Baltā ziema

KO TONAKT CIEMATA IEDZĪVOTĀJI NEREDZĒJA

Līdzko Miks aizgāja, Sniegavīrs ne tikai pamirkšķināja abas acis, bet pat maķenīt pakustināja slotu, tik žirgts tonakt jutās. Paskatījies apkārt, viņš nodomāja: tas kaķēns varēja savelt otru tādu pašu kā es, būtu ar ko vārdu pārmīt.

It kā uzminējis Sniegavīra vēlēšanos parunāties, Mēness pakāpās zemāk, līdz vecmāmuļas Vārnas priedes piektajam zaram no augšas, tur mazliet uzkavējās, tad, lēnām šūpojoties, pārslīdēja pāri ciemata galvenajam ceļam un gausi apsēdās uz vāverēna Toma dārza sētas vārtu staba.

Sniegavīrs lūkojās uz Mēnesi, Mēness uz Sniegavīru. Pēc laba brīža Sniegavīrs pārtrauca klusēšanu:

— Es par tevi prātoju.

— Un ko?

— Cik ilgi tā var staigāt no vienas debess malas uz otru, kādreiz vajag atpūsties. Es, piemēram, no savas vietas nekur nekustos.

— Ko tur daudz pūtīsies, bet prātīgi parunāties iekārojās.

— Prātīga parunāšanās nav par sliktu, — Sniegavīrs pa­grozīja taisnāk savu žagaru slotu, ko pirmiņ bija sašķobījis.

Mēness dusmīgi pavērās virs Lielā Meža uzpeldējušā tumšā mākonī, kas nobijies tūliņ noslēpās aiz koku galotnēm.

— Es sarunājos tikai ar vēju un debesu spīdekļiem, — Sniegavīrs turpināja aizsākto domu, — bet, redz, zvaigznes ir

talu, un ar sakliegšanos nekada tērzēšana neiznāk. Vējš pa gaisu vien un tikai skrien un skrien. Vieglprātīgs. Un tu . . .

— Ko es?

— Tev tālu jāstaigā un jāspīd.

— Tāds man darbs.

— Vai tad citādi.

Mēnesim nekāds jautājums nenāca prātā, un Sniegavīram nekas stāstāms tā uzreiz arī neatradās. Nav jau vienā laidā jāpļāpā, nodomāja Sniegavīrs, patīkama tāda kopīga paklu- sēšana, kad ciemiņš atnācis. Tā viņi krietnu laiku draudzīgi klusēja, un abiem bija labi.

— Cik es vēroju, tavā ciematā viss kārtībā, — pēc krietna brīža Mēness, kā jau ciemiņš, gribēja pateikt ko labu.

— Tā ir . .. Mazie reizēm padraiskojas. Vai bez tā iztiksi. Bet pagājšnakt tavās debesīs gan tāds kā jampadracis izska­tījās, mākoņi skraidīja un zvaigznes drebinājās.

— Jā . . . Drusciņ bija.

— Un kas tieši drusciņ bija?

— Ar zvaigznēm negals. Kad tu to jampadraci redzēji, es puspasaules apstaigāju, kamēr zvaigznīti Eleonoru sameklēju. Par tām pūlēm man tagad brīvnakts.

— Ko tad viņa!

— Kāda viņa?

— Tā zvaigznīte Eleonora.

— Ņēma un izbēga no savas vietas, kur viņai jāstāv. Es metos ķert, bet Eleonora piebuntojusi pelēko Mākoni tais ēver- ģēlībās līdzspēlēt, un šis nostājas man ceļā. Es ne vairs ko redzu, ne mani kāds redz. Kamēr izķepurājos no pelēkuma ārā, tikmēr zvaigzne gabalā.

— Kur šai tā bija jāskrien?

— Iedomājusies, ka viņa varot būt ceļa rādītāja visiem gājējiem. Un vai staigātāju trūkst?

— Ko tu viņai maisi darīt labu darbu, — Sniegavīrs no tiesas saskaitās.

— Āre, tur tie kumēdiņi, ka tā zvaigzne nemaz neprot ceļu rādīt, tikai skrien līdzi gājējiem, kuriem skaidri zināms savs ceļš. Un pati apmaldās.

— Es, piemēram, agrāk domāju, ja atrodas augstu un spīd spoži, tad nekādu nepatikšanu nav.

Nu gan viss bija izrunāts, bet Mēness vēl neatvadījās. Kur tā steigsies — ziemā nakts ir gara, un kad atkal dabūs brīv- nakti? Tomēr sētas stabs nav tā vieta, uz kā sēdot Mēnesim patiktu sagaidīt rīta gaismu. Bija vien jāceļas. Ticis virs vec­māmuļas priedes galotnes, Mēness atskatījās uz Sniegavīru.

— Vaļīgākā brīdī atkal pienākšu. Interesanti parunājāmies.

— Nāc, nāc, es jau tepat būšu.

Drīz Mēness nostājās augstu debesīs. Nakts kļuva gaišāka, zvaigznes mirgoja un koki sniegā meta tumšas ēnas, kā jau tas pienākas skaistā ziemas naktī, gluži kā uz pastkartes.