Aelita

BĒGŠANA

Kara kuģis lidinājās kādu laiku pār Svētā Sliekšņa klintīm, pēc tam aizlidoja uz Azoras pusi un kaut kur nolaidās. Tikai tad Iha un Gusevs varēja nokāpt lejā. Uz nomīdītā laukumiņa tie ieraudzīja Losu, viņš gulēja ar seju sūnās, asiņu peļķē pie alas ieejas.

Gusevs pacēla viņu uz rokām, Loss bija bez elpas, acis cieši aizvērtas, uz krūtīm un galvas sarecējušas asi-. nis. Aelitas nekur nebija. Iha vaimanāja, pievākdama Jtalā viņas mantas. Viņa neatrada tikai apmetni un kapuci: laikam Aelita mirusi vai dzīva bija ietīta apmetnī un aizvesta ar kuģi.

Iha sasēja sainītī to, kas bija palicis pāri no «zvaigžņu gaismas radītās», Gusevs pārmeta pār plecu Losu, un viņi devās atpakaļ pa tiltiem pār tumsā mutuļojošo ezeru, pa kāpnītēm, kas slīga pār miglaino bezdibeni, — pa šo ceļu bija kādreiz atgriezies Magacitls, nesdams pie vārpstas piesietu Aolu meitenes svītraino priekšautu — miera un dzīvības zīmi.

Augšā Gusevs izvilka no alas lidlaivu, iesēdināja tanī palagā ietīto Losu, savilka jostu, uzbāza dziļāk galvā bruņu cepuri un drūmi sacīja:

— Dzīvs rokās nedošos. Nu, bet ja nokļūšu līdz Zemei. . Mēs atgriezīsimies šeit… — Viņš iekāpa laivā, sakārtoja stūres. — Bet jūs, bērni, ejiet mājās vai kurp tīk. Nepieminiet ar ļaunu. — Viņš pārliecās pāri malai un padeva roku mehāniķim un Ihai. — Tevi es neaicinu sev līdzi, Ihiņ: lidoju acīm redzamā nāvē. Paldies, mīļā, par mīlestību, to mēs, Debesu Dēli, nepiemirstam, tā jā. Ardievu.

Viņš, piemiedzis acis, paskatījās uz sauli, pamāja ar zodu un uzlidoja zilgmē. Iha un pelēkā kažociņā ģērbies zēns ilgi raudzījās pakaļ aizlidojošam Debesu Dēlam. Viņi nepamanīja, ka no dienvidiem, no ledainajām klintīm, šķērsojot viņam ceļu, pacēlās spārnots punktiņš. Kad Gusevs pazuda saules staru plūdos, Iha nokrita uz šūnakmeņiem tādā izmisumā, ka zēns izbijās — vai arī viņa nav atstājusi nabaga Tumu.

— Iha, Iha, — viņš žēli atkārtoja, — ho tua mirra, tua murrā …

Gusevs sākumā nepamanīja kara kuģi, kas šķērsoja viņam ceļu. Salīdzinādams lidojumu ar karti, viņš raudzījās uz lejā aizslīdošām Liziazīras klintīm, turēja kursu uz austrumiem, uz kaktusu laukiem, kur bija atstāts aparāts.

Aiz viņa, laivā atzvēlies, sēdēja Loss apklāts ar vējā plandošu palagu, kas lipa pie miesas. Losa ķermenis bija nekustīgs un it kā dusēja — tanī nebija kroplīgās miroņa bezjēdzības. Gusevs tikai tagad sajuta, cik dārgs viņam biedrs.

Nelaime bija notikusi tā. Gusevs, Ihiņa un mehāniķis tolaik sēdēja alā pie laivas, smējās. Pēkšņi apakšā atskanēja šāvieni. Pēc tam vaids. Un pēc brīža no bezdibeņa kā vanags uzlidoja kara kuģis, atstājis uz laukumiņa nedzīvo Losa ķermeni, un sāka mest lokus, izlūkot.

Gusevs nospļāvās pār malu, — tiktāl viņam bija apriebies Marss. «Tikai nokļūt līdz aparātam, ieliet Losam mutē malku spirta.» Viņš pataustīja ķermeni, tas bija mazliet silts: kopš tā laika, kad Gusevs to pacēla uz laukumiņa, tas nebija sācis sastingt. «Dievs dos — atžirgs.» Gusevs no piedzīvojumiem zināja, cik vāji iedarbojas marsiešu lodes. «Bet nemaņa turpinās jau pārāk ilgi.» Viņš uztraukts atgriezās pret sauli, kas tiecās uz rietu, un šai brīdī ieraudzīja no augstuma lejup traucošu kuģi.

Gusevs tūlīt, vairīdamies no tikšanās, pagriezās pret ziemeļiem. Arī kuģis pagriezās. Laiku pa laikam uz tā parādījās iedzelteni šāvienu dūmiņi. Tad Gusevs sāka pacelties augstāk gaisā, cerēdams nolaižoties divkāršot ātrumu un tikt vaļā no vajātāja.

Ausīs svilpoja ledains vējš, asaras aizmigloja acis, sasala skropstās. Bars nevērīgi spārniem plivinošu, riebīgu ihi gribēja mesties uz laivu, bet nepaguva un palika iepakaļ. Gusevs jau sen bija zaudējis virzienu. Asinis pulsēja deniņos, šķidrais gaiss cirta ledainām pātagām. Tad Gusevs pilnā gaitā drāzās lejup. Kuģis palika iepakaļ un pazuda aiz apvāršņa.

Tagad apakšā, cik vien acs varēja aptvert, izpletās' vara krāsas tuksnesis. Ne kociņa, ne dzīvības visapkārt. Tikai lidlaivas ēna skrēja pa lēzeniem uzkalniem, pa smilšu viļņiem, pa akmeņainu, plaisām izvagotu zemi, kas dzirkstīja kā stikls. Sur tur uzkalnos meta drūmu ēnu cilvēku mitekļu drupas. Viscaur šai tuksnesī rēgojās izžuvušu kanālu gultnes.

Saule grima zemāk aiz līdzenā smilts klajuma malas, liesmoja skumji vara krāsas rieti, bet Gusevs vēl jo>- projām redzēja lejā pīšļos slīgstošās, mirstošās Turnas; smilšu viļņus, uzkalnus, drupas.

Ātri iestājās nakts. Gusevs nolaidās uz smilšainai klajuma. Izkāpa no laivas, atsedza no Losa sejas palagu, pacēla viņa plakstus, piespieda ausi pie sirds — Loss sēdēja ne dzīvs, ne miris. Viņam uz mazā pirkstiņa- Gusevs ieraudzīja gredzentiņu un pie tā važiņā vaļēju, — flakoniņu.

— Kas par tuksnesi! — sacīja Gusevs, atiedams no laivas. Ledainas zvaigznes iedegās neaptverami augstās, melnās debesīs. Smiltis likās pelēkas šo zvaigžņui gaismā. Bija tāds klusums, ka varēja dzirdēt smiltis birstam dziļajās soļu pēdās.. Mocīja slāpes. Uzmācās skumjas. — Kas par tuksnesi! — Gusevs atgriezās pie laivas, nosēdās pie stūrēm. Kurp lai lido? Zvaigžņu raksti bija neizprotami un nepazīstami.

Gusevs ieslēdza motoru, bet propelleris, gausi pavir- puļojis, apstājās. Motors nedarbojās: kārbiņa ar spridzināmo pulveri bija tukša.

— Nu labi, — Gusevs klusi noteica. Atkal izkāpa no laivas, aizbāza milnu mugurpusē aiz jostas, izvilka ārā Losu. — Iesim, Mstislav Sergejevič, — uzlika viņu uz pleca un sāka iet, stigdams līdz potītēm smiltīs. Gāja ilgi. Aizgāja līdz uzkalnam, nolika Losu uz kādu kāpņu smilšainām pakāpēm, atskatījās uz zvaigžņu gaigmā vientuļi mirdzošu kolonu uzkalnā un — nolikās guļus. Nāvīgs nogurums kā jūras bēgums iešalca asinīs.

Viņš nezināja, vai ilgi tā nekustīgi nogulējis. Smiltis kļuva saltākas, stindzināja asinis. Tad Gusevs apsēdās, dziļās skumjās pacēla galvu. Ne visai augstu pār tuksnesi mirdzēja iesārta, drūma zvaigzne. Tā bija kā milzīga putna acs. Gusevs raudzījās uz to, iepletis muti.

— Zeme! — Viņš saķēra abās rokās Losu un sāka skriet uz zvaigznes pusi. Tagad viņš zināja, kurā pusē atrodas aparāts.

Elsdams, sviedriem noplūdis, Gusevs milzīgiem lēcieniem joņoja pāri grāvjiem, kliedza aiz dusmām, klupdams pret akmeņiem, skrēja, skrēja — un viņa priekšā trauca uz priekšu tuvais, tumšais tuksneša apvārsnis. Vairākkārt Gusevs pieplaka ar seju pie saltajām smiltīm, lai kaut ar valgmes tvaikiem atspirdzinātu sauso muti. Paķēra savu biedru un atkal gāja, raudzīdamies iesārtajos Zemes staros. Viņa milzīgā ēna vientuļi klaiņoja pasaules kapsētā.

Kā smails sirpis uzlēca dilstošā Olla. Pusnaktī uzlēca apaļā Lihta, tās gaisma bija maiga un sidrabota, smilšu vaļņi tagad meta divējādas ēnas. Abi šie savādie mēneši sāka slīdēt — viens uz augšu, otrs uz leju. Sai gaismā Talcetla nobāla. Tālumā parādījās Liziazīras ledainās virsotnes.

Tuksnesis beidzās. Bija tuvu ausma. Gusevs iegāja kaktusu laukos. Ar kājas spērienu nogāza vienu augu un kāri apmierināja izsalkumu ar tā trīsošo, ūdeņaino masu. Zvaigznes dzisa. Mēļajās debesīs sāka izveidoties iesārtas mākoņu malas. Un tad Gusevs izdzirda it kā vienmuļus, metāliskus dzelzs veltņu sitienus, kas bija skaidri saklausāmi rīta klusumā. Gusevs drīz vien saprata, ko tas nozīmē: pār kaktusu krūmājiem rēgojās vakarējā kara kuģa trīs režģotie masti. Sitieni skanēja no turienes: marsieši iznīcināja aparātu.

Gusevs sāka skriet, slēpdamies aiz kaktusiem, un tai pašā brīdī ieraudzīja kā kuģi, tā kuģim līdzās aprūsējušo, milzīgo aparāta kupri. Pārdesmit marsiešu ar milzīgiem veseriem dauzīja ta kniedēto apšuvumu. Acīm redzot darbs nupat bija sācies. Gusevs nolika Losu smiltīs, izvilka no jostas milnu.

— Es jums rādīšu, nelieši! — negantā balsī ierēcās Gusevs, izlēkdams no kaktusiem.

Viņš pieskrēja pie kuģa un ar milnas sitienu sadragāja metala spārnu, notrieca mastu, iezvēla pa kuģa sāniem kā pa mucu. No kuģa iekšienes lēca ārā kareivji. Svieda nost ieročus, bira kā zirņi no klāja, skrēja, kur kurais. Kareivji, kas iznīcināja aparātu, klusi kaukdami, spruka vagās, pazuda krūmājos. Viss klajums vienā mirklī bija tukšs: tik lielas bija šausmas no visuresošā, nāvei nenotveramā Debesu Dēla.

Gusevs atskrūvēja lūku, pievilka klāt Losu, un abi Debesu Dēli pazuda olas iekšienē. Vāks aizcirtās. Tad aiz kaktusiem aizslēpušies marsieši ieraudzīja neparastu un satricinošu skatu.

Milzīgā, aprūsējusī olā, kas bija tik liela kā māja, iedārdējās, no tās apakšas pacēlās brūni putekļu un dūmu mākoņi. Drausmīgu triecienu satricināta, nodrebēja Turna. Rēkdama un pērkoņdimdoši dārdēdama, milzu ola sāka lēkāt pa kaktusu lauku. Iegrima putekļu mākoņos un kā meteors uzšāvās debesīs, aizraudama bargos Magacitlus uz viņu dzimteni.