Baltā ziema

DŽONAM LAPSAM VIENREIZ IR DIEZGAN

Kur ir slidotava, tur ir hokejisti, un, kur ir hokejisti, tur ir sacīkstes, un, kur ir sacīkstes, tur ir tie, kas grib uzvarēt, tāpēc ciemata slidotava nekad negarlaikojās. Jau pirms Jaungada sarīkojuma bija izveidotas divas komandas >— ugunsdzēsēju sesku un jauktā komanda. Lai tiktu pie seskiem par vārtsargu, vilks Pelēcis iestājās brīvprātīgajos ugunsdzēsējos, bet jauktā komanda par savu vārtsargu ar lielu lūgšanos pierunāja māk­slinieku Džonu Lapsu. Varbūt tas nebija visai godīgi, ja brāļi lūsēni, uzkāpuši Lielā Meža visaugstākajā priedē, no­skatījās sesku treniņus un Ciks ziņoja savējiem:

— Vilks Pelēcis ir vārtsargs ar kolosālu reakciju un vienreizēju veiklību. Mūsu Džons viņam līdzi netiek.

Cik svarīga persona sacīkstēs ir vārtsargs, tas nebija jā­skaidro. Laika skriešanu nevienam nav izdevies apturēt, bet sacīkšu diena strauji tuvojās. Komandai par lielu uztraukumu, treneris, zaķēna Jēkabiņa vecākais brālis Emanuēls Zaķis, konstatēja:

— Mūsu vārtsargs Džons Lapsa nav vēl sacīkstēm gatavs.

— Jābūt gatavam, un viss, — vienbalsīgi nolēma komanda.

Lai tas «jābūt» patiešām būtu, Džonam Lapsam vajadzīgi

papildtreniņi. Pats viņš uzcītīgi trenējās špagata vingrinā­jumos, taču ar to vien nepietika, nevarēja iztikt bez komandas līdzdalības. Slidotavā ieradās pieci galvenie spēlētāji: Miks, Toms, Jēkabiņš un brāļi lūsēni, saprotams, arī pats Džons un treneris Emanuēls Zaķis. Pēc trenera norādījuma visi pieci spēlētāji cits pec cita trieca ripas vārtos. Džons Lapsa ravas vai pušu. Pēkšņi atskanēja lapsiņas Ivetas taures pūtiens:

— Tra-ta-tā! Tra-ta-tā!

Kā jau paradis, to padzirdējis, Džons Lapsa mirkli sastinga, un visas piecas ripas ielidoja vārtos.

— Man vienreiz ir diezgan! — Džons izkliedza.

Tagad sastinga hokejistu komanda, it sevišķi treneris, pilnīgi saprotams, ja Džons atsakās, tad ar sacīkstēm ir cauri.

— Ko stāvat kā stabi, — Džons uzsauca jau mazliet mie­rīgāk.

Nu visi domāja, ka Džons teicienu «Man vienreiz ir diezgan» veltījis pats sev, jo nolēmis vairs nelaist ripas vārtos, vismaz piecas uzreiz ne. Treniņš atsākās un turpinājās tik ilgi, kamēr Džons vairs nejaudāja.

Līdz beidzamam piekusis ieradies mājās, ieraugot lapsiņu Ivetu, Džons Lapsa atkal teica:

— Man vienreiz ir diezgan.

— Tas ir ļoti labi, ka tev vienreiz diezgan ar to hokeju, man šī spēle nemaz neinteresē. Bija tik garlaicīgi vienai pašai, tāpēc saucu tevi, bet vai tu taurēšanu nedzirdēji?

— Parādi tauri, jau labu laiku jūtu, ka ar to vairs nav kārtībā.

Lapsiņa Iveta itin steidzīgi pasniedza Džonam savu pū­šamo.

— Savādi, — viņa pabrīnījās, — es pirmiņ pati taurēšanu dzirdēju. Kā tas var būt, ka skaņa neiet tālāk. Patiešām neticami.

— Palūkojies labi uz savu tauri.

— Es nekā savādāka kā līdz šim pie tās nesaskatu.

— Tu redzi to pēdējo reizi.

— Nesaprotu, vai tu domā, jāpērk jauna?

— Tūliņ sapratīsi, — Džons Lapsa ieslēdza Ivetas tauri seifā un atslēgu ielika vestes kabatā.

— Kā es iztikšu bez taurēšanas? — Lapsiņa grasījās raudāt, bet, ievērojusi Džona stingro skatienu, gaidīja, ko viņš vēl sacīs.

Un Džons vēl sacīja:

— Tauri var dot tikai tādiem, kuri zina, kad jātaurē.

2:2

Ciemata iemītnieki tovakar sēdēja katrs savā istabā, bet tomēr visi bija kopā, jo visiem uz galda atvērta «Meža Vēstneša» 4. lappuse un visi lasīja zīlītes Zuzītes rakstu:

2:2

Vecozolu ciemats satinies baltā sniega villainē, bet Saules spožums un siltums jau vēsta pavasara tuvumu. Tādā skaistā dienā ciemata slidotavā risinājās šīs sezonas svarīgākais sporta notikums — hokeja sacīkstes. Jau pusstundu pirms sākuma bija aizņemti gandrīz visi soli, bet no Lielā Meža nāca un nāca hokeja cienītāji. Arī ciemata priekšnieks vectēvs Kurmis un galvenais žurnālists Ferdinands Krauklis, nežēlojot savu laiku, sēdēja pirmajā rindā. Risinājās karsti strīdi, kura komanda uzvarēs, pat tik sirsnīgas draudzenes kā vecmāmuļa Vārna un žagata Zvadzinātāja sastrīdējās. Vecmāmuļa apgal­voja: katrā ziņā uzvarēšot tā komanda, kurā spēlē Miks, Toms un Jēkabiņš, viņi esot tie žiglākie, bet Zvadzinātāja palika pie savām domām, ka ugunsdzēsējus neviens nevarot pārspēt.

Pulksten 12.00, līdzjutēju kvēlu aplausu sveiktas, uz spožā ledus uznāca abas komandas.

Spilgti dzeltenos tērpos ģērbta jauktā komanda šādā sa­stāvā:

Vārtsargs: Džons Lapsa.

Aizsargi: brāļi lūsēni Ciks un Niks.

Uzbrucēji: kaķēns Miks, vāverēns Toms un zaķēns Jēkabiņš.

(Rezervē trīs zaķēni)

Liesmojoši sarkanos tērpos ugunsdzēsēju komanda šādā sastāvā:

Vārtsargs: vilks Pelēcis.

Aizsargi: seski Tedis un Fredis.

Uzbrucēji: izgudrotājs sesks Eidis, sesks Konrāds un sesks Zips.

(Rezervē trīs ugunsdzēsēji seski)

Hokeja spēle prasa ātrumu un arī domu, bet ne vienmēr ātrumam blakus stāv doma un domai blakus ātrums. Nevarēja nepamanīt jauktās komandas kvēlo tieksmi uzvarēt, žilbināja viņu kustības ātrums, taču diemžēl, jā, diemžēl viņiem pietrūka domas lidojuma. Visvairāk uztraukuma brīžu šai komandai sagādāja pretinieks izgudrotājs sesks Eidis, izdarot lieliskas piespēles un parādot izcilu spēles tehniku. Jā, izgudrotājs paliek izgudrotājs! Varu droši apgalvot, Eidis lieliski apvieno ātrumu ar asu domu. Arī es personīgi seskam Eidim kā hokejistam aplaudēju ar visizjustākiem aplausiem. Jau pirmā perioda sākumā sesks Eidis ieraidīja ripu pretinieka Džona Lapsas vārtos. Te jāmin īpašs gadījums. Tūliņ, pēc pirmās ripas ierai- dīšanas, jauktās komandas aizsargs lūsēns Ciks, aizliekot priekšā kāju, nogāza sesku Eidi. Jā, Cikam spēles karstumā grūti savaldīties.

Skatītājos dzirdēja skaļus sašutuma saucienus:

— Tā vis nevarēs!

Un nevarēja arī. Tiesneša vilku suņa Marsa modrais ska­tiens starpgadījumu pamanīja, atskanēja svilpes svilpiens. Lūsēnu Ciku uz divām minūtēm noraidīja no laukuma. Un tieši šajās divās minūtēs seskam Eidim izdevās iedzīt otru ripu preti-

nieka vārtos, nobeidzot pirmo periodu 2:0 ugunsdzēsēju ko­mandas labā.

Nevar neuzslavēt jaukto komandu, pēc tādas neveiksmes tā nezaudēja cīņas sparu un nepārtrauktos uzbrukumos vairāk­kārt radīja draudošas situācijas pie ugunsdzēsēju vārtiem, bet vilks Pelēcis visu otro periodu vārtus pārvērta neie­ņemamā cietoksnī.

Tomēr trešajā periodā, pašā spēles galotnē, pēc teicamas zaķēna Jēkabiņa piespēles, vāverēns Toms ieraidīja ripu

pretinieka vārtos. Tam sekoja negaidīts kaķēna Mika izrāviens, kas guva vārtus, pārsteidzot vārtsargu vilku Pelēci. Tādējādi izlīdzinājās rezultāts. Spēle beidzās 2:2.

Interesanti, kā tālāk pavērsīsies skaitļi, kaut gan es per­sonīgi domāju, ja ugunsdzēsējiem ir tāds uzbrucējs kā sesks Eidis, tad jauktajai komandai maz cerību uzvarēt. Varbūt tas noskaidrosies tikai nākošā ziemā, jo gaisā jau elpo pavasaris.

Vēl jāpiebilst, ka lielu atsaucību izraisīja kovārnes Sibillas audzēkņu dejas uz ledus, kas skatītājiem par prieku tika de­monstrētas spēles starpbrīžos. Jaungadā Sibillas kovārnēnu priekšnesums bija ļoti labs, bet tagad vēl labāks nekā ļoti labs.

Žurnāliste Zīlīte Zuzīte.

Izlasījis rakstu, vectēvs Kurmis, paradis arī vienatnē reizēm savas domas izsacīt skaļi, noteica:

— Tas, kas minēts par mani, ir pareizi, un vēl pareizi pasacīts spēles rezultāts 2:2, un ar to galvenais ir pateikts.

Vecmāmuļa Vārna priecājās:

«Vajag skaļi pastrīdēties, un, skaties, ņem un ieraksta avīzēs, būtu es sēdējusi tikpat klusi kā lapsiņa Iveta, neviens nezinātu, vai tāda vecmāmuļa Vārna bijusi klāt hokeja sa­cīkstēs.»

Vilku suns apmierināts norūca: hm-mm, labi, ka tāds vien starpgadījums, no Cika varēja sagaidīt arī ko sliktāku.

Džons Lapsa, būdams īsts mākslinieks, spēja būt paškri­tisks:

«Ne jau izgudrotājs sesks Eidis ir tik ģeniāls, kā zīlītei Zuzītei liekas, viņš tos divus vārtus dabūja nevis ar savu gud­rību, bet manas muļķības dēļ, es pirmajā periodā pārāk no­bijos. Cika noraidīšana mani galīgi samulsināja, un tai brīdī, kad otrā ripa ielidoja mūsu vārtos, es biju paklupis. Brīnums, ka zīlīte Zuzīte to neredzēja.»

Lapsiņa Iveta, palikusi bez taures, savos spriedumos vairs nebija tik droša, skatījās uz Džonu un gaidīja, ko viņš teiks.

Vāverēns Toms nevarēja saprast:

«Kāpēc zīlīte Zuzīte vēl šaubās, kāds nākošajās sacīkstēs būs rezultāts, skaidrs, ka mūsu komandai par labu.»

Un kaķēns Miks domāja tāpat kā vāverēns Toms.

Saprotams, arī Lielajā Mežā tika lasīta «Meža Vēstneša» 4. lappuse.

Sesks Eidis rakstu pārskatīja pat otrreiz, ilgāk pakavējoties pie tām rindām, kur rakstīts par viņu. Eidis nešaubīdamies novērtēja zīlīti Zuzīti kā ļoti gudru un iejūtīgu žurnālisti.

Vilks Pelēcis atzina — avīžu rakstam nemaz nevajag būt ļoti pareizam. Kā tas izskatītos, ja rakstītu: ugunsdzēsēju komanda nepalika kaunā tādēļ, ka laimējies ar tādu vārtsargu, kāds ir vilks Pelēcis. Tāpēc jau briesmīgi bija jānodzenas un beigās pietrūka spēka.

Lielākā daļa no tiem, kas redzēja sacīkstes, par vilku Pelēci kā par vārtsargu domāja tāpat kā viņš, tad laikam Pe­lēcim šoreiz taisnība, bet seska Eida īpašo hokejista talantu saskatīja tikai zīlīte Zuzīte, un vienīgi Eidis viņas vērtējumam ticēja.

Žagata Zvadzinātāja, izlasījusi rakstu, apvainojās, vai zīlītei Zuzītei bija grūti uzrakstīt dažas rindas vairāk par viņu un vecmāmuļu Vārnu.

Bet zaķēns Jēkabiņš? Viņš domāja tāpat kā Toms un Miks, un vēl daudzi domāja tāpat.