Bezgalīgais stāsts

XX.Sudraba pilsēta Amargānta

Meza mala ceļinieki apstajas. Apbrīna pilni viņi raudzījas lejup uz Amargāntu, kas mirdzēja saulē. Mežs izbeidzās uz kāda pakalna, un no šejienes pavērās plašs skats pār lielo ezeru, kurš zaigoja gluži vai vijolīšu zilumā un kuru no visām pusēm ieskāva cits citam līdzīgi, mežiem apauguši pakalni. Un šā ezera vidū pletās sudraba pilsēta Amargānta. Visas mājas stāvēja uz kuģiem, lielās pilis uz platām baržām, mazākās uz barkām un laivām. Un ikviena māja un ikviens kuģis bija no sudraba, no smalki gravēta un meistarīgi apstrādāta sudraba. Mazo un lielo piļu logi un durvis, tornīši un balkoni bija

darināti no tik skaista sudraba pinuma, ka nekas tamlīdzīgs Fantāzijā nebija redzēts. Itin visur uz ezera peldēja laivas un kuģi, kas veda apmeklētājus no krasta uz pilsētu. Tā arī varonis Hinreks un viņa svīta tagad steidzās uz krastmalu, kur gaidīja kāds sudrabprāmis ar brīnišķīgi uzliektu priekšgalu. Vietas uz tā pietika visiem, arī zirgiem un nastu nesējiem dzīvniekiem.

Ceļā Bastiāns uzzināja no pārcēlāja, kuram, starp citu, mugurā bija drēbes no sudraba auduma, ka ezera vijolīšzilais ūdens ir tik sāļš un sūrs, ka ilgi nekas nav spējis turēties pretī tā ārdošajai iedarbei — nekas, izņemot sudrabu. Ezers saucās Murhu jeb Asaru ezers. Sen pagājušos laikos Amargānta esot pārvietota ezera vidū, lai nodrošinā­tos pret uzbrukumiem, un katrs, kurš mēģinājis ar koka kuģiem vai dzelzs laivām to aizsniegt, esot nogrimis un pazudis, jo ūdens īsā laikā saēdis gan kuģi, gan apkalpi. Taču tagad esot cits iemesls, kāpēc Amargānta atstāta uz ūdens. Iedzīvotājiem, proti, patīk savas mājas laiku pa laikam pārkārtot un ielas un laukumus izveidot pa jaunam. Ja, piemēram, divas ģimenes, kas dzīvojušas pilsētas pretējās malās, sadraudzējas vai saradojas, jaunajai paaudzei saprecoties, tad viņas pamet savas līdzšinējās atrašanās vietas un savus sudraba kuģus vienkārši novieto līdzās, tādējādi kļūdamas par kaimiņiem. Sudrabs, starp citu pieminot, bija īpašs un tikpat vienreizējs kā neatkārtoja­mais skaistums, ko tam devusi apstrāde.

Bastiāns labprāt būtu vēl kaut ko vairāk par to uzzinājis, taču prāmis bija nonācis pilsētā, un viņam vajadzēja izkāpt kopā ar saviem ceļabiedriem.

Vispirms viņi meklēja kādu iebraucamo vietu, lai rastu pajumti sev un saviem dzīvniekiem. Tas it nemaz nebija vienkārši, jo ceļinieki, kas ieradušies uz sacensībām no tuvienes un tālienes, bija Amargāntu gluži vai iekarojuši. Beigās viņi tomēr atrada vietu kādā viesnīcā. Vezdams zirgēzelīti stallī, Bastiāns tai pačukstēja ausī:

— Neaizmirsti savu solījumu, Jiha. Drīz mēs atkal redzēsimies.

Jiha tikai pamāja ar galvu.

Pēc tam Bastiāns paskaidroja ceļabiedriem, ka nevēlas viņiem būt ilgāk par apgrūtiifajumu un mīļuprāt aplūkotu pilsētu pats uz savu roku. Viņš pateicās par laipnību un atvadījās. īstenībā viņš dega nepacietībā satikt Atreju.

Lielos un mazos kuģus savā starpā savienoja laipas, cita bija šaura un smalka, tā ka ikreiz tai pāri varēja iet tikai vienatnē, cita plata un grezna kā iela, uz kuras drūzmējas pūļi. Bija ari izliekti tilti ar jumtu pār tiem, un kanālos starp piļu kuģiem peldēja šurpu turpu simtiem mazu laiviņu. Taču, lai kur ari ietu un stāvētu, pamats zem kājām nemitīgi un viegli šūpojās augšup un lejup, it kā atgādinot, ka visa pilsēta peld uz ūdens.

Iebraucēju pūlis, kas gluži vai pārplūdināja pilsētu, bija tik raibs un dažāds, ka tā apraksts prasītu veselu grāmatu. Amargāntiešus varēja viegli pazīt, jo tiem visiem mugurā bija sudrabauduma drēbes, kas bija gandrīz vai tikpat skaistas kā Bastiāna mētelis. Arī viņu mati bija sudraboti, augumi lieli un spēcīgi un vijolīšu zilās acis bija tikpat zilas kā asaru ezers Murhu. Pilsētas viesu lielākā daļa gluži tik skaista vis nebija. To vidū bija muskuļoti milži ar galvu, kas varenajos plecos izskatījās maza kā ābolitis. Apkārt skraidīja drūma un pārgalvīga izskata nakts dauzoņas, savrup klīstoši zēni, no kuriem, šķiet, labāk turēties pa gabalu. Tur bija jokdari ar žiglām acīm un žiglām rokām, tur uzpūtīgā gaitā apkārt klīda dūru varoņi, kuriem dūmi vēlās no mutes un deguna. Kā dzīvi vilciņi tur virpuļoja apkārt acu apmānī­tāji un uz zarainām kājām smagiem soļiem slāja meža gari, nesdami resnas vāles pār plecu. Reiz Bastiāns pat ieraudzīja kādu klinšu grauzēju, kura zobi rēgojās laukā no mutes kā tērauda kalti. Sudraba laipa ieliecās no svara, kad viņš stampāja savu ceļu. Taču, pirms Bastiāns paguva uzjautāt, vai viņa vārds varbūt ir Pjernrahcarks, viņš jau bija pazudis burzmā.

Beidzot Bastiāns sasniedza pilsētas centru. Un tā bija vieta, kur notika sacensības. Tās ritēja jau pilnā sparā. Uz liela, apaļa laukuma, kas izskatījās pēc milzīgas cirka arēnas, simtiem sacensību dalībnieku mērojās spēkiem un rādīja, ko spēj. Apkārt plašajam aplim drūzmējās līdzjutēji, kas uzmundrināja sacensību dalībniekus ar saucieniem, ari apkārtstāvošo piļu logi un balkoni lūztin lūza no skatītājiem, un dažiem pat bija izdevies uzrāpties uz jumtiem, kas rotāti ar sudraba pinumiem.

Taču Bastiāns sākumā nebija tik ļoti ieinteresēts izrādē, ko sniedza sacensību dalībnieki. Viņš gribēja atrast Atreju, kas noteikti no kādas vietas sekoja sacensībām. Un tad viņš ievēroja, ka pūlis arvien atkal gaidu pilns raugās uz kādu noteiktu pili — pirmām kārtām tad, kad kādam no sāncenšiem izdevās acīm redzami parādīt sevišķi iespaidīgu numuru. Tomēr Bastiānam vispirms vajadzēja tikt pāri kādam izliektam tiltam un tad uzrāpties tādā kā laternas stabā, lai varētu pamest skatienu uz šo pili.

Tur uz plata balkona bija uzlikti divi augsti sudraba krēsli. Vienā sēdēja kāds ļoti vecs virs, kura sudrabotā bārda un mati cirtojās lejup līdz pašai jostasvietai. Tam vajadzēja būt sudrabsirmgalvim Kvērkvobadam. Blakus viņam sēdēja kāds zēns, aptuveni Bastiāna gados. Kājās viņam bija garas bikses no mīkstas ādas, ķermeņa augšdaļa bija kaila, tā ka bija redzama viņa olīvzaļā āda. Šaurās sejas izteiksme bija nopietna, gluži vai barga. Garie, zilmelnie mati bija pakausī sasieti ar ādas saitēm. Ap pleciem viņam bija purpursarkans mētelis. Zēns raudzījās mierīgi un tomēr savādi saspringti lejā uz cīņu laukumu. Šķita, ka nekas nepaslīd garām viņa tumšajām acīm. Atrejs!

Šajā mirklī atvērtajās balkona durvīs Atrejam aiz muguras parādījās vēl kāda cita — ļoti liela seja, kas izskatījās līdzīga lauvam, tikai spalvas vietā tai bija perlamutra zvīņas un no puma nokarājās gara, balta vaļa bārda. Dzirkstošās acu bumbas bija rubīn sarkanas, un, kad šī galva pacēlās virs Atreja, varēja redzēt, ka tā turas uz gara, lunkana un tāpat ar perlamutra zvīņām klāta kakla, ko ieskāva krēpes kā balta uguns. Tas bija laimes pūķis Fuhūrs. Un šķita, ka tas kaut ko pačukst Atrejam ausī, jo zēns pamāja.

Bastiāns noslīdēja lejā no laternas staba. Viņš bija pietiekami daudz redzējis un tagad pievērsa uzmanību sacensību dalībniekiem.

Patiesībā viss šeit notiekošais bija drīzāk varena, neparasta cirka izrāde, nevis patiesas un īstas sacensības. Tiesa, tur taisni tobrīd cīkstējās divi milži, kurn ķermeņi bija sasējušies vienā lielā mezglā, kas valstījās šurpu turpu, tiesa, šur un tur bija tādi paši vai arī atšķirīgi pāri, kas demonstrēja savu māku zobenu cīņā vai prasmi apieties ar milnu vai šķēpu, taču, protams, tā nebija cīņa uz dzīvību un nāvi. Tas pat atbilda spēles noteikumiem — parādīt, cik godīgi un pieklājīgi katrs cīnās un cik labi māk valdīt pār sevi. Sacensību dalībnieks, kurš būtu padevies naidam vai godkārei un nopietni ievainojis savu cīņu partneri, tik un tā nekavējoties tiktu atzīts par zaudētāju. Visvairāk bija to, kas centās pierādīt savu veiklību loka šaušanā vai demonstrēt savus spēkus, ceļot milzu svarus, citi aplieci­nāja savus talantus, rādīdami akrobātiskus trikus vai izturēdami visvisādus drosmes*"pārbaudījumus. Cik atšķirīgi bija pretendenti, tik daudzveidīgi bija to demonstrējumi.

Kas uzveikts, tam vajadzēja atstāt laukumu, un tā arēna kļuva mazpamazām tukšāka un tukšāka. Tad Bastiāns redzēja, ka laukumā iznāk Hīkrions Stiprais, Hīsbalds Žiglais un Hīdorns Sīkstais. Varoņa Hinreka un viņa pielūgtās princeses Oglamāras tur nebija.

Ap šo laiku arēnā atradās vēl aptuveni simt sāncenšu. Tā kā palikušie jau bija labākie no labākajiem, Hīkrionam, Hīsbaldam un Hīdornam nebūt nenācās tik viegli, kā viņi, iespējams, bija iedomāju­šies, sevi apliecināt pretinieku priekšā. Pagāja visa pēcpusdiena, kamēr Hīkrions pierādīja, ka ir pats varenākais starp stipriniekiem, Hīsbalds — veiklākais starp žiglajiem un Hīdorns — izturīgākais starp sīkstajiem. Skatītāji gavilēja un sajūsmināti viņiem aplaudēja, un visi trīs paklanījās balkona virzienā, kur sēdēja sudrabsirmgalvis Kvērkvobads un Atrejs. Zēns taisni piecēlās, lai kaut ko pateiktu, kad laukumā pēkšņi iznāca vēl kāds sacensību dalībnieks. Tas bija Hinreks. Iestājās saspringts klusums, un Atrejs atkal apsēdās. Pavadī­tājiem vajadzēja būt tikai trim vīriem, un tagad tur lejā viens bija lieks. Vienam no viņiem jāatkāpjas.

— Mani kungi,— Hinreks sacīja skaļā balsī, lai ikviens sadzir­dētu,— es negribu ticēt, ka šīs mazās spēju pārbaudes, kas jums nupat aiz muguras, varēja novājināt jūsu spēkus. Tomēr nebūtu manis cienīgi, ja es šajos apstākļos jūs pa vienam izsauktu uz divcīņu. Tā kā es līdz šim starp cīnītājiem netiku redzējis nevienu sev piemērotu pretinieku, es nemaz nepiedalījos un tāpēc vēl esmu aiztaupījis spēkus. Ja kāds no jums jūtas pārāk noguris, lai brīvprātīgi atkāpjas. Ja ne, esmu gatavs stāties jums pretī visiem trim vienlaikus. Vai jums ir kādi iebildumi?

— Nē,— visi trīs atbildēja vienā mutē.

Un tad sākās tāda kauja, ka dzirksteles vien šķīda. Hīkriona sitieni nebija zaudējuši ne mazumiņa no sava stipruma, taču varonis Hinreks bija spēcīgāks. Hīsbalds uzbruka viņam kā zibens no visām pusēm, taču varonis Hinreks bija žiglāks. Hīdorns pūlējās viņu nokausēt, tomēr varonis Hinreks bija izturīgāks. Kauja nebija ilgusi ne desmit minūtes, kad visi trīs kungi bija atbruņoti un locīja ceļus varoņa Hinreka priekšā. Viņš lepni skatījās visriņķī, acīmredzot meklēdams savu dāmu, kas droši vien stāvēja kaut kur pūlī, un gaidīdams viņas apbrīnu. Skatītāju gaviles un aplausi pāršalca pāri laukumam kā orkāns. Droši vien tos varēja dzirdēt visattālākajos asaru ezera Murhu krastos.

Kad iestājās klusums, sudrabsirmgalvis Kvērkvobads piecēlās un skaļi vaicāja:

— Vai ir vēl kāds, kas uzdrošināsies stāties pretī varonim Hinrekam?

Un vispārējā klusumā atskanēja kāda zēna balss:

-Jā, es!

Tas bija Bastiāns.

Visu skatieni pavērsās pret viņu. Pūlis pašķīra puišelim ceļu, un viņš iznāca laukumā. Nošalca pārsteiguma un raižu saucieni.

— Re, cik viņš skaists!

— Žēl viņa!

— Nepieļaujiet to!

— Kas tu esi?— sudrabsirmgalvis Kvērkvobads vaicāja.

— Savu vārdu es nosaukšu vēlāk,— Bastiāns atbildēja.

Viņš redzēja, ka Atreja acis kļuvušas šauras, vērīgi, taču vēl pilnīgā neziņā tās uzlūkoja negaidīto sacensību dalībnieku.

— Jaunais draugs,— varonis Hinreks sacīja,— mēs kopā ēdām un dzērām. Kāpēc tu tagad gribi, lai es tevi apkaunotu? Es lūdzu tevi, ņem savus vārdus atpakaļ un ej prom!

— Nē,— Bastiāns attrauca,— ko es pateicu, tas paliek spēkā.

Varonis Hinreks bridi vilcinājās, tad ierosināja:

— Nebūtu taisnīgi, ja es ielaistos cīņā ar tevi, lai noteiktu stiprāko. Vispirms paskatīsimies, kurš no mums spēj augstāk uzšaut bultu.

— Piekritu!— Bastiāns atbildēja.

Katram no viņiem tika atnests varens stops un bulta. Hinreks atvilka stiegru un uzšāva bultu debesīs tik augstu, ka tā izzuda skatienam. Gandrīz vai tajā pašā mirklī savu loku atvilka Bastiāns un raidīja bultu nopakaļ.

Pagāja neilgs brītiņš, kamēr abas bultas atgriezās un nokrita starp sāncenšiem zemē. Un tagad atklājās, ka Bastiāna bulta ar sarkanajām spalvām acīmredzot augstākajā vietā trāpījusi varoņa Hinreka bultai ar zilajām spalvām ar tādu spēku, ka tā no mugurpuses bija iešķelta.

Varonis Hinreks stīvi lūkojās abās bultās. Viņš bija kļuvis mazlietiņ bāls, vienīgi uz viņa vaigiem izsitās sarkani plankumi.

— Tā var būt tikai nejaušība,— viņš murmināja.— Redzēsim, kurš ir veiklāks ar floreti.

Varonis Hinreks- pieprasīja divus zobenus un divus komplektus kāršu. Gan viens, gan otrs viņam tika atnests. Viņš rūpīgi sajauca abus komplektus pēc kārtas.

Tagad viņš pasvieda vienu komplektu augstu gaisā, zibensātrumā šaudīja zobenu un dūra. Kad pārējās kārtis bija nokritušas zemē, atklājās, ka viņš trāpījis sirds dūzim, turklāt vienīgās sirds pašā vidū.

Atkal varonis Hinreks skatījās apkārt, meklēdams savu dāmu un vienlaikus demonstrēdams visiem floreti ar kārti.

Nu Bastiāns pameta gaisā otru kāršu komplektu un nošvīkstināja savu zobenu pa gaisu. Neviena kārts nenokrita zemē. Viņš bija uzdūris visas trīsdesmit divas kārtis taisni vidū un piedevām vēl pareizajā secībā — kaut arī varonis Hinreks taču tās bija tik labi sajaucis.

Varonis Hinreks domāja par tikko piedzīvoto un nebilda ne vārda. Viņa lūpas viegli trīcēja.

— Taču stiprāks par mani tu neesi,— viņš beidzot mazliet aizsmacis izmocīja.

Varonis Hinreks pagrāba smagāko no visām svaru bumbām, kas vēl mētājās uz laukuma, un lēnām pacēla to gaisā. Taču, pirms viņš paguva nolaist to zemē, Bastiāns jau bija sagrābis viņu un pacēlis kopā ar svaru bumbu. Varonis Hinreks savilka tik izmisušu seju, ka dažs labs skatītājs nespēja valdīt smieklus.

— Līdz šim jūs noteicāt, kādās jomās mēs mērosimies spēkiem,— Bastiāns sacīja.— Vai jūs piekristu, ja tagad es kaut ko liktu priekšā?

Varonis Hinreks mēmi pamāja.

— Tā būs drosmes pārbaude,— Bastiāns turpināja.

Varonis Hinreks vēlreiz saņēmās.

— Nav nekā tāda, no kā es nobītos!

— Tad es ierosinu uz sacensībām peldēt pāri Asaru ezeran^— Bas­tiāns atbildēja.— Kurš pirmais sasniegs krastu, būs uzvarētājs.

Visiem aizrāvās elpa, un laukumā iestājās pilnīgs klusums.

Varonis Hinreks kļuva te sarkans, te bāls.

— Tā nav drosmes pārbaude,— viņš izgrūda,— tas ir vājprāts.

— Es esmu gatavs,— Bastiāns atbildēja.— Nāciet nu!

Tagad varonis Hinreks zaudēja pašsavaldīšanos.

— Nē!— viņš iekliedzās un piecirta kāju pie zemes.— Jūs to zināt tikpat labi kā es, ka Murhu ūdens visu saēd. Tas nozīmētu doties drošā nāvē.

— Es nebaidos,— Bastiāns mierīgi atbildēja,— es esmu izgājis cauri krāsu tuksnesim, ēdis un dzēris Raibās nāves uguni un peldējies tajā. No šiem ūdeņiem man vairs nav bail.

— Jūs melojat!— varonis Hinreks ierēcās, piesarcis kā vēzis aiz dusmām.— Neviens visā Fantāzijā, nonācis Raibās nāves tuvumā, nespēj palikt dzīvs — to zina katrs bērns!

— Varoni Hinrek,— Bastians lēnam sacīja,— ta vieta, lai apvai­notu mani melos, prātīgāk būtu atzīties, ka jums gluži vienkārši ir bail.

Ar to varoņa Hinreka pacietības mērs bija pilns. Dusmās neko vairs neapjēgdams, viņš izrāva no maksts savu lielo zobenu un gāja uzbrukumā Bastiānam. Zēns atkāpās, gribēdams izteikt brīdinājumu, taču varonis Hinreks to vairs nepieļāva. Viņš visā nopietnībā pacēla roku pret Bastiānu. Tajā pašā acumirklī no sarūsējušās maksts kā zibens šautra izšāvās laukā zobens Sikānda un, ielēcis Bastiānam rokā, sāka dejot.

Tagad notika kaut kas tik neparasts, ka neviens no skatītājiem to nekad mūžā neaizmirsa. Par laimi, Bastiāns nespēja atlaist vaļā zobena spalu, un tā viņam vajadzēja sekot katrai Sikāndas kustībai, ko tā veica pati no sevis. Vispirms zobens sacirta gabaliņu pa gabaliņam varoņa Hinreka greznās bruņas. Šķembas šķīda uz malu malām, taču viņa ādā neradās ne skrambiņas. Varonis Hinreks izmisis aizstāvējās un vicinājās ap sevi kā jukušais, tomēr Sikāndas zibeņi šaudījās ap viņu kā uguns virpulis un apžilbināja nabadziņu tā, ka neviens no viņa cirtieniem netrāpīja. Kad viņš beidzot bija palicis tikai apakšveļā un joprojām vēl nemitējās uzbrukt Bastiānam, Sikānda burtiski sacirta viņa zobenu mazās šķēlītēs, turklāt tādā ātrumā, ka tā asmens brīdi vēl kā vesels lidoja pa gaisu, pirms sabira, nošķindēdams kā monētu kaudze. Varonis Hinreks ieplestām acīm blenza uz nekam nederīgo spalu savā rokā, tad nosvieda to zemē un nokāra galvu. Sikānda iešāvās atpakaļ sarūsējušajā makstī, un Bastiāns varēja laist tā spalu vaļā.

Skatītāju pūlis iegavilējās tūkstošbalsīgā sajūsmas un apbrīna saucienā. Viņi sturmēja laukumu, sagrāba Bastiānu, pacēla gaisā un triumfēdami nesa viņu riņķī. Gavilēm nebija gala. Bastiāns no saviem augstumiem skatījās, kur palicis varonis Hinreks. Zēns gribēja uzsaukt viņam kādu samierinošu vārdu, jo patiesībā viņam bija žēl šī nabadziņa un viņš nebūt nebija gribējis viņu tā apkaunot. Taču varonis Hinreks nekur vairs nebija redzams.

Tad ar reizi iestājās klusums. Pūlis atkāpās, atbrīvodams vietu. Tur gaidīja Atrejs un smaidīdams skatījās uz Bastiānu. Arī Bastiāns smaidīja. Nesēji nolaida viņu lejā no pleciem, un tagad abi zēni stāvēja aci pret aci un ilgi klusēdami uzlūkoja viens otru. Beidzot Atrejs sacīja:

— Ja man vēl būtu vajadzīgs pavadonis, lai dotos meklējumos pēc Fantāzijas glābēja, es apmierinātos ar šo vienu, jo viņš ir vairāk vērts nekā simt citu kopā. Taču man vairs nav vajadzīgs pavadonis, jo meklēšanas ekspedīcija nenotiks.

Ļaudis izbrīnīti un vīlušies sačukstējās.

— Fantāzijas glābējam nav vajadzīga mūsu aizsardzība,— Atrejs paceltā balsī turpināja,— jo viņš pats sevi spēj labāk aizsargāt, nekā mēs visi kopā to spētu. Un mums viņš vairs nav jāmeklē, jo viņš jau ir atradis mūs. Uzreiz es viņu nepazinu, jo tur. Burvju spoguļa vārtos Dienvidu orākulā, viņš izskatījās citādāks nekā tagad — gluži citā­dāks. Taču viņa acu skatienu es neesmu aizmirsis. Tas ir tas pats, kas tagad vērsts uz mani. Es nevaru kļūdīties.

Bastiāns smaidīdams purināja galvu, sacīdams:

— Tu nekļūdies, Atrej. Tu biji tas, kas mani aizveda pie Bērnišķās ķeizarienes, lai es viņai dotu jaunu vārdu. Un es tev pateicos par to.

Godbijīgi čuksti izskrēja cauri skatītāju pūlim kā vēja brāzma,

— Tu solīji nosaukt arī savu vārdu, kuru bez vēlmju valdnieces Zeltaces nezina neviens visā Fantāzijā,— Atrejs atbildēja.— Vai tu tagad to izdarīsi?

— Mani sauc Bastiāns Baltazars Bukss.

Nu skatītāji vairs nespēja ilgāk novaldīties. Viņu gaviles eksplo­dēja tūkstoš urravās. Daudzi no sajūsmas sāka dejot, tā ka laipas un tilti, pat viss laukums sašūpojās,

Atrejs smaidīdams pasniedza Bastiānam roku, un Bastiāns ielika tajā savējo, un tā — roku rokā — viņi devās pilī, uz kuras pakāpie­niem viņus sagaidīja sudrabsirmgalvis Kvērkvobads un laimes pūķis Fuhūrs.

Šajā vakarā Amargānta svinēja skaistākos svētkus, kādus tā jelkad bija svinējusi. Visi, kam bija kājas, īsiņai gari, līki vai taisni, dejoja, un visi, kam bija balss, skaista vai briesmīga, zema vai augsta, dziedāja un smējās.

Kad satumsa, atnargāntieši aizdedzināja uz saviem sudraba kuģiem un pils torņos tūkstošiem raibu lukturīšu. Un ap pusnakti tika sarīkota uguņošana, kāda pat Fantāzijā vēl nekad nebija redzēta. Bastiāns stāvēja ar Atreju uz balkona, pa kreisi un pa labi no viņiem — Fuhūrs un sudrabsirmgalvis Kvērkvobads, un skatījās, kā debesīs spoguļojas uguns kūļi, bet tumšajos asaru ezera Murhu ūdeņos — sudrabpilsētas neskaitāmie lukturīši.