Baltā ziema

UZ REDZĒSANOS, ZIEMA!

Sākās gumijas zābaku laikmets. Visi ciemata un Lielā Meža iemītnieki staigāja dažādu krāsu zābakos, paši spilgtākie bija vilkam Pelēcim, jau pa gabalu saredzami — koši sarkani. Gumijas apavus pieprasīja dubļainie ceļi. Neviens uz dubļiem nedusmojās: rudenī tie solījās izbeigties ar ziemas atnākšanu, bet pavasarī, pavasarī tie vēstīja vasaras tuvošanos.

Saule un vējš, draudzīgi strādājot, pamazām žāvēja ceļus un laukus. Ciemata iedzīvotājus tagad varēja sastapt kopjam dārzus, kaut gan ēnainās vietās vēl turējās sasalums un sniega paliekas.

Todien tā saucamais Miktomjēkabs vectēva Kurmja dārzā iesēja divas garas burkānu vagas. Vectēvs visiem centās iegal­vot — burkāni jāsēj agrā pavasarī, ja grib, lai izaugtu kas vairāk par lakstiem. Beiguši darbu, draugi iegāja pie kaķēna Mika paspēlēt ričuraču un parunāt par bezdelīdziņas Vivitas telegrammu. Tas nekas, ja viņa maz rakstījusi, paši var ko piedomāt klāt. Tikko Miks nolika uz galda ričuraču dēlīti, kāds grabinājās pie loga. Visi paskatījās uz to pusi un iepleta acis. Tas, kas tur grabinājās, bija vardulēna Vara pats moder­nākais kukaiņu ķeramais tīkliņš.

— Šausmas, — iesaucās kaķēns Miks, — Vara mājā ir ie­lauzies laupītājs un izvazās visus viņa tīkliņus!

Vara kukaiņu ķeramais tīkliņš pēkšņi pazuda kā nebijis.

— Vai te gadījumā nespokojas? — zaķēns Jēkabiņš to domāja pavisam nopietni.

Toms nepaspēja neko pateikt, kad durvis atvērās, un, vicinot to pašu kukaiņu ķeramo tīkliņu, kurš pirmiņ grabi­nājās pie loga, ienāca vardulēns Varis. Viņš gribēja uzsaukt:

— Sveiki, draugi! — bet smaidīja tik platu smaidu, ka vārdiem nebija vietas.

— Varis! Varis, — pirmais atjēdzās kaķēns Miks, — Varis jau uzmodies no ziemas miega, tad pavasaris pa īstam atnācis!

Zaķēns Jēkabiņš, ieraudzījis vasaras draugu, no pārstei­guma un prieka nemaz nevarēja parunāt.

— Nesaprotam, kā tevi apsveikt, — arī vāverēnam Tomam pietrūka vārdu.

Vardulēns Varis atbildēja:

— Tagad mums visiem jāsaka:

Uz redzēšanos, ziema! Labdien, vasara!