārlidoja Soama ezeru un nolaidās uz plaša laukuma, kas nokārās pāri bezdibenim.
Loss un mehāniķis novietoja laivu alā, pacēla uz pleciem grozus un līdz ar sievietēm devās pa klintīs tikko manāmām, aiz vecuma izbirzušām kāpnēm lejup aizā.
Aelita viegli un ātri gāja pa priekšu. Turēdamās pie klinšu izciļņiem, uzmanīgi šad tad pavērās Losā. Zem viņa lielajām kājām lidoja lejup akmeņi, skaļi atbalsojās bezdibenī.
— Se kāpa lejup Magacitls, nesdams nūju ar piesieto dziju, — Aelita sacīja. — Tūlīt tu redzēsi vietu, kur liesmoja svētās uguns loki.
Aizas vidū kāpnes ievirzījās dziļi klintī, šaurā tunelī. No tuneļa tumsas plūda mitrs valgums. Skardams ar pleciem akmeņus", salīkdams, Loss ar pūlēm kustējās starp gludajām sienām uz priekšu. Taustoties viņš atrada Aelitas plecu un tūlīt sajuta uz lūpām viņas elpu. Viņš čukstēja krieviski: «Mīļā.»
Tunelis nobeidzās pusapgaismotā alā. Visur mirdzēja bazalta kolonas. Dziļāk pacēlās liegi tvaika mutuļi. Burbuļoja ūdens, vienmuļi krita pilieni no dziļumā nesaskatāmiem spraišļiem.
Aelita gāja pa priekšu. Viņas melnais apmetnis un smailā cepurīte atspulga ezerā, dažreiz pazuda tvaika mākoņos. Viņa sacīja no tumsas: «Uzmanīgāk!» — un parādījās uz šauras, stāvas sena tilta arkas. Loss juta, kā zem kājām dreb tilta spraislis, bet viņš raudzījās tikai uz vieglo apmetni, kas slīdēja pustumsā.
Kļuva gaišāks. Pār galvu iemirgojās kristāli. Ala nobeidzās ar zemu akmens stabu kolonādi. Aiz stabiem bija redzama Liziazīras klinšaino virsotņu un kalnu baseinu perspektīva vakara saulē.
Kolonādes otrā pusē bija plata, ar rūsganu sūnu apaugusi terase. Tās malas krauji nošķēlās. Tikko manāmas kāpnītes un celiņi veda augšā alu pilsētā. Terases vidū atradās līdz pusei zemē iegrimis, apsūnojis Svētais Slieksnis. Tas bija liels masīva zelta sarkofags[6]. neveikli darināti zvēru un putnu attēli greznoja to no četrām pusēm. Augšā bija attēlots dusošs marsietis — viena roka zem galvas, ar otru piespiesta pie krūtīm ulla. Visapkārt šai brīnišķajai skulptūrai bija sagruvušās kolonādes paliekas.
Aelita noslīga uz ceļiem pie Sliekšņa un noskūpstīja dusošā attēlu uz sirds. Kad viņa piecēlās, tās seja bija domīga un lēnprātīga. Arī Iha nometās pie dusošā kājām, apskāva tās, piespiedās ar seju.
Klints kreisajā pusē starp pusnoberztiem uzrakstiem bija redzamas trijstūrainas zelta durtiņas. Loss nokasīja apsūnojumu un ar pūlēm pavēra tās. Te bija Sliekšņa sarga senais miteklis — tumša aliņa ar akmens soliem, pavardu un granītā iecirstu guļvietu. Se viņi ienesa grozus. Iha izklāja grīdu ar mašu, uztaisīja gultu Aelitai, ielēja eļļu gaismeklī, kas karājās pie griestiem, un iededzināja to. Jauniņais mehāniķis aizgāja sargāt spārnoto laivu.
Aelita un Loss sēdēja bezdibeņa malā. Saule aizslēpās aiz smailajām kalnu virsotnēm. Asas, garas ēnas sāka stiepties no kalniem, sašķēlās aizu dobumos. Drūms, neauglīgs, mežonīgs bija šis apgabals, kur kādreiz slēpušies no cilvēkiem senie Aoli.
— Agrāk šie kalni bija apauguši ar augiem, — Aelita sacīja, — še ganījās haši bari un aizās šalca ūdenskritumi. Turna mirst. Noslēdzas ilgu jo ilgu gadu tūkstošu loks. Varbūt mēs esam pēdējie: mēs aiziesim, un Turna paliks tukša.
Aelita uz brīdi apklusa. Saule nogrima netālu aiz klinšu šķautnēm, kas atgādināja pūķus. Nevaldāmi, asinssarkani rieti izplūda augšā, mēļajā tumsā.
— Bet mana sirds saka ko citu. — Aelita piecēlās un devās gar krauju, uzlasīdama sausas sūnu šķipsnas, nokaltušus zariņus.
Savākusi tos apmetņa stūri, viņa atgriezās pie Losa, sakrāva sārtu, atnesa no alas gaismekli un, nometusies uz ceļiem, aizdedzināja zāli. Sārts iedegdamies sāka sprēgāt.
Tad Aelita izvilka no apmetņa apakšas nelielu ullu un nosēdusies, atbalstīdamās ar elkoņiem pret paceltu celi, skāra stīgas. Tās ieskanējās maigi kā bites sanoņa. Aelita pacēla galvu pret nakts tumsā iznirstošām zvaigznēm un sāka dziedāt paklusā, zemā, skumjā balsī:
Salasi sausas zāles un aplauztus zarus,
Saliec tos kaudzē,
Šķel akmeni pret akmeni, sieviete, divu dvēseļu valdniece,
Izšķil dzirksti, un kvēlot sāks uguns sārts.
Sēdies pie uguns, izstiep rokas pret liesmu.
Tavs virs sēž otrā pusē aiz plandošām mēlēm.
Viņa acis ir spilgtākas nekā zvaigznes, kvēlākas nekā uguns,
drošākas nekā fosforiskās Ca acis. Zini — kā izdzisusi ogle būs saule,
Kritīs zvaigznes no debesīm, izdzisīs ļaunā Talcetla pār pasauli, —
Bet tu, sieviete, sēdi pie uguns, izstiepusi rokas pret to, Un klausies balsīs, ko saka nākošās audzes. Ak sieviete, tu mūžīgais dzīvības avots …
Uguns sārts izdega. Nolaidusi ullu uz ceļiem, Aelita raudzījās oglēs, tās meta sarkanu mirdzu viņai sejā.
— Pēc senas paražas, — viņa dzedrā balsī sacīja, — sieviete, kas nodzied vīrietim ullas dziesmu, kļūst par viņa sievu..