Baltā ziema

JĀSĀK RĪKOTIES

Tā arī notika, kā vectēvs Kurmis paredzēja, līdzko kaķēns Miks un vāverēns Toms izmācījās skolas uzdevumus, tūliņ vai nu Miks pie Toma, vai Toms pie Mika un to vien darīja kā pārlasīja un pārsprieda Vivitas vēstuli. Tas turpinājās tik ilgi, kamēr viena nedēļa steidzās prom, nonākusi pie savas pēdējās dienas — svētdienas. Vēstules saturs abiem draugiem jau bija zināms no galvas, viņi nolēma, ka vairs nekas cits neatliek kā gaidīt Vivitas atgriešanos, un kādas minūtes desmit nosē­dēja, neko nedarot un gaidot, bet tas izrādījās briesmīgi garlai­cīgi. Gāja pie vectēva Kurmja prasīt padomu, kā ātrāk sagaidīt to, ko gaida.

Vectēvs bez kādas domāšanas pateica, ka vajagot dar­boties un rīkoties, tad laikam ir ļoti žiglas kājas un tas aizskrien nemanot.

— Pareizi, — vāverēns Toms paraustīja pats sevi aiz abām ausīm, — kā es varēju aizmirst, tiešām pēdējais laiks sākt rīkoties!

Rīkošanās sākās ar to, ka Toms aizņēmās no ciemata priekš­nieka piecas vislabākās sniega lāpstas.

— Ko tu viens pats darīsi ar piecām lāpstām? — Miks brīnījās.

— Kāpēc es viens, — mēs. Mēs darīsim.

— Jocīgais, vai mēs esam pieci?

— Ja neesam, tad būsim. Nāc!

Toms pieslēja lāpstas pie vectēva Kurmja dārza sētas un neatskatoties čāpoja uz savu ozolu. Miks nopakaļ. Toms pa ozolu žips! augšā, Miks arī. Toms savā mājā iekšā, Miks līdzi.

— Tagad uzvedies klusu, — Toms uzgrieza telefona numuru 777.

— Jēkabiņš? Sveiks! Tūli atnāc pie mūsu peldbaseina. Saprotams, ka aizsalis. Ja nebūtu svarīgi, tev nezvanītu. Uz redzi!

Pēc tam Miks, ziņkārīgi noskatījies, kā Toms uzgriež nu­muru 222, saprata — nu būs saruna ar dvīņubrāļiem lūsē­niem — Ciku un Niku.

— Labdien, vai Niks? Ak Ciks, vēl labāk, tu jau esi tas galvenākais. Jums abiem ar Niku nekavējoties jāatnāk pie mūsu peldbaseina, tad ko vērtīgu dabūsiet. Nenāksiet? Ja to vērtīgo nevajag, nenāciet.

— Simts punktu, ka lūsēni būs klāt, es viņus pazīstu, — to

pateicis, Toms ieaicināja Miku virtuvē un pacienāja ar sviest­maizēm. No Toma mudinājuma dūšīgi paēst Miks noprata — ar tām lāpstām nekādi joki nebūs.

— Ko tu lūsēniem tik vērtīgu dosi? — pa ceļam uz peld­baseinu Miks painteresējās.

— Tad jau redzēs.

— Vai tu nemānies?

— Ja drusciņ mānos, tā šoreiz ir pareiza mānīšanās. Kad abi piegāja pie baseina, Toms, iespraudis lāpstas

sniegā, noskatīja vienmuļi balto klajumu.

— Mik, vai atceries, kā te izskatījās vasarā?

Miks pievēra acis. Vispirms viņš atminējās to dienu, kad

izraktajā lielajā bedrē ielaida ūdeni un kā saule sasmaidījās ar zilgano ūdens spoguli. Un kur tad jautrās peldēšanās sa­cīkstes . . .

— Mik, pietiks sapņot.

— Jā, saprotu, kādus labumus tu mums tagad piesolīsi.

Pusceļu skrējis, vēl aizelsies, pienāca zaķēns Jēkabiņš.

— Sveiks, Jēkabiņ, tu ņem šito, — Toms viņam pasniedza lāpstu.

— Es domāju, tiešām kas svarīgs, un tā steidzos, — Jēka­biņš jutās vīlies, — bet te būs jārok sniegs, diegs, liegs, miegs, spiegs, kliegs un jāattīra ledus, medus.

— Ko Jēkabiņš tik nesaprotami pļāpā, vai viņš nav slims? — Miks klusām vaicāja Tomam.

— Ko tu, Mik, čuksties, kluksties, puksties? — Jēkabiņš savukārt noprasīja Mikam.

— Jēkabiņ, vai tu normāli runāt vairs nemāki? — arī Tomam šķita, ka ar zaķēnu kaut kas nav kārtībā.

Jēkabiņš nepaspēja atbildēt, jo ieradās brāļi lūsēni Ciks un Niks.

— Redz, kur atnāca Niks, Ciks, pliks, triks, — Jēkabiņš tūliņ noskaitīja.

— Ko tu teici? Es tev esmu pliks triks? Tu laikam gribi ar mani kauties, — Ciks draudīgi tuvojās Jēkabiņam, kurš at­muguriski kāpās atpakaļ.

— Es negribu kauties, bet gribu dzejot, man pilna burtnīca pierakstīta ar visādām atskaņām.

— Nu zini, ar tādu dzejošanu var iznākt kaušanās, — Ciks pagrieza muguru zaķēnam un pievērsās Tomam. — Un ko tik vērtīgu mums dosi, ja gribēji, lai atnākam?

— Došu patīkamu darbu — notīrīt sniegu no peldbaseina ledus.

— Man laikam tomēr vajadzēs kauties, — Ciks pamāja Nikam, tas paklausīgi nostājās brālim blakus.

— Hokeju spēlēt gribat? — Toms nelikās zinis par Cika dusmām.

Lūsēni Ciks un Niks pagāja malā apspriesties, bet tā sau­camais Miktomjēkabs šķūrēja sniegu uz peldbaseina malu, ka putēja vien. Parunājušies un nolēmuši, ka hokejs ir tādu pūliņu vērts, arī lūsēni paņēma lāpstas. Niks tūliņ sāka strādāt, bet Ciks pastaigājās, meklējot sev piemērotāku vietu.

— Ei, Cik, ja tu domā lāpstu cilāt nulle reizes, tad no hokeja atsakies, — Toms aizrādīja.

— Labi jau, labi, tas, ko tu pa šo brītiņu esi paspējis padarīt, arī nav nekāds zilonis, — Ciks beidzot atrada vietu, kur plānāka sniega kārta, bet viņš drīz vien pievīlās, sastopoties ar biezu kupenu, vējam te bija iepaticies pajokoties.

Tā nākošie hokejisti, ik pa brītiņam atpūšoties, nostrādāja trīs stundas, bet attīrīja nelielu gabaliņu. Sagāja visi pieci bariņā padomāt. Kaķēns Miks apgalvoja — pirmajai dienai esot pietiekami daudz padarīts, citādi baseins varot apvainoties, ka no viņa nekas liels nav, ja vienā dienā var notīrīt. Lūsēns Ciks ieteica sasaukt kuplāku talcinieku pulku, pieaicinot visus, kas grib spēlēt hokeju, un brīvprātīgos no tiem, kuri nāks skatīties. Sādu priekšlikumu vienbalsīgi atzina par ļoti, ļoti pieņemamu. Tomam un Cikam uzdeva organizēt nākošo talku.

Lūsēni atvadījušies steidzās uz Lielo Mežu, bet zaķēns Jēkabiņš pie Toma vārtiem apstājās, viņš gribēja ko sacīt, tikai baidījās, vai par viņu nesmiesies, bet, kad Miks pavicināja ķepu atvadām, Jēkabiņš sadūšojās.

— Pagaidi, Mik, es tev gribu ko paprasīt kā mākslinieks māksliniekam.

— Vai tu arī sāc zīmēt?

— Tu esi briesmīgi lielīgs, domā — tikai gleznotāji ir mākslinieki. Vai tad dzejošana nav māksla?

— Ak jā, atceros tavu čikošanos, pikošanos. Bet, kā tu uzreiz sadomāji dzejot, vakar par to nemaz nerunāji.

— Kapec uzreiz, pirms divām nedēļām nosapņoju, ka esmu dzejnieks. Nav jau tūliņ viss citiem jāstāsta.

— Kā nosapņoji?

— Vienkārši. Vakarā lasāmgrāmatā izlasīju smuku dzejoli:

— Kad sniegputenis svilpot sāk, Tad Jaungads drīzi ciemos nāk.

No rīta, kad atmodos, man nelika mieru tie divi vārdi: sāk, nāk un no tās reizes iepatikās vārdiem piemeklēt atskaņas. Es izdomāju, ja Miks ir mākslinieks, es būšu dzejnieks, man tikai drusku kaut kā pietrūkst. . .

— Kā tev drusku pietrūkst?

— Tev ir viegli, ņem un zīmē, bet es tālāk par atskaņām netieku, citus vārdus nevaru sagudrot.

— Es tev palīgs nevaru būt, no dzejošanas daudz nesaprotu. Toms, neko neiebildis, pacietīgi klausījies un visu sarunas

aiku centīgi līdzi domājis, gribēja draugam palīdzēt:

— Pajautāsim vectēvam Kurmim, viņš visu zina.