Bezgalīgais stāsts

XXIX.Kauja par Ziloņkaula torni

Un jau taja paša rīta telšu apmetne tika nojaukta, un daudzu tūkstošu galvu procesija, Bastiāna un Ksaīdes vadīta, no koraļļu palankīna devās ceļā uz Ziloņkaula torni. Gandrīz vai bezgalīgā kolonna virzījās pa Labirinta sazarotajiem ceļiem. Un, kad otrs gals pret vakaru sasniedza Ziloņkaula torni, pēdējie pastarīši nupat bija pārgājuši pāri puķu dārza ārējai robežai.

Bastiāns tika sagaidīts godam un lieliskāku sveikšanu nevarēja pat vēlēties. Viss Bērnišķās ķeizarienes galms bija kājās. Uz dzeguļiem un jumtiem stāvēja pils sargi ar mirdzošām trompetēm un taurēja, cik

jaudas. Burvju mākslinieki rādīja savus trikus, zvaigžņu tulki pareģoja Bastiāna laimi un diženumu, maiznieki cepa tortes, augstas kā kalnus, turpretī ministri un augstmaņi gāja blakus koraļļu palankīnam un izvadīja to cauri sagaidītāju pūlim augšā pa galveno ceļu, kas liecās arvien šaurākā spirālē apkārt konusveida Ziloņkaula tornim, līdz tai vietai, kur lielie vārti veda uz pils teritoriju. Bastiāns Ksaīdes un visu augstmaņu pavadībā kāpa augšā pa plato trepju sniegbaltajiem pakāpieniem, gāja tālāk cauri visām zālēm un gaiteņiem, cauri otriem vārtiem, arvien uz augšu, cauri dārzam, kurā dzīvnieki, puķes un koki bija no ziloņkaula, pāri izliektajiem tiltiem un cauri pēdējiem vārtiem. Viņš gribēja nonākt tajā paviljonā, kas veidoja milzīgā torņa smaili un kuram bija magnolijas zieda veidols. Taču izrādījās, ka zieds ir aizvēries un ka pēdējais ceļa posms, kas uz to veda, bija tik gluds un stāvs, ka neviens nespēja pa to uzrāpties augšā.

Bastiāns atcerējās, ka toreiz arī smagi ievainotais Atrejs nebija spējis tikt augšā, katrā ziņā ne saviem spēkiem — jo neviens, kas tur ticis augšā, nezina, kā viņam tas izdevies. Tā bija dāvana — un viss.

Taču Bastiāns nebija Atrejs. Ja kāds tagad bija pelnījis kā žēlastības dāvanu šo pēdējo ceļa posmu, tad tas bija viņš. Un viņš nedomāja ļauties šajā ceļā nekādiem kavēkļiem.

— Sauciet šurp amatniekus!— viņš pavēlēja.— Lai izcērt man gludajā virsmā kāpnes vai uzbūvē trepes, vai izdomā vēl kaut ko citu. Jo es vēlos tur augšā apmesties uz dzīvi.

— Kungs,— kāds no vecākajiem padomdevējiem atļāvās iebilst, — tur augšā dzīvo mūsu vēlmju valdniece Zeltace, kad viņa ir pie mums.

— Dariet to, ko es jums pavēlu!— Bastiāns uzbļāva.

Augstmaņi kļuva bāli un atkāpās, tomēr paklausīja. Tika atvesti

amatnieki, kas ar smagiem āmuriem un cirtņiem ķērās pie darba. Taču, lai cik ļoti nomocījās šie darbavīri, viņiem neizdevās izcirst ne mazāko kriksīti no kalna virsotnes. Cirtņi lēca laukā no rokām, un pat ne skramba nepalika gludajā virskārtā.

— Izdomājiet kaut ko citu,— Bastiāns sacīja un sapīcis novēr­sās,— jo es gribu tikt tur augšā. Bet atcerieties, ka mana pacietība drīz var būt galā.

Tad viņš devās atpakaļ, lai kopā ar savu galmu, kuram pirmām kārtām piederēja Ksaīde, trīs kungi — Hīsbalds, Hīkrions un Hī­dorns —, kā arī zilais džins Illuāns, vispirms ieņemtu pārējās pils teritorijas telpas.

Jau tajā pašā naktī viņš sasauca visus augstmaņus, ministrus un padomdevējus, kas līdz šim bija kalpojuši Mēness meitiņai, uz sapulci, kura tika noturēta tajā apaļajā zālē, kur kādreiz bija sanācis ārstu kongress. Bastiāns paziņoja visiem, ka zeltacainā pavēlniece atstājusi viņam, Bastiānam Baltazaram Buksam, visu varu pār bezgalīgo Fantāzijas valstību un ka viņš tagad, kopš šā brīža,ieņemot viņas vietu. Viņš aicināja klātesošos zvērēt pilnīgu padevību viņa gribai.

— Arī un it īpaši tad,— viņš piebilda,— ja mani lēmumi jums brīžam šķistu neaptverami. Jo es neesmu tāds kā jūs.

Tad Bastiāns noteica, ka. gribot taisni pēc septiņdesmit septiņām dienām pats sevi kronēt par Fantāzijas Bērnišķo ķeizaru. Tikšot sarīkotas tik greznas svinības, kādas vēl Fantāzijā neesot bijušas. Sūtņiem tūliņ esot jāsteidzas uz visām zemēm, jo viņš vēloties, lai Fantāzijas valstības katra tauta atsūtītu uz kronēšanas svinībām pa kādam pārstāvim.

Pēc tam Bastiāns devās' prom un pameta padoma nezinošos padomdevējus un augstmaņus vienus.

Viņi nesaprata, kā lai izturas. Viss dzirdētais tik briesmīgi griezās ausīs, ka viņi ilgu laiku stāvēja mēmi un saduguši, tad sāka klusām aprunāties. Un pēc stundām garas apspriešanās padomdevēji un augstmaņi nonāca pie kopēja slēdziena, ka viņiem jāizpilda Bastiāna norādījumi, jo viņš taču nēsāja Bērnišķās ķeizarienes zīmi, un tas viņiem uzlika par pienākumu būt paklausīgiem — vai nu viņi ticēja, ka Mēness meitiņa patiešām atteikusies no visas savas varas par labu Bastiānam, vai arī viss šis notikums bija tikai viens no valdnieces neaptveramajiem lēmumiem. Sūtņi tātad tika aizsūtīti un ari pārējās Bastiāna pavēles izpildītas.

Viņš pats par to vairs nelikās ne zinis. Kronēšanas svinību rīkošanu Bastiāns uzticēja Ksaīdei. Un viņa mācēja nodarbināt Ziloņkaula torņa galmu tik ļoti, ka nevienam pat neatlika laika pārdomām.

Bastiāns nākamās dienas un nedēļas lielākoties nekustīgi sēdēja apartamentos, ko pats bija sev izvēlējies. Viņš stīvi lūkojās grīdā un neko nedarīja. Zēns labprāt būtu sev kaut ko vēlējies vai izklaidēda­mies izgudrojis kādu stāstu, taču viņam nekas vairs nenāca prātā. Bastiāns jutās izsmelts un tukšs.

Tā viņam beidzot radās ideja, ka varētu vēlēties, lai uz svinībām ierodas arī Mēness meitiņa. Un, ja viņš patiesi tagad bija visvarens, ja visas viņa vēlēšanās kļuva par īstenību, tad arī viņai vajadzētu paklausīt. Naktīs viņš ilgi jo ilgi sēdēja un būrās zem deguna: «Mēness meitiņ, nāc! Tev jānāk! Es tev pavēlu nākt.» Un Bastiāns atcerējās viņas skatienu, kas bija iegūlis viņa sirdī kā mirdzošs dārgums. Taču Mēness meitiņa nenāca. Un, jo biežāk zēns mēģināja ar varu atsaukt viņu šurp, jo vairāk izdzisa atmiņas par šo gaišumu, un sirdī iemetās melna tumsa.

Bastiāns sev iestāstīja, ka tas viss atgriezīsies, tiklīdz viņš nokļūs magnolijas zieda paviljonā. Atkal un atkal viņš skrēja pie amatnie­kiem un steidzināja tos, daļēji ar draudiem, daļēji ar solījumiem, taču viss, ko tie darīja, izrādījās esam velti. Trepes salūza, tērauda naglas liecās, cirtņi saplīsa gabalos.

Hīkriona, Hīsbalda un Hīdorna kungi, ar kuriem Bastiāns reizēm labprāt būtu papļāpājis vai uzspēlējis kādu spēli, bija tikai retumis vēl kaut kam derīgi. Viņi bija atklājuši zemākajos Ziloņkaula torņa stāvos kādu vīna pagrabu. Tagad nu kungi tur pavadīja dienas un naktis, dzēra, meta kauliņus, bļaustīgās balsīs dziedāja muļķīgas dziesmas vai strīdējās, turklāt itin bieži paceldami zobenu cits pret citu. Dažkārt viņi arī streipuļodami blandījās pa galveno ceļu un uzmācās fejām, elfām, meža sieviņām un citām sievišķām būtnēm tornī.

— Ko tu gribi, kungs,— viņi taisnojās, kad Bastiāns viņus sauca pie atbildības,— dod mums kādu darbu!

Taču Bastiānam nekas nenāca prātā, un viņš pierunāja kungus paciesties līdz kronēšanai, kaut pats nezināja, kas no tā varētu mainīties.

Mazpamazām arī laiks kļuva drūmāks un drūmāks. Saulrietu, kas izskatījās pēc plūstoša zelta, bija arvien mazāk. Debesis lielākoties bija pelēkas un apmākušās, gaiss kļuva smacīgs. Ne vēja pūsmiņa vairs neuzpūta.

Tā palēnām tuvojās kronēšanai noteiktā diena.

Izsūtītie vēstneši atgriezās. Daudzi no viņiem atveda visdažādāko Fantāzijas zemju pārstāvjus. Daži turpretī atgriezās, neguvuši panāku­mus, un ziņoja, ka iedzīvotāji, pie kuriem viņi sūtīti, bez aplinkiem atteikušies piedalīties ceremonijā. Vispār vietām notiekot slepenas vai pat gluži atklātas sacelšanās.

Bastiāns nodūra skatienu.

— Ar visu to tu pilnībā tiksi galā,— Ksaīde sacīja,— kad būsi kļuvis par Fantāzijas ķeizaru.

— Es vēlos, lai viņu vēlmes sakristu ar manējām,— Bastiāns uzstāja.

Taču Ksaīde jau bija aizsteigusies prom, lai dotu jaunas pavēles.

Un tad pienāca kronēšanas diena — kronēšanai nebija lemts notikt, taču šī diena iegāja vēsturē kā asiņainās kaujas diena par Ziloņkaula torni.

Jau no rīta debesis klāja bieza, svina pelēka sega, kas neļāva īsti uzaust dienai. Baigs mijkrēslis gūlās pāri visam, gaiss bija caurcaurēm nekustīgs un tik smags un spiedošs, ka tik tikko varēja paelpot.

Ksaīde kopā ar četrpadsmit Ziloņkaula torņa ceremoniju meista­riem bija sagatavojusi ārkārtīgi bagātīgu programmu, jo tai vajadzēja pārspēt greznumā un dārdzībā visu, kas jelkad piedzīvots Fantāzijā.

Jau kopš agrām rīta stundām ielās un laukumos skanēja mūzika, taču tā bija mūzika, kāda vēl līdz pat šai dienai Ziloņkaula tornī nekad nebija dzirdēta: mežonīga, spiedzīga un tomēr monotona. Katram, kas to dzirdēja, sāka raustīties kājas un gribot negribot vajadzēja diet un lēkt. Neviens nepazina muzikantus melnajās maskās, un neviens nezināja, kur Ksaīde tādus rāvusi.

Visas ēkas un namu frontonus rotāja spilgti raibi karogi un karodziņi, kas tomēr ļengani nokarājās uz leju, jo nebija vēja. Visgarām galvenajam ceļam un visriņld uz pils teritorijas augstā mūra bija piestiprināti neskaitāmi attēli, mazi un milzīgi, un visos bija redzama viena un tā pati seja — atkal un atkal Bastiāns.

Tā kā Magnolijas paviljons joprojām vēl palika nepieejams, Ksaīde bija sagatavojusi tronim citu vietu. Tur, kur spirālveida galvenais ceļš izbeidzās pils mūra lielo vārtu priekšā, uz platiem pakāpieniem vajadzēja tikt uzstādītam tronim no ziloņkaula. Šeit kūpēja tūksto­šiem zelta vīraka trauku, un dūmi, kas apdullināja un vienlaikus arī uzbudināja, lēnām plūda pār pakāpieniem, pār laukumu, lejup pa galveno ceļu un ielauzās visās šķērsieliņās, stūros un telpās.

Malu malās stāvēja melnie milži savās kukaiņu bruņās. Neviens, izņemot pašu Ksaīdi, nezināja, kā viņai bija izdevies pēdējos piecus, kas bija atlikuši, simtkāršot. Taču ne tikai tas: aptuveni piecdesmit no viņiem sēdēja varenos zirgos, kas tāpat pilnībā sastāvēja no melna metāla un pārvietojās vienādām kustībām.

Triumfa procesijā šie bruņinieki pavadīja augšup pa galveno ceļu troni. Neviens nezināja, kur tāds sagādāts. Tas bija liels kā baznīcas portāls un sastāvēja caurcaurēm no visdažādākās formas un lieluma spoguļiem. Tikai sēdeklis bija no vara krāsas zīda. Dīvainā kārtā šis mirdzošais milzenis lēnām pats slīdēja pa spirālyeida ceļu augšup gluži kā dzīvs, un neviens to ne stūma, ne vilka.

Kad procesija apstājās lielo ziloņkaula vārtu priekšā, Bastiāns iznāca no pils teritorijas un apsēdās tronī. Sēžot šās mirdzoši aukstās greznības vidū, viņš likās niecīgi mazs kā lelle. Skatītāju pūlis, kas tika nošķirts ar melno bruņu milžu špalerām, spēji iegavilējās, tomēr šīs gaviles neizskaidrojamā kārtā skanēja bēdīgi un griezīgi.

Pēc tam sākās svinību ilgstošākā un nogurdinošākā daļa. Visiem sūtņiem un pārstāvjiem no Fantāzijas zemēm vajadzēja sastāties citam aiz cita rindā, un šī rinda sniedzās ne tikai lejā no spoguļtroņa pa visu Ziloņkaula torņa spirālveida galveno ceļu, bet gan tālu, tālu iekšā dārza Labirintā, un arvien jauni viesi nostājās rindas galā. Ikvienam, sagaidījušam savu kārtu, vajadzēja nomesties zemē pie troņa, ar pieri trīs reizes pieskarties pie zemes, noskūpstīt Bastiāna labo kāju un sacīt: «Savas tautas un savas sugas biedru vārdā es lūdzu tevi, kuram mēs visi esam pateicīgi par savu eksistenci, kronēt sevi par Fantāzijas Bērnišķo ķeizaru!»

Tā pagāja divas vai trīs stundas, kad gaidītāju rindas pāršalca spējš nemiera vilnis. Kāds jauns fauns joņoja augšā pa ceļu, varēja redzēt, ka viņš skrien pēdējiem spēkiem, jo reižu reizēm sagriļojās un pakrita, pierausās atkal kājās un drāzās tālāk, līdz, gaisu kampdams, nometās Bastiāna priekšā zemē. Bastiāns noliecās pie viņa.

— Kas noticis, ka tu uzdrošinies traucēt šo ceremoniju?

— Karš, ak, kungs!— fauns izgrūda.— Atrejs sapulcinājis daudzus dumpiniekus un kopā ar trim pulkiem ir ceļā uz šejieni. Viņi pieprasa, lai tu atdotu AURINU, un, ja tu to nedarīsi labprātīgi, viņi tev to atņems.

Pēkšņi iestājās nāves klusums. Vienā rāvienā bija apklususi satraucošā mūzika un griezīgās gaviles. Bastiāns stīvi blenza zemē. Viņš bija kļuvis bāls.

Tagad piesteidzās arī visi trīs kungi — Hīsbalds, Hīkrions un Hīdorns. Viņi rādījās esam neparasti labā noskaņojumā.

— Beidzot mums uzradies darbiņš!— viņi klaigāja cits caur citu.— Atstāj to mūsu ziņā! Turpini svinības! Mēs sameklēsim dažus krietnus vīrus un stāsimies pretī dumpiniekiem. Viņi dabūs tādu mācību, ka vēl ilgi atcerēsies.

Starp daudzajiem tūkstošiem klātesošo Fantāzijas būtņu bija dažas, kas itin nemaz nebija derīgas karošanai. Bet vairums gluži labi prata apieties ar kādu ieroci — milnu, zobenu, stopu, šķēpu, lingu — vai

ari lieliski iztika ar zobiem vai nagiem. Šie visi sapulcējas ap trim kungiem, kas komandēja karapulku. Kamēr viņi devās prom, Bastiāns palika ar prāvo baru, kas diezin ko nespēja aizstāvēties, un ceremo­nija turpinājās. Bet tagad jau viņa domas kavējās kur citur. Skatiens nemitīgi slīdēja pār pamali, kuru viņš no savas vietas varēja labi saredzēt. Milzīgie putekļu mākoņi, kas tur sacēlās, ļāva nojaust, cik vareni ir Atreja karapulki.

— Esi bez bažām,— sacīja Ksaīde, pienākusi Bastiānam blakus, — vēl nav iejaukušies mani melnie bruņu milži. Viņi aizstāvēs tavu Ziloņkaula torni, un viņiem nespēj pretī turēties neviens — izņemot tevi un tavu zobenu.

Dažas stundas vēlāk pienāca pirmās ziņas no kaujas lauka. Atreja pusē cīnījās gandrīz visa zaļādaiņu tauta, aptuveni divi simti kentauru, piecdesmit astoņi klinšu grauzēji, turklāt pieci laimes pūķi, kurus komandēja Fuhūrs, pastāvīgi iejaucās cīņas notikumos no gaisa, ' kā arī vesels bars balto milzu ērgļu, kas bija atlidojuši no Likteņa kalniem, un ļoti daudz citu būtņu. Esot manīti pat vienradži.

Tiesa gan, skaitliski viņi bija ievērojamā mazākumā, salīdzinot ar karapulku, ko komandēja Hīkriona, Hīsbalda un Hīdorna kungi, taču viņi uzbruka ar milzīgu pašaizliedzību, un karapulks, kas cīnījās par Bastiānu, tika dzīts arvien vairāk atpakaļ uz Ziloņkaula torni.

Bastiāns pats gribēja doties turp, lai pārņemtu karapulka vadību savās rokās, taču Ksaīde atrunāja viņu.

— Atceries, kungs un meistar,— viņa atgādināja,— ka tavam jaunajam ķeizara titulam vairs nepiedien iejaukties. Atstāj to mierīgi saviem uzticamajiem draugiem.

Kauja ilga visu atlikušo dienu. Bastiāna pulks nikni aizstāvēja katru pēdu dārza Labirintā, līdz tas pārvērtās izmīdītā, asiņainā kaujas laukā. Kad sāka krēslot, pirmie dumpinieki jau bija aizsnieguši Ziloņkaula torņa piekāji.

Un tagad Ksaīde raidīja kaujā savus melnos bruņu milžus — citu jāšus, citu kājām, un tie uzsāka mežonīgu cīņu pret Atreja sabiedrota­jiem. ^

Sīks apraksts šai kaujai par Ziloņkaula torni nav iespējams, un tāpēc šajā vietā tas jāaprauj. Vēl līdz pat šai dienai Fantāzijā ir neskaitāmas dziesmas un stāsti, kuros apdziedāta šī diena un šī nakts, jo ikviens, kas tajā piedalījies, ir piedzīvojis kaut ko citu. Tie visi ir stāsti, kuri varbūt jāizstāsta kādu citu reizi.

Dažas balsis apgalvo, ka ari Atreja pusē nostājies viens vai pat vairāki baltie burvji, kas spējuši mēroties ar Ksaīdi burvju spēkā. Droši to apgalvot nevar. Varbūt tur arī slēpjas izskaidrojums, kā Atrejam un viņa ļaudīm izdevās, par spīti melnajiem bruņu milžiem, iekarot Ziloņkaula torni. Ticamāks tomēr ir cits pamatojums: Atrejs cīnījās nevis par sevi, bet gan par savu draugu, kuru gribēja glābt uzveicot.

Sen bija satumsusi nakts, bezzvaigžņu nakts, pilna dūmu un liesmu. No zemē nokritušajām lāpām, apgāztajiem vīraka traukiem vai sadauzītajām lampām tornī daudzās vietās bija izcēlies uguns­grēks. Bastiāns, ugunsliesmām šaudoties, skraidīja starp cīnītājiem, kas meta spokainas ēnas. Viņu ieskāva ieroču troksnis un cīņas bļāvieni.

— Atrej!— viņš kliedza aizsmakušā balsī.— Atrej, parādies! Nāc ar mani cīnīties! Kur tu esi?

Taču zobens Sikānda gulēja makstī un nekustējās.

Bastiāns joņoja cauri visām pils teritorijas telpām, tad izdrāzās laukā uz lielā mūra, kas šeit bija tik plats kā iela, un, kad viņš taisni gribēja skriet pāri lielajiem, ārējiem vārtiem, zem kuriem — tagad tūkstoš lauskās sašķaidīts — stāvēja spoguļtronis, viņam pretī no otras puses nāca Atrejs. Atrejam rokā bija zobens.

Viņi nostājās viens pret otru, aci pret aci. Sikānda nekustējās.

Atrejs pielika Bastiānam pie krūtīm sava zobena smaili.

— Atdod man zīmi,— viņš pavēlēja,— tevis paša labad!

— Nodevējs!— Bastiāns kliedza pretī.— Es esmu tevi radījis! Visu, kas še ir, esmu radījis es! Arī tevi! Vai tu vērsīsies pret mani? Kriti ceļos un lūdz piedošanu!

— Tu esi vājprātīgs,— Atrejs atbildēja,— neko tu neesi radījis. Par visu tev jāpateicas Bērnišķajai ķeizarienei! Dod šurp man AURINU!

— Ņem, ja tu vari!— Bastiāns atvēlēja.

Atrejs vilcinājās.

— Bastiān,— viņš sacīja,— kāpēc tu liec man sevi uzveikt, lai tevi glābtu ?

Bastiāns satvēra Sikāndas spalu, un ar savu vareno spēku viņam patiešām izdevās zobenu izvilkt no maksts, kaut arī ierocis pats nedevās rokā. Taču tajā pašā acumirklī, kad tas notika, atskanēja tik pārlieku baiss troksnis, ka pat cīnītāji lejā uz ceļa vārtu priekšā bridi palika stāvam kā sastinguši un skatījās uz abiem zēniem. Bastiāns atkal pazina šo troksni. Tā bija tā briesmīgā šņirkstoņa, kuru viņš bija dzirdējis, kad Graogramāns pārvērtās par akmeni. Sikāndas mirdzums izdzisa. Zēns atcerējās lauvas sacīto — kas notiks, ja viņš kādreiz izvilks šo ieroci pēc paša gribas. Taču tagad viņš nespēja un negribēja notikušo vērst par nebijušu.

Bastiāns cirta Atrejam, kas mēģināja ar savu zobenu aizstāvēties. Taču Sikānda pāršķēla pušu Atreja ieroci un ietriecās viņam krūtīs. Pavērās dziļa brūce, no kuras plūda asinis. Atrejs grīļodamies kāpās atpakaļ un krita no lielo vārtu dzeguļiem lejā. Tad no dūmu vāliem cauri naktij iznira balta liesma, sagrāba Atreju kritienā un aizrāva sev līdzi. Tas bija Fuhūrs, baltais laimes pūķis.

Bastiāns slaucīja savā mētelī sviedrus no pieres un, to darīdams, pamanīja, ka mētelis kļuvis melns, melns kā nakts. Joprojām vēl neizlaizdams zobenu Sikāndu no rokas, viņš nokāpa lejā no pils mūra un izgāja klajā laukumā.

Līdz ar uzvaru pār Atreju kaujas laime soli pa solītim novērsās no vieniem un uzsmaidīja otriem. Dumpinieku karapulks, kuram uzvara nupat vēl bija likusies droša, sāka mukt. Bastiāns jutās kā briesmīgā sapnī, no kura nespēj pamosties. Šī uzvara viņam šķita rūgta kā žults, un tomēr viņš vienlaikus sajuta mežonīgu triumfu.

Ietinies savā melnajā mētelī un turēdams asiņaino zobenu rokā, Bastiāns lēnām devās pa galveno ceļu lejā; Ziloņkaula tornis tagad jau liesmoja vienās ugunīs kā milzu lāpa. Tomēr Bastiāns, tikpat kā nepievērsdams vērību šņācošajām un gaudojošajām liesmu mēlēm, gāja tālāk, gandrīz tās nejuzdams, kamēr sasniedza torņa pakāji. Tur viņš satikās ar savu atlikušo karapulku, kas viņu gaidīja izpostītajā dārza Labirintā — tagad bezgalīgā kaujas laukā, pilnā nokautu fantāziešu. Te bija arī Hīkrions, Hīsbalds un Hīdorns, abi pēdējie smagi ievainoti. Zilais džins Illuāns bija kritis. Ksaīde stāvēja pie viņa līķa, turēdama rokās jostu Gēmalu.

— Šo te, kungs un meistar,— burve sacīja,— viņš izglābis, lai atdotu tev.

Bastiāns paņēm^Jostu un saspieda to dūrē, tad iebāza savā kabatā.

Viņš lēnām pārlaida skatienu pār saviem cīņu un ceļa biedriem. Atlicis bija nepilns simts. Viņi izskatījās pārguruši un izmocīti. Uguns šaudīgā gaisma viņus vērta spoku barā.

Visi bija pavērsuši seju pret Ziloņkaula torni, kas arvien vairāk un vairāk sabruka gluži kā sārts. Magnolijas paviljona smaile uzliesmoja, tā ziedlapas plaši atvērās, un varēja redzēt, ka tas ir tukšs. Tad ari to aprija liesmas.

Bastiāns pacēla savu zobenu pret liesmu un drupu kaudzi un skarbā balsī sacīja:

— Tas ir Atreja darbs. Un par to es viņu tagad vajāšu līdz pasaules galam!

Bastiāns uzlēca vienā no lielajiem melnā metāla zirgiem un kliedza:

— Sekojiet man!

Kumeļš saslējās pakaļkājās, taču jātnieks savaldīja viņu ar savu gribu un slaidā galopā nozuda nakts melnumā.