Aelita

NEJAUŠS ATKLAJUMS

Krēslā Gusevam nebija ko darīt, un viņš sāka klejot pa istabām. Māja bija liela, stipri būvēta — ziemas dzīvei. Tajā bija daudz pāreju, kāpņu, tukšu zāļu, galeriju ar tādu klusumu, kāds mēdz būt neapdzīvotas telpas. Gusevs klejoja apkārt, skatījās, žāvājās:

«Lepni dzīvo, velni, bet garlaicīgi.»

Mājas attālākā daļā bija dzirdamas balsis, klabēja virtuves naži, skanēja trauki. Pārvaldnieka pīkstoša putna balss bēra vārdus, lamāja kādu. Gusevs aizgāja līdz virtuvei — zemai, spraišļotai istabai. Tās dibena dega nespodra eļ|as liesma pār pannām. Gusevs apsta- jās durvīs, paraustīja degunu. Pārvaldnieks un virēja. kuri lamājās savā starpā, apklusa un izbailēs pierāvās aiz virtuves spraišļiem.

— Tvans jums ir, tvans, tvans, — Gusevs sacīja viņiem krieviski, — ierīkojiet pār pliti pavarda sutenieku. Ak jūs mežoņi, un vēl marsieši!

Viņš atmeta ar roku, redzēdams viņu pārbiedētās sejas, un izgāja uz sētas puses lievenēm. Nosēdās uz akmens kāpnītēm, izvilka sirdij dārgo etviju, aizpīpēja.

Klajuma lejgalā pie meža ganuzēns skraidīdams un klaigādams dzina ķieģeļu šķūnī dobji rēcošus haši. No turienes pa ežu, pa augstu zāli uz māju nā"ca sieviete ar diviem piena spainīšiem. Vējš rāva vaļā viņas dzelteno kreklu, plandīja jocīgās micītes pušķīti uz spilgti rūsganiem matiem. Skat, viņa apstājās, nolika spainīšus un, ar elkoni aizsegusi seju, sāka atgaiņāties no kāda kukaiņa. Viņa smiedamās paņēma spainīšus un atkal devās teciņiem uz priekšu. Ieraudzījusi Gusevu, atņirdza baltos zobus smaidā.

Gusevs sauca viņu par Ihiņu, lai gan viņa bija vārdā Iha, pārvaldnieka brāļameita, jautra, tumšzilgana meiča.

Viņa žigli paskrēja garām Gusevam — tikai sarauca

degunu uz viņa pusi. Gusevs taisījās viņai uzšaut ar plaukstu pa muguru, bet atturējās. Sēdēja, pīpēja, gaidīja.

Ihiņa tiešām drīz atkal atgriezās ar groziņu un nazīti. Nosēdās netālu no Debesu Dēla un sāka mizot dārzājus. Viņas biezās skropstas trīsēja. No visa bija redzams, ka viņa ir jautra meiča.

— Kāpēc jums uz Marsija sievišķi tādi kā zili? — Gusevs jautāja viņai krieviski. — Muļķe tu esi, Ihiņ, īstu dzīvi nesaproti.

Iha atbildēja viņam, un Gusevs it kā sapnī nojēdza viņas vārdus:

— Skolā es mācījos ticības mācības; tur bija stāstīts, ka Debesu Dēli esot jauni. Grāmatās stāsta vienu, patiesībā iznāk citādi. Debesu Dēli nemaz nav ļauni.

— Jā, viņi ir labi, — atbildēja Gusevs, piemiedzis vienu aci.

Iha aizrijās smieklos, viņas nazītis veikli lobīja mizas.

— Mans tēvocis saka, it kā jūs, Debesu Dēli, varot nogalināt ar acu skatienu. Es gan to tā kā nemanu.

— Patiešām? Bet ko tad jūs manāt?

— Klausieties, atbildiet mūsu valodā, — Ihiņa iesaucās, — jūsu valodu es nesaprotu!

— Jūsu valodā man neiznāk tik gludi.

— Ko jūs sacījāt? — Iha nolika nazīti, tā viņu smacēja smiekli. — Pēc manām domām, pie jums uz Sarkanās Zvaigznes viss ir tāpat kā še.

Tad Gusevs iekāsējās, pievirzījās tuvāk. Iha paņēma groziņu un atrāvās nost. Gusevs iekāsējās un pievirzījās vēl vairāk. Viņa sacīja:

— Nodeldēsiet drēbes, pa kāpnītēm beržoties.

Varbūt Iha to sacīja kaut kā citādi, bet Gusevs taisni

tā saprata. Viņš ātri pavērās apkārt un satvēra Ihiņu aiz pleciem. Viņa tūlīt atmetās atpakaļ, iepleta acis. Bet Gusevs ļoti cieši noskūpstīja viņu. Iha no visa spēka piespieda sev klāt groziņu un nazīti.

— Tā jā, Ihiņ!

Viņa uzlēca kājās un aizskrēja.

Gusevs palika sēdus, plūkādams ūsiņas. Iesmējās. Saule nogāja. Iznira zvaigznes. Pie pašām kāpnītēm pielavījās kāds slaids, pinkains zvēriņš un fosforiskām acīm

raudzījās uz Gusevu. Gusevs pakustējās — zvēriņš iešņācās, pazuda kā ēna.

— Jā, šīs blēņas tomēr jāmet pie malas, — Gusevs noteica. Viņš saraustīja jostu un iegāja mājā Tūlīt gai tenī viņam priekšā pazibēja Ihiņa. Viņš pamāja tai ar pirkstu, un viņi devās pa gaiteni uz priekšu. Gusevs, vaib- stidamies aiz piepūles, sāka runāt marsiski:

— Tu, Ihiņ, paklausi man. Es, Debesu Dēls, ne pa jokam esmu še atbraucis. Man padomā lieli darbi ar jūsu planētu. Bet neesmu še iedzīvojies, nezinu jūsu kārtību. Tev man jāpalīdz. Tikai, pielūko, nemelo. Re, ko pasaki man: kas ir mūsu saimnieks?

— Mūsu saimnieks, — atbildēja Iha, ar pūlēm ieklausīdamās Guseva savādajā runā, — mūsu saimnieks ir visu Turnas zemju valdnieks.

— Te tev nu bija! — Gusevs apstājās. — Tu mels niekus? (Pakasīja aiz auss.) Kā tad viņu oficiāli sauc? Par karali, vai? Kas viņam par amatu?

— Viņu sauc Tuskubu. Viņš ir Aelitas tēvs. Viņš atrodas Augstākās padomes priekšgalā.

— Tā Saprotu.

Gusevs kādu laiku gāja klusēdams.

— Klausies, Ihiņ, tai istabā, es redzēju, jums ir blāvs spogulis. Interesanti tanī palūkoties. Parādi, kā

to savienot.

Viņi iegāja šaurā, pustumšā istabā, kurā bija daudz zemu krēslu. Sienā bālganoja miglains spogulis. Gusevs atgāzās krēslā, kas stāvēja tuvāk ekrānam. Iha jautāja:

— Ko Debesu Dēls vēlētos redzēt?

— Parādi man pilsētu.

— Tagad ir nakts, darbi visur nobeigti, fabrikas un veikali slēgti, laukumi tukši. Varbūt — izpriecas?

— Rādi izpriecas.

Iha iebāza ieslēgus skaitļu dēlī un, turēdama garas saites galu, atgāja pie krēsla, kur, izstiepis kājas, sēdēja Debesu Dēls.

— Tautas izpriecas, — Iha sacīja un parāva saiti.

Atskanēja stiprs troksnis — dobja tūkstoš cilvēku

pūļa dunoņa. Spogulis iegaismojās. Atklājās neparasta spraišļotu stikla jumtu perspektīva. Plati gaismas stari krita uz milzīgiem plakātiem, uzrakstiem, kūpošu, daudz

krāsainu dūmu mutuļiem. Lejā mudžēja galvas, galvas, galvas. Šur tur kā sikspārņi augšup lejup laidās spārnotas figūras. Stikla spraišļi, gaismas staru krustojumi, cilvēku pūļi aizplūda dzijumā, zuda putekļainā, dūmainā migla.

— Ko viņi dara? — iesaucās Gusevs nedabiski skaļā balsī: tik stiprs bija troksnis.

— Viņi elpo brīnišķos dūmus. Vai redzat dūmu mutuļus? Tur kūp havras lapas. Tie ir brīnišķi dūmi. Tos sauc par nemirstības dūmiem. Kas tos ieelpo, redz kaut ko neparastu: liekas, ka tu nekad nemirsi — tādus brīnumus var'redzēt un nojēgt. Daudzi dzird ullas skaņas. Nevienam nav atļauts pīpēt havru savās mājās — par to soda ar nāvi. Tikai Augstākā padome atļauj pīpēt, tikai divpadsmit reižu gadā šai mājā aizkūpina havras lapas.

— Bet ko dara, rau, tie tur?

— Viņi griež skaitļu riteņus. Viņi min skaitļus. Šodien katrs var iedomāties skaitli, — to, kas uzminēs, uz visiem laikiem atbrīvo no darba. Augstākā padome viņam dāvina skaistu māju, druvu, desmit hašus un spārnotu laivu. Tā ir milzīga laime — uzminēt.

Iha skaidrodama piesēdās uz krēsla roktura. Gusevs ilgi apbrīnoja dīvainības miglainajā spogulī. «Ak tu velni, ak nebēdņi!» Tad lūdza parādīt vēl kaut ko.

Iha nokāpa no krēsla un, spoguli izdzēsusi, ilgi rosījās pie skaitļu dēļa: nevarēja trāpīt ieslēgus caurumiņos. Kad atgriezās pie krēsla un atkal atsēdās uz roktura, grozīdama rokā saites galu, viņas sejiņa bija mazliet samulsusi.

— Redziet, tur vēl kas interesants, — viņa izteica pavisam lēni un parāva saiti.

Pusi apgaismotā ekrāna aizsedza kāda cilvēka mugura. Bija dzirdama salta balss, kas lēni izrunāja vārdus. Mugura pagriezās, atvirzījās no spoguļa laukuma. Gusevs ieraudzīja vienu daļu lielas velves, kas dziļāk balstījās uz četrstūraina staba, vienu daļu sienas ar zelta uzrakstiem un ģeometriskām figūrām. Lejā ap galdu, nodūruši galvas, sēdēja tie paši marsieši, kas uz drūmās mājas kāpnēm bija sagaidījuši kuģi ar Zemes cilvēkiem.

Pie galda,' kas bija apklāts ar brokāta segu, stāvēja

Aelitas tēvs Tuskubs. Viņa plānās lūpas kustējās, melnā bārda līganoja pa virsvalka zelta šuvumu. Viņš bija kā akmenī cirsts. Blāvās, drūmās acis nekustīgi raudzījās uz priekšu — taisni spogulī. Tuskubs runāja, un viņa asie vārdi bija nesaprotami, bet drausmīgi. Re, viņš vairākas reizes atkārtoja vienu vārdu — Talcetl — un nolaida roku ar dūrē sažņaugtu vīstokli, it kā iedurot nazi. Viņam iepretim sēdošais marsietis ar platu, bālu seju piecēlās un, bālganām, neprātīgām acīm vērdamies Tus- kubā, iekliedzās:

— Nevis viņi, bet tu!

Ihiņa nodrebēja. Viņa sēdēja ar seju pret spoguli, bet nekā neredzēja un nedzirdēja: Debesu Dēla lielā roka glāstīja viņas muguru. Kad spogulī atskanēja kliedziens un Gusevs vairākas reizes atkārtoja: — Par ko, par ko viņi runā? — Ihiņa it kā pamodās, iepleta muti, ieurbās ar acīm spogulī. Pēkšņi viņa žēli iebrēcās un parāva saiti.

Spogulis nodzisa.

— Esmu pārskatījusies … Netīšām savienojusi. Neviens šoho nedrīkst klausīties Augstākās padomes noslēpumus. — Ihiņai klabēja zobi. Viņa iecirta pirkstus rūsganajos matos un izmisumā čukstēja: — Esmu pārskatījusies. Es neesmu vainīga. Mani izsūtīs uz alām, mūžīgos sniegos.

— Nekas, nekas, Ihiņ, es nevienam neteikšu, — Gusevs glāstīja viņas siltos matus, kas bija mīksti kā Angoras kaķa spalva. Ihiņa norima, aizvēra acis.

— Ak tu muļķīt, ak tu skuķīt! Ne tu esi zvērs, ne cilvēks. Zilā, negudrā.

Viņš pakasīja tai ar pirkstiem aiz auss, būdams pārliecināts, ka tas viņai patīk.

Šai brīdī atskanēja Losa un Aelitas soļi un balsis. Ihiņa piecēlās no krēsla un nedroši devās uz durvīm.

Tai pašā naktī Gusevs, iegājis Losa guļamistabā, sacija:

— Nav gluži labi, Mstislav Sergejevič. Es te vienu skuķi piedabūju spoguli savienot, un mēs uzdūrāmies taisni Augstākās padomes sēdei. Šo to es sapratu. Kaut kas jādara — viņi mūs nogalinās, Mstislav Sergejevič, ticiet man, ar to beigsies.

Loss klausījās un nedzirdēja — sapņaini lūkojās uz Gusevu. Aizlika rokas aiz galvas. Gusevs pastāvēja, noteica drūmi: — Ta ja. Un aizgāja gulēt.