Aelita

OTRĀ PUSĒ AIZ ROBAINAJIEM KALNIEM

Kuģis lidoja ne visai augstu pār Marsu ziemeļrietumu virzienā Loss un plikgalvainais marsietis palika uz klāja. Gusevs iegāja kuģa iekšienē pie kareivjiem.

Tur gaišā salmu krāsas telpā viņš nosēdās pītā krēslā un kādu laiku raudzījās uz vārgajiem zaldātiņiem ar smailajiem deguniem; tie kā putni mirkšķināja rudās acis. Tad izvilka savu sirdij dārgo skārda etviju, no tās viņš septiņus gadus nebija šķīries visās frontēs, uzsita pa vāciņu — «sapipēsim, biedri» — un piedāvāja papirosus.

Marsieši izbijušies sāka kratīt galvas. Viens tomēr paņēma papirosu, aplūkoja, paoda un noglabāja balto bikšu kabatā. Bet, kad Gusevs aupipeja, kareivji vislielākās izbailēs atrāvās no viņa, sāka čukstēt:

— Soho tāo tāvra, šoho-om.

Vinu iesārtās, smailās sejas ar šausmām vēroja, kā «šoho» rij dūmus. Bet pamazam viņi aprada un apmierinājās un atkal piesēdās pie Zemes cilvēka.

Gusevs, daudz neskumdams par marsiešu valodas neprasmi, sāka stāstīt jaunajiem biedriem par Krieviju, par karu par revolūciju, par saviem varoņdarbiem.

— Mans uzvārds ir Gusevs. Tas cēlies no zosim M pie mums uz Zemes ir tādi vareni putni, jūs tādus savu mūžu neesat redzējuši. Sauc mani par Alekseju Ivano- viču. Es ne tikai pulku — jātnieku divīziju esmu komandējis. Briesmīgs varonis, šausmīgs drausmīgs Mana taktika: rauj velns ložmetējus, zobenus no makstīm āra — «dodiet, nelieši, poziciju!» — un tikai cirst Es arī pats sacirsts, man tas nekas Mums Kara akadēmijā pat ir sevišķs kurss; «Kā cērt Aleksejs Gusevs» — vai neticat? Korpusu man piedāvāja. — Gusevs ar nagu atbīdīja cepuri, pakasīja aiz auss. — Apnicis, nu nē, atvainojiet. Septiņus gadus esmu karojis, kuram katram apriebsies. Bet te Mstislavs Sergejevičs mani aicina, lūdzas: «Aleksej Ivanovič, bez jums uz Marsu nav vērts.» Re, kā tas ir.

Marsieši klausījās, brīnījās. Kāds atnesa blašķi ar brūnu muskatsmaržas šķidrumu Gusevs izvilka no maisa puspudelīti spirta, ko bija paķēris līdzi no Zemes. Marsieši iedzēra un sāka dudināt. Gusevs plaukšķināja viņiem pa mugurām, bija varen skaļš. Tad sāka vilkt ārā no kabatām dažādus niekus — piedāvāja mainīties. Marsieši ar prieku deva viņam zelta lietiņas pret kabatas nazīti, zīmuļa galiņu, pret apbrīnojamām, no šautenes patronas pagatavotām šķiltavām.

Pa to laiku Loss, atbalstījies pret režģoto kuģa malu, lūkojās lejā uz grīno, kalnaino klajumu. Viņš pazina māju. kur viņi bija iegriezušies vakar Visur rēgojās tādas pašas drupas, koku skupsnas, stiepās izžuvuši kanāli.

Norādīdams uz šo tuksnesi. Los «attēloja sejā neizpratni: kāpēc vesels apgabals pamests un nedzivs. Plikgalvainā marsieša izvalbītās acis pēkšņi kļuva ļaunas. Viņš deva zīmi, un kuģis pacēlās augstāk, apmeta loku un lidoja tagad pret robaino kalnu virsotnēm.

Saule uzkāpa augstu, mākoņi pazuda. Rēca propelleri, pagriežoties un paceļoties čīkstēja, kustējās lokanie spārni, dūca vertikālās skrūves. Loss ievēroja, ka, izņemot skrūvju dūkoņu un vēja svilpšanu izgrieztajos mastos, nebija dzirdamas nekādas citas skaņas: mašīnas darbojās bez trokšņa. Nebija redzamas arī pašas mašīnas. Tikai uz katras skrūves ass griezās apaļa kārba, līdzīga dinamo apvalkam, kā ari priekšējā un pakaļējā mastā sprakstēja divi elipsiski, no sidrabotas stieples darināti groziņi.

Loss jautāja marsietim priekšmetu nosaukumus un pierakstīja tos. Pēc tam izvilka atrasto grāmatu ar rasējumiem un lūdza norādīt ģeometrisko burtu skaņas. Marsietis izbrīnā raudzījās uz šo grāmatu. Atkal viņa acis kļuva saltas, smalkās lūpas nicīgi saviebās. Viņš uzmanīgi paņēma no Losa rokām grāmatu un aizsvieda pār malu.

No augstuma, šķidrā gaisa Losam sāka spiest krūtīs, asaras apmigloja acis. Marsietis, to pamanījis, deva zīmi nolaisties zemāk. Kuģis īrās tagad pāri tuksnešainām klintīm, kas bija sarkanas kā asinis. Līkumotā un platā kalnu grēda stiepās no dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem. Kuģa ēna lidoja lejā pa apbirzušām kraujām, dzirkstošām rūdu un metala dzislām, pa stāvām, sūnām apaugušām nogāzēm, iesliedzās miglainās aizās, kā mākonītis slīga uz dzirkstošiem ledus pīķiem, spo- guļgludiem šļūdoņiem. Apgabals bija mežonīgs un neapdzīvots.

— Liziazīra, — pamādams uz kalniem, sacīja marsietis un atņirdza sīkus zobus, kuros pazibēja metāls.

Raudzīdamies lejā uz šīm klintim, kas tik skumji atgādināja bojā gājušās planētas nedzīvo ainu, Loss ieraudzīja aizā uz akmeņiem apsviestu kuģa karkasu, ap to bija izsvaidīti sidrabota metala lūžņi. Tālāk aiz klinšu grēdas rēgojās otra kuģa salauztais spārns. Pa labi, granītcilņa caururbts, karājās trešais, viscaur sakropļotais kuģis. Visur šais vietās bija redzamas milzīgu spārnu, sadragātu karkasu, izslietu apmaļu atliekas. ŠЈ, bija kaujas vieta; likās, dēmoni triekušies pret šim neauglīgajam klintīm.

Loss pavērās uz līdzbraucēju. Marsietis sēdēja, saturēdams virsvalku pie kakla, un mierigi raudzijas debesis. Kuģim pretim, izstiepusies viena linijā, laidas putni gariem spārniem. Rau, tie uzlidoja augšup, nodzirkstīja dzeltenos spārnus tumšajā zilgmē un nogriezās sānis. Vērojot viņu lidojumu, kas atkal slīga lejup, Loss ieraudzīja dziļi starp klintim apaļa ezera melno ūdeni. Kupli krūmi auga gar tā krastiem. Dzeltenie putni nometās ūdens malā.

Ezers sāka viļņoties, mutuļot, tā vidū pacēlās augsta ūdens strūkla, izplūda gaisā un nosliga.

— Soārn, — marsietis svinigi noteica.

Kalnu grēda beidzās. Ziemeļrietumos līganos, caurspīdīgos svelmes viļņos parādijās spilgti dzeltens klajums, iemirdzējās plaši ūdeņi. Marsietis pastiepa roku pret miglaino, brīnišķo tāli un sacīja, ilgi smaidīdams:

— Azora.

Kuģis pacēlās mazliet augstāk. Mitrs, saldens gaiss dūdoja sejā, skanēja ausīs. Azora izvērtās plašā, mirdzošā klajumā. Caurstriegta ūdeņiem bagātiem kanāliem, apklāta sārtzeltainu augu skupsnām, līksmām, spilgti dzeltenām pļavām, Azora, kas nozimēja prieku, atgādi- naja tās zeltainās, pavasarīgās pļavas, kuras atceramies, sapņojot par tālo bērnību.

Pa kanāliem īrās platas metala barkas. Krastos bija izmētātas baltas mājiņas, rotaļīgi dārzu celiņi. Visur ložņāja marsiešu stāvi. Daži pacēlās no lēzeniem jumtiem un kā sikspārņi laidās pār ūdeni vai aiz birztalas. Visur pļavās mirdzēja peļķes, zibēja strauti. Brīnišķa zeme bija Azora.

Klajuma galā ņirbēja saulē liela ūdens tilpne, kurp steidzās visu kanālu līčloču līnijas. Kuģis laidās uz to pusi, un Loss beidzot ieraudzīja lielu, taisnu kanālu. Tā tālais krasts tinās valgā miglā. Iedzeltenie, neskaidrie ūdeņi lēni plūda gar akmens nogāzi.

Viņi lidoja ilgi. Un, rau, kanāla beigās sāka no ūdens pacelties līdzena siena, kas stiepās vēl aiz apvāršņa.

Siena kļuva augstāka. Tagad bija redzami milzīgi mūra ciļņi, kuru spraugās auga krūmi un koki.

Viņi pielidoja klāt milzīgam baseinam. Tas bija pilns ar ūdeni. Pār līmeni daudzās vietās pacēlās putojošas strūklas.

— Ro, — sacīja marsietis, svarīgi pacēlis pirkstu.

Loss izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu, uzmeklēja tanī vakar uz ātru roku uzmesto Marsa diska līniju un punktu skicējumu. Viņš pasniedza skicējumu līdzbraucējam un norādīja lejā uz baseinu. Marsietis, saraucis pieri, ieskatījās, saprata, priecīgi pamāja ar galvu un ar mazā pirkstiņa nagu atzīmēja vienu punktu ski- cējumā.

Pārliecies pār malu, Loss ieraudzīja divas taisnas un vienu izliektu līniju, kuras nogriezās no baseina un bija pilnas kanālu ūdens. Tad, lūk, kur noslēpums: apaļie plankumi uz Marsa diska ir baseini — ūdenstvertnes, trijstūru un pusloku līnijas — kanāli. Bet kādas būtnes varējušas uzcelt šīs ciklopiskās sienas1? Loss atskatījās uz savu ceļabiedru. Marsietis izstiepa apakšlūpu, pacēla izplestās rokas pret debesīm:

— Tao hacha ro hamagacitl.

Kuģis lidoja tagad pāri izdegušai ielejai. Pa to stiepās rožaini sārta, stipri plata, ziedoša svītra — ceturtā kanāla gultne bez ūdens, it kā apsēta pareizām augu rindām. Kā redzams, tā bija viena no otrā kanālu tīkla līnijām — saskaņā ar bālo rakstu Marsa diskā.

Ieleja pārgāja nelielos, maigos pakalnos. Aiz tiem sāka veidoties zilganas režģotu torņu kontūras. Uz kuģa vidējā masta pacēlās un sāka sprēgāt dzirkstelēs stiepļu gali. Aiz pakalniem radās arvien jaunas un jaunas režģotu torņu, pakāpjveidīgu ēku kontūras. No saulainās miglas kā sidrabotas ēnas iznira milzīgas pilsētas celtnes.

Marsietis iesaucās:

— Soacēra.

'Ciklopiskās sienas — milzīgu, apcirstu akmeņu celtnes, kas uzglabājušās no sirmās senatnes. So celtņu monumenta- litāti gleznaini izsaka tādā veidā, ka to uzcelšanu piedēvē ciklopiem — mistisķiem vienacainiem milžiem.