Bezgalīgais stāsts

X. Salašņu zeme

Gauži nosalis, Atrejs cieši ieritinājās sarkanajā mētelī un devās zemes iekšienē. Ainava, cik vien tālu skatiens to miglas dēļ tvēra, tikpat kā nemainījās. Tā bija līdzena un neizteiksmīga, tikai mazpa­mazām starp salīkušajiem kokiem uzradās arvien vairāk brikšņu un krūmu, kas izskatījās kā veidoti no sarūsējuša skārda un bija arī gandrīz tikpat cieti. Ar tiem varēja viegli savainoties, ja neuzmanījās.

Aptuveni pēc stundas Atrejs nonāca pie kāda ceļa, noklāta ar kūkumainām, neregulārām akmens šķembām. Zēns nolēma sekot ceļam, kuram katrā ziņā vajadzēja kaut kur aizvest, taču viņam likās ērtāk iet gar ceļmalu pa putekļiem, nevis pa grumbuļaino bruģi. Tas locījās kā čūska pa kreisi un pa labi, šķiet, bez īpaša iemesla, jo arī šeit nebija ne uzkalnu, ne upju. Šajā apvidū viss izskatījās greizs.

Atrejs vēl nebija ilgi gājis, kad izdzirdēja no tāluma tuvojamies dīvainu, blietējošu troksni. Tas atgādināja lielu bungu dobju rīboņu, pa vīdam ieskanējās spalgi svilpieni kā no mazām flautām un zvārguļu šķinda. Atrejs noslēpās aiz kāda krūma ceļa malā un gaidīja.

Savādā mūzika lēnām tuvojās, un beidzot no miglas iznira pirmie stāvi. Acīmredzot tie dejoja, taču tā nebija ne priecīga, ne piemīlīga deja, nācēji lēkāja apkārt ārkārtīgi dīvainām kustībām, valstījās pa zemi, rāpoja uz visām četrām, izslējās stāvus un uzvedās kā neprātīgi. Taču dzirdama no tā visa bija vienīgi dobjā, lēnā bungu rīboņa, spalgie svilpieni un daudzu rīkļu smilkstoņa un elsoņa.

Nācēju kļuva vairāk un arvien vairāk, izveidojās vesela procesija, kurai, šķiet, nebija gala. Atrejs saskatīja dejotāju sejas, tās bija pelēkas kā pelni un sviedriem notecējušas, taču visu viņu acis zvēroja mežonīgā, drudžainā mirdzumā. Daži šaustīja paši sevi ar pātagām.

Viņi ir vājprātīgi, Atrejs nodomāja un sajuta aukstus šermuļus pārskrienam pār muguru.

Turklāt viņš redzēja, ka procesijā piedalās galvenokārt lietuvēni, mājas gari un spoki. Pa vīdam bija arī vampīri un krietns daudzums raganu — vecas ar lielu kupri un kazbārdiņu pie zoda, kā arī jaunas, kas izskatījās skaistas un ļaunas. Acīmredzot Atrejs bija nonācis kādā no Fantāzijas zemēm, kuru apdzīvoja tumsas radības. Ja viņam vēl būtu AURINS, viņš bez vilcināšanās izietu tām pretim, lai pajautātu, kas šeit notiek. Taču tagad Atrejs atzina par pareizāku nogaidīt savā paslēptuvē, kamēr šausminošā procesija paiet garām un pēdējais pastarītis klibodams un lēkdams nozūd miglā.

Tikai tad Atrejs atkal uzdrošinājās iziet uz ceļa un noskatījās nopakaļ spokainajai procesijai. Sekot tai vai ne? Viņš nespēja izšķirties. Patiesībā Atrejs nemaz vairs nezināja, vai viņam vispār tagad vēl kaut kas jādara, vai viņš vēl kaut ko spēj.

Pirmo reizi Atrejs skaidri sajuta, cik ļoti trūkst Bērnišķās ķeizarienes amuleta un cik bezpalīdzīgs viņš ir bez tā. Ne jau tas bija galvenais, ka «rota» viņu sargāja, visu, ko nācās piedzīvot,— grūtības un trūkumu, bailes un vientulību — viņam tik un tā vajadzēja uzveikt paša spēkiem, taču, kamēr šī zīme karājās kaklā, Atrejs nekad nešaubījās par to, kas viņam jādara. Kā noslēpumains kompass tā bija vadījusi viņa gribu, viņa lēmumus uz pareizo pusi. Turpretī tagad viss bija citādi, tagad vairs nebija tā slepenā spēka, kas vadītu.

Tikai tāpēc, lai nevajadzētu stāvēt kā pamirušam, viņš pierunāja pats sevi sekot spoku procesijai, kuras dobjais bungu ritms joprojām vēl bija dzirdams tālumā.

Kamēr Atrejs klusītiņām lavījās cauri miglai — nemitīgi rūpēda­mies par to, lai tiktu ievērots pienācīgs atstatums no pēdējiem pastarīšiem,— viņš mēģināja izvērtēt savu situāciju.

Kāpēc, ak, kāpēc viņš netika uzklausījis Fuhūru, kad tas bija ierosinājis tūliņ lidot pie Bērnišķās ķeizarienes? Viņš būtu aiznesis viņai Ujulalas vēsti un atdevis «rotu». Bez AURINA un bez Fuhūra vairs nebija iespējams nokļūt pie Bērnišķās ķeizarienes. Valdniece gaidīs viņu līdz pat savas dzīves pēdējam acumirklim, cerēs, ka viņš nāks, ticēs, ka viņš atnesīs viņai un Fantāzijai glābiņu,— taču velti!

Tas jau bija pietiekami slikti, taču vēl sliktāk bija tas, ko viņš bija uzzinājis no vēja milžiem: ka Fantāzijai nav robežu. Ja jau nebija iespējams izkļūt laukā no tās, tad ari nebija iespējams pasaukt palīgā cilvēkbērnu, kas dzīvo ārpus Fantāzijas. Taisni tāpēc, ka Fantāzija ir bezgalīga, tās gals bija nenovēršams!

Steberēdams tālāk pa nelīdzeno bruģi cauri miglas lēveriem, Atrejs atmiņās vēlreiz dzirdēja Ujulalas maigo balsi. Niecīga cerību dzirksts iekvēlojās viņa krūtīs.

Agrāk cilvēki esot bieži iemaldījušies Fantāzijā, lai dotu Bērnišķa­jai ķeizarienei arvien jaunus, burvīgus vārdus,— tā taču viņa bija dziedājusi. Tātad pastāvēja tomēr kāds ceļš no vienas pasaules otrā! «Viņiem tuvāks ceļš pie mums nekā mums pie viņiem.»

Jā, tie bija Ujulalas vārdi. Tikai cilvēkbērni bija aizmirsuši šo ceļu. Bet vai nevarēja gadīties, ka viens, vismaz viens to atkal atcerētos.

Par to, ka viņam pašam vairs nav nekādu cerību, Atrejs daudz nebēdāja. Svarīgi bija tikai, lai kāds cilvēkbērns sadzirdētu Fantāzijas saucienu un nāktu — tāpat kā tas bijis visos laikos. Bet varbūt, varbūt kāds jau ir devies ceļā un nāk šurpu!

— Jā! Jā!— Bastiāns iesaucās un izbijās pats no savas balss, tāpēc jau mazliet klusāk piebilda:— Es ietu jums palīgā, ja tikai zinātu — kā! Es nezinu ceļu, Atrej! Es patiešām to nezinu!

Dobjā bungu rīboņa un spalgās svilpītes bija pieklusušas, un, pašam to nemanot, Atrejs bija pienācis procesijai tik tuvu, ka gandrīz vai uzskrēja virsū pēdējiem radījumiem. Tā kā zēns bija basām kājām, soļi nesacēla nekādu troksni — taču ne jau tāpēc šīs būtnes nepie­grieza viņam vērību. Viņš varēja arī pieribināt klāt ar dzelzī kaltiem zābakiem un kliegt skaļā balsī, neviens tādēļ nebūtu uztraucies.

Viņi tagad negāja vairs procesijā, bet bija plaši izklīduši uz kāda pelēkas zāles un dubļu lauka. Daži viegli šūpojās šurpu turpu, citi stāvēja vai tupēja nekustīgi, taču visu acis, kurās bija akls, drudžains mirdzums, lūkojās vienā virzienā.

Tagad arī Atrejs pamanīja to vietu, uz kurieni viņi blenza kā nežēlīgas ekstāzes pārņemti: lauka otrajā pusē pletās tukšums.

Tas bija tas pats, ko Atrejs jau pirmīt bija redzējis pie mizu troļļiem no koka galotnes vai līdzenumā, kur bija stāvējuši Dienvidu orākula maģiskie vārti, vai, sēžot Fuhūram mugurā, no liela augstuma, taču līdz šim viņš to vienmēr bija uzlūkojis tikai iztālēm. Tagad Atrejs stāvēja nesagatavojies tā priekšā tuvu jo tuvu, tukšums stiepās šķērsām pāri visam apvidum, tas bija milzīgs un lēni, lēni, taču neatvairāmi tuvojās.

Atrejs redzēja, ka spokainie tēli uz lauka sāk locīties tā priekšā, ka viņu locekļi raustās kā krampjos un mute ir ieplesta, it kā viņi gribētu kliegt vai smieties, taču valdīja nāves klusums. Un tad — gluži kā novītušas lapas, ko sagrābusi vēja brāzma,— visi vienlaikus drāzās uz tukšumu un metās, vēlās un lēca tajā iekšā.

Tiklīdz pēdējais no šā spokainā bara bez skaņas un bez pēdām bija pazudis, Atrejs šausmās pamanīja, ka arī paša ķermenis sāk maziem, raustīgiem solīšiem virzīties uz tukšuma pusi. Nepārvarama prasība spieda viņu tāpat mesties iekšā. Atrejs sasprindzināja visu savu gribasspēku un pretojās šai tieksmei. Viņš piespieda sevi palikt uz vietas. Lēni, lēnītiņām izdevās pagriezties riņķī un paspert dažus solīšus pret neredzamo vareno straumi. Drīz straume zaudēja spēku, un Atrejs skrēja, skrēja pa kūkumaino bruģi atpakaļ, cik ātri vien varēdams. Viņš paslīdēja, gāzās, uztrausās kājās un skrēja tālāk, nedomādams par to, kurp aizvedīs ceļš miglā.

Skriedams Atrejs pakļāvās tā bezjēdzīgajiem līkumiem un apstā­jās tikai tad, kad priekšā no miglas iznira augsts, melnum melns pilsētas mūris. Aiz tā pelēkajās debesīs slējās daži slīpi torņi. Pilsētas vārtu biezie koka spārni bija izburbējuši un šķībi karājās sarūsējuša­jās eņģēs.

Atrejs iegāja iekšā.

Noliktavā kļuva arvien aukstāks. Bastiānam tik ļoti sala, ka viņš sāka trīcēt.

Un ja nu viņš tagad saslimst — kas tad notiks? Viņš, piemēram, var dabūt karsoni kā Villiis, zēns no viņa klases. Tad viņam vajadzēs gluži vienam šajā noliktavā nomirt: nebūtu neviena, kas palīdzētu.

Šobrīd Bastiāns būtu bijis ļoti priecīgs, ja tēvs viņu atrastu un izglābtu.

Taču iet mājās — nē, to viņš nevarēja. Tad labāk mirt!

Bastiāns atnesa vēl atlikušās armijas segas un ierušinājās tajās dziļi jo dziļi.

Pamazām kļuva siltāk.

Kaut kur pāri jūras krācošajām bangām dimdēja Fuhūra balss, varena kā bronzas zvana skaņas:

— Atrej! Kur tu esi? Atrej!

Sen jau vēja milži bija beiguši kaujas rotaļu un aizbrāzušies katrs uz savu pusi. Viņi satiksies atkal no jauna šajā vai kādā citā vietā, lai vēlreiz izšķirtu savu strīdu, kā to darījuši kopš neatminamiem laikiem. To, kas nupat kā bija noticis, viņi nezināja, jo visu bija aizmirsuši un viņu prātus nodarbināja vienīgi nevaldāmais spēks. Arī baltais pūķis un tā mazais jātnieks sen jau bija pagaisuši no vēja milžu atmiņas.

Kad Atrejs bija gāzies dziļumā, Fuhūrs sākumā par varītēm bija pūlējies panākt zēnu, lai noķertu viņu vēl kritienā. Taču viesuļvētra bija uzrāvusi pūķi augšā un aiznesusi tālu, tālu prom. Kad Fuhūrs atgriezās, vēja milži jau plosījās kādā citā vietā virs jūras. Viņš izmisis centās atkal atrast to vietu, kur Atrejs varēja būt iekritis ūdenī, taču pat baltais laimes pūķis nav spējīgs ieraudzīt mutuļojošās jūras putās svaidītu vai pat jūras dibenā noslīkušu ķermeni, kas pārvērties sīkā punktiņā.

Un tomēr Fuhūrs negribēja padoties. Viņš pacēlās augstu gaisā, lai labāk pārredzētu apkārtni, tad atkal nolaidās zemu virs viļņiem vai ari riņķoja arvien plašākos un plašākos lokos. To darīdams, laimes pūķis nemitējās saukt Atreju, nezaudēdams tomēr cerību ieraudzīt draugu.

Fuhūrs bija laimes pūķis, un nekas nespēja iedragāt viņa pārlie­cību, ka viss galu galā tomēr beigsies labi. Lai notiktu kas notikdams, Fuhūrs nepadosies nekad.

— Atrej!— viņa varenā balss dimdēja, viļņiem šļācoties.— Atrej, kur tu esi?