Baltā ziema

«URRĀ!» PAR ĀTRU

Trīs draugu pārrunas par zilā ziloņa zilu brīnumu pilnajiem piedzīvojumiem Zilzemē, kā iepriekš nomērītas, izbeidzās tieši pie ciemata priekšnieka Kurmja mājas.

Tobrīd vectēvs Kurmis silti sakurinātā istabā sēdēja gro­zāmā krēslā blakus rakstāmgaldam un labpatikā klausījās zīlīšu kora dziesmu, ko no Lielā Meža atnesa radio. Izdzirdis omulību traucējoši, asi ieskanamies zvanu, viņš pagriezās ar visu krēslu (kārtējo reizi nopriecājoties par šādu izcilu izgudro­jumu — krēslu, kas atļauj tik viegli pagriezties, uz kuru pusi gribi), pastiepās līdz galda galam un, izslēdzis radio, skaļi uzsauca:

— Durvis ir vaļā!

Trīs atnācēji, atstājuši kažokus priekštelpā, nostājās rindā pretī vectēvam. Toms jau pavēra muti, lai izsacītu nāciena iemeslu, bet nepaspēja, mājas saimnieks viņus uzaicināja apsēsties pie apaļā galdiņa. Toms, Miks un Jēkabiņš saprata, ka sagaidāma garāka runāšana.

— Sveiciens jums no žagatas Zvadzinātājas, — vectēvs viltīgi palūkojās ciemiņos. — Ko Miktomjēkabs man labu teiks?

Draugiem pietika saskatīties ar pusskatienu, lai saprastu, ka vilks Pelēcis ir sastapis žagatu Zvadzinātāju un izpļāpājies. Ko zināja Zvadzinātāja, to zināja visi tādā attālumā, cik tālu viņa spēja aizlidot.

— Sen ilgojamies pēc apvienojoša nosaukuma, kādreiz jau Pelēcim izdodas ko labu sagudrot, — vāverēns Toms to pateica īpaši vienaldzīgi, tad svarīgākā balsī turpināja: — Mēs vakar, tev malku nesot, abi ar Miku nolēmām . . .

— Tu nolēmi viens pats, — Miks pārtrauca, laikam negri­bēja pieļaut, ka draugs bojā sev raksturu, runājot nepatie­sību.

— Netraucē nopietnu runu, — Toms aizrādīja kaķēnam. — Mēs atnācām norakt sniegu no šķūnīša takas, Jēkabiņš arī.

— Ahā! Nav peļama ideja, bet vispirms parunāsim par dzīvi. Es, kamēr nebiju pasācis klausīties radio, domāju — visu jau zinu, tomēr nav vis tā, tagad ko jaunu dzirdu. Par piemēru, nosauciet vārdu, kurā ir cukurs.

— Cukurbiete, — Toms gribēja būt pirmais gudrākais.

— Netrāpīji vis, — vectēvs smīnēja.

— Cukurniedre, — Jēkabiņš minēja.

— Nav, es teicu — vārdu, kurā ir cukurs. — Varēja manīt, vectēvam patīk, ja uzreiz nav īstās atbildes.

— Cukurs, cukurs, cukurs … — Miks murmināja, tad kā apsvilis pielēca kājās, — tas vārds ir cukurtrauks.

— Uzminēji gan. Ar sniega rakšanu ir tā, ja ko dara, tad pa īstam. Pirmām kārtām attīrīsim ciemata lielo ceļu. Tom, žigli aizskrien un apziņo, lai visi tūliņ ierodas pie maniem vārtiem.

Viens divi, un vāverēns jau prom, arī pats vectēvs Kurmis šoreiz gluži veikli uzģērba krietni vien apdilušo melno kažoku un ziemas cepuri sameklēja ātrāk nekā citās reizēs. Kur gaidāma kāda izrīkošana, viņš vienmēr jutās žirgts un mundrs.

Vispirms ciemata priekšnieks aizbrida līdz malkas šķūnim

un sameklēja septiņas veselākās sniega lāpstas, pavisam tur kaktā glabājās kāds ducis. Vienu viņš paņēma pats, pārējās pasniedza zaķēnam Jēkabiņam, lai stiepj uz vārtu pusi. Zaķēns vēl nepaspēja kārtīgi klēpī saņemt nesamo, kad — atpakaļ jau vāverēns Toms; trīs mājas apskriet, tas viņam — žips turp un žips atpakaļ. Toms paņēma pusi Jēkabiņa nastas. Miks, šķībi paskatījies, teica:

— Es domāju, ir nepieklājīgi jaukties citu darbā.

— Kad tev būs kas smagāks jānes, es centīšos būt ļoti pieklājīgs, — Toms atbildēja.

— Jocīgais, es nemaz netaisos nest lielus smagumus. — Miks sacīja, kā domāja.

Pie dārza mazajiem vārtiņiem jau stāvēja vilku suns Marss. Augstpapēžu spoži melnajiem zābakiem dziļi grimstot sniegā, sīkiem solīšiem pienāca lapsiņa Iveta, un paklibodama pie- klunkurēja vecmāmuļa Vārna. Atspiedusies pret vārtu stabu, vecmāmuļa virs mēteļa uzsēja pelēku bārkstainu lakatu, tā viņa darīja, lai būtu siltāk, nemaz neiedomādama, ka pašreiz tas ir modē. Lakata siešana ne mazākā mērā nekavēja runāšanu, viņa stāstīja visiem jau daudzkārt dzirdēto:

— Re, es jaunībā pa ziemu meklēju siltākas zemes, bet tagad esmu apradusi ar puteņiem un saltumu. Nav ko vecos kaulus lauzīt, pa svešu pasauli klimstot.

— Hm-mm, — vilku suns Marss norūca, negribēja būt ne­pieklājīgs vecmāmuļai neko neatbildējis.

Vectēvs Kurmis pienāca tik svinīgi, ka pat vecmāmuļa Vārna neuzdrīkstējās ko sacīt. Pasniedzis katram lāpstu, viņš, novērtējis ciemata galvenā ceļa garumu un platumu, izlēma:

— Sadalīsimies komandās, citādi mēs ar lāpstu kātiem vairāk bakstīsim cits citam sānus, nekā raksim. No vārtiem sāks darbu Iveta, Vārna un Jēkabiņš, bet Miks, Toms un Marss ies uz ceļa viņējo galu un raksies pretī. Skaidrs?

Visiem tas bija skaidrs.

Vāverēns Toms un kaķēns Miks, noskatoties uz nopietnības pārņemto vilku suni Marsu, aizgāja klusējot, bet otrajā ko­mandā vecmāmuļa Vārna tūdaļ uzsāka sarunu ar zaķēnu Jēkabiņu.

— Sen, Jēkabiņ, neesmu tevi redzējusi. Kā iet pa skolu?

— Tā . . . Normāli.

— Un kas tev vislabāk patīk skolā?

— Vislabāk man patīk, kad atskan pēdējais zvans un stundas beidzas.

— Kā tu teici? — Vecmāmuļa uzreiz nevarēja apjēgt, ko Jēkabiņš pateicis, bet zaķēns saprata viņas jautājumu kā pārmetumu un taisnojās:

— Tomēr es daru skolā visu, ko vajag.

To vecmāmuļa saprata un, paskatījusies uz sniegā iegri­mušajiem galvenā ceļa vārtiem, pie kuriem viņi jau piegājuši, noteica:

— Es arī daru, ko vajag. — Dūšīgi iedūrusi lāpstu tuvā­kajā kupenā, viņa izcēla to ar lielu kaudzi un atvēzējusies meta sniegu uz ceļa malu, bet sniegs, neaizsniedzis ceļu, kā ar baltu pulveri nokaisīja lapsiņas Ivetas rūsgano mēteli.

— Lūdzu, nepikojieties! — lapsiņa nopurinājās un pārgāja otrpus ceļam.

Vectēvs Kurmis, atbalstījies uz sniegā iedurtās lāpstas, vērojot, kā citi strādā, enerģiski stāstīja, cik skaisti izskatīsies un būs ērts staigāšanai gludi noraktais ceļš, neaizmirsa arī piebilst, ka tas ciematam darīs godu. Izrunājies viņš aizšķūrēja pāris reižu ar kaudzi piegrābtu lāpstu līdz ceļmalai un tad atkal apstājās.

— Mana specialitāte ir zemes rakšana, ar sniegu nav tas, jāpaskatās, kā veicas otrējiem.

Lāpstu pa sniegu velkot un pārvarot brišanas grūtumus, zemes rakšanas speciālists, lēnām čāpojot, ieraudzīja lapsiņas Ivetas dārza sētai pārliekušos jauno priedīti. Sniega blāķis, ieķēries tās zaros, nolieca kociņu gandrīz līdz zemei.

— Tam sniegam galīgi nav prāta, viņam jākrīt uz zemes un jāpasargā saknes no salšanas, bet viņš gāžas arī, kur nevajag, tā var nolauzt koku, — vectēvs šķendējās, purinot priedīti, Stūra, atbrīvota no smagās nastas, tūdaļ atliecās taisna. Nu varēja mierīgi iet tālāk.

Otrējie rāvās dūšīgi. Te jau varēja redzēt, kā izskatās no- copts ceļš, labu gabalu tas bija gludi norakts, abās ceļmalās nirguļoja balts sniega valnis. Pat Miks vēl ne reizes netika itliecis muguru. Viņš domāja, ja draugi toreiz, ejot mežā pa ;lideno ceļu, pielāgojās viņa lēnajai iešanai, tad viņam tagad āmēģina tikt līdzi Toma ātrajai rakšanai, kaut gan pēc Mika laprašanas tas nebija taisnīgi, lēni iet ir vieglāk nekā ātri trādāt, bet ko gan visu nedara draudzības dēļ . . .

Vectēvs Kurmis pienācis nopriecājās: — Kur ir īsts priekš­nieks, tur agri vai vēlu rodas kārtība. — Piemetis ar savu lāpstu mazliet sniega ceļmalas valnim, viņš atkal sacīja:

— Mana specialitāte ir zemes rakšana, ar sniegu nav tas, jāiet paskatīties, kā iet viņējiem.

Tikko vectēvs pietuvojās lielajiem vārtiem, viņam blakus pienāca lapsiņa Iveta un čukstēja, lai vecmāmuļa Vārna ne­dzirdētu, tai, tāpat kā žagatai Zvadzinātājai, kas pa ausīm iekšā, tas pa muti ārā.

— Mans vīrs jau trīs nedēļas kā prom radošā komandējumā tālajos ziemeļos.

— To zina viss ciemats, cik ilgi Džona nav mājās, vecmā­muļa Vārna izskaitījusi, ka divdesmit vienu dienu nav ska­nējis tavs taures pūtiens: tra-ta-tā! Tra-ta-tā! Māksliniekam der redzēt pasauli. Nav ko saukt mājās, nav ko taurēt.

— Bet ja viņš par daudz saskatās uz ziemeļu sudrablapsām?

— Tu baidies, ka viņš samaitās acis? — ciemata priekš­niekam to izdevās pajautāt pavisam nopietnā balsī, ne velti viņš jaunībā bija spēlējis teātrī.

Iveta pārmetoši pavērās vectēvā, vai tiešām viņš nesaprot, par ko jābaidās, labāk nemaz nebūtu runājusi. Viņa pagriezās prom un sāka rakt ar tādu niknuma pilnu sparu, ka varēja domāt — sniegs viņu ir īpaši nokaitinājis.

Darbam turpinoties, ciemata priekšnieks vairākkārt aiz­staigāja no vienas komandas pie otras.

Kad Miks ar savējiem aizrakās līdz pusceļam, viņš apstājās un prātoja:

— Nekāds izcilais matemātiķis es neesmu, bet, ja trīs rok sniegu vienā ceļa galā un trīs otrā, tad satikties vajadzētu pusceļā, bet šie tur ķepurojas netālu no vārtiem.

— Vienmēr neiznāk, kā vajadzētu. Visiem nav tik daudz spēka, — Marss aizrādīja.

Miks atsāka rakšanu, vai tad citādi var, ja esi ieskaitīts stiprajos?

Abas komandas satikās iepretī vecmāmuļas dārza sētai. Tagad visiem bija ko atskatīties un paskatīties. Līdzens ceļš ar kārtīgu sniega valni abās pusēs, pie katriem vārtiem atrakts laukumiņš ērtākai staigāšanai. īpaši priecājās kaķēns Miks, būdams nešaubīgi pārliecināts, ka tās dienas darbi beigušies, viņš līksmi vicināja lāpstu gaisā un skaļi sauca: — Urrā! — Arī citiem pielipa Mika sajūsma, un viņi pievienoja savus «urrā!». Vienīgi vectēvs Kurmis dziļdomīgi klusēja, kad urra- vošana beidzās, viņš sacīja:

— Tas «urrā!» ir par ātru, vēl jau visi darbi nav galā.