Aelita

PRETUZBRUKUMS

Loss un Gors gāja šai brīdī ārā uz nama kāpnēm zem kolonādes, kad atskanēja otrs sprādziens. Kā zilgans vēdeklis uzlidoja liesmas pilsētas ziemeļu daļā. Skaidri bija redzami uzplandošie dūmu un pelnu mutuļi. Pēc dārdoņas aiztrauca viesulis. Sarkana blāzma aptvēra pusi no debess. Tagad neviens kliedziens neatskanēja uz zvaigžņveidīgā laukuma, kas bija pilns ar karaspēku. Marsieši mēmi raudzījās blāzmā. Tur sabirza pīšļos viņu mitekļi, viņu ģimenes. Cerības aizlidoja līdz ar melnajiem dūmu mutuļiem.

Gusevs, ātri apspriedies ar Losu un Goru, pavēlēja sagatavot gaisa floti cīņai. Visi kuģi bija arsenālā. Tikai piecas milzīgās spāres atradās laukumā. Gusevs tās izsūtīja izlūkos. Kuģi pacēlās gaisā — spārni atmirdza ugunīs.

No arsenāla atbildēja, ka pavēle saņemta un karaspēks sāk novietoties kuģos. Pagāja kāds laiks. Dūmainā blāzma pletās arvien platāka. Draudīgs klusums valdīja pilsētā. Gusevs ik pēc minūtes sūtīja marsiešus pie spo- guļtelefona pasteidzināt novietošanos kuģos. Pats kā milzīga ēna klaiņoja pa laukumu, aizsmacis kliedza, rīkodams nekārtīgos karaspēka sablīvējumus kolonās. Pieiedams pie kāpnēm, sabozās — ūsas saslējās stāvus.

— Sakiet taču viņiem arsenālā (tad nāca Gorām nesaprotams izteiciens), — ašāk, ašāk…

Gors aizgāja pie telefona. Beidzot pienāca telefono- grama, ka karaspēks novietots, kuģi paceļas gaisā. Patiešām, zemu pār pilsētu blīvajā ugunsgrēka blāzmā parādījās lidojošās spāres. Gusevs, iepletis kājas, atmetis galvu, apmierināts vērās šais dzērvju kāšos. Tai brīdī atskanēja trešais, visstiprākais sprādziens.

Zilgu liesmu šķēpi aizkrustoja kuģiem ceļu, kuģi uzlidoja augšup, sāka virpuļot un pazuda. Tai vietā pacēlās pīšļu stabi, dūmu mutuļi.

Starp kolonām parādījās Gors. Viņam galva bija ierauta plecos. Seja drebēja, mutes kaktiņi bija nošļukuši. Kad apklusa sprādziena troksnis, Gors sacīja:

— Arsenāls uzspridzināts. Flote gājusi bojā.

Gusevs sausi nokrekšķējās, sāka grauzt ūsas. Loss

stāvēja, piespiedis pakausi pie kolonas, raudzījās blāzmā. Gors pacēlās uz pirkstgaliem līdz viņa acīm, kas bija kļuvušas glāžainas.

— Nebūs labi tiem, kas paliks šodien dzīvi.

Loss neatbildēja. Gusevs ietiepīgi pakratīja galvu un nogāja uz laukuma. Atskanēja viņa komanda. Un marsieši kolona pēc kolonas devās ielās uz barikādēm.

Guseva spārnotā ēna pārlidoja seglos laukumu, kliedzot no augšas:

— Ašāk, ašāk, kustieties, velna sprāgoņas!

Laukums kļuva tukšs. Milzīgais ugunsgrēka sektors

tagad apmirdzēja spāres, kas tuvojās no otras puses: tās cēlās kā viļņi no apvāršņa un devās pāri pilsētai. Tie bija Tuskuba kuģi.

Gors sacīja:

— Bēdziet, Debesu Dēls, jūs vēl varat glābties.

Loss tikai paraustīja plecu. Kuģi tuvojās, nolaidās

zemāk. Tiem pretim no ielu tumsas nozibēja uguns lode, otrā, trešā. Tur raidīja apaļos zibeņus dumpinieku mašīnas. Spārnoto galeru virknes apmeta loku ap laukumu un sadalīdamās drāzās pāri ielām, pāri jumtiem. Nerim

stoši šāvienu plandi apmirdzēja tās. Viena galera apsviedās un krizdama iestrēdza ar salauzītiem spārniem starp jumtiem. Citas nolaidās laukuma stūros, izsēdināja kareivjus sidrabotos kamzoļos. Kareivji skrēja pa ielām. Sākās šaušana no logiem, no stūriem. Lidoja akmeņi. Kuģu salaidās arvien vairāk, pāri laukumam bez apstājas slīdēja tumšsarkanas ēnas.

Loss ieraudzīja — netālu uz nama pakāpjveidīgās terases uzslējās plecīgais Guseva stāvs. Pieci seši kuģi tūlīt pagriezās uz viņa pusi. Viņš pacēla pār galvu milzīgu akmeni un iesvieda to tuvākajā galerā. Tūlīt vizoši spārni aizklāja viņu no visām pusēm.

Tad Loss metās pāri laukumam uz turieni — gandrīz lidoja kā sapnī. Pār viņu, nikni rēkdami ar propelleriem, sprakstēdami sāka virpuļot ugunīgu plandu apmirdzēti kuģi. Viņš sakoda zobus, acis modri vēroja katru sīkumu.

Nedaudzos lēcienos Loss bija pāri laukumam un atkal ieraudzīja uz stūra mājas terases Gusevu. Viņu no visām pusēm bija aplenkuši marsieši, kas mācās tam virsū, viņš grozījās kā lācis zem šās dzīvās kaudzes, svaidīja to uz visām pusēm, dauzīja dūrēm. Atrāva vienu no rīkles, aizsvieda gaisā un devās pa terasi uz priekšu, vilkdams visu baru sev līdzi. Pakrita.

Loss iekliedzās skaļā balsī. Turēdamies pie namu sienām, nokļuva uz terases. Atkal no kaucošo stāvu kaudzes parādījās Guseva galva ar izbolītām acīm, sasistu muti. Daži kareivji ieķērās Losā. Ar riebumu viņš tos atsvieda prom, metās pie ņudzošās kaudzes un sāka izsvaidīt kareivjus, tie lidoja pāri balustrādei kā skaidas. Terase drīz vien bija tukša. Gusevs pūlējās piecelties, viņam galva mētājās no vienas puses uz otru. Loss paņēma viņu uz rokām, ielēca pa vaļējām durvīm un nolika Gusevu uz grīdsegas zemā, ugunsgrēka blāzmas apmirdzētā istabā.

Gusevs gārdza. Loss atgriezās pie durvīm. Gar terasi slīdēja garām kuģi, slīdēja vērīgas sejas ar smailiem deguniem. Vajadzēja sagaidīt uzbrukumu.

— Mstislav Sergejevič! — Gusevs sauca. Viņš nu jau sēdēja, taustīja galvu un spļāva asinis. — Visus mūsējos sakāva … Mstislav Sergejevič, kā tad tā? Kā salaidās, salaidās, sāka dragāt… Dažs pagalam, dažs

noslēpies. Viens pats esmu palicis … Ak, cik žēl! — Viņš piecēlās, sāka grīļodamies iet pa istabu, apstājās bronzas statujas, acīm redzot kāda slavena marsieša, priekšā, — Nu, pagaidi! — Paķēra statuju un metās uz durvīm.

— Aleksej Ivanovič, kāpēc tā?

— Nevaru! Laid!

Viņš parādījās uz terases. No garāmtraucoša kuģa spārniem nozibēja šāvieni. Tad atskanēja trieciens, blīkšķis.

— Aha! — Gusevs iekliedzās.

Loss ievilka viņu istabā un aizcirta durvis.

— Aleksej Ivanovič, saprotiet — mēs esam sakauti, viss pagalam … Jāglābj Aelita.

— Ko jūs uzbāžaties man ar savu bābu …

Viņš ātri piesēdās, saķēra seju rokās, iešņācās, piespēra kāju — un it kā koka šķembeles sāka raustīties viņa iekšās:

— Lai arī velk man ādu nost! Nepareizi it viss pasaulē. Nepareiza šī nolādētā planēta! «Glāb,» viņi saka, «glāb mūs …» Ķeras apkārt… «Mums,» viņi saka, «kad tik kaut kā padzīvot…» Padzīvot!.. Ko tad es varu? … Re, savas asinis izlēju. Pievārēja. Mstislav Sergejevič, bet es taču neesmu nelga, nevaru to ciest… Saplosīšu ar zobiem varmākas …

Viņš atkal iešņācās un devās uz durvīm. Loss paņēma viņu aiz pleciem, sakratīja, stingri pavērās tam acīs.

— Tas, kas noticis, ir lietuvēna murgi. Iesim. Varbūt izlauzīsimies cauri. Mājup, uz Zemi.

Gusevs iztriepa asinis un netīrumus pa seju.

— Iesim.

Viņi izgāja no istabas uz gredzenveidīga laukumiņa, kas bija izveidots virs platas akas. Vītņu kāpnītes kā spirāle veda lejup pa tās iekšējo malu. Blāva ugunsgrēka blāzma ieplūda caur stikla jumtu šai galvu reibinošajā dziļumā.

Loss un Gusevs sāka kāpt pa šaurajām kāpnītēm lejup. Tur, lejā, bija klusums. Bet augšā arvien stiprāk sprakstēja šāvieni, čirkstēja kuģi, skardami jumtu. Acīm redzot bija sācies uzbrukums Debesu Dēlu pēdējam patvērumam.

Loss un Gusevs skrēja pa bezgalīgām spirālēm.

Gaisma satumsa. Un tad viņi saskatīja lejā nelielu stāvu. Tas ar pēdējiem spēkiem līda pretim. Apstājās, klusi iesaucās:

— Viņi tūlīt ielauzīsies. Steidzieties. Lejā ir ieeja labirintā.

Tas bija galvā ievainotais Gors. Aplaizīdams lūpas, viņš sacīja:

— Ejiet pa lielajiem tuneļiem. Ievērojiet zīmes uz sienām. Ardievu. Ja atgriezīsieties Zemes virsū, pastāstiet par mums. Varbūt jūs Zemes virsū būsiet laimīgi. Bet mūs gaida ledaini tuksneši, nāve, smeldze … Ak, mēs esam palaiduši īsto stundu garām … Vajadzēja neganti un valdonīgi, valdonīgi mīlēt dzīvi…

Augšā atskanēja troksnis. Gusevs metās lejā. Loss gribēja aizvilkt sev līdzi Goru, bet marsietis sakoda zobus, ieķērās margās.

— Ejiet. Es gribu mirt.

Loss panāca Gusevu. Viņi atstāja aiz sevis pēdējo gredzenveidīgo laukumiņu. No tā kāpnītes krauji slīga akas dibenā. Se viņi ieraudzīja lielu akmens plāksni ar ieskrūvētu gredzenu, to bija grūti pacelt: no tumšā cauruma pūta pretim sauss vējš.

Gusevs noslīdēja lejup pirmais. Loss, aizstumdams aiz sevis plāksni, ieraudzīja, ka uz gredzenveidīgā

Tie skrēja pa vītņu kāpnēm lejā. Gors izstiepa tiem pretim rokas un saļima zem cirtieniem.