Baltā ziema

UN TOMĒR. . .

Otrā rītā bez piecām minūtēm desmitos vāverēns Toms un zaķēns Jēkabiņš satikās pie kaķēna Mika dārza vārtiņiem un, tos atvēruši, bija gatavi raustīt zvanu un dauzīties pie logu slēģiem, lai Miku uzmodinātu, bet, kā par brīnumu, kaķēns jau grozījās pagalmā. Līdzko Miks uzvilka no kažoka kabatas izņemtos, pa nakti rierītī izžāvētos raibos dūraiņus, viņā at­modās vakardienas pikošanās prieks. Viņš saspieda pamatīgu piku un mēģināja trāpīt skurstenim, bet tik tālu sviediens ne­tika, pika nokrita uz slīpā apsnigušā jumta un, lēnām veļoties lejup, aplipinājās ar sniegu, kļūdama arvien lielāka un lielāka, līdz, sasniegusi jumta malu, nokrita lejā un sašķīda. Miks, novērojis sniega pikas ceļojumu pa jumtu, sasita ķepas un prie­cīgi palēcās.

— Es pirmais! Es pirmais uzminēju! Mūsu ziemai trūkst Sniegavīra.

— Jā, uzminēji gan, — Toms jutās vīlies, viņš domāja, ka tikai viņam vienīgajam Sniegavīrs ienācis prātā.

— Es to arī zināju, — zaķēns Jēkabiņš mānījās un kārtējo reizi nodusmojās uz sevi, kālab viņam pats vienkāršākais ir vienkāršs tikai tad, kad cits to jau izdomājis.

Draugi, izgājuši uz ciemata lielā ceļa, apstājās. Toms pētoši skatījās apkārt, tad pagāja pāris soļu pa kreisi, pēc tam pa labi, skaļi spriedelējot:

— Kur Sniegavīram būtu visīstākā vieta?

Mikam uznāca lielā prātošana:

— Sniegavīram jāstāv tur, kur visi viņu redz un kur viņš redz visus, un kur viņu neviens netraucē, un kur viņš nevienu netraucē.

— Vai tu īsāk runāt nemāki, es nekā nesapratu, — Jēka­biņš aizrādīja.

— Ievērojot Mika prātīgo ierosinājumu, Sniegavīram jāstāv blakus vectēva Kurmja vārtiem cieši pie sētmales, — Toms izlēma bez kādas gudrošanas.

Nu atlika pāriet pāri ceļam un sākt darbu. Toms izrīkoja:

— Mums jāsaveļ trīs sniega bumbas, vislielāko, pašu apak­šējo, es uzņemos, vidējā pa spēkam Jēkabiņam, vismazākā būs galva, to atstāsim Mikam, jo viņš vienmēr uzdodas par gudrāko.

— Bet ir slinkākais, — Jēkabiņš pie sevis klusām nomur­mināja, taču Miks to dzirdēja un pārlaboja Jēkabiņa iztei­kumu:

— Nevis slinkākais, bet apdomīgākais, un domāšanai vienmēr vajadzīgs laiks.

Jēkabiņš nezināja, ko atbildēt, tālab izlikās Miku nedzir­dējis, un nebija arī vairs vaļas pļāpāt, bija jāķeras pie darba. Vislielākā sniega bumba tika savelta pati pirmā, pieripinājis to pie vectēva Kurmja vārtiem, Toms atskatījās, cik tālu ar darbiem tikuši draugi. Jēkabiņš jau tuvojās ar savu vēlumu. Viņi abi ar Tomu, vaigus piepūtuši, stenēdami uzcēla Jēka­biņa sniega bumbu uz Toma saveltās un stingri piespieda, lai labāk turētos.

— Ei, Mik, kas ar tevi ir? — Toms nepacietīgi noprasīja.

Kaķēns, pacēlis savu nelielo bumbu, taisnojās:

— Man taču vissarežģītākais darbs, ar galvu nav tik vien­kārši.

Sniegavīram vēl piestiprināja sniega rokas un apaļas, nelielas pikas par tupelēm.

Miks nemaz neizrādījās piekusis, tieši otrādi, jutas gluži žirgts.

— Tagad pārējo atstājiet manā ziņā, gaidiet un neko ne­aiztieciet, — kaķēns piekodināja un teciņus devās uz savu inaju. Drīz viņš atgriezās apkrāvies, kā nākdams no Lielā veikala, jau pa ceļam brīdinot:

— Tagad paejiet malā un netraucējiet!

Vispirms Miks piešķīra Sniegavīra apaļajai galvai sejas izteiksmi: iesprauda divas melnas ogļu acis, burkāna degunu un sarkanu krāsainā zīmuļa galu mutes vietā, tad uzmauca tfalvā cauru vecu kastroli par cepuri. Uz vēdera rindā iespieda piecas pogas, katru savā krāsā un savā lielumā, nosakot:

— Tā būs jaunākā mode.

Pašu pēdējo Sniegavīrs dabūja padusē apdilušu žagaru slotu. Miks nevarēja vien nopriecāties:

— Kā dzīvs! Pilnīgi kā dzīvs.

Brītiņu pastaigājuši un no visām pusēm apskatījuši savu darbu, draugi atcerējās, ka rīt ir skolas diena un vēl neko nav mācījušies. Gribi vai negribi — jāšķiras un jāiet katram uz savu māju un jāatver grāmatu soma. Atvadoties Miks ko svarīgu pēkšņi atcerējās:

— Paga, paga . . .

— Kāds vēl «paga» … — Jēkabiņš noprasīja, domājot, ka viņam līdz mājām vistālākais gabals, kas tad šiem, jāpāriet tikai pāri ceļam.

— Vai jūs ievērojāt, ka, mums promejot, Sniegavīrs pa­mirkšķināja kreiso aci? — Miks pajautāja.

— Dažreiz ir tā, pats mirkšķina un domā, ka cits mirkšķi­na, — Toms neko tādu nebija pamanījis.

— Iznāk gandrīz joks, — Jēkabiņš iesmējās un naski steidzās uz lielajiem vārtiem, bet vāverēns Toms tikpat žigli uz savu ozolu.

Palicis viens, kaķēns Miks apstājās un domīgi atskatījās.

— Un tomēr . . . Lai viņi saka, ko grib — Sniegavīrs mirk­šķināja.