Aelita

PAMESTĀ MĀJA

No kanāla krasta līdz nākošajam koku pudurim Loss un Gusevs gāja pa izdegušu, brūnu trūdāju, lēca pāri aizbirstošiem, šauriem kanāliem, devās apkārt izžuvušiem dīķīšiem. Šur tur pusaizbirušu gultņu smiltīs bija redzamas sarūsējušas strūgu atliekas. Šur tur nedzīvajā. drūmajā klajumā mirdzēja izliekti diski — ap metru diametrā. Šo disku atspīdumi vilkās no robainajiem kalniem, pa pakalniem, uz koku puduriem, drupām.

Starp diviem pakalniem atradās zemu. brūnu koku puduris ar kuplām, lēzenām galotnēm. Koku zari bija līki un stipri, stumbri cīpslaini un grubuļaini, lapas atgādināja sīkas sūnas. Mežmalā starp kokiem karājās dze- loņtīkla atliekas.

Viņi iegāja mežiņā, Gusevs noliecās un paspēra ar kāju — no trūdiem izripoja ielauzts cilvēka galvaskauss, tam zobos pamirdzēja metāls. Še bija tveicīgi karsts. Sūnainie zari deva bezvēja svelmē niecīgu ēnu Pēc dažiem soļiem gājēji atkal uzdūrās izliektam diskam, tas bija pieskrūvēts pie apaļas metala akas malām. Mežiņa galā pacēlās drupas — biezas, it kā sprādziena sagrautas ķieģeju sienas, gružu kalni, saliektu metala siju gali.

— Mājas uzspridzinātas, Mstislav Sergejevič, — Gusevs teica. — Te viņiem, kā redzams, bijuši dieva darbi. Šādus jokus mēs pazīstam.

Uz drupu kaudzes paradījās liels zirneklis un skrēja pa nodrupušo sienas malu lejup. Gusevs izšāva. Zirneklis augstu palēcās un, kūleni pārmetis, pakrita. Tūdaļ otrs zirneklis, saceldams brūnus putekļus, metās skriet no mājas uz kokiem un, uzdūries dzeloņtīklam, sāka ķepuroties tajā, izstiepdams kājas.

No birzites Gusevs un Loss iznāca pakalnā un devās lejup uz otru mežiņu, turp, kur tālumā rēgojās ķieģeļu celtnes un kāda par citām augstāka mūra ēka — visas lēzeniem jumtiem. Starp uzkalnu un ciematu bija daži diski. Norādidams uz tiem, Loss sacīja:

— Pēc visām zīmēm spriežot, tās ir ūdensvada, pneimatisko cauruļu, elektrisko vadu akas. Tas viss acīm redzot pamests.

Viņi pārkāpa pāri dzeloņtīklam, izgāja caur mežiņu un tuvojās plašam, ar plāksnēm izbruģētam pagalmam. Pagalma dibenā atradās neparastas un drūmas arhitektūras māja. Tās gludās sienas sašaurinājās uz augšu un nobeidzās ar masīvu melnakmens dzegu. Sienās bija šauri, spraugām līdzigi, dziļi logu caurumi. Divas plāk- šņainas, uz augšu smailas kolonas balstīja virs ieejas bronzas bareljefu — sapņainu tēlu ar aizvērtām acīm. Plakanas kāpnes visas mājas platumā veda uz zemām, masivām durvīm. Starp tumšām sienu plāksnēm karājās izkaltušas staipekņu šķiedras. Māja atgādināja milzīgas kapenes.

Gusevs piespieda plecu metala durvīm. Spieda stiprāk — durvis čīkstēdamas pavērās. Viņi izgāja cauri tumšam vestibilam un iegāja augstā zālē. Gaisma tur iekļuva caur kupola stikliem. Zāle bija gandrīz tukša. Daži apgāzti ķeblīši, zems galds ar noputējušu, melnu galdautu, uz akmens grīdas saplēsti trauki, pie durvīm kāda dīvaina mašina, it kā lielgabals — ar diskiem, bumbām un metala tīklu, — tas viss bija apklāts ar putekļu kārtu.

Putekļaina gaisma slīga uz dzeltenajām, zeltdzirk- stošajām sienām. To augšmalu rotāja plata mozaīkas sloksne. Acīm redzot tā attēloja vēstures notikumus — dzeltenādaiņu cīņu ar sarkanādaiņiem: jūras viļņi ar cilvēka tēlu, kas līdz jostas vietai stāv ūdenī, tas pats tēls, lidojot starp zvaigznēm; kauju skati, plēsīgu zvēru uzbrukumi, dīvainu lopu bari, kurus dzen gani; sadzīves, medību, deju, dzimšanas un apbedīšanas ainas. Sī drūmā mozaīkas josta nobeidzās virs durvīm ar milzīga cirka būves attēlojumu.

— Savādi, savādi, — atkārtoja Loss, rāpdamies uz dīvāniem, lai labāk apskatītu mozaīku, — visur atkārtojas interesants cilvēka galvas zīmējums. Saprotiet, ļoti savādi…

Gusevs pa to laiku bija atradis sienā tikko manāmas durvis; pa tām varēja nokļūt uz iekšējām kāpnēm, kas veda uz platu, spraišļotu, putekļainas gaismas apspīdētu gaiteni.

Gar gaiteņa sienām un nišās stāvēja akmens un bronzas tēli, torsi, galvas, maskas, vāžu lauskas. Ar marmoru un bronzu izrotātie durvju portāli veda no šejienes iekšējās telpās.

Gusevs devās palūkoties zemās, piesmakušās, vāji apgaismotās blakus istabās. Vienā bija izžuvis baseins, tur gulēja nosprādzis zirneklis. Otrā — drumslās sadauzīts spogulis, kas aizņēma veselu sienu, uz grīdas satrūdējušu lupatu kaudze, apgāztas mēbeles, skapjos — apģērbu skrandas.

Trešajā istabā uz paaugstinājuma zem augstas akas, no kuras krita gaisma, atradās plata gulta. No tās līdz pusei nokarājās lejup marsieša skelets. Visur bija redzams, ka norisinājusies nikna cīņa. Kaktā uz mutes gulēja otrs skelets.

Se, starp gružiem, Gusevs*atrada dažus kaltus smaga metala izstrādājumus, acīm redzot rotas lietas, sieviešu tualetes piederumus — mazus krāsaina akmens trauciņus. Viņš noņēma no satrūdējušajām skeleta drēbēm divus lielus, ar važiņu savienotus, tumšzeltainus akmeņus, kas dzirkstīja it kā no iekšpuses.

— Noderēs, — Gusevs noteica. — Iedāvināšu MaŠai…

Loss aplūkoja skulptūras gaitenī. Starp marsiešu galvām ar smailiem deguniem jūras briesmoņu attēliem, izkrāsotām maskām, salīmētām vāzēm, kas ar savām kontūrām un zīmējumu dīvainā kārtā atgādināja etrusku amforas l, viņa uzmanibu saistīja liels krūšutēls. Tas attēloja kailu sievieti ar izspūrušiem matiem un ļaunu, nesimetrisku seju. Galvu ietvēra zelta stīpa ar zvaigznēm, virs pieres tā pārgāja tievā parabolā 2, tās vidū atradās divas bumbiņas — rubīna un iesarkanā ķieģeļu krāsā. Valdonīgās sejas vaibstos bija kaut kas satraukti pazīstams, kas pavīdēja neatģiedamā atmiņā.

Krūšu tēlam līdzās sienā melnēja neliela, aizrežģota niša. Loss iebāza pirkstus starp režģiem, bet tie nepakļāvās. Viņš aizdedzināja sērkociņu un ieraudzīja nišā uz satrūdējuša spilventiņa zelta masku. Tā attēloja platu cilvēka seju ar mierīgi aizdarītām acīm. Mēnesim līdzīgā seja smaidīja. Deguns bija smails kā knābis. Uz pieres starp skropstām rēgojās uztūkums, it kā palielināta spāres acs. Tā bija pirmās zāles mozaīkā attēlotā galva.

Loss izdedzināja puskārbu sērkociņu, uztraukti vērdamies šai brīnišķajā maskā. Neilgi pirms aizlidojuma no Zemes viņš bija redzējis līdzīgu masku uzņēmumus, kas nesen atrastas milzīgo pilsētu drupās Nigeras krastos, tai Āfrikas daļā, kur, kā tagad domā, uzglabājušās izmirušas noslēpumainas rases kultūras pēdas.

Vienas no blakusdurvīm gaitenī bija pusatvērtas. Loss iegāja garā, ļoti augstā istabā ar balkoniem un režģotu balustrādi. Lejā un augšā — balkonos — stāvēja plakani skapji un plaukti ar mazām, biezām grāmatiņām. Iespiedumiem un zelta apkalumiem greznotās grāmatiņu muguras stiepās vienmuļās līnijās gar pelēkajām sienām. Skapjos glabājās metala cilindriņi, dažos — milzīgas grāmatas ādas vai koka sējumos. No skapjiem, no plauktiem, no tumšajiem bibliotēkas kaktiem akmens acīm raudzījās krunkainās, plikās marsiešu zinātnieku galvas. Istabā bija novietoti vairāki dziļi sē

dekļi, dažas kastītes ar tievām kājiņām un sānos piestiprinātu apaļu ekrānu.

Elpu aizturēdams, Loss aplūkoja šo trūdu un pelējuma smakas apdvesto krātuvi, kur grāmatās ieslodzīta klusēja Marsa pagājušo gadu tūkstošu gudrība Viņš uzmanīgi piegāja pie plaukta un sāka atvērt grāmatas. Papīrs bija iezaļgans, burti ģeometriski pareizi, maigi brūnā krāsā. Vienu grāmatu ar mašīnu zīmējumiem Loss iebāza kabatā, lai vaļas brīdī apskatītu Metala cilindros izrādījās iedzelteni, nagam pieskaroties, skanoši, it kā kaula veltnīši, kas atgādināja fonografa ' veltnīšus, bet to virsma bija gluda kā stikls. Viens šāds veltnītis stāvēja uz kastītes ar.ekrānu, acīm redzot sagatavots ielikšanai un pamests, mājai bojā ejot.

Pēc tam Loss atvēra melno skapi, paņēma uz labu laimi vienu no ādā iesietajām, ķirmju sagrauztajām grāmatām, vieglu, pabiezu sējumu un ar piedurkni uzmanīgi noslaucīja putekļus. Iedzeltenās, vecās lapas izpletās no augšas uz leju nepārtrauktā, līčloču salocītā strēmelē. Šais cita citā pārejošās lapās bija iespiesti krāsaini trijstūri, tik lieli kā nags Tie trauca no kreisās puses uz labo un otrādi, nenoteiktās līnijās, gan izbeidzoties, gan saduroties. Tie mainījās savos apveidos un krāsa. Dažas lapas tālāk starp trijstūriem parādījās spilgti apli allaž citādā formā un krāsā. Trijstūri sāka veidoties figūrās. Šo trijstūru, apļu, kvadrātu un sarežģito figūru krāsu un formu savienojumi un zaigojumi trauca no lapas uz lapu. Pamazām Losa ausīs sāka ieskanēties tikko uztverama, smalka, brīnišķa muziķa.

Viņš aizvēra grāmatu un ilgi stāvēja, pie grāmatu plauktiem pieslējies, vēl nekad neizjustas burvības satraukts un apskurbināts: tā bija dziedoša grāmata.

— Mstislav Sergejevič, — mājā skaļi noskanēja Gu- seva balss, — nāciet šurp, drīzāk!

Loss izgāja gaitenī. Gusevs, izbailēs smaidīdams, stāvēja durvis gaiteņa galā.

— Palūkojiet, kas pie šiem notiek.

Viņš ieveda Losu šaurā, pustumšā istabā; attālā

sienā bija iestiprināts liels, kvadrātveidīgs, blāvs spogulis, tā priekšā stāvēja vairāki ķeblīši un atzveltņi.

— Redziet, saitītē karājas bumbiņa; domāju — tā ir zelta, ņemšu un noraušu, — palūkojiet, kas iznāca.

Gusevs parāva bumbiņu. Spogulis iemirdzējās, parādījās pakāpjveidīgas milzīgu māju kontūras, saulrieta apspīdēti logi, plandoši karogi. Dobjš pū|a troksnis piepildīja tumšo istabu. Pa spoguli no augšas uz leju, aizsedzot pilsētas kontūras, slīga spārnota ēna. Pēkšņi ekrānu apstaroja ugunīgs plands, zem istabas grīdas atskanēja asa sprakstoņa, miglainais spogulis nodzisa.

— īssavienojums, vadi pārdeguši! — Gusevs iesaucās. — Mums jāiet, Mstislav Sergejevič, driz būs nakts.