Aelita

LOSS RAUGĀS UZ ZEMI

Gaisa kuģa ēna pazuda. Loss uzkāpa uz aparāta valgā apšuvuma, aizkūpināja pīpīti un raudzījās zvaigznēs. Sīki drebuļi kratīja miesu Aparāta iekšienē rosījās, murmināja Gusevs.

Loss nevarēja gulēt, viņš sēdēja, mirkšķināja acis, raugoties zvaiģznēs, sūca pīpīti. Velns sazin ko tas nozīmē! No kurienes uz Marsa varēja rasties zelta maskas ar šo tipisko trešo spāres aci? Un mozaīka? Jūrā slīkstoši, starp zvaigznēm lidojoši milži. Un parabolas zīme: rubīna lodīte — Zeme un ķieģeļu krāsā — Marss? Zīme, ka pieder vara par divām pasaulēm? Nav saprotams. Un dziedošā grāmata? Un savādā pilsēta, kas parādījās miglainajā spogulī? Un kāpēc, kāpēc viss šis apgabals atstāts, pamests?

Loss izdauzīja pīpi pret papēdi. Kaut jel drīzāk uzaustu diena! Acīm redzot lidotājs marsietis paziņos kādā apdzīvotā centrā. Varbūt jau tagad viņus meklē un gar zvaigznēm aizslīdējušais kuģis tieši sūtīts pēc viņiem.

Loss pavērās debesīs. Iesārtās zvaigznes — Zemes gaisma bālēja, tā tuvojās zenītam, tās stariņš iespiedās līdz pašai sirdij.

Bezmiega naktī, stāvēdams šķūņa vārtos, Loss tāpat bija saltās skumjās raudzījies uz uzlecošo Marsu. Tas bija aizpagājušā naktī. Tikai viena diena un nakts šķīra viņu no tās stundas, no Zemes.

Zeme, zaļā Zeme, gan mākoņainā, gan gaismā starojošā, krāšņā, ūdensbagātā, mīļā, dzimtā Zeme …

Ledains saltums sažņaudza smadzenes. Nu, lūk, viņš ar savu neprātīgo gribu atrāvies no dzimtenes, viens pats svešā pasaulē. Lūk, lūk, tā ir vientulība.

Loss noraustīja plecus aiz vēsuma. Iebāza pīpi kabatā. Iekāpa aparātā un nogulās līdzās krācošajam Gu- sevarn.

No siltuma, no noguruma Loss iesnaudās. Miegā pār viņu nāca miers. Viņš ieraudzīja Zemes upes krastu, vējā plandošus bērzus, mākoņus, saules dzirkstis ūdenī, un no otras puses kāda būtne baltā tērpā māj viņam, sauc, vilina. Losu un Gusevu pamodināja spēcīgs propelleru troksnis.