Baltā ziema

VECTĒVAM KURMIM CIEMIŅI

Vectēvam Kurmim bija uznākusi lielā prātošana: ar ziemu varētu iztikt, malkas šķūnis pilns līdz griestiem, jāsalst nav, bet ko lai sadara pa garajiem vakariem? Tāpēc Jēkabiņš gribēja dzejot. Miks noņemas ar mākslu, tam vakari kļuvuši par īsiem, Tomam un Jēkabiņam brīvo laiku apēd pastmarku krāšana. Nav ar ko parunāties. Kaimiņiene Vārna nāk tikai tad, ja cienā ar aveņu tēju, bet, kā tu skatīsies, otru cienājot, pašam jādzer līdzi, nevar izturēt to aveņu tēju, jāsvīst. Televizorā arī šovakar nav ko skatīties, būtu vismaz hokeju rādījuši. Varētu uzrakstīt «Meža Vēstnesim» sūdzību par garlaicīgiem televi­zora raidījumiem, bet nedrukās, un, ja drukātu, tāpat nekas nemainītos.

Vectēvs Kurmis piegāja pie grāmatplaukta, pašķirstīja vienu otru biezāku sējumu: lasīt arī nav ko, sākuši rakstīt veselīgas grāmatas, izlasi pāris lapu, un miegs klāt. Ja tik agri iemigs, naktī uzmodīsies, un kā tad rītu sagaidīs? Varētu atnākt ciemiņš, bet kam patiks tumsā pa sniegu bradāt?

Pēkšņi ieskanējās zvans. Atnāca vilku suns Marss.

— Labvakar, labvakar, tāpqt ciemos vai dienesta darī­šanās? — vectēvs Kurmis tūliņ gribēja zināt.

— Domāju, varbūt tev garlaicīgi.

— Tik dumjš neesmu, lai garlaikotos, tikai nevarēju iz­domāt, ko darīt. — Vectēvs Kurmis runājot sameklēja skapī šaha kastīti. Viņš labi zināja — Marss nav uz tērzēšanu, bet partiju šaha uzspēlēt — to jā.

Apsēdās ciemiņš un mājas saimnieks pie rakstāmgalda. Marss salika figūras uz šaha dēlīša.

— Kuras figūras gribi, baltās vai melnās, — vectēvs ļāva ciemiņam izvēlēties.

— Ņem vien pats baltās.

Bez tādiem spēlei nepieciešamiem teicieniem: šahs un ro­kāde abi pretinieki gandrīz neko citu nepasacīja. Marss tikai pāris reižu kritiskākos brīžos norūca:

— Hm-mm . . .

— Bet vectēvs Kurmis, «nositot» pretinieka figūru, katrreiz noteica:

— Tā, tā, šitā figūra savu darbiņu padarījusi, no kara lauka nost.

Vectēvs centās pēc iespējas panākt figūru maiņu, jo tā lie­lākas cerības uz neizšķirtu partiju. Kad pēc centīgās figūru maiņas uz dēlīša palika tikai divi pliki karaļi, saprotams, spēle beidzās neizšķirti.

Marss pieklājīgi pateicās:

— Paldies par saspēli.

— Ņem par labu.

Līdzko Marss aizgāja, mājas saimnieks pats sev apgalvoja:

— Ja būtu gribējis, varēju partiju vinnēt, bet nav smuki ciemiņu apspēlēt.

Citās reizēs Marss parasti uzvarēja, bet arī tad atradās attaisnojums:

— Pieklājības pēc jāļauj ciemiņam vinnēt.

Marsa apciemojums tomēr visu vakaru neaizņēma, un vec-

tēvs atkal sāka gudrot, ko līdz gulētiešanai darīt, bet viņu pārsteidza durvju zvans.

— Nu ir gan brīnumi, vienā laidā nāk ciemiņi, īsti liels bija brīnums, ieraugot Ferdinandu Kraukli, kurš pa ziemu aizstāja «Meža Vēstneša» galveno žurnālistu Krišjāni Stārķi. Visi zināja, ka Ferdinands Krauklis iet pie kāda vienīgi tad, ja viņam ir vajadzība, bet bez vajadzības tikai pie ļoti ievērojamām personām. Dažreiz gan šie abi iemesli saga­dījās kopā. Vectēvs Kurmis nešaubīdamies domāja, ka Ferdi­nands atnācis ciemos kā pie ievērojamas personas — ciemata priekšnieka, tāpēc viņš centās būt ļoti laipns, piedāvāja pat savu iemīļoto grozāmo krēslu, kurā citās reizēs, runājoties ar viesiem, sēdēja pats.

— Kādi jaunumi «Meža Vēstnesī»? — vectēvs cieņas pilnā balsī apvaicājās.

— Mūsu avīze «Meža Vēstnesis» pati jaunumus netaisa, kas apkārt notiek, to rakstām.

— Tev taisnība, — mājas saimnieka laipnība nemazinājās.

— Biju pie mākslinieka Džona Lapsas pasūtīt ilustrācijas «Meža Vēstnesim», tāpēc iegriezos arī pie tevis. Redakcija ■nolēmusi rīkot plašākas pārrunas par zemes rakšanas darbiem, tevi aicinām piedalīties par konsultantu. Sanāksme notiks rītdien pulksten piecpadsmitos.

Vectēvam Kurmim patika, ka viņa zināšanas vajadzīgas, bet laipnība pret Ferdinandu tomēr sāka zust — viņš taču bija atnācis tikai vajadzības dēļ, nevis kā pie ievērojamas per­sonas.

— Būs jāmēģina aiziet, kaut gan man laika maz, pat vakari aizņemti.

— Kam tad ir brīvs laiks? Man jāraujas uz visām pusēm, drīzumā jābrauc uz kaimiņu Meža žurnālistu sanāksmi.

— Vai tev žurnālistu trūkst, sūti zīlīti Zuzīti vai ko citu no jaunajiem.

— Ja man jāsaka, ko es varētu sūtīt Ferdinanda Kraukļa vietā, nav, nav neviena cita tam uzdevumam cienīga. Jābrauc pašam.

— Žurnālists jau tu esi liels, bet rakstus raksti maziņus.

Ferdinands Krauklis, redzami apvainojies, piecēlās un pa

ceļam uz durvīm īsi atgādināja:

— Rītdien tiekamies redakcijā.