Aelita

MELNAS DEBESIS

Aizskrūvējis ieejas lūku, Loss nosēdās pretim Guse- vam un sāka raudzīties viņam acīs — redzokļu punktiņos, kas bija durstīgi kā notvertam putnam.

— Vai lidosim, Aleksej Ivanovič?

— Lai iet.

Tad Loss ķērās pie reostata sviriņas un mazliet pagrieza to. Atskanēja dobjš trieciens — tā pirmā sprakstoņa, no kuras nodrebēja uz laukuma tūkstoš cilvēku pūlis. Viņš pagrieza otru reostatu. Dobjā sprakstoņa zem kājām un aparāta tricināšanās kļuva tik stipra, ka Gusevs pieķērās pie sēdekļa, izbolīja acis. Loss ieslēdza abus reostatus. Aparāts rāvās uz priekšu. Triecieni kļuva vieglāki, tricināšanās mazinājās. Loss iesaucās:

— Esam pacēlušies gaisā!

Gusevs noslaucīja sviedrus no sejas. Kļuva karsti. Ātruma skaitītājs rādīja piecdesmit metru sekundē, šautriņa joprojām virzījās uz priekšu.

Aparāts trauca pa tangenti pretēji Zemes griešanās virzienam. Centrbēdzes spēks virzīja to pret austrumiem. Pēc aprēķiniem simt kilometru augstuma tam vajadzēja iztaisnoties un lidot pa diagonāli.

Motors strādāja vienmērīgi, bez triecieniem. Loss un Gusevs atpogāja puskažokus, atbīdīja cepures uz pakauša. Elektrība bija nodzēsta, un bāla gaisma iespiedās caur actiņu stikliem.

Pārvarot gurdenumu un uznākušo galvas reiboni, Loss noslīga uz ceļiem un caur actiņu raudzījās uz promtraucošo Zemi. Tā atgādināja milzīgu, iedobtu, zilganpelēku bļodu bez malām. Sur tur uz tās kā salas gulēja mākoņu grēdas. Tas bija Atlantijas okeāns.

Pamazām bļoda sašaurinājās, slīga lejup. Tās mala labajā pusē sāka mirdzēt kā sudrabs, otru pārklāja ēna. Un, rau, bļoda jau likās kā bezdibenī lidojoša bumba.

Gusevs, kas bija piekļāvies otrai actiņai, sacīja:

— Ardievu, māmuliņ, diezgan dzīvots uz tevis, izliets asintiņš.

Viņš piecēlās no ceļgaliem, bet pēkšņi sagrīļojās, nokrita uz spilvena. Ieķērās apkaklē.

— Mirstu, Mstislav Sergejevič, nevaru vairs.

Loss juta: sirds sit arvien biežāk, biežāk, vairs jau

nesit — sāpīgi trīc. Asinis pieplūst deniņos. Gaisma tumst.

Viņš pierāpās pie skaitītāja. Šautriņa strauji cēlās, atzīmējot neticamu ātrumu. Gaisa slānis beidzās. Pievilkšanas spēks mazinājās. Kompass rādīja, ka Zeme atrodas vertikāli lejā. Aparāts, katru sekundi palielinot ātrumu, ar ārprātīgu trauksmi drāzās ledainajā pasaules izplatījumā.

Loss, lauzdams nagus, tikko paguva atraut vaļā puskažoka apkakli: sirds pamira.

Paredzēdams, ka aparāta un tanī esošo ķermeņu ātrums aizsniegs to robežu, kad iestāsies manāma sirds sitienu, asins un vielu maiņas, visa ķermeņa dzīves ritma paātrināšanās, — paredzēdams to, Loss ar elektrisko vadu palīdzību bija savienojis viena žiroskopa (tādi bija divi aparātā) ātruma mērītāju ar tvertņu krāniem, kuriem attiecīgajā brīdi vajadzēja izlaist lielu daudzumu skābekļa un amonjaka sāļu.

Loss atģidās pirmais. Krūtīs dūra, galva reiba, sirds joņoja kā vilciņš. Domas pazibēja un pazuda — neparastas, straujas, skaidras. Kustības bija vieglas un noteiktas.

Loss aiztaisīja liekos tvertņu krānus, palūkojās uz skaitītāju. Aparāts veica apmēram piecsimt kilometru sekundē. Bija gaišs. Vienā aparāta actiņā lauzās taisns, žilbinošs saules stars. Zem stara augšpēdu gulēja Gusevs, — zobi atņirgti, glāžainās acis izspiedušās.

Loss piegrūda viņam pie deguna kodīgu sāli. Gusevs dziļi ievilka elpu, plakstiņi nodrebēja. Loss paķēra viņu zem padusēm un gribēja piecelt, bet Guseva ķermenis palika karājoties kā ar gaisu piepildīts pūslis. Viņš atlaida rokas — Gusevs lēni noslīdēja uz grīdas, izstiepa kājas gaisā, pacēla elkoņus, — sēdēja kā ūdenī, lūkojās visapkārt:

— Mstislav Sergejevič, vai es neesmu piedzēries?

Loss pavēlēja viņam, lai lien palūkoties augšējās actiņās. Gusevs piecēlās, sagrīļojās, pielāgojās un sāka līst pa stāvo aparāta sienu kā muša — ķērās aiz kniedētā apvalka. Pieplaka pie actiņas.

— Tumšs, Mstislav Sergejevič, nudien, nekas nav redzams.

Loss uzlika blāvu stiklu okulāram, kas bija pagriezts pret sauli. Skaidrās kontūrās kā milzīgs, daudzstarains kamols Saule karājās tukšajā tumsā. Tās sānos kā spārni bija izplesti divi gaismas miglāji. No ciešā kodola izšļāca strūkla un uznira gaisā kā sēne — tas bija laiks, kad radās lielie saules plankumi. Attālāk no gaišā kodola, vēl bālāki nekā zodiakālie spārni, atradās gaismas okeāni, kas bija atsviesti no Saules un griezās ap to.

Losam bija grūti atrauties no šā skata — no krāšņās Visuma uguns. Viņš apsedza okulāru ar pārklāju. Kļuva tumšs. Viņš piekļāvās pie actiņas, kas atradās gaismai pretējā pusē. Se bija tumsa. Viņš pagrieza okulāru, un acī iedūrās zaļgans zvaigznes stars. Bet, lūk, actiņā iemirdzējās gaišzils, skaidrs, spēcīgs stars — tas bija Sirijs, debesu dimants, ziemeļu debess ievērojamākā zvaigzne.

Loss pierāpās pie trešās actiņas. Pagrieza okulāru, pavērās, noslaucīja to ar mutautiņu. Ieskatījās. Sirds sažņaudzās. varēja sajust matus uz galvas.

Tumsā pavisam tuvu slīdēja neskaidri, miglaini plankumi. Gusevs uztraukti ieteicās:

— Kaut kāds jods lido mums līdzās.

Miglainie plankumi lēni slīga lejup, kļuva saredzamāki, gaišāki. Ievizējās lauztas, sudrabotas līnijas, pavedieni. Un, lūk, spilgtās kontūrās sāka parādīties aplauztas klinšu šķautņu malas. Aparāts acīm redzot tuvojās kādam debesu ķermenim, bija iekļuvis tā pievilkšanas sfērā un kā pavadonis sācis griezties ap to.

Ar drebošu roku Loss sataustīja reostatu sviriņas un pagrieza tās līdz galam, riskēdams saspridzināt aparātu. Iekšienē, zem kājām, viss iekrācās, noraustījās. Plankumi un zibošās, aplauztās šķautņu malas straujāk sāka slīgt lejup. Apgaismotā virsma palielinājās, tuvojās. Tagad jau skaidri varēja saredzēt asās, garās klinšu ēnas — tās stiepās pār tuksnešainu, nedzīvu ieleju.

Aparāts drāzās pret klintīm. No malām saules apmirdzētas, tās bija pavisam tuvu. Losam ienāca prātā (apziņa bija mierīga un skaidra): pēc mirkļa, ja aparāts ar rīkli nepaspēs pavērsties pret masu, kas to pievelk, pēc mirkļa — nāve.

Šai mirkļa daļiņā Loss ievēroja nedzīvajā klajumā starp klintīm pakāpjveidīgu torņu drupas … Tad aparāts slīdēja pār kailām kalnu smailēm.. Bet tur, kalnu otrā pusē, bija krauja, bezdibenis, tumsa. Uz saplosītās, stāvās kraujas pazibēja metālu dzīslas. Un bojā gājušās, nezināmās planētas šķemba palika tālu nopakaļ, turpināja savu nedzīvo ceļu mūžībā. Aparāts atkal traucās melnās debess tuksnesī.

Pēkšņi Gusevs iesaucās:

— It kā Mēness mūsu priekšā!

Viņš apgriezās, nošķīrās no sienas un palika karājoties gaisā, izpletās kā varde un, klusi lādēdamies, pūlējās pieirties pie sienas. Loss nošķīrās no gridas un, arī palicis karājoties gaisā, turēdamies pie actiņas caurulītes, raudzījās uz sidraboto, apžilbinošo Marsa disku.