Baltā ziema

SNIEG

Balts un balts, visapkārt balts. Jau trešo dienu snieg, laikam tur augšā kāds atvēris sniega kastes vāku, un viss krājums gāžas uz zemes. Pirmajā dienā sniega pārslas krita lēnām, it kā apdomīgi noskatīdamās vietu, kur katrai nosēsties, bet otrajā no Gaujas krastmalas puses atdrāzās vējš un sākās trakulīgs sniega dancis. Gaujmalā Vijolīšu gravu piedzina neizbrienamām viļņainām kupenām, sētas stabiem uzlika baltas cepures. Sniega vērpetes, vējam spītējot, centās aizķerties, kur vien iespējams, pat kailajos kokos. Apstājies pie Lielā Meža, putenis trenca koku zaros sniegu cik spēdams, bet Mežs tikai domīgi šalca un mierīgi noskatījās vēja trakošanā. Vējš noskaitās par

savu bezspēcību, pagriezās uz ciemata «Vecozoli» pusi, noklāja māju jumtus ar vēl biezāku sniega kārtu, pieputināja pagalmus, bet arī te neviens no puteņa nenobijās, tikai māju skursteņi arvien biežāk pūta gaisā pelēcīgu dūmu dvašu.

Viskuplākos dūmus izpūta ciemata priekšnieka vectēva Kurmja dzeltenās mājiņas skurstenis. Pats mājas saimnieks siltā istabā, ērti atlaidies šūpuļkrēslā, uz ceļiem uzsedzis rū­tainu segu (jo siltuma, pēc viņa domām, nekad neesot par daudz), skatījās kamīnā, kura sārtajā uguns mutē omulīgi sprē­gāja dzirksteles. Iepretī vectēvam uz zaļā dīvāna sēdēja kaķēns Miks un vāverēns Toms. Viņi vairākus vakarus pārmaiņus lasīja vectēvam Kurmim grāmatu «Raibā vasara». Toms, pa­beidzis pēdējo nodaļu, aizvēra vākus.

— Ir gan jocīgi, — kaķēns Miks brīnījās, — citur pasaulē ir tieši tādi paši kā mēs un dzīvo arī tāpat kā mēs.

Vāverēns Toms sprieda citādāk:

— Simts punkti, ka «Raibajā vasarā» patiešām ir rakstīts par mums, kā tu, vectēv, domā?

Vectēvs nešaubīdamies atbildēja:

— Vāverēnu Tomu un kaķēnu Miku ir pilna pasaule, bet tāds ciemata priekšnieks kā profesors Kurmis ir tikai viens, tāpēc — saprotiet paši … Pa vasaru visādi ekskursanti mai­sījās apkārt, kāds būs noskatījis mūsu ciematu.

— Tad jau . . . tad jau … — Miks sastostījās, — mēs ne­varam būt droši, ka atkal par mums neuzraksta.

— Vēl arvien snieg, — Toms, piegājis pie loga, vēroja, kā vējš dzenāja sniega pārslas, te patrencot tās sānis, te brīžiem pasviežot augšup, bet galu galā tās visas nokrita zemē.

Arī vectēvs, nepieceļoties no šūpuļkrēsla, palūkojās.

— Jā, baltā ziema ir klāt.

Tai mirklī Vijolīšu gravas virzienā sniegs pašķīda uz visām pusēm, balts mākonis traucās pāri kupenām, uzvirmojot platu sniega vērpeti.

Vectēvs pietrūkās kājās, bet Miks ar vienu lēcienu bija logam klāt.

— Kas tas? — visi trīs izbrīna pilnās balsīs reizē iesaucās. Tikai pēc laba laika viņi uzzināja, par ko toreiz brīnījās.