Baltā ziema

MIKAM RODAS PROBLĒMAS

Svētdien Vecozolu ciematā trīs reizes noskanēja lapsiņas Ivetas taures pūtiens: tra-ta-tā! Tra-ta-tā! Visi saprata, ka mākslinieks Džons Lapsa atgriezies no tālajiem ziemeļiem, un arī to iedomājās, ka Džons trīs reizes aizkavējies ārpus mājas ilgāk, nekā Iveta viņam atvēlējusi. Vecmāmuļa Vārna, kura vienmēr visu zināja un bija pārliecināta, ka viņas domas ir nešaubīgi pareizas, nogrozīja galvu: «Re, vasarā Iveta nekad vienā dienā netaurēja vairāk par divām reizēm, māksliniekus neder laist prom tālu no mājas, pēc tam viņi to vien gudro kā skatīties uz durvju pusi.» Bet Miks nopriecājās, ka skolā beidzot reiz sāksies solītā zīmēšana. Un viņš nekļūdījās.

Pirmdien Meža skolā ieradās Džons Lapsa. Jau pirmajā zīmēšanas stundā atklājās liels pārsteigums, un vainīgs pie tā bija kaķēns Miks. Neviens nebūtu izbrīnījies, uzzinot, kādu aplamību viņš izdarījis vai neizdarījis ko vajadzīgu. Bet te — blaukš! Mikam ir talants.

Noklausījušies zīmēšanas tematu «Ziemas prieki», visi pir­majā brīdī domāja, ka tas ir vienkāršāk par vienkāršu. Kurš te nepazina ziemu un tās priekus? Bet, kad vajadzēja zīmēt, nekas lāgā neiznāca. Džons Lapsa, apstaigājis solus, paņēma tikai Mika zīmējumu un apskatījis piesprauda pie tāfeles. Un tad ne viena vien mute no brīnumiem atvērās.

— Redziet, redziet, Āpšu kalns un zaķēns uz slēpēm!

— Tas taču mūsu Jēkabiņš.

— Jā, es kas es, ar citu jau tāda bilde neiznāktu.

— Ausis patiešām kā Jēkabiņam.

— Mākslinieks! Gatavs mākslinieks.

Arī Džons Lapsa teica: — Mikam ir talants.

Meža skolā neviens ilgi brīnīties nebija radis, tomēr Miks todien tika īpaši ievērots un apbrīnots.

Garajā starpbrīdī pat lūsēni Ciks un Niks vairs nemēģināja Miku ķircināt. Zaķēns Jēkabiņš centās nostāties kaķēnam vismaz aizmugurē, viņš ļoti godāja visus, kuri prata to, ko pats nemācēja. Desmit minūtēs vāverēns Toms divdesmit reižu at­kārtoja: — Mans draugs Miks. — Kad, zvanam atskanot, Miks gāja klasē, visas astoņas zīlītes paspurdza malā un vienā balsī čivināja:

— Ceļu talantam!

Pats jaunatklātais mākslinieks peldēja sajūsmā, nemaz ne­iedomādamies, ka talants var radīt arī kādus grūtumus.

Mikam un Tomam no skolas mājupejot, citreizējās skaļās sarunas vietā bija dzirdama tikai sniega gurkstēšana, kas at­saucās katram viņu solim. Miks vēl nekad tik ilgi nebija varējis klusējot domāt, parasti viņam viss, kas galvā, tūliņ pārvietojās uz mēles. Toms ik pa brītiņam jautājoši paskatījās draugā, bet neuzdrīkstējās ko sacīt, nebija jau vairs vienkāršs kaķēns.

Pie mājas vārtiņiem Miks savu domu bija izdomājis:

— Zini, ko es nolēmu?

— Nu? — Toms ļoti gribēja zināt, ko Miks tik ilgi gudrojis.

— Pamācīšos un tad gleznošu portretu.

— Pareizi, — Toms iztēlojās, ka viņš vislabāk izskatīsies, ģerbies dzeltenajā džemperī.

— Un ir svarīgi, ko glezno.

— Tu runā ļoti gudri, — Toms bija vienis prātis ar draugu un tūdaļ pārdomaja, vai viņam «gleznoties», stāvot pie loga, vai sēdot atzveltnes krēslā ar atvērtu grāmatu klēpī.

— Es zinu, tu uzreiz saprati, ka gleznošu vectēvu Kurmi.

Toms kā satrūcies aši paskatījās Mikā, tad lēni novilka:

— Ja-ā, — un, galvu noliecis, steidzīgi atvadījās. Pa ceļam uz savu māju lielajā ozolā Toms prātoja: «Vai vispirms nepie­nāktos gleznot tuvāko draugu? Bet visi runā, ka māksla esot sarežģīta, ja tā ir, tad laikam katrs nevar saprast, kurš glez­nojams pirmais un kurš pēdējais.»

Kādā pēcpusdienā kaķēns Miks, apkrāvies ar gleznošanai vajadzīgajiem piederumiem, ieradās pie ciemata priekšnieka. Pierunāt viņu, lai atļaujas gleznot, nemaz nenācās viegli, sākumā neticēja, ka Džons Lapsa Miku atzinis par ga­tavu mākslinieku, tikai kad atnesa parādīt savu zīmējumu — slēpotāju Jēkabiņu, tad gan vairs nešaubījās. Tomēr radās cita atrunāšanās. Vectēvs negribēja pārciest tik lielas grūtības — pārģērbt jauno uzvalku un uzsiet kaklasaiti, jo viņš taču godīgi esot nopelnījis pensionāram pienākošos atpūtu.

Bet Miks tikai rīkojās. Piesprauda akvareļu papīru pie dēlīša un atbalstīja pret krēsla atzveltni, blakus nolika virtuves ķebli, uz kura novietoja ūdenskrāsas, pāris otu, labi noasi­nātu zīmuli, burciņu ar ūdeni un šķīvīti krāsu sajaukšanai.

Redzot kaķēna Mika neatlaidību, vectēvs padevās liktenim, šķendējoties saposās un, no tāda pūliņa piekusis, atlaidās šū­puļkrēslā.

— Nē, te es izskatīšos vieglprātīgs, — viņš, gausi piecē­lies, šļūcošiem soļiem aizgāja līdz rakstāmgaldam un smagi iegrima mīkstajā grozāmajā krēslā.

— Tagad tu vari sākt, tikai skaties, lai es būtu ļoti smuks.

Kaķēns Miks, labu brīdi vērojis vectēvu, nolika atpakaļ

iepriekš paņemto zīmuli.

Vectēvs Kurmis kļuva nepacietīgs.

— Ko tu, Mik, gudro?

— Man ir radusies problēma.

— Vai tu maz zini, ko tāds vārds nozīmē?

— Zinu gan, problēma ir sarežģīts jautājums, kas jāno­skaidro vai jāpēta.

— Apmēram tā ir, bet šoreiz nekādas problēmas nav. Uzzīmē mani labi smuku un — gatavs.

— Jā . . . bet. . . bet… — Miks stostījās, — vai līdzībai nemaz nav jābūt?

— Neviens nevalkā tik koši zilu kaklasaiti kā es, pēc tās vien visi pazīs.

Tovakar Mikam nieks vien palika, lai portretu pabeigtu, bet vectēvs sāka vienā gabalā žāvāties, un tas kaķēnam atgādināja reizrēķinu, kas jāatkārto, jo, mācoties to, viņu vienmēr pie­meklēja žāvas.

Kad Miks gatavojās promiešanai, ciemata priekšnieks .stingrā amatpersonas tonī noprasīja: «Vai rīt zīmēšanu pa­beigs?» Un tad lika visu atstāt, kā ir, nesakārtotu. To atļāva

drošības labad, jo vectēvs neticēja, ka Miks, visu nolicis pie malas, atkal atsāks darbu. Ne jau portreta pabeigšana viņu īpaši rūpēja, viņš nebija mierā ar tādu netaisnību, ka veltīgi pacietis kaklasaites žņaugus un iespīlēšanos jaunajā uzvalkā (tas viņam pa ziemu mazkustības dēļ vienmēr kļuva pašaurs), turklāt ilgāku laiku mierīgi sēdējis. Neko nedarīšanai vectēvs Kurmis par vispiemērotāko atzina guļus stāvokli.

Miks tonakt, nemierīgi grozoties gultā, nospārdīja segu. Iesnas nesaķēra tikai tāpēc, ka, sajūtot aukstumu, mirklī atmodās un atkal apsedzās. Viņa miegu traucēja nelāgs sapnis, rādījās vectēva Kurmja portrets, no kura viss pamazām pazūd, paliek vienīgi zilā kaklasaite.

Otrā dienā Miks, pārnācis no skolas, tūliņ ķērās pie darba un vakar sākto portretu pabeidza. Lai gleznojumu pie­liktu pie sienas, bez Toma līdzdalības neiztika. Visi zināja, ka palīdzēšana citiem Tomam bija tikpat kā amats. Iestiklotajam mākslas darbam ierādīja vietu virs dīvāna.

Vectēvs piezvanīja vecmāmuļai Vārnai, viņas spriedums būšot pats svarīgākais, jo neviens Kurmi tik labi nepazīstot kā kaimiņiene Vārna. Kamēr gaidīja vecmāmuļu, tikmēr Toms paspēja izdomāt, ka viena glezna labu istabu sabojāt nevar.

Vecmāmuļa ieradās drīz un Mika darbu apskatīja, gan brilles uzlikusi, gan noņēmusi, tā viņa darīja ļoti nopietnos gadījumos. Vispirms pateica to, kas, pēc viņas domām, bija pats nozīmīgākais:

— Pazīt var.

Tad aizkliboja istabas kreisajā stūrī un no turienes pētīja portretu.

Vāverēns Toms nostājās istabas pretējā stūrī un vēroja Mika gleznojumu tikpat uzmanīgi kā vecmāmuļa.

— Vectēvs izskatās gudrs, — Toms sacīja skaļi un droši, bet paklusām piebilda: — Un tāds lielīgiņš un dusmīgiņš.

— Man viņš izskatās stipri panaivs un labsirdīgs, — vec­māmuļa Vārna izteica savas domas.

Ciemata priekšnieks arī pats novērtēja savu portretu.

— Par raksturu nerunāsim, manī var ietilpināt daudz un dažādas īpašības, bet smukumu Mikam nav izdevies piezīmēt klāt.

Vāverēns Toms aizstāvēja draugu:

— Tā nemaz nav, vectēv, ja labi piedomā, var ieraudzīt — Miks ko smuku ir piezīmējis klāt, tu izskaties varonīgs.

Noklausījies visus spriedumus, Miks nesaprata, kas ir gal­venais — vai tas, kā uzgleznots, vai tas, ko par gleznojumu pasaka citi, un varbūt viņa gleznā, tāpat kā pagājušās nakts sapnī, nekas vairāk par zilo kaklasaiti nav izdevies. Atkal problēma.