Baltā ziema

CIEMATA LIELS UZTRAUKUMS

— Ejot uz priekšu, palaikam der atskatīties atpakaļ, — tā vectēvs Kurmis mācīja kaķēnam Mikam un vāverēnam Tomam, bet tiem abiem vienmēr bija jāsteidzas un atskatīšanās pa­rasti aizmirsās. Arī todien, kad vectēvs Kurmis gāja uz «Meža Vēstnesi», Miks un Toms, iznākuši no skolas, steidzās. Miks gribēja iesākt gleznot Sniegavīru, lai gleznu varētu iedāvināt bezdelīdziņai Vivitai. Atbraukusi ciematā, Vivita varēs lepo­ties, ka redzējusi krokodilu, bet Miks un Toms ar savu Sniega­vīru. Tomam vajadzēja salabot vecmāmuļas Vārnas kafijas dzirnaviņas, tas bija steidzams darbs, jo vecmāmuļa, no rīta

nepadzērusi kafiju, nevarot savakties un viņai visa diena esot

beigta un pagalam.

Ja Miks un Toms toreiz butu atskatījušies, tad netālu no skolas ieraudzītu vectēvu Kurmi, bet viņi, kā parasti, steidzās.

Nonākuši ciematā, draugi atvadījās, un katrs savā mājā vispirms izmācījās skolas uzdevumus, neteiksim, ka ļoti rū­pīgi, un ķērās pie iepriekš nodomātiem darbiem.

Mikam pavisam neveicās, ilgi pētījis Sniegavīru, viņš ar visām krāsām un ķebļiem vācās mājā atpakaļ. Sniegavīrs todien izskatījās nepazīstams un svešs, tāds kā bēdīgs un satraukts, tāpēc kaķēns nolēma gleznošanu atlikt uz rītdienu.

Tomam paveicās — ātri salaboja Vārnas kafijas dzirna­viņas. Aiznesis tās vecmāmuļai, viņš pabrīnījās, kā tik drīz satumsis un kāpēc, aizskrienot pat to mazo gabaliņu, sajuta aukstumu, vai tikai nebūs saslimis. Atgriezies mājās, tūliņ ieslēdza televizoru. Ekrānā ieraudzīja skolotāju Dzeni, kurš reizēm vakaros strādāja par diktoru. Dzenis izskatījās vēl nopietnāks nekā skolā, lēni uzsverot katru vārdu, viņš ziņoja:

— Uzmanību! Uzmanību! Pašreiz ārā ir —30 grādu, turklāt nikns vējš. Ieteicams no mājas neiziet, bet, ja nepie­ciešams doties ceļā, ļoti jāuzmanās.

— Uzmanību! Uzmanību! … — Dzenis šo ziņojumu nola­sīja trīs reizes.

Toms tūdaļ iedomājās, vai nevajadzetu vectevam atnest malku no šķūnīša, būs taču stiprāk jākurina. Viņš izslēdza televizoru un gāja pie vectēva. Jocīgi, kāpēc logi tumši? Varbūt iemidzis? Izzvanījās, izklaudzinājās pie visiem logiem. Nekā. Tumšs un kluss … Tie vairs nebija joki. Toms otrreiz skrēja pie Vārnas, viņa taču tāpat kā žagata Zvadzinātāja visu zina.

— Kā? Kurmis nav mājā, — vecmāmuļā Varna pārpra­sīja, — vajadzēja jau būt atpakaļ.

— Vai viņš kur aizgāja? — Toms nepacietīgi vaicaja.

— Ka tad, uz «Meža Vestneša» sapulci.

— Šausmas!!!

— Kādas tur šausmas, nav jau viņš pirmo reizi sapulcē, gan izturēs.

— Ārā —30 grādu, un vectēvs vēl ceļā.

— Tad gan ir briesmas, — vecmāmuļa Vārna tūliņ sa­meklēja jakas kabatā validolu, — viņš tak nav nekāds mudī­gais gājējs, es jau pirmīt teicu, ka nevajag iet, bet vai šis kādu klausa?

Toms vairs vecmāmuļā neklausījās, skrēja uz savu māju un piezvanīja «Meža Vēstneša» redakcijai. Atbildēja dežu­rante zīlīte Zuzīte.

— Jā, sapulce notika. Profesors Kurmis jau labu laiku kā prom.

Tomam zibenīgi ieskrēja prātā nelaba doma: būs tumsā apmaldījies. Ko darīt? Ā! Jāzvana vilkam Pelēcim un seskam Eidim, tiem ir braucamie. Par laimi, abi bija mājās. Sazva­nījās. Nosprieda, ka vectēvs droši vien lāgā neieskatījies un nogriezies pa kādu malkas ceļu, kas tagad iebraukti krustu šķērsu pāri galvenajam ceļam un jauc gājējiem galvas. Pa labo pusi visus ceļus izbrauks vilks Pelēcis ar smago mašīnu, limuzīna jau viņam nebija, kreiso izskraidīs sesks Eidis ar sniega jahtu, — cik labi, ka tai ir motors, nav jāpaļaujas tikai tam, uz kuru pusi pūš vējš. Mazlietiņ mierīgāks prāts Tomam kļuva, bet vēl arvien bija stipri uztraucies. Protams, ka tagad pirmais ceļš pie Mika, jāaprunājas, ko vēl varētu darīt.

Kaķēns Miks ātri saģērbās.

— Jāiet pa ceļu pretī. Nevar sēdēt istabā un gaidīt. Es domāju, kāpēc Sniegavīrs tāds bēdīgs un uztraucies izska­tījās. Viņš noteikti ko zina, tikai nevar pasacīt. . .

— Tu par daudz bieži redzi to, ko citi neredz. Ar Sniega­vīru tev vienkārši rādās.

— Nerādās vis . ..

Kad Miks un Toms izgāja uz ciemata ceļu, vecmāmuļa Vārna jau bija paspējusi visus apzvanīt, pati viņa, ģērbusies kažokā un virs tā vēl uzsējusi pelēko lakatu, stāvēja pie saviem vārtiem, tūliņ pienāca arī vilku suns Marss, māksli­nieks Džons Lapsa un viņa sieva lapsiņa Iveta.

Marss izrīkoja:

— Mēs ar Džonu iesim pa ceļu pretī, bet jums visiem jāgaida vectēvs mājās. Lai vecmāmuļa Vāina ar savām re­zerves atslēgām atslēdz viņa māju. Iekuriniet kamīnu un uzvāriet tēju.

— Jā, aveņu, tikai aveņu tēju, pēc nosalšanas vajag kārtīgi izsvīst, — vecmāmuļa zināja, kas jādara.

— Džons Lapsa taču ir mākslinieks, kas viņš pa." gājēju tumsā un aukstumā, — lapsiņa Iveta iebilda, bet to neviens neklausījās.

Mika un Toma lūgšanās, lai viņus ņem līdzi meklēt vectēvu, tika noraidīta, jo Džons Lapsa un Marss vieni paši ātrāk varēšot tikt uz priekšu un drīzāk sastapt meklējamo. Tie abi aizgāja. Ar vecmāmuļu Vārnu priekšgalā (viņai taču bija rezerves at­slēgas) mājās palicēji iegāja ciemata priekšnieka mājā. Tūliņ istabās un virtuvē ieslēdza gaismu, drīz kurējās kamīns un uz plīts sīca trumulis. Miks un Toms bieži skraidīja paskatīties uz ceļu, bet lapsiņa Iveta pēc brīža aizgāja uz savu māju un pūta tauri:

— Tra-ta-tā! Tra-ta-tā!

Džons Lapsa, ejot pa Lielā Meža ceļu, dzirdēja lapsiņas Ivetas taurējienu, bet bija pienākusi pirmā reize, kad viņš neklausīja šim mājās saukšanas signālam un pat nedomāja griezties atpakaļ, neatskatoties gāja uz priekšu.