Baltā ziema

SESKS EIDIS UZTRAUCAS

Jaungada sagaidīšanas svinību rīkošanā sesks Eidis bija ievērojama persona — pats piesolījās nodrošināt svētku eglei svecītes. Parastās veikala elektrisko sveču virknes viņam likās par niecīgām, tāpēc diviem paralēli nostieptiem gariem vadiem piemontēja daudzas baltas svecītes ar mazām sarkanām lam­piņām. So svarīgo pasākumu Eidis pabeidza Vecgada pieva­karē un tūdaļ steidzās uz «Meža Vēstneša» redakcijas pagalmu. Tur, kā jau iepriekš norunāts, pie visādiem spožumiem izgrez­notās egles viņu gaidīja brāļi lūsēni Ciks un Niks. Atbildīgais darbs varēja sākties. Garā svecīšu virkne bija uztīta uz finiera dēlīša, lai vadi nesamudžinātos. Tagad Ciks, veikli kā akrobāts kāpelējot pa zariem, tina svecīšu virkni apkārt eglei. Niks stāvēja lejā un, augšup skatoties, ritināja vadu no dēlīša. Eida aprēķins izrādījās pareizs: vada garuma pietika, lai ar to vairākkārt apjoztu visu egli, un brīvais gals, cauri vēdlo­dziņam ievadīts redakcijas priekštelpā, aizsniedzās līdz elektrī­bas kontaktam.

— Tu, Cik, paliec pie egles un sagaidi brīnumu, — to pateicis, Eidis pasauca Niku, un abi iegāja redakcijas priekš­telpā.

— Es tūliņ pieslegšu vadu, bet tu, Nik, skaties pa logu.

Pieslēdzis vadu pie kontakta, Eidis iesaucās pilnā balsī:

— Ir?

— Nav! Nav! — atsaucās Ciks no āra un Niks turpat blakus Eidim.

— Nevar būt! — izgudrotājs negribēja tam noticēt, viņš taču mājā bija sveces pārbaudījis. — Uzmanību, ieslēdzu otrreiz. Ir?

Atkal tie paši:

— Nav! Nav!

Sesks Eidis izmisumā apsēdās uz ķebļa.

— Varbūt šai mājā vispār nav elektrības? — Bet tūliņ apjēdza — ir gan, to pārliecinoši rādīja pie griestiem degošā spuldze.

— Tad es nesaprotu, kas par vainu, — Eidis uztraucās arvien vairāk. Draudēja svētku izputināšana.

Pa kāpnēm cienīgi kāpa lejup galvenais žurnālists Ferdi­nands Krauklis, apstājies uz pēdējā pakāpiena, viņš vienā mierā sacīja:

— Derētu zināt, cienījamais Eidi, ka šis kontakts jau pus­gadu nedarbojas. Varbūt esi aizmirsis, tieši pirms pusgada aizsūtīju žurnālisti zīlīti Zuzīti izlūgties tavu laipnību ierasties pie mums redakcijā un salabot bojāto kontaktu.

— Tā mūžīgā nevaļa, — Eidis atrunājās, bet nez kādēļ viņam ienāca prātā kādreiz skolā iemācītais teiciens: slinkums vienmēr griež asas rīkstes.

— Pie rezerves durvīm ir otrs kontakts, pamēģiniet tur, — tikpat cienīgi un tādā pašā mierā, kā atnācis, Krauklis aizgāja.

Pamēģināja. Mirklī visas svecītes iedegās, un pagalms kļuva gaišs.

— Ir! Ir! — Ciks un Niks sauca, bet arī Eidis pats pa logu redzēja, ka ir. Lepni nolūkojis savu darbu, viņš sacīja Cikam:

— Tu pēc svētkiem tūliņ man atgādini, lai atnāku uz redakciju salabot kontaktu, ja darbus atliek uz rītdienu, pusgads parādu sakrājas nemanot.

JAUNGADA SAGAIDĪŠANA

Tajā mirkli, kad «Meža Vēstneša» redakcijas pagalma eglē kā mazas guntiņas uzliesmoja sveču sarkanās lampiņas, cie­mata iemītnieki bija nogājuši pusceļu. Pamanījuši starp kokiem iesārtenu atblāzmojumu, viņi uz vietas apstājās, un «urrā!»- saucieni izrāvās paši no sevis. Sārtā gaisma mudināja vectēvu Kurmi spert mundrākus soļus, viņa uzticamais spieķis sen nebija tik strauji cilāts. Arī pārējie gājēji gribēja ātrāk ie­raudzīt svētku egli, vienīgi vecmāmuļa Vārna, klibojot pēdējā, pie sevis purpināja:

— Kur tā skrien, egle jau pa to laiciņu nenovecos un nesmukāka nekļūs.

Lai kā steidzās Vecozolu iemītnieki, redakcijas pagalmā viņi neatnāca pirmie, tur jau grozījās raibu raibais pulks: bariem vien zvirbuļi un zīlītes, zaķi arī uzreiz nesaskaitāmi — tik daudz salasījušies, meža cūku pāris turējās kopā ar saviem radiniekiem. Visus nemaz nevarēja tūliņ ievērot, izskatījās pēc milzīga, mutuļojoša katla, kurā kā pavārnīca pa vidu maisījās par visiem garākais, labi ieraugāmais vilks Pelēcis. Viņš, lai pievērstu sev uzmanību, gāja katram klāt un sacīja:

— Priecājos redzēt svētkos, tik jauni vairs nesatiksimies. Jūties kā mājās, ja gadās nepatikšanas, vienmēr esmu gatavs iejaukties.

Vectēvs Kurmis ar savu vērtējošo skatienu pirmais raibajā jūkli saskatīja noteiktu kārtību. Viņš nopriecājās, ieraudzījis redakcijas ēkas galā seska Eida sniega jahtu — skaidrs, mājās nebūs jāklunkuro kājām, tie pāris automobiļi turpat blakus viņu neinteresēja. Pagalma stūrī vectēvs ievēroja trīs garus galdus (tie bija iznesti no redakcijas), stāvgrūdām apkrautus ar visādiem groziem un saiņiem. Ciemata priekšnieks un viņa ciematnieki ar pūlēm atrada brīvāku vietiņu, kur iespīlēt savus groziņus. Mikam un Tomam visur līdz staigāja zaķēns Jēka­biņš, arī žagata Zvadzinātāja bija sameklējusi savu draudzeni vecmāmuļu Vārnu.

Pēkšņi atskanēja ragu mūzikas skaņas. Sesks Eidis drāzās uz to pusi, no kurienes nāca brašais maršs, viņam taču pie­klājas soļot savas ugunsdzēsēju komandas — astoņu sesku priekšgalā. Seski atnākuši nostājās pagalma malā un nopūta otru vēl brašāku un svinīgāku maršu. Ar to tika atklāti svētki. Pa redakcijas durvīm iznāca galvenais žurnālists Ferdinands Krauklis, aiz viņa sekoja avīzes līdzstrādnieki — pieci zvirbuļi un trīs zīlītes. Krauklis piegāja tuvu eglei, nokremšķinājās un svinīgā balsī uzrunāja svētku dalībniekus:

— Šogad ļoti gaidītais Vecgada aizvadīšanas un Jaungada sagaidīšanas sarīkojums notiek, kā jūs paši redzat, mūsu re­dakcijas pagalmā, tāpēc, cienījamie viesi, sacīšu dažus vārdus. Drīz aizvadīsim uz neatgriešanos šo gadu un sauksim par pagā­jušo gadu. Sis gads nebija slikts. «Meža Vēstneša» abonentu skaits pieauga par četriem abonentiem. Viens mūsu avīzes joku stāsts pat tika pārdrukāts kaimiņu Meža avīzē «Vēja Šalkas». Apsveicu visus ar svētkiem un ar to, ka jums ir tāda iespēja un vienmēr būs iespēja lasīt mūsu laikrakstu «Meža Vēstnesis».

Ferdinands, pagriežoties gan pa labi, gan pa kreisi, pakla­nījās, tas viņam izdevās tieši tāpat, kā vakar spoguļa priekšā bija iemācījies. Visi aplaudēja.

Ugunsdzēsēji nospēlēja ļoti īsu maršu.

Pēc tam klusums, jo tagad visi gaidīja, kas būs tālāk. Ferdinands Krauklis vēlreiz nostājās pie egles.

— Dodu vārdu mūsu vecākajam un cienījamam svētku dalībniekam ciemata priekšniekam profesoram Kurmim.

Kamēr ciemata priekšnieks lēnām tuvojās eglei, atskanēja aplausi, no tā pat zaķēns Jēkabiņš saprata, ka vectēvu Kurmi pazīst arī Lielais Mežs. Ferdinands pirms runāšanas no­kremšķinājās tikai vienu reizi, bet vectēvs, iegūstot laiku domā­šanai, noklepojās trīs reizes, jo divu dienu laikā neizdevās neko sacerēt, ka liks runāt, pats saprata. Pēc trešās noklepošanās ievilcis elpu, viņš teica:

— Cienījamie Jaungada sagaidītāji, neesmu uz garu runā­šanu. Nenicināsim veco gadu, jo tas ar labumu pārmērīgi neskopojās, un bez mēra nepriecāsimies par jauno gadu, jo nekur nav teikts, ka nākošā gadā pa tīru laimi vien peldēsim. Novēlu visiem mazāk runāt un vairāk darīt.

Beidzis runu, vectēvs, atkāpies no egles, apsēdās uz garā sola pašā vidū, kur viņam tika atstāta brīva vieta.

Tālāk programmu vadīja skolotājs Dzenis, viņš īsi paziņoja pirmo priekšnesuma numuru:

— Kovārnes Sibillas dejotāju grupa.

Ugunsdzēsēji seski saskatījās ar savu priekšnieku Eidi. Ja dejas — tad viņiem jāspēlē, bet kā spēlēsi, ja nekas nav teikts un samēģināts. Sesku neziņu pārtrauca kovārnes Sibillas stabules skaņas. Graciozi, it kā zemei nemaz nepieskaroties, pie svētku egles pienāca seši kovārnēni un uzsāka deju. To visi bija ar mieru skatīties un skatīties. Džons Lapsa klusām sacīja Ivetai:

— Sļ deja ir maiga kā ābeļu ziedi un aizraujoša kā vējš.

Lapsiņa neko neatbildēja, viņai nepatika, ja Džonam kas

ļoti patīk bez viņas atļaujas, it īpaši tik aizraujošs kā vējš.

Ar vētrainiem aplausiem izdevās no kovārnēniem izlūgties vēl divas īsas piedevas. Kad aplaudēšana pamazām norima, no tuvākās priedes zara kāds sāka plaukšķināt pa otram lāgam.

— Gudrā Karlīne ieradusies, — Ferdinands satraukti iesaucās, — iznesiet no redakcijas vislepnāko krēslu. — Visi pieci zvirbuļi steidzās veikt priekšnieka norādījumu. Pūce Karlīne, nolidojusi no priedes, pirms apsēšanās vislepnākajā krēslā sacīja:

— Sibillas kovārnēnu dejā mēs redzējām, ka deja ir pār­vērtusies mākslā. Un, ja deja ir māksla, tas ir nopietns darbs. Es savā gudrības grāmatā ierakstīšu par šo priekšnesumu.

Sibilla vēlreiz paklanījās, bet viņas audzēkņi steidzās pie ēdienu galdiem. Visu gadu kovārnēni, lai būtu viegli un slaidi, drīkstēja ēst vienīgi to trūcīgo barību, ko Sibilla atļāva, bet pirms sarīkojuma viņa bija pateikusi saviem audzēkņiem, ka šovakar vakariņās neiejauksies.

Dzenis pieteica otro programmas numuru:

— Zaķēnu koris dziedās dziesmu «Zaķu mātes padoms».

Pats Dzenis nostājās kora priekšā un pacēla diriģenta zizli.

Zaķēni dziedāja ļoti centīgi:

— Zaķu māte saka tā: zaķu bērniem jāstrādā. Ja tu katlā ieliec kāli, neaizmirsti piebērt sāli, nelej zupu slapjā traukā, šķīvis vienmēr jānoslauka. Zaķu saimē tāds ir likums, vienmēr godā darba tikums.

Aplausi gan nebija tik ilgstoši un vētraini kā kovārnēniem, tomēr pietiekami skaļi un sirsnīgi, it īpaši tai pagalma stūrī, kur stāvēja zaķu bars.

— Tā nekas, tikai pārāk didaktiski, — skaļā balsī sacīja vilks Pelēcis un noskatījās visapkārt, vai uztvēruši viņa zinā­šanas svešvārdu lietošanā, bet nekā nevarēja manīt.

Dzenis tūliņ pieteica trešo priekšnesumu:

— Zīlīšu estrādes ansambļa dziesma «Mākonītis».

Svētku dalībnieki ievēroja, ka sašūpojas pats kuplākais egles zars, tur paslepšus bija salidojušas zīlītes, ģērbušās vie­nādās dzeltenās zīda vestēs, un zvirbuļu čiepstēšanas orķestris pelēkās frakās. Klusu čiepstienu pavadīta, no egles pāri pa­galmam lidinājās maiga dziesma:

— Skrien debesīs balts mākonīts, skrien, skrien un skrien, un nezin pats, kur aizskries viņš, un nezin pats, un nezin pats, kur aizskries viņš.

Sī dziesma nopelnīja skaļākus un ilgākus aplausus nekā

zaķeņu kora centīgais dziedājums. Vecmāmuļā Varna gan ne­saprata, kā var patikt dziesma, kas nezina, kur aizskries.

Koncerts nobeidzās ar sporta priekšnesumiem — laušanās cīņām. Pie egles piesoļoja cīkstoņi brāļi lūsēni, Ciks koši sar­kanā, bet Niks rudzpuķu zilā treniņtērpā. Pēc Dzeņa svil­piena sākās cīņa, kuras paņēmienus retais no svētku viesiem saprata, bet, tā kā brīžiem Ciks un atkal brīžiem Niks tika nogāzts zemē visā garumā, tad ko skatīties bija. Pašās beigās Ciks ar veiklu ķērienu nolika uz lāpstiņām Niku.

— Skaties, skaties, — tai brīdī žagata Zvadzinātāja teica vecmāmuļai Vārnai, — tas jau ir tas dubultnelsons, ja otrs nevar izķepuroties.

Arī lūsēniem tika savi aplausi. Nogaidījis klusumu, Dzenis paziņoja:

— Pusstunda mielastam, pēc tam dejas un rotaļas.

Kopīgi svētkus gatavojuši, kopīgi priecājās. Ugunsdzēsēju

sesku orķestris spēlēja bez apstājas, un dejotāju netrūka, un jautrības netrūka, un draudzības netrūka, pat meža cūku pāris Johanna un Sebastians centās parunāties ar visiem, jo tāpat taču darīja arī Ferdinands Krauklis.

Jaungads varēja nākt droši, un viņš arī nāca un atnāca, sagaidīts ar skaļiem vēlējumiem: daudz laimes Jaunā gadā! Daudz laimes Jaunā gadā! . . .