Baltā ziema

SATIKSANĀS UZ CEĻA

Tik traki kā vasarā vilks Pelēcis ar savu rozā motociklu neālējās, bet pa slideno, sasaluša sniega grambām izroboto meža ceļu pietiekoši lēnām un prātīgi braukt nebija viņa gaumē. Un viņa gaume īpaši nedomāt par ceļu, pa kuru brauc, kā to var saprast, beidzās ar katastrofu, par laimi, ar nelielu. Vidējā ātrumā drāžoties ar motociklu, pie līkās gobas, kur ceļam vislielākās grambas, sametās šķībi stūre, un Pelēcis ar visu braucamo nogāzās. Pašam kāja samežģīta, un motocikla spogulis ar hromēto apmali nolūza, piedevām saplīsa arī.

Uzzinājuši par šo notikumu, viss Lielais Mežs un Vecozolu ciemats teica:

— Labi, ka tā, varēja būt bēdīgāk, varēja būt pavisam bēdīgi.

Vectēvs Kurmis apgalvoja, ka vilks Pelēcis dabūjis mācību un ņemšoties prātā. Uz to pusi bija. Pelēcis savu braucamo nolika garāžā un teicās dzīt ārā tikai pavasarī. Tas, ka pats apdauzījies, esot visniecīgākais dzīves sīkums, bet motocikla žēl. Tādu spoguli ar hromēto apmali Lielajā veikalā pieved tikai divas reizes gadā, un tad vēl rindā jāstāv. Un ja nobrāž braucamajam vasarā izgudroto vienreizējo rozā krāsu? Tieši tādu toni nemaz nevar piekrāšot, jāsāk viss no gala. Nu nē . . . Lai motocikls atpūšas un gaida drošāku ceļu.

Sestdienas rīta pusē Pelēcis uzģērba puskažoku, apjozās ar platu ādas siksnu, aiz kuras aizsprauda mazo cirvīti, apāva sudraba krāsas sniega zābakus, uzlicis galvā ausaini, to bez­bēdīgi atbīdīja pakausī. Tā saposies, viņš platiem, ļodzīgiem soļiem gāja pa Lielā Meža ceļu, pa to pašu, kas līkumo garām skolai un pa kuru var aiziet līdz Vecozolu ciematam un, ja kādam vajag, tālāk pa Vijolīšu gravu iespējams nokļūt Gaujas krast­malā.

Diena bija padevusies patīkama — ne pārāk auksta, ne slapjdraņķīgi mitra. Sals pieturējās ap mīnus astoņiem grādiem, neplosījās auksts vējš, koku zari nemanīja ne mazāko vēsmu. Vilks Pelēcis priecājās, ka, ejot kājām, pa īstam izjūtams ceļa platums, ja gribi, ej pa labo pusi, ja gribi, pa kreiso, ja gribi, pa pašu vidu, reizēm pārmaiņas pēc var pāršņāpt pāri uz otru pusi.

Pavisam netālu no Vecozolu ciemata Pelēcis nepatikā uz­meta kūkumu. Pēkšņi ceļš sarāvās šaurs — Pelēcis ieraudzīja pretī nākam vilku suni Marsu. Paiet garām tā, lai Marss viņu neieraudzītu, nav ko domāt, atpakaļ griezties nav vilka dabā un laisties ceļmalas krūmos vēl ne tik. «Tas jau nekad neno­tiks, ka Marss varētu nepiebremzēt un nenotaurēt audzinošas runas,» to iedomājot, Pelēcim ejot sametās kājas, gandrīz pa­klupa.

— Labdien, — Marss apstājās, ticis vilkam blakus.

— … bdien .. . bdien . . .

— Uz kurieni Pelēcis tā saposies? — Marss paskatījās cir­vītī, kas kā papildgreznojums spīdēja virs Pelēča jostas sprādzes, saprata, kurp vilkam ejams.

— Kurvis jāpin. Laikus jādomā par kartupeļu stādīšanu. Es pēc klūdziņām uz Gaujmalu, — mānīšanās kā tāda pavēl- niece nāca no Pelēča mutes, gandrīz vai viņam pašam negribot.

— Nemels niekus, cik ūdu ieliki?

— Vienu.

— Cik?

— Divas.

— Cik pa īstam?

— Divas, ka tev saka.

— Nu, skaties, ja būs vairāk, konfiscēšu visas, hm-mmm, — Marss norūca.

— Uz redzi, — Pelēcis pacēla ķepu pie cepures.

— Pagaidi, kapec tik steidzīgs. Žagata Zvadzinataja pilnu mežu piežvadzinājusi, tu mazos esot baidījis.

— Es?

— Nu jā.

— Interesanti, kāpēc es pats to nezinu, kad un kur tas bija?

— Toreiz, kad viņiem iedevi iesauku Miktomjēkabs.

— Par iesauku visi ir sajūsmā, un baidījis nevienu neesmu. Viņi paši baidījās. Nav mana vaina, ja kāds jokus nesaprot.

— Tie tavi joki. . .

— Maniem jokiem nav nekādas vainas. Kas tev atkal nepatīk? Es tagad esmu labs, un, kad esmu labs, to neviens neredz, mūžīgi meklē, kur piesieties.

— Hm-mmm . . . Labs, labs, no tāda labuma, kas domāts, tikai lai citi redzētu, liela labuma nav.

— Eh, mani neviens nesaprot, — Pelēcis klusām nomur­mināja un neatskatoties soļoja prom.

Tā viņi aizgāja katrs uz savu pusi.

Marss, turpinot ceļu, nodomāja: nelabi iznāca ar Pelēci — neatsveicinājās, apvainojās laikam.

Vilks Pelēcis patiešām jutās apvainots: «Pareizi saka un netic par tām ūdām, ja divas, tad divas, kad pats esi tik godīgs, tad nedomā par otru sliktu vien. Un, ja es runāju, kā domāju, tūliņ — nepieklājīgs.»

Ar šādām domām noņemoties, Pelēcis gandrīz nepamanīja, ka garām jau Vecozolu ciemats un Vijolīšu grava, kur kājas nesa, tur gāja. Gaujmalā, pie kārklu krūmiem ieraudzījis ūdas āliņģi, vakardien cirstu, bet šodien paspējušu aizsalt, tūliņ atjēdzās. Nelāgās domas no galvas vienkārši ar krišanu izkrita. Vispirms vajadzēja dot darbu mazajam cirvītim, tikai pastumjot malā āliņģī sacirstā ledus lauskas, Pelēcis ieraudzīja, ka aukla no zaru žāklīša nav notīta. Pacēlis ūdu gaisā, makšķernieks pārliecinājās — ēsmas raudina dzīva un vesela. Skaidrs, līdaka te nav ciemojusies. Pelēcis nogremdēja ūdu atpakaļ, nolika šķērskoku pāri āliņģim, ar kāju uzbužināja sniegu virsū un gāja labu gabalu tālāk, kur dziļā piekrastes bedrē lielo lomu gaidīja otra ūda. Gaidīja, bet nesagaidīja.

Pelēcis spriedelēja: «Pagājušajā ziemā, kad liku divdesmit ūdas, tad bija loms, ko paskatīties un pabrīnīties. Tagad Meža padomes lēmums — drīkst tikai divas. Dziedi vai raudi, jāsa­mierinās ar tādu pliku nabadzību. Varbūt patālāk no ciemata, pie Augstajiem krastiem, vēl kādu ūdu pārīti ielikt? Eh, labāk jau ne.» Vilks Pelēcis noturējās, neaizgājis uz Augstajiem krastiem. Kaut arī bez loma, viņš gluži omulīgs atgriezās mājās.