Baltā ziema

SVESINIEKS NEMAZ NEBIJA SVEŠS

īsākais ceļš no meža skolas uz ciematu «Vecozoli» nebūt nebija taisnākais, tas līkumoja un cilpoja, svinīgi apejot lielās egles un lazdu pudurus, tikai pie greizās gobas meta pēdējo cilpu un no turienes stiepās garumā taisni, taisni vien. So taisno gabalu līdz ciematam naskā solī varēja noiet desmit minūtēs. Cieši nomīdītā taka ne tikai spīdēja kā ledus, vietumis tā bija arī slidena, tāpēc trīs gājēji palēnām čāpoja garām greizajai gobai. Patiesībā neveikli klunkuroja vienīgi kaķēns Miks, bet vāverēns Toms un zaķēns Jēkabiņš piemērojās viņa gausajai gaitai. Nepametīs jau draugu vienu meža vidū.

No ciemata puses pa to pašu ceļu gariem, lamzīgiem soļiem lampačoja vilks Pelēcis. Ceļa pēdējās cilpas galā viņš satika trīs lēnos gājējus. Atņēmis labdienu, Pelēcis apstājās un uz­sāka sarunu:

— Es tā pārbijos, tā pārbijos, ka vēl tagad esmu nobijies. Nevar saprast, kas notiek, viss mežs rīb, krakšķ un brakšķ.

Miks nekādus trokšņus nesaklausīja, tomēr drošības labad strauji pagriezās atpakaļ paskatīties un paslīdēja, ja Toms viņu nepaspētu pieturēt, būtu novēlies.

— Ej nu, — zaķēns Jēkabiņš kā ticēja, kā neticēja, — kāpēc mēs neko nedzirdam?

— Neesmu vainīgs, ka tev sliktas ausis, — vilks Pelēcis šausminoši iepleta acis, — un es skatos, skatos un ieraugu — uz ceļa viņš pats… — Pelēcis apklusa un kā lielās bailēs sastinga.

— Nu un tālāk, tālāk? — Toms nepacietīgi skubināja.

— Ko domājat, redzu — nāk Miktomjēkabs.

— Kas tas par zvēru? — Miks sāka trīcēt, kaut viņa kažo­ciņš nekļuva plānāks un pēkšņi milzīgs aukstums arī neuznāca.

— Kur viņš ir? — Toms bija gatavs sastapties ar nezi­nāmo svešinieku, vienalga, cik briesmīgs tas būtu, kas tur gaišā dienas laikā ko baidīties?

Zaķēns Jēkabiņš domāja, vai nezust mežā, bet varbūt uzskrien tieši virsū tam, kā viņu sauca . . . Tāpēc palika stāvam, kur stāvējis.

— Viņš ir tepat! Oi! Oi! Es laižos. — Un vilks Pelēcis, smiedams savu visskaļāko smieklu, lamzāja prom.

— Evū! — Toms atjēdzās. — Pelēcis mūs izjokoja, Miktom­jēkabs — tie taču esam mēs — Miks, Toms, Jēkabs.

— Tad nekādu briesmu nav, — Jēkabiņš jutās piekrāpts, baidīties bija interesanti.

Miks nodomāja, ka vajag tā jokoties, lai citiem nāktu smiekli, nevis, otru sabaidot, pašam par to smieties. Skaļi viņš neizteicās, negribēja atzīties pirmītējā izbīlī. Tūliņ norimties kaķēns nevarēja un sāka gudrot, kādas tālākas nepatikšanas sekos Pelēča jokam. Kamēr viņam izdevās sadomāt gaidāmās likstas, tikmēr draugi gāja klusējot. Sī klusēšana nebija ilgstoša, pēc dažām minūtēm Miks, cenšoties izskatīties nepārspējami gudrs, jautāja:

— Vai jūs zināt, kas ir vislipīgākais?

— Iesnas, — zaķēns Jēkabiņš to labi zināja, jo vienmēr, kad mazākais brālis šņaukājās, viņš laikus meklēja lielāku kabatlakatu.

— Nekā, vislipīgākās ir iesaukas, tagad mūs tā vien sauks — Miktomjēkabs. Pelēcis jau neklusēs.

— Un tad? — Toms pasmējās. — Ja vajadzīgs, mēs taču visi trīs esam kā viens.

Jēkabiņam un Mikam par to nebija ko iebilst. Atlikušo ceļu ejot, viņi pārsprieda vakardien televizorā redzēto multipli­kācijas filmu «Zilais Zilonis».

Bet vilks Pelēcis tūliņ aiz līkās gobas pamanīja eglē atpūšamies žagatu Zvadzinātāju. Mika domas izrādījās pa­reizas, Pelēcis patiešām izlielījās, kā piemānījis trīs draugus. Tādus jaunumus padzirdējusi, žagata Zvadzinātāja aizmirsa nogurumu un žiglākā lidojumā nekā parasti pāri koku galot­nēm steidzās uz ciematu «Vecozoli». Lidošana paliek lidošana, un Zvadzinātāja ciematā nokļuva ātrāk nekā tie trīs, kuri ejot pārsprieda multiplikācijas filmu «Zilais Zilonis».