Baltā ziema

CERĪBAS VĒL NAV ZUDUSAS

Vectēvs Kurmis bija pieradis, ka viņam prasa padomus gan ā ciemata priekšniekam, gan kā profesoram, un, ja ilgāku aiku padomu prasītāji negadījās, viņš pat apvainojās. Bija ienācis brīdis, kad vairs nebija tālu no apvainošanās, bet stā reizē ieradās trīs, kuri sasveicinājušies tūdaļ sacīja:

— Mēs atnācām prasīt padomu.

Vectēvs mundri noskatījās Mikā, Tomā un Jēkabiņā, svinīgi izpogāja mājas jakai visas pogas, iegrozījās ērtāk krēslā un opietni teica:

— Piesēdiet, kur katram labāk. Būsiet droši vien uz ilgāku palikšanu. Ar padomiem nedrīkst steigties. Kas šoreiz palī­dzams?

Klusums. Miks un Toms uzmundrinoši lūkojās uz Jēka- biņu, bet zaķēns pētīja grīdu un draugu iedrošinošos skatienus neredzēja.

— Jēkabiņ, runā taču, — Toms skubināja.

Jēkabiņš kaunējās pats par sevi stāstīt, viņš stostījās:

— Vai Miks nevarētu to pateikt?

— Labi, ja pats nevari, es pasacīšu. Jēkabiņš grib būt dzejnieks.

— Cik es zinu, — vectēvs Kurmis paskatījās Jēkabiņā, — ar gribēšanu vien ir par maz.

— Jēkabiņ, tev pašam jāsaka, ko Miks par tevi var zināt. Citādi nekas neiznāks, — Toms uzstāja.

Jēkabiņš ļoti vēlējās, lai kaut kas iznāktu, tāpēc stāstīja pats:

— Man ir kas vairāk par gribēšanu vien, esmu pierakstījis pilnu burtnīcu ar atskaņām, bet, ko ar tām atskaņām tālāk darīt, nezinu.

Vectēvs Kurmis piecēlās no sava iemīļotā grozāmā krēsla un brīdi domīgi staigāja ap apaļo galdu. Izprātojis, ko sacīt, apstājās istabas vidū.

— Manā bērnībā, kad es biju tikpat jauns kā jūs tagad, nemaz nebrīnāties, es kādreiz biju arī jauns. Jā, tolaik atskaņas sauca par rīmēm un pa visu Gaujmalu dziedāja tādu dziesmu:

— Lūk, ezers, ozols, drēbnieks, Kā gan tas rīmējas? Pa ezeru peld pīles, Un ozolā aug zīles, Un drēbnieks sašuj vīles. Lūk, tā tas rīmējas.

Šodien tā dziesma ir aizmirsta. Jēkabiņ, pamēģini uz to modi, varbūt kas izdodas.

— Tūliņ mēģināt? — Jēkabiņš mazliet nobijās.

— Pamēģini, pamēģini, — Miks un Toms mudināja.

Visi klusēja, lai Jēkabiņu netraucētu, tikai laiku pa laikam saskatījās, vai kāds nožāvājās, bet, nopūloties ar domāšanu, Jēkabiņš to nemanīja. Viņš gudroja, gudroja un beidzot iz­gudroja:

— Gatavs ir, — zaķēns izteiksmīgi nodeklamēja:

— Pa ezeru peld zīles, Un ozols sašuj vīles, Bet drēbnieks apēd pīles.

— Neder, tu esi tikai sagrozījis vectēva bērnībā dzirdēto dziesmu, — iebilda Toms.

— Un iznāca nepareizi un sliktāk, — Miks arī nebija mierā ar tādu dzejoli.

— Un tā rinda:

— Bet drēbnieks apēd pīles. —

Vai tā nav laba? — Jēkabiņš gaidīja atbalstu no vectēva.

— Neder, tavs dzejolis neder, — vectēvs Kurmis pievienojās Mika un Toma spriedumam.

— Bet kā sadomāt, lai derētu? — Jēkabiņš gandrīz vai raudāja.

— Galu galā esmu zemes rakšanas darbu, nevis dzejošanas profesors, ja gribi dzejot, domā pats.

Tādi vārdi «domā pats» Jēkabiņu nemaz neiepriecināja, bet, neko darīt, draugi iznāca no vectēva Kurmja mājas tikpat gudri, kā bija tur iegājuši. Tomam kļuva žēl bēdīgā Jēkabiņa, un viņš draugu mierināja:

— Jēkabiņ, vēl viena cerība ir.

— Tu mānies.

— Jocīgais, vai Toms draugus kādreiz ir mānījis? — Miks kaunināja Jēkabiņu.

— Nemānos. Lielajā Mežā visi runā, ka pūce Karlīne esot gudrāka par vectēvu Kurmi. Rītvakar aiziesim pie viņas, un, simts punktu, dabūsi zināt, kas tev jādara.