Aelita

MĪLAS BALSS

Sniega mākoņi brāzās gar Zdanovas krastmalu, puteņoja pa ietvēm, neprātīgas pārslas virpuļoja ap laternām, kas šūpojās vējā. Durvis un logi iegrima sniegā, aiz upes putenis trakoja kaucošā parkā.

Pa krastmalu gāja Loss, sacēlis apkakli un saliecies pret vēju. Siltais kaklauts plandēja aiz viņa muguras, kājas slīdēja, sniegs kapāja seju. Parastajā stundā viņš atgriezās no rūpnīcas mājās, savā vientuļajā dzīvoklī. Krastmalas iedzīvotāji bija pieraduši pie viņa platmales ar lielajām malām, pie kaklauta, kas aizsedza sejas apakšdaļu, salīkušajiem pleciem, un pat, kad viņš sveicināja un vējš plivināja viņa baltos matus, neviens vairs nebrīnījās par viņa savādajām acīm, kas reiz bija redzējušas to, ko vēl neviens nebija redzējis.

Citos laikos kādu jaunu dzejnieku katrā ziņā būtu iedvesmojis viņa dīvainais, sniega mākoņos klīstošais stāvs ar plandošo kaklautu. Bet tagad bija citi laiki: dzejniekus sajūsmināja nevis sniega vētras, zvaigznes, zemes aiz mākoņiem, bet veseru klaudzieni pa visu zemi, zāģu šņākšana, sirpju čirkstoņa, izkapšu svilpieni — līksmās zemes dziesmas.

Bija pagājis pusgads, kopš Loss atgriezās Zemes virsū. Bija norimusi ziņkāre, kas pārņēma visu pasauli, kad parādījās pirmā telegrama par diviem cilvēkiem, kuri ieradušies no Marsa. Loss un Gusevs apēda noteiktu daudzumu ēdienu simt piecdesmit banketos, vakariņās un zinātniskās sanāksmēs. Gusevs izaicināja no Petrogradas Mašu, ietērpa viņu kā lelli, sniedza dažus simtus interviju, iegādājās motociklu, sāka nēsāt apaļas brilles, pusgadu braukāja pa Ameriku un Eiropu, stāstīdams par kaušanos ar marsiešiem, par zirnekļiem un komētām, par to, kā viņi ar Losu tikko nebija uzskrējuši virsū Greizajiem Ratiem, un, atgriezies Padomju Krievijā, nodibināja «Biedrību karaspēka daļas nosūtīšanai uz Marsa planētu ar nolūku glābt Marsa darba tautas paliekas».

Loss Petrogradā kādā mehāniskā rūpnīcā veidoja marsiešu tipa universālu motoru.

Ap pulksten sešiem vakarā viņš parasti atgriezās mājās. Ēda vakariņas viens pats. Pirms iemigšanas atvēra grāmatu — kā bērna šļupsti viņam likās dzejnieka vārsmas, kā bērna pļāpas romānu rakstnieka izdomas. Izdzēsis gaismu, viņš ilgi gulēja, raudzījās tumsā, — plūstin plūda vientuļās domas.

Parastajā stundā Loss šodien gāja pa krastmalu. Sniega mākoņi brāzās augšup trakojošā vētrā. Dzegas un jumti kūpēja. Laternas šūpojās. Bija grūti elpot.

Loss apstājās un pacēla galvu. Vējš saplosīja sniegputeņa mākoņus. Bezgalīgi melnajās debesīs mirgoja zvaigzne. Ar neprātīgu skatienu Loss vērās tanī, tās stars iespiedās sirdī… «Tuma, Tuma, skumjā zvaigzne..» Slīdošās mākoņu malas atkal aizklāja bezdibeni, aizsedza zvaigzni. Sai īsajā mirklī Losa atmiņā drausmīgi skaidri pavīdēja vīzija, kas līdz tam vienmēr bija viņa vairījusies …

Miegā atskanēja troksnis — it kā nikna bišu dūkoņa. Nodārdēja skaļi sitieni: kāds klauvēja. Dusošā Aelita nodrebēja, atmozdamās nopūtās un sāka trīsēt. Loss neredzēja viņu alas tumsā, tikai juta, kā sit viņas sirds. Klaudzieni durvīs atkārtojās. No ārpuses atskanēja Tuskuba balss: «Ņemiet viņus!» Loss saķēra Aelitu aiz pleciem. Viņa tikko dzirdami sacīja:

— Mans vīrs, Debesu Dēls, ardievu.

Viņas pirksti ātri aizslīdēja pār viņa seju. Tad Loss sataustīja viņas roku un atņēma flakoniņu ar indi. Viņa ātri jo ātri — vienā elpas paņēmienā sāka čukstēt viņam ausī:

— Uz manis guļ aizliegums, es esmu ziedota karalienei Magrai… Sena paraža, šausmīgais Magras likums nosaka, ka jaunavu, kas pārkāpusi ziedojuma aizliegumu, iemet labirintā, akā. Tu to redzēji. . Bet es nevarēju pretoties Debesu Dēla mīlai. Es esmu laimīga. Pateicos tev par dzīvi. Pateicos tev, mans vīrs …

Aelita noskūpstīja viņu, un viņš sajuta rūgto indes smaržu uz viņas lūpām. Tad viņš izdzēra tumšā šķidruma paliekas — flakoniņā vēl bija daudz. Aelita bija tikko paguvusi tam pieskarties. Sitieni durvis piespieda Losu piecelties, bet samaņa gaisa, rokas un kājas neklausīja. Viņš atgriezās pie gultas, nokrita uz dusošās Aelitas, apskāva to. Viņš nepakustējās, kad alā ienāca marsieši. Tie atrāva viņu no sievas un nesa prom. Ar pēdējiem spēkiem viņš tiecās pēc viņas melnā apmetņa malas, bet šāvienu plandi, truli sitieni pa krūtīm atsvieda viņu atpakaļ pie alas zelta durtiņām …

Pārvarēdams vēju, Loss metās skriet pa krastmalu. Un atkal apstājās, iestiga sniega mākoņos un, tāpat kā toreiz — pasaules tumsā, iekliedzās:

— Dzīva, dzīva… Aelita, Aelita…

Vējš ārprātīgā brāzienā saķēra šo pirmoreiz zemes virsū izteikto vārdu, ieplīvoja lidojošā sniegā. Loss iespieda zodu kaklautā, iebāza roku dziļi kabatā, sāka grīļodamies iet uz māju.

Pie durvīm stāvēja automobilis. Baltas mušas lidinājās dūmainajā starmešu gaismā. Pinkainā kažokā ģērbies vīrs sasalušiem zābakiem lēkāja pa ietvi.

— Es atbraucu pēc jums, Mstislav Sergejevič, — viņš priecīgi iesaucās, — sēdieties mašīnā, brauksim.

Tas bija Gusevs. Viņš uz ātru roku paskaidroja: šodien, pulksten septiņos vakarā, radiotelefona stacija gaida, tāpat kā visu šo nedēļu, nepazīstamus, ārkārtīgi spēcīgus signālus. Šifrs nav saprotams. Veselu nedēļu visas pasaules avīzes nodarbinātas ar jautājumu, kas ir šie signāli; daudzi domā, ka tie nāk no Marsa. Radiostacijas vadītājs aicina Losu šovakar uztvert noslēpumainos viļņus.

Loss klusēdams ielēca automobilī. Baltās pārslas sāka ārprātīgi dejot gaismas konusos. Vējš iecirtās sejā. Virs Ņevas sniega tuksneša liesmoja mēļā pilsētas blāzma, laternu mirdza gar krastmalām, ugunis, ugunis. . Tālumā kauca ledlauža sirēna: kaut kur lauza ledu.

Sarkanās Blāzmas ielas galā, sniegainā laukumā zem šalcošiem kokiem, pie namiņa ar apaļu jumtu automobilis apstājās. Tuksnešaini kauca režģotie torņi un stiepļu tīkli, kas bija iegrimuši sniega mākoņos. Loss atvēra

aizputinātās durtiņas, iegāja siltajā namiņā, nometa kaklautu un cepuri. Sārts, paresns vīrs sāka viņam kaut ko skaidrot, turēdams viņa aukstumā piesarkušo roku siltās, tuklās delnās. Pulksteņa rādītājs tuvojās septiņiem.

Loss nosēdās pie uztvērējaparāta, uzmauca austiņas. Pulksteņa rādītājs virzījās uz priekšu. Ak laiks, steidzīgie sirds sitieni, ledainais pasaules izplatījums!..

Viņa ausīs atskanēja klusi čuksti. Loss tūlīt aizvēra acis. Atkal atkārtojās tāli, satraukti, klusi čuksti. Atkārtojās kāds savāds vārds. Loss sasprindza dzirdi. Kā kluss zibens viņa sirdī caurstrēdza tāla balss, kas skumji atkārtoja valodā, kas nebija Zemes valoda:

— Kur tu esi, kur tu esi, kur tu esi, Debesu Dēls?

Balss apklusa. Loss vērās savā priekšā nobālušām, ieplestām acīm… Aelitas balss, mīlas, mūžības, ilgu balss lido pa visu izplatījumu, sauc, kliedz, aicina — kur tu esi, kur tu esi, mīla …

1922.

Aleksejs Tolstojs INŽENIERA GARINA HIPERBOLOIDS AELITA

Redaktore E. Marjutitia Māksi, redaktors /. Zvagūzis Tehn. redaktore L. Engere Korektore N. Kaņepe. Nodota salikšanai 1959. g. 7. jūlijļOHļ'brak- stīta iespiešanai 1959. g. 9. septemBrl. Papīra formāts 84X108'/3 2. 25,5 fiz. iespiedi. 20,91 uzsk. iespiedi. 21,95 izdevn. 1. Metiens

30 000 eks. Maksā 7 rbļ. 60 kap. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 12202-J1162. Iespiesta Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 1063.