Bezgalīgais stāsts

XXI.Bastiana stāsti

Nakts bija ļoti vēla, un sudrabsirmgalvis Kvērkvobads bija iemidzis savā atzveltnes krēslā. Tā viņš palaida garām lielāko un skaistāko bridi, ko būtu varējis piedzīvot savā simt septiņu gadu ilgajā mūžā. Un tāds pats liktenis tonakt piemeklēja daudzus Amargāntā — gan vietējos iedzīvotājus, gan ciemiņus, kas, pārguruši no svinībām, bija devušies pie miera. Tikai retie vēl bija palikuši nomodā, un šie retie dzirdēja kaut ko tādu, kas skaistumā pārspēja visu, ko viņi jelkad dzirdējuši un jelkad vēl dzirdēs.

Baltais laimes pūķis Fuhūrs dziedāja.

Viņš meta augstus lokus naksnīgajās debesīs virs sudrabpilsētas un asaru ezera un skandināja savu zvanu balsi. Tā bija dziesma bez vārdiem, lielā, vienkāršā īstās laimes melodija. Un, kas to dzirdēja, tam plaši atvērās sirds.

Tā klājās arī Bastiānam un Atrejam, kas sēdēja blakus viens otram uz Kvērkvobada pils platā balkona. Abiem tā bija pirmā reize, kad viņi dzirdēja laimes pūķi dziedam. Pašiem to nemanot, zēni bija sadevušies rokās un aizgrābti klausījās, nebilzdami ne vārda. Abi zināja, ka izjūt vienu un to pašu: laimi par atrastu draugu. Un viņi klusēja, lai sevi netraucētu.

Šis svētsvinīgais brīdis beidzas, Fuhura dziedāšana pamazam kļuva klusāka un pēdīgi izdzisa pavisam.

Kad iestājās pilnīgs klusums, Kvērkvobads pamodās un piecelda­mies atvainojās:

— Tādi sudrabsirmgalvji kā es bez miega nevar. Jums, jaunajiem, tas ir citādi. Neņemiet ļaunā, bet man tagad jāiet gulēt.

Zēni novēlēja viņam labunakti, un Kvērkvobads aizgāja.

Atkal abi draugi ilgu laiku sēdēja klusēdami un raudzījās uz augšu naksnīgajās debesīs, kur laimes pūķis joprojām vēl meta lokus lēnām, viļņveida kustībām. Lāgiem viņš aizpeldēja pilnmēness ripai priekšā kā balts miglas lēveris.

— Vai Fuhūrs neies gulēt?— Bastiāns beidzot ievaicājās.

— Viņš jau guļ,— Atrejs klusi sacīja.

— Lidojot?

— Jā. Viņš labprāt neuzturas mājās, pat ja tās ir tik lielas kā Kvērkvobada pils. Viņš jūtas ierobežots un iesprostots, un viņam nemitīgi jāuzmanās, lai neko nenogrūstu zemē vai neapgāztu. Fuhūrs gluži vienkārši ir par lielu, tāpēc visbiežāk guļ augstu gaisā.

— Vai tu domā, ka viņš man ari kādreiz ļaus jāt uz savas muguras?

— Noteikti,— Atrejs sacīja,— tomēr tas nav tik vienkārši. Vis­pirms jāpierod.

— Es esmu jājis Graogramāna mugurā,— Bastiāns aizrādīja.

Atrejs pamāja un izbrīnīts paraudzījās vijiā.

— Tu to jau sacīji drosmes pārbaudē varonim Hinrekam. Kā tev izdevās savaldīt Raibo nāvi?

— Man ir AURINS,— Bastiāns pavēstīja.

— Jā?— Atrejs iesaucās. Viņš izskatījās ļoti pārsteigts, tomēr neko vairāk neteica.

Bastiāns izvilka no kreklapakšas Bērnišķās ķeizarienes zīmi un parādīja to. Atrejs aplūkoja dārglietu un tad nomurmināja:

— Tātad tagad tu valkā greznumu?

Viņa seja likās mazliet noraidoša, tāpēc Bastiāns dedzīgi sacīja:

— Vai tu gribi to sev vēlreiz uzkārt kaklā?

Viņš grasījās noņemt sev ķēdi.

— Nē!'

Atreja balss skanēja gandrīz vai bargi, un Bastiāns apmulsis apstājās. Tad Atrejs kā atvainodamies pasmaidīja un laipni atkārtoja:

— Nē. Bastiān, es esmu to nēsājis pietiekami ilgi.

— Kā zini,— Bastiāns attrauca, tad pagrieza zīmi otrādi.— Paska­ties! Vai tu esi redzējis uzrakstu?

— Redzējis gan,— Atrejs atbildēja,— bet es nezinu, kas tur rakstīts.

— Kā tā?

— Zaļādaiņi māk lasīt pēdas, nevis burtus.

Šoreiz Bastiāns bija tas, kas iesaucās «jā?».

— Kas tur rakstīts?— Atrejs gribēja zināt.

— Dari to, ko tu gribi!— Bastiāns nolasīja priekšā.

Atrejs cieši lūkojās uz zīmi.

— Ak to tas nozīmē?— viņš murmināja. Atreja seja nepauda ne mazāko emociju, un Bastiāns nespēja uzminēt, ko viņš domā, tāpēc pavaicāja:

— Vai no tā kas mainītos, ja tu būtu to zinājis?

— Nē,— Atrejs sacīja,— es tikpat darīju to, ko gribēju.

— Taisnība,— Bastiāns pamādams apliecināja.

Atkal abi bridi klusēja.

— Man tev vēl kas jautājams, Atrej,— Bastiāns beidzot par jaunu uzsāka sarunu.— Tu sacīji, ka toreiz, kad redzēji mani Burvju spoguļa vārtos, es esot izskatījies citādi.

— Jā, gluži citādi.

— Kā?

— Tu biji ļoti resns un bāls, un tev mugurā bija pilnīgi citas drēbes.

— Resns un bāls?— Bastiāns vaicāja, neticīgi smaidīdams.— Vai tu patiesi esi pārliecināts, ka tas biju es?

— Vai tad ne?

Bastiāns domāja.

— Tu mani redzēji, to es zinu. Bet es vienmēr esmu bijis tāds l<ā tagad.

— Patiesi?

— Vai nu es neatcerētos?— Bastiāns sauca.

— Jā,— Atrejs sacīja, domīgi palūkodamies uz draugu,— to gan tev vajadzētu atcerēties.

— Varbūt tas bija greizais spogulis?

Atrejs purināja galvu.

— Nedomāju vis . . .

— Kā tad tu izskaidro, ka esi redzējis mani tādu?

— Nav ne jausmas,— Atrejs atzinās.— Es tikai zinu, ka es nekļūdos.

Pēcāk viņi atkal ilgi klusēja un beidzot aizgāja gulēt.

Guļot savā gultā, kuras galvgalis un kājgalis, protams, bija no smalkākā sudraba pinuma, Bastiānam neizkrita no prāta saruna ar Atreju. Viņam nezin kāpēc likās, it kā viņa uzvara pār varoni Hinreku un pat uzturēšanās pie Graogramāna atstāja uz Atreju mazāku iespaidu, kopš viņš bija uzzinājis, ka Bastiānam ir rota. Varbūt viņš uzskata, ka šajos apstākļos tas nav bijis nekas sevišķs. Taču Bastiāns gribēja iegūt neierobežotu Atreja cieņu.

Viņš ilgi gudroja. Vajadzēja būt kaut kam tādam, ko Fantāzijā nespēj neviens, pat ar zīmi ne. Kaut kas, ko spēj tikai viņš, Bastiāns.

Un beidzot radās ideja: stāstu izgudrošana!

Cik reižu nebija atkārtots, ka Fantāzijā neviens nespēj izgudrot neko jaunu. Pat Ujulalas balss bija runājusi par to. Un izgudrot stāstus tieši viņš mācēja īpaši labi.

Lai Atreis redz, ka viņš, Bastiāns, ir liels stāstu sacerētājs!

Viņš vēlējās, lai pēc iespējas ātrāk rastos izdevība draugam to pierādīt. Varbūt jau rit. Amargāntā, piemēram, varētu sarīkot kādus rakstnieku svētkus, kuros Bastiāns ar savām idejām visus atstātu ēnā!

Vai vēl labāk būtu, ja tas, ko viņš stāstītu, pārvērstos par īstenību! Vai Graogramāns netika teicis, ka Fantāzija esot stāstu zeme un tāpēc pat sen pagājušais varot rasties no jauna, ja tas tiek pieminēts kādā stāstā?

Tad gan Atrejs ieplestu acis!

Un, iztēlodamies Atreja pārsteiguma pilno apbrīnu, Bastiāns iemiga.

Kad viņi nākamajā rītā sēdēja pils greznajā zāle pie bagātīgām brokastīm, sudrabsirmgalvis Kvērkvobads sacīja:

— Mēs esam nolēmuši mūsu viesim, Fantāzijas glābējam, un viņa draugam, kas viņu atveda pie mums, šodien sarīkot pavisam īpašus svētkus. Varbūt tu nemaz nezini, Bastiān Baltazar Buks, ka mēs, amargāntieši, pēc sensenas tradīcijas esam Fantāzijas dziesmu dziesmi­nieki un stāstu teicēji. Jau mūsu bērni no mazotnes tiek apmācīti šajā mākslā. Kad viņi paaugas, viņiem daudzus gadus jāceļo no zemes uz zemi un šis amats jāpiekopj visu labā. Tāpēc mūs visur sagaida ar cieņu un prieku. Taču mūs nomāc kāda liksta: mūsu dziesmu un stāstu krājumi — godīgi sakot — nav diez cik lieli. Un daudziem no mums šis mazumiņš jāsadala savā starpā. Taču klīst leģendas — nezinu, vai pamatoti,— ka tu savā pasaulē tāpēc esi slavens, ka spēj izgudrot stāstus. Vai tā ir?

— Jā,— Bastiāns apstiprināja,— mani par to pat izsmēja.

Sudrabsirmgalvis Kvērkvobads izbrīnā pacēla uzacis.

— Izsmēja par to, ka tu māki stāstīt stāstus, kurus vēl nekad neviens nav dzirdējis? Neticami! No mums neviens uz to nav spējīgs, un mēs visi, es un mani līdzpilsoņi, būtu neizsakāmi pateicīgi, ja tu mums uzdāvinātu dažus jaunus stāstus. Vai tu mums palīdzēsi ar savu talantu?

— Labprāt!— Bastiāns atbildēja.

Pēc brokastīm viņi izgāja uz Kvērkvobada pils kāpnēm, kur jau gaidīja Fuhūrs.

Laukumā tostarp bija sapulcējies liels pūlis, taču šoreiz ciemiņu, kas ieradušies pilsētā uz sacensībām, bija tikai nedaudz. Galvenokārt nāca amargāntieši paši — vīrieši, sievietes un bērni, visi stalti un zilacaini un visi greznos sudraba tērpos. Vairumam bija līdzi sudraba stīgu instrumenti — arfas, liras, ģitāras vai lautas, lai pavadītu savu uzstāšanos, jo ikviens cerēja, ka drīkstēs Bastiāna un Atreja priekšā demonstrēt savu mākslu.

Atkal bija uznesti atzveltnes krēsli, Bastiāns apsēdās vidū starp Kvērkvobadu un Atreju. Fuhūrs nostājās viņiem aizmugurē.

Tad Kvērkvobads sasita plaukstas un sacīja klusumā, kas apņēma laukumu:

— Lielais stāstu meistars grib izpildīt mūsu vēlēšanos. Viņš mums dāvās jaunus stāstus. Tāpēc parādiet, ko jūs spējat, draugi, lai radītu viņā iedvesmu!

Visi amargāntieši uz laukuma klusēdami zemu paklanījās. Tad iznāca priekšā pirmais un sāka deklamēt. Pēc viņa nāca citi un vienmēr atkal citi. Visiem bija skaistas, skanīgas balsis, un visi veica savu uzdevumu ļoti labi.

Dziesmas, dzejoļi un stāsti, ko viņi cēla priekšā, bija dažādi — gan aizraujoši, gan jautri, gan arī bēdīgi, taču tie šeit aizņemtu pārāk daudz telpas, tāpēc atstāsim to citai reizei. Kopskaitā tie bija tikai aptuveni simt dažādi sacerējumi. Pēc tam sākās atkārtošanās. Un katrs nākamais amargāntietis, kas iznāca priekšā, nespēja izgudrot neko citu kā vien to, ko klausītājiem jau bija snieguši iepriekšējie.

Un tomēr Bastiāns kļuva arvien satrauktāks, jo ilgojās pēc mirkļa, kad pienāks viņa paša kārta. Vakarvakara vēlēšanās bija piepildījusies mats matā. Zēns ar nepacietību gaidīja, kad piepildīsies arī viss pārējais. Bastiāns iesāņus paskatījās uz Atreju, taču viņš sēdēja ar nekustīgu sejas izteiksmi un klausījās. Viņā nevarēja manīt nekādu jūtu saviļņojumu.

Beidzot sudrabsirmgalvis Kvērkvobads pārtrauca teicēju uzstāša­nos. Nopūzdamies viņš pagriezās pret Bastiānu un sacīja:

— Es tev teicu, Bastiān Baltazar Buks, ka mūsu krājumi diemžēl ir ļoti niecīgi. Tā nav mūsu vaina, ka nav vairāk stāstu. Kā redzi, mēs darām visu, ko spējam. Vai tagad tu mums uzdāvināsi kādu no savējiem?

— Es jums uzdāvināšu visus savus stāstus, kurus esmu izgudro­jis,— Bastiāns pavēstīja ar plašu vērienu,— jo es varu tos izgudrot no jauna neierobežotā skaitā. Daudzus no tiem es esmu stāstījis kādai mazai meitenītei, vārdā Kris Ta, tomēr vairumu tikai gan pats sev. Tātad tos vēl nezina neviens cits. Taču, ja es stāstītu katru atsevišķi, tas vilktos nedēļām un mēnešiem, un tik ilgi mēs nevaram pie jums aizkavēties. Tāpēc es jums izstāstīšu stāstu, kas ietver sevī visus citus. Tā nosaukums ir «Stāsts par Amargāntas bibliotēku», un tas ir pavisam īss.

Nedaudz apdomājies, viņš sāka uz labu laimi:

— Sirmā senatnē Amargāntā dzīvoja sudrabsirmgalve, vārdā Kvana, kas valdīja pār pilsētu. Tajās sen aizgājušajās dienās nebija vēl asaru ezera Murhu un Amargānta vēl nebija celta no īpašā sudraba, kas spēj turēties pretim ūdeņu ārdošajai iedarbei. Tā vēl bija gluži parasta pilsēta ar akmens un koka mājām. Un tā atradās kādā ielejā starp pakalniem, kas apauguši ar mežiem.

Kvanai bija dēls, vārdā Kvins, kas bija liels mednieks. Kādu dienu Kvins ieraudzīja mežos vienradzi, kurš turēja raga galā mirdzošu akmeni. Puisis nogalināja zvēru un pārnesa akmeni mājās. Taču līdz ar to viņš bija nodarījis pilsētai Amargāntai lielu ļaunumu. Iedzīvotā­jiem dzima arvien mazāk un mazāk bērnu. Vajadzēja gudrot, kā paglābties no izmiršanas. Taču atdzīvināt vienradzi nebija iespējams, un neviens nezināja padoma.

Tad sudrabsirmgalve Kvana pavēlēja kādam sūtnim doties uz Dienvidu orākulu, kas toreiz vēl pastāvēja, lai Ujulala tam pateiktu, kas jādara. Taču Dienvidu orākuls atradās ļoti tālu. Sūtnis bija devies ceļā, vēl būdams jauneklis, un atgriezās sirmā vecumā. Sudrabsirm­galve Kvana sen bija mirusi un viņas dēls Kvins tikām ieņēmis viņas vietu. Arī viņš, protams, jau bija ļoti vecs, tāpat kā visi pārējie amargāntieši. Palicis bija tikai viens vienīgs bērnu pāris, zēns un meitenīte. Zēnu sauca Akvils un meitenīti — Mukva.

Tagad sūtnis pavēstīja, ko Ujulalas balss bija sacījusi: Amargānta tikai tad spēs atkal pastāvēt, ja tiks padarīta par skaistāko pilsētu Fantāzijā. Vienīgi šādi esot izpērkams Kvina noziegums. Amargāntie- šiem tur varot līdzēt tikai aliaraji, visneglītākās būtnes Fantāzijā. Viņus sauc ari par «vienmēr raudošajiem», jo viņi aiz bēdām paši par savu šausmīgo izskatu nemitīgi lej asaras. Taču tieši ar šīm asaru straumēm viņi izskalo no zemes dzīlēm to īpašo sudrabu un māk no tā darināt visbrīnišķīgāko pinumu.

Tagad tātad visi amargāntieši devās meklēt aharajus, tomēr nevienam neizdevās atrast, jo viņi dzīvoja dziļi zem zemes. Beidzot bija dzīvi palikuši tikai Akvils un Mukva. Visi pārējie bija miruši, bet abi bērni pa to laiku bija izauguši lieli. Un viņiem abiem kopā izdevās atrast aharajus un pierunāt, lai viņi pārvērš Amargāntu par skaistāko pilsētu Fantāzijā.

Tā aharaji vispirms uzbūvēja sudrablaivu, uz tās mazu pili no sudraba pinuma un novietoja to izmirušās pilsētas tirgus laukumā. Tad viņi pārvērta savu zemzemes asaru straumi avotā un izvadīja to ielejā starp pakalniem, kas apauguši ar mežiem. Ieleja piepildījās ar sūrajiem ūdeņiem un kļuva par asaru ezeru Murhu, kurā peldēja pirmā sudraba pils. Tajā dzīvoja Akvils un Mukva.

Taču aharaji bija uzstādījuši jaunajam pārim noteikumu, ka viņi un visi viņu pēcteci sevi ziedos dziesmu dziedāšanai un stāstu teikšanai. Un, kamēr viņi to darīs, aharaji viņus atbalstīs, jo tādējādi viņi ar savu neglītumu palīdzētu rasties kaut kam skaistam.

Tā Akvils un Mukva nodibināja bibliotēku — tieši to slaveno Amargāntas bibliotēku, kurā savāca visus manus stāstus. Viņi iesāka ar šo te, kuru jūs nupat dzirdējāt, taču mazpamazām nāca klāt visi pārējie, kurus es kādreiz esmu stāstījis, un tā beidzot to sakrājās tik daudz, ka ne šie abi, ne ari viņu neskaitāmie pēcteči, kas šodien dzīvo sudraba pilsētā, nespēs tos kādreiz apgūt.

Tas, ka Amargānta, Fantāzijas skaistākā pilsēta, arī šobaltdien vēl pastāv, ir tāpēc, ka aharaji un amargāntieši abpusēji ir turējuši doto solījumu — kaut ari viņi neko vairs viens par otru nezina. Vienīgi asaru ezera nosaukums Murhu atgādina par šo notikumu sirmajā senatnē.

Kad Bastiāns bija galā, sudrabsirmgalvis Kvērkvobads lēnām piecēlās no sava atzveltnes krēsla. Viņa sejā uzplauka apskaidrots smaids.

— Bastiān Baltazar Buks,— viņš sacīja,— tu esi dāvājis mums vairāk nekā vienu stāstu un vairāk nekā visus stāstus. Tu esi dāvājis mums mūsu izcelšanos. Tagad mēs zinām, kā radies Murhu, kā radušies mūsu sudraba kuģi un pilis uz ezera. Tagad mēs zinām, kāpēc mēs no senseniem laikiem esam dziedātāj tauta un stāstu teicēji. Un, galvenais, mēs tagad zinām, kas mūsu pilsētā atrodas tajā lielajā, apaļajā celtnē, kurā nekad vēl neviens no mums nav spēris kāju, jo tā kopš aizvēsturiskiem laikiem ir slēgta. Tajā glabājas mūsu lielākā bagātība, un mēs līdz šim to nezinājām. Tajā izvietota Amargāntas bibliotēka!

Bastiāns pats bija saviļņots par to, ka viss, ko viņš nupat stāstījis, bija pārvērties īstenībā (vai arī tā vienmēr jau bijusi īstenība? Graogramāns droši vien būtu sacījis: abējādi!). Katrā ziņā viņš alka pats savām acīm par to pārliecināties.

— Kur tad atrodas šī ēka?— zēns vaicāja.

— Es tev to parādīšu,— Kvērkvobads sacīja un, pagriezies • pret pūli, uzsauca:— Nāciet visi līdzi! Varbūt mēs šodien piedzīvosim vēl citus brīnumus!

Gara procesija, kuras priekšgalā blakus Atrejam un Bastiānam gāja sudrabsirmgalvis, virzījās pāri laipām, kas savienoja savā starpā sudraba kuģus, un beidzot piestāja pie ļoti lielas celtnes, kura stāvēja uz apaļa jo apaļa kuģa un kurai pašai bija milzīgas sudraba bundžas forma. Ārējās sienas bija gludas, bez greznojumiem, un tām ari nebija logu. Celtnei bija tikai vienas vienīgas lielas durvis, taču tās bija aizslēgtas.

Gludo sudraba durvju spārna vidū gredzenveida ietvarā, kas izska­tījās pēc gabala tīra stikla, bija akmens. Virs tā bija šāds uzraksts:

«Noņemts no vienradža raga, es esmu izdzisis.

Es turu durvis slēgtas, kamēr mani pamodinās gaismu tas, kas

mani vārdā sauks.

Viņam es spīdēšu simt gadu

un vedīšu viņu Jora Minrouda

tumšajās dzīlēs.

Taču, ja viņš izrunās manu vārdu otru reizi — tikai no beigām, es izstarošu simt gadu spīdumu vienā acumirklī.»

— Neviens no mums nespēj iztulkot šo uzrakstu,— Kvērkvobads sacīja.— Neviens no mums nezina, ko nozīmē vārdi Jora Minrouds. Neviens līdz šim nav atminējis akmens vārdu, kaut arī mēs visi to atkal un atkal esam mēģinājuši. Taču mēs visi varam lietot tikai tos vārdus, kas jau ir Fantāzijā. Un, tā kā tie ir citu priekšmetu vārdi, neviens nav spējis akmenim likt spīdēt un tāpēc arī nav atvēris durvis. Vai tu spēj to atrast, Bastiān Baltazar Buks?

Iestājās dziļš, nogaidošs klusums. Visi amargāntieši un viesi aizturēja elpu.

— Altsahīrs!— Bastiāns iesaucās.

Tajā pašā acumirklī akmens spilgti iezaigojās un izlēca no ietvara Bastiānam taisni rokā. Durvis atvērās.

Tūkstoš mēlēs izskanēja izbrīna sauciens —«ak!». Bastiāns ar mirdzošo akmeni rokā iegāja Atreja un Kvērkvobada pavadībā pa durvīm. Viņiem nopakaļ lauzās pūlis.

Lielā, apaļā telpa bija tumša, un Bastiāns augstu pacēla akmeni. Tā gaisma gan bija gaišāka par sveces liesmu, taču tās nepietika, lai telpu apgaismotu pilnībā. Bija tikai redzams, ka visgarām sienām, vairākos stāvos, stāv grāmatas un atkal grāmatas.

Tika atnesti lukturi, un drīz vien visa lielā telpa kļuva gaiša. Tagad atklājās, ka grāmatu siena visriņķī ir sadalīta daudzos dažādos nodalījumos ar virzienrāžiem. Tur, piemēram, bija rakstīts «Jautri stāsti» vai «Aizraujoši stāsti», «Nopietni stāsti» vai «īsi stāsti» un tā joprojām.

Apaļās zāles viHū uz grīdas bija liels uzraksts, ko nevarēja neievērot:

BASTIĀNA BALTAZARA BUKSA KOPOTU RAKSTU BIBLIOTĒKA

Atrejs stāvēja un lielām acīm raudzījās apkārt. Zēns bija tik ļoti pārsteigts un izbrīnīts, ka viņa saviļņojums lauztin lauzās uz āru. Un Bastiāns priecājās par to.

— Vai tie visi . . .— Atrejs vaicāja, rādīdams ar pirkstu visriņķī, — vai tie visi ir stāsti, kurus tu esi izgudrojis?

— Jā,— Bastiāns sacīja un iebāza Altsahīru kabatā. Atrejs samulsis skatījās uz viņu.

— Tas sniedzas pāri manai saprašanai,— viņš atzinās. Amargāntieši, protams, sen jau ugunīgā dedzībā bija metušies pie grāmatām, šķirstīja tās, lasīja cits citam priekšā, daži gluži vienkārši apsēdās uz grīdas un sāka noteiktas vietas mācīties no galvas.

lNema šo vesti par lielo notikumu gan vietējie, gan viesi un zibens ātrumā izplatīja pa visu sudrabpilsētu.