Baltā ziema

AR VECTEVU KURMI BIJA TĀ

Arī par sapulcēm vectēvam Kurmim bija savs viedoklis.

— Nav jāuztraucas, ja sapulcē kāds runā aplam, to vien­kārši nevajag klausīties, — tā viņš mācīja citiem, bet pašam viņa viedoklis nesaskanēja ar rīcību. Par aplamībām viņš vienmēr uztraucās un todien «Meža Vēstneša» redakcijas sa­pulcē ne vien uztraucās, bet bija pat no sirds saskaities. Iz­nācis no redakcijas, vectēvs vēl arvien nevarēja nomierināties, domās turpināja strīdēties un neskatījās ne uz ceļu, ne uz apsarmojušiem kokiem, pat to nemanīja, ka savā automobilī garām pabrauca meža cūku pāris Johanna un Sebastians.

— Paklau, Sebastian, — sacīja meža cūka Johanna savam vīram, — vecais Kurmis klunkuro pa ceļu. Piebremzē, aiz­rausim viņu līdz ciematam.

— Nav pa ceļam.

— Ar mašīnu tas līkumiņš ir nieks, bet kamēr viņš aizkul- sies. Sāk jau krēslot, tūliņ būs tumšs un auksts briesmīgi.

Sebastians nepiebremzēja.

— Ieraudzīs vēl kāds, ka savā mašīnā vadājam Kurmi. Kas tad viņš ir — pensionārs.

— Un tad?

— Mēs ar lielām pūlēm esam tikuši pie Ferdinanda Kraukļa uz kafijas vakariem. Vai tu Ferdinandu nepazīsti? Viņš ne­gribēs saieties ar tādiem, kas satiekas ar kuru katru.

— Gadījuma pēc vešana mašīnā nav nekāda satikšanās.

— Jā, jā, pamēģini to viņam iestāstīt. Un vai tev kafijas vakari pie Ferdinanda Kraukļa nepatīk?

Johannai kafijas vakari pie Ferdinanda Kraukļa ļoti pa­tika. Viņa vairs neuzstāja Sebastianam, lai pietur mašīnu, sāka apjūsmot, cik apsarmojušie koki skaisti — kā pasakā.

Bet vectēvs ejot nepārstāja kreņķēties, kāpēc laiž pie zemes rakšanas darbiem tādus, kas lāgā neprot lāpstu noturēt. Un Ferdinands Krauklis vēl šos aizstāv, vai nesaprot, ka zeme nekad nepiedod, ja ar to jokojas. Tā un citādi turpinot domās sapulces strīdus, viņš nemaz nemanīja, kā iegriezās pa labi vienā no malkas ceļiem. Gāja, gāja. Galīgi piekusis, saprata — ir nostaigājis tik garu ceļu, ka vajadzēja jau būt mājās. Pilnīgi skaidrs, apmaldījies. Uz priekšu iet nav jēgas, jāgriežas atpakaļ. Aukstums neganti knieba vaigos, un iešanai vairs nebija spēka. Lēnām klunkurojot, vectēva spieķis atsitās pret ceļmalas celmu.

— Vajadzēs apsēsties, bet, ja stiprā salā sēžot, varot nosalt, — viņš prātoja, — brītiņu atpūtīšos, nedrīkst tikai ie­snausties.

Līdzko vectēvs Kurmis apsēdās, viņam uzmācās snaudiens.