Baltā ziema

MENESS VELREIZ RUNĀ AR SNIEGAVĪRU

Tiem, kuriem stingri jāstāv vienā vietā uz zemes vai miegā kā Sniegavīram, — tiem atliek laiks redzēto un dzirdēto iārdomāt. Arī Vecozolu Sniegavīram patika prātot. Vecgada sakarā vējš pacentās atnest mūzikas skaņas no Lielā Meža īvētku eglītes līdz,ciematam. Ja Sniegavīrs tik stingri nestāvētu sniegā, viņš būtu atbalstījis slotu pret sētu un mazliet pade­jojis, bet bija labi arī tāpat klausīties vien, viņš pat aizvēra melnās ogļu acis, lai nekas netraucētu uztvert mūziku. Bet necik ilgi, un viņa aizvērtajās acīs spiedās kāds spožums. Sniegavīrs tūliņ zināja, tas nav neviens cits kā Mēness, atnācis parunāties.

Patiešām, Mēness sēdēja uz sētas staba otrā ceļa pusē, brī­tiņu nogaidījis, viņš ieprasījās:

— Vai tu snaud, Sniegavīr?

— Sniegavīrs ir sardzes vīrs un nekad nesnauž, tikai piever acis. Bet kā tu svētkos dabūji brīvnakti? Tagad tik daudz staigātāju, manējie arī aizgāja.

— Zinu, pats tavējiem ceļu apgaismoju, bet pašreiz visur eglēs deg svecītes, visi logi gaiši, brīdi varu paiet malā. Domāju, varbūt tev garlaicīgi.

— Sniegavīrs nekad negarlaikojas, viņš domā.

— Un var ko izdomāt?

— Kaut ko jau var. Šonakt, piemēram, es domāju, kā tas ir ar svētkiem un prieku.

— Un ko izdomāji?

— Svētkiem jābūt katrā pašā iekšā, un tikai tad no tiem rodas prieks.

— Bet varbūt svētki rodas no prieka?

— Priekam arī jābūt katrā pašā iekšā, dažreiz varbūt prieks ir aizmidzis, tad vajag kādu nieku, lai to atmodinātu.

— Tā tu saki, — Mēness kļuva bēdīgs, — es arī aizvakar gribēju sagādāt prieku, bet iznāca otrādi.

— Un kas, piemēram, tev iznāca otrādi?

— Aizvakar, apstājies virs zaķu mājas, ieraudzīju visus logus tumšus. Domāju, iepriecināšu zaķēnus, pajokošos ar viņiem. Nolaidos pavisam zemu, pie pašām loga rūtīm. Jēka­biņš un Jānītis tūliņ gultā sēdus: «Redz, kur Mēness!» Un abi skriešus pie loga. Bet zaķu mātei dzirdīgas ausis, ienāca istabā un bārās: «Marš, gultās! Kas naktī par staigāšanu!» Es aiz kauna nezināju, kur likties, labi, ka tuvumā gadījās mākonis, aiz kura paslēpties. Tā man iznāca otrādi.

— Tas nemaz tik otrādi nebija, kā tu domā. Dzirdēju, cik lepni Jēkabiņš stāstīja Mikam, kā Mēness pie viņa loga cie­mojies, un tonakt viņš redzējis pasaules skaistāko sapni. Esot pastaigājies pa debesīm blakus Mēnesim un, uz mākoņa sēžot, ar pašu spožāko Zvaigzni spēlējis ričuraču.

— Paga … paga … tad iznāk, tiešām tas nebija otrādi.

— Un ko jaunu dzird tur, pie tevis?

— Man nav laika klausīties, bet vienu gan zvaigznes tik bieži pārspriež, ka pat neklausoties jādzird.

— Ko, piemēram?

— Šogad būšot agrs un ļoti straujš pavasaris.

Sniegavīrs, krietnu brīdi domīgi klusējis, sacīja:

— Tad man jāsāk domāt par ceļošanu uz jūru. Kaut gan, kas tur ko domāt, kad pienāks laiks, aiziešu.

— Nu jā, un tad var gadīties, ka mēs pie šiem vārtiem vairs netiekamies.

— Gan tev kādreiz gadīsies pārstaigāt pār jūru.

— Kā tad.

— Dzi, paklausies. . . Sauc: daudz laimes Jaunā gadā! Svētki iet uz beigām. Ej apgaismo manējiem ceļu, drīz nāks mājā.

— Tu domā, man jāiet prom, — Mēness vēl negribēja at­vadīties no Sniegavīra.

— Jāiet gan.

— Paliec sveiks!

— Sveiks, sveiks!

Mēness lēnām pacēlās virs vecmāmuļas Vārnas priedes un vēlreiz pateica:

— Paliec sveiks! — Viņš zināja, būs tik daudz staigāšanu debesīs, ka līdz pavasarim neiznāks laika vēlreiz pienākt.

Sniegavīrs noskatījās, kā Mēness uzkāpa virs Lielā Meža koku galotnēm, un tā viņi šķīrās.