Baltā ziema

VAI!

— Vai! — paskatījies kalendārā, iesaucās vāverēns Toms. Līdz Jaungadam palikušas tikai pāris dienas, bet kas darīts svētku pienācīgai sagaidīšanai? Nekas! Toms žigli apvilka ka­žoku un gāja pie kaķēna Mika. Tikko iznācis no sava dārza, viņš otrā ciemata ceļa pusē ieraudzīja Miku pie vectēva Kurmja

vārtiem stāvam pretī Sniegavīram un pētām kaut ko uz krēsla atbalstītu. Piegājis tuvāk, arī Toms apskatīja uz krēsla at- i balstīto «kaut ko». Tas bija Mika gleznojums, kas rādīja smai­došu Sniegavīru.

— Kad bezdelīdziņa Vivita atbrauks, gleznu dāvināšu viņai, — Miks pats priecājās par savu gleznojumu. — Lai redz, ka mums te ziemā ir pašiem savs Sniegavīrs, kurš nevienu nedomā apēst kā kaut kāds tur krokodils. Darbu esmu pabeidzis un varu mierīgi atpūsties.

— Ak mierīgi atpūsties, ka Jaungads min uz papēžiem, ļ to tu nezini, — Toms paskatījās atpakaļ, notēlojot izbīli, it kā yiņam patiešām kāds stāvētu aiz muguras.

— Vai! — tāpat kā pirmiņ Toms, iesaucās Miks. — Kas man tagad jādara?

— Vispirms iesim uz Lielo Mežu pie Jēkabiņa.

Steidzīgi aiznesuši gleznu uz Mika māju, draugi drīz vien

piegāja pie zaķu nama galvenā Meža ceļa malā, netālu no skolas. Tikko Toms trīs reizes paraustīja zvana kloķi, tūdaļ plaši atvērtās durvīs ciemiņiem uzsmaidīja zaķēns Jēkabiņš. ]

— Lūdzu iekšā!

— Nevis iekšā, bet lūdzu ārā, apģērbies un nāc līdzi, — Toms atbildēja uzaicinājumam.

— Kur jāiet un kāpēc tik steidzīgi?

— Jaungads kliegdams skrien virsū, — Toms teica kā galvenais šajā pasākumā. Miks klusēja, viņš taču pats nezināja, kas draugam padomā.

— Vai! — arī Jēkabiņš iesaucās un — viens divi — jau saģērbies nostājās blakus Tomam.

— Ejam, — Toms neko tuvāk nepaskaidroja, jo domāja, ka, būdams noslēpumains, draugiem liksies vērtīgāks, varbūt no viņa cer sagaidīt ko sevišķu. Un kurš gan negrib būt vērtīgs? Vāverēns, ne vārda nerunājot, veda draugus dziļāk Lielajā Mežā. Mikam un Jēkabiņam apnika klusējot iet nopakaļ, turklāt

pa platu ceļu, kur vietas atliku likām pietika visiem. Viņi pienāca Tomam blakus, katrs savā pusē, bet ceļvedis tālab runī­gāks nekļuva. Neko nebildis, pēkšņi iegriezās sānceļā pa labi. Miks, uzreiz neapstājies, netīšām uzgrūdās Tomam, kurš gan mirkli paskatījās uz kaķēna pusi, bet joprojām klusēja. Mika un Jēkabiņa ziņkārībai Toma klusēšana darīja to pašu, ko vējš liesmai. Nelielu gabalu gājuši, draugi nonāca «Meža Vēstneša» redakcijas plašajā pagalmā. Te Toms apstājās.

— Nu, saprotat, kāpēc uz šejieni nācām?

Miks un Jēkabiņš, paskatījušies apkārt un neko sevišķu neieraudzījuši, purināja galvas.

— Pagalmu taču redzat?

— Jocīgais, atradis brīnumu, ko rādīt, pagalms, kā jau pagalms, — atteica Miks, bet Jēkabiņš nodomāja — uz tādu jautājumu nav vērts atbildēt.

— Augstāk par savu zābaku purngaliem laikam neredzat, egli pašā pagalma vidū nemākat ieraudzīt.

Mikam un Jēkabiņam neienāca prātā īpaši paskatīties uz ko tik daudzreiz redzētu, bet nu abi saprata — reizēm daudz redzētais ir īpaši apskatāms.

Miks apgāja eglei trīs reizes apkārt.

— Jā, noderēs. Nav pārmērīgi liela un no visām pusēm vienādi noaugusi.

Toms nebija no tiem, kas palaistu garām iespēju palielīties.

— Es rudenī šo egli ievēroju, tagad gribēju zināt, ko jūs teiksiet.

— Smuku egļu mūsu Mežā netrūkst, te pats galvenais ir brīvais laukums visapkārt, kur izlēkāties rotaļās, — ja Toms gribēja zināt Jēkabiņa domas, viņam nebija žēl tās pasacīt, — bet nevar zināt, ko teiks «Meža Vēstneša» galvenais žurnā­lists Ferdinands Krauklis.

— Viņš? Vajag mācēt tā prasīt atļauju, lai Krauklis domā, ka viņš pats piedāvājis egli Jaungada sagaidīšanai, un simts punktu, mēs te svētkos dancosim, — Toms bija pārliecināts.

— Ja esi tāds gudrinieks, ej pats prasīt atļauju, es at­sakos, — Miks neticēja Toma apgalvojumam.

— Es palieku pie Mika, nevar viņu vienu atstāt svešā pagalmā, — Jēkabiņš negribēja piedalīties sarežģītās sarunās.

— Jūs man varat vienīgi traucēt, — Toms paceltu galvu iegāja redakcijas mājā, kur uzkavējās desmit minūtes, bet jau pēc piecām minūtēm Miks teica Jēkabiņam:

t— Toms ilgi nenāk atpakaļ, varbūt mēs līdz Jaungadam nemaz netiksim mājās.

Nepacietīgi gaidītais Toms neatnāca atpakaļ viens, viņam blakus svinīgi soļoja galvenais žurnālists Ferdinands Krauklis. Toms zīmīgi pamāja Mikam un Jēkabiņam.

— Es jau biju nolēmis, Jaungada sagaidīšanai nekur nav atrodama labāka vieta par mūsu pagalmu un piemērotāka egle nekā mūsējā, — Ferdinands pateica, lai arī citi zina, ko viņš izdomājis.

Tikko aiz galvenā žurnālista muguras aizveroties noklau­dzēja «Meža Vēstneša» redakcijas durvis, draugi norunāja rītdien pat sākt egles greznošanu. Jēkabiņam uzdeva palūgt zīlītēm tūdaļ aicināt visus Lielā Meža iemītniekus uz Jaun­gada sarīkojumu, bet Tomam un Mikam jāapstaigā savs cie­mats.

Tovakar Vecozolu ciematā vairākas reizes atskanēja sau­ciens: — Vai!

Vectēvs Kurmis dusmojās pats uz sevi:

— Vai! Kā es nepamanīju, ka Jaungads stāv uz sliekšņa. Tā manā ciematā ir liela nekārtība.

Vecmāmuļa Vārna brīnījās:

— Vai! Kā skrien laiks! Es pati uz vietas vien sēžu, bet laiks skrien.

Lapsiņa Iveta uztraucās:

— Vai! Tūliņ svētki, bet man jaunajam metelim vel nav apkakle piešūta.

Vilku suns Marss gan norūca savu parasto: hm-mm un vairāk neko neteica.

Arī zīlītes, krustu šķērsu lidojot pa Lielo Mežu, ne vienā vien mājoklī dzirdēja:

— Vai!