Baltā ziema

NE VIENMĒR IZNĀK, KĀ DOMĀ

Par malku jāsāk gādāt rudenī, to zināja visi, bet bargu ziemu neviens neparedzēja. Vienīgi ciemata priekšnieks pro­fesors Kurmis savu šķūni piedzina pilnu, jo viņa jaunībā vien­reiz bijusi milzīgi auksta ziema, un, kas esot bijis vienreiz, varot būt arī otrreiz. Tagad pienāca tā otrā reize, un dažiem malkas šķūnis jau prasījās pēc jauna pieveduma. Bet kas at­vedīs malku? Tas, kura rīcībā ir smagā mašīna, un šajā gadī­jumā vienīgā cerība — vilks Pelēcis. Būt par vienīgo cerību ir patīkami, tas mudināja vilku jau no agra rīta sākt malkas izvadāšanu. Pēdējo vezumu aizvedis vecmāmuļai Vārnai, viņš pats sanesa malku šķūnītī un sakrāva kārtīgā grēdā. Neviens viņu to darīt nelūdza, paldies gan teica ļoti sirsnīgu.

Mājās Pelēcis pārradās pagalam piekusis. Atpūšoties viņam ienāca prātā vectēva Kurmja pamācība: ja gribi būt labs, katru dienu pārdomā, ko labu esi izdarījis. Pārdomas Pelēcis sāka ar vakardienas notikumiem, kad viņa labākais darbs bija vectēva Kurmja paglābšana no nosalšanas. Šodienas malkas gādāšana arī pieskaitāma labajiem darbiem. Vilkam iepatikās būt labam, un viņš gudroja, ko labu vēl varētu izdarīt. Varbūt iepriecināt ciemata priekšnieku, viņš ar savu maldīšanos vakar diezgan nomocījās. Bet kā? Urrā! Ir ideja. Jāiet uz Gauju pār­baudīt ūdas, ja būs pieķērusies līdaka, atdos vectēvam.

Pelēcis naski soļoja uz Gauju. Pie vienas ūdas patiesi pieķē­rusies prāva līdaka, ko, noņemtu no āķa, tūdaļ uzvēra uz no­griezta kārkla zara. Katrs makšķernieks lielus lomus nes tā, lai citi redzētu. Pa ceļam līdz ciematam Pelēcis domāja, cik jūsmīgi vectēvs apbrīnos lielo lomu un cik pārsteigts labā omā saņems dāvanu.

Pie pašiem ciemata vārtiem lielā loma īpašnieks satika lapsiņu Ivetu.

— Vai! — lapsiņa tik spalgi iespiedzās, ka Pelēcis skatījās apkārt, kas te pēkšņi noticis? Bet tūliņ noskaidrojās, ka šis «vai» veltīts viņam pašam.

— Vai! — Iveta iesaucās otrreiz, bet nu jau ne tik spalgi. — Kas tas par lomu! Tādu zivi var izvilkt vienīgi vilks Pelē­cis!

— Ir gadījušās arī lielākas.

— To prot tikai īpaši gudrs makšķernieks. Jā, jā, visur vajadzīga gudrība.

Par īpaši gudru vilku Pelēci vēl neviens netika nosaucis, bet nebija gadījies ari tads, kurš sacītu, ka viņš nav gudrs, tapec Pelēcim lapsiņas apgalvojums šķita ļoti pareizs.

— Tev tur iznāks lieliskas vakariņas, varbūt ciemiņus aici­nāsi? — Iveta laipni smaidīja.

— Esmu zivis atēdies, tukšā jau nekad no Gaujmalas nenāku, — saklausījies lapsiņas uzslavas, gudrais makšķer­nieks arī pats gribēja palielīties.

— Kā tu cep, sviestā?

— Es eļļā, tad nepiedeg. Bet šito zivi dāvināšu.

— Manam Džonam ļoti garšo sviestā cepta līdaka.

— Ak tā.

— Mēs pie svaigām zivīm netiekam, vai māksliniekam laiks makšķerēt. Un nav Džonam tādas prasmes kā tev.

— Viņam tas arī nav jāprot . . .

— Tāpēc esmu priecīga, ka tu mūs nekad neaizmirsti.

— Kā tā? — Pelēcis patiesi brīnījās, jo neatcerējās, kad pēdējo reizi domājis par Ivetu un viņas Džonu.

— Cik smaga būs, kilograms noteikti, — Iveta pastiepās, paņēma no Pelēča līdaku un svārstīja gaisā.

— Vismaz pusotra, — makšķernieks apstrīdēja Ivetas no­vērtējumu, kaut pats labi zināja — knapi kilograms un ne grama vairāk.

— Te mums ar Džonu divām reizēm pusdienām pietiks.

— Kā tā? — vilks galīgā nesaprašanā apmulsis murmināja.

— Paldies, paldies par dāvanu, Pelēcīt, — lapsiņa Iveta naski nozuda savā dārzā.

Pelēcis labu laiku stāvēja ceļmalā un pūlējās saprast, kā vectēvam Kurmim domāto līdaku pats atdāvinājis lapsiņai Ivetai.