Bezgalīgais stāsts

XXXI.Aiuolas kundze

VISU, kas saistīts ar Ksaīdes bojāeju, var izstāstīt dažos vārdos, taču tā ir grūti saprotama un pilna pretrunu kā tik daudz kas Fantāzijā. Joprojām zinātnieki un vēstures rakstītāji lauza galvu par to, kā tas bijis iespējams, daži pat apšauba faktus un mēģina piešķirt tiem citu skaidrojumu. Šeit ir izstāstīts tikai tas, kas patiešām ir noticis, un lai katrs iztulko faktus, kā pats to spēj.

Tajā pašā laikā, kad Bastiāns jau bija nonācis Iskālā pie miglas kuģotājiem, Ksaīde ar saviem melnajiem milžiem sasniedza to vietu silā, kur metāla zirgs bija sabiris gabalos. Šajā mirklī viņa jau nojauta,

ka vairs neatradīs zēnu. Kad Ksaīde nedaudz vēlāk ieraudzīja zemes valni, pa kuru augšup veda Bastiāna pēdas, šī nojausma kļuva par pārliecību. Ja Bastiāns bija nonācis Izbijušo ķeizaru «.pilsētā, tad viņas plāniem viņš bija gājis zudumā, gluži vienalga, vai zēns paliktu tur uz visiem laikiem vai ari viņam izdotos izmukt no pilsētas. Pirmajā gadījumā viņš būtu kļuvis bezspēcīgs kā visi tur un nevarētu neko vairs vēlēties, bet otrā gadījumā — visas vēlēšanās pēc varas un diženuma būtu viņā izdzisušas. Abos gadījumos Ksaīdei spēle bija galā.

Viņa pavēlēja saviem bruņu milžiem apstāties, taču tie neizdibi­nāmu iemeslu dēļ nepaklausīja viņas gribai un soļoja tālāk. Tad viņa sadusmojās, izlēca no sava palankīna un izplestām rokām nostājās viņiem pretī. Taču bruņu milži — gan kājnieki, gan jātnieki — slam­pāja tālāk, it kā viņas nemaz nebūtu, un sabradāja burvi kājām un pakaviem. Un, tikai kad Ksaīdes dzīvības liesma bija apdzisusi, visa garā procesija pēkšņi apstājās kā neuzvilkts pulkstenis.

Kad vēlāk ar sava karapulka atliekām bija pienākuši Hīsbalds, Hīdorns un Hīkrions, viņi redzēja, kas šeit noticis, un nespēja to aptvert, jo vienīgi Ksaīdes vēlēšanās lika tukšajiem milžiem kustē­ties,— tātad arī viņa pati ļāvusi sevi samīt. Taču uz ilgām pārdomām trīs kungi nebija diez ko spējīgi, tā viņi beidzot paraustīja plecus un nelikās gar to vairs ne zinis. Bruņinieki apspriedās, kas tagad būtu darāms, un nonāca pie secinājuma, ka acīmredzot karš beidzies, un atlaida atlikušo karapulku, ieteikdami katram dotie? uz mājām. Turpretī viņi paši, negribēdami lauzt Bastiānam doto uzticības zvērestu, nolēma meklēt viņu pa visu Fantāziju. Taču viņi nespēja vienoties par virzienu, uz kuru pusi iet, un tāpēc izlēma, ka tālāk katrs dosies savu ceļu. Viņi atvadījās, un katrs aizkliboja uz citu pusi. Visus trīs vēl gaidīja daudz piedzīvojumu, un Fantāzijā ir neskaitāmi nostāsti, kuros vēstīts par viņu bezcerīgajiem meklējumiem. Taču tie ir citi stāsti un būtu stāstāmi citu reizi.

Turpretī melnie, tukšie metāla milži stāvēja kopš šā laika nekustīgi silā, netālu no Izbijušo ķeizaru pilsētas. Lieti lija, un sniegi sniga, dzelži sarūsēja un mazpamazām iegrima šķībi vai taisni zemē. Bet vēl šobaltdien daži no tiem ir redzami. Šai vietai ir slikta slava, un ikviens ceļinieks met tai apkārt līkumu. Tomēr tagad atgriezīsimies pie Bastiāna.

Sekodams pa rožu nogāzi taciņas vijīgajiem pagriezieniem, Bas­tiāns ieraudzīja kaut ko pārsteidzošu, jo visā savā ceļā cauri

Fantāzijai viņš neko tamlīdzīgu nebija redzējis, proti — ceļa rādītāju ar kokā izgrieztu roku, kas rādīja virzienu.

«Uz Pārvērtību namu»—tur bija rakstīts.

Bastiāns nesteidzīgi devās norādītajā virzienā. Viņš ieelpoja neskaitāmo rožu smaržas un jutās arvien apmierinātāks, tā, it kā viņu gaidītu kāds priecīgs pārsteigums.

Beidzot viņš nonāca taisnā jo taisnā alejā, kuras malās auga apaļi koki, pilni sarkanvaigu āboliem. Un pašā alejas galā iznira kāda māja. Pienākot tuvāk, Bastiāns nosprieda, ka tā gan būs pati jocīgākā māja, kādu viņš jelkad redzējis. Augsts, smails jumts izskatījās kā cepure ar pušķi uz mājas, kas drīzāk atgādināja milzu ķirbi, jo tā bija apaļīga, un sienām daudzās vietās bija ieliekumi un izliekumi, citiem vārdiem sakot — resni vēderi, kas piedeva mājai korpulentu un omulīgu izskatu. Bija ari daži logi un durvis, šķībi un greizi, it kā šos caurumus ķirbī būtu griezusi ne visai veikla roka.

Tuvodamies šai mājai, Bastiāns ievēroja, ka tā lēnītēm, taču nemitīgi pārvēršas. Apmēram ar tādu nesteidzību, kā gliemezis virza uz priekšu savus taustekļus, labajā pusē izveidojās mazs izaugums, kas pakāpeniski kļuva par erkera tornīti. Vienlaikus kreisajā pusē aizvērās kāds logs un mazpamazām pazuda. Uz jumta izauga skurstenis, un virs nama durvīm izveidojās balkoniņš ar balustrādi.

Bastiāns no brīnumiem apstājās un uzjautrināts vēroja nepār­trauktās pārmaiņas. Tagad viņš saprata, kāpēc šis nams bija nosaukts par Pārvērtību namu.

Un, tā stāvēdams, viņš izdzirdēja iekšā dziedam maigu, skaistu sievietes balsi:

— Simtu gadu, mīļo viesi, gaidām tevi mēs. Noticēt, ka tas tu esi, laikam vajadzēs.

Dzēriens dzerams, ēdiens ēdams — sen jau gatavs viss. „Јeļus tālus staigādams, būsi izsalcis, daudz ko izcietis. Labs vai ļauns, vai nezin kāds — mīļš man būsi tieši tāds, tāpēc — esi sveicināts!

«Ak,» Bastiāns nodomāja, «cik skaista balss! Es vēlētos, lai šī dziesma būtu domāta man! »

Balss no jauna iedziedājās:

— Dižais kungs, par bērnu audz! Jāpārvēršas tev būs daudz. Nestāvi aiz durvīm ilgāk, Nekavējies, iekšā jānāk! Viss jau gatavs ir sensenis, Trūkst vien ciemiņa, trūkst tevis.

Balss ar neatvairāmu spēku pievilka Bastiānu. Zēns bija drošs, ka tā ir ļoti laipna būtne, kas tur dzied. Viņš tātad pieklauvēja pie durvīm, un balss atsaucās:

— Iekšā! Iekšā, manu skaisto puisēn!

Bastiāns atvēra durvis un ieraudzīja mājīgu, ne pārāk lielu istabu, pa kuras logiem iespīdēja saule. Vidū stāvēja apaļš galds, uz tā šķīvji un grozi, pilni raibu augļu, kurus Bastiāns nepazina. Pie galda sēdēja kāda sieviete, kas pati mazlietiņ izskatījās pēc ābola, tik sārtvaidzīga un apaļa, tik veselīga un kārdinoša.

Pašā pirmajā mirklī Bastiānu gandrīz vai uzveica vēlēšanās izplestām rokām mesties viņai ap kaklu un saukt: «Māmiņ! Māmiņ!» Taču viņš apvaldījās. Bastiāna mamma bija mirusi un nekādi nevarēja būt šeit Fantāzijā. Šai sievietei gan bija tas pats jaukais smaids un vēlīgais skatiens, tomēr līdzības ziņā viņas varēja būt labi ja māsas. Bastiāna māte bija bijusi maza, bet šī sieviete bija liela auguma un iespaidīga. Viņa valkāja milzu platmali, kas bija pārpārēm pilna ziedu un augļu, un arī viņas kleita bija no raibum raiba, puķota auduma. Tikai ilgāku brīdi viņu aplūkojis, Bastiāns ievēroja, ka īstenībā arī kleita ir no lapām, ziediem un augļiem.

Tā stāvot un uzlūkojot šo sievieti, viņu pārņēma ilgi, ilgi nebaudīta sajūta. Bastiāns nespēja atcerēties, kad un kur, viņš tikai zināja, ka dažkārt tā ir juties, vēl būdams mazs.

— Apsēdies taču, manu skaisto puisēn!— sieviete mudināja, norā­dīdama ar aicinošu rokas kustību uz krēslu,— tu noteikti būsi izsalcis, tāpēc vispirms paēd!

— Atvaino,— Bastiāns minstinājās,— tu laikam gaidi kādu cie­miņu. Bet es šeit esmu gluži nejauši.

— Patiešām?— sieviete pasmaidīdama jautāja.— Nu, tas nekas. Paēst jau tu vari tik un tā, vai ne? Es tev tikmēr izstāstīšu kādu mazu stāstiņu. Ķeries klāt un neliec sevi ilgi lūgties!

Bastiāns novilka savu melno mēteli, pārlika to pār krēslu, apsēdās un nesteidzīgi paņēma kādu augli. Vēl neiekodies tajā, viņš apvaicā­jās:

— Un tu? Vai tu neko needīsi? Bet varbūt tev augļi nemaz negaršo?

Sieviete skaļi un sirsnīgi smējās, Bastiāns nezināja, par ko.

— Labi,— viņa nomierinājusies sacīja,— ja reiz tu uzstāj, es piebiedrošos tev un arī kaut ko nobaudīšu, tikai citādi. Neizbīsties!

To teikusi, sieviete paņēma lejkannu, kas stāvēja turpat uz grīdas, pacēla to virs galvas un aplēja pati sevi.

— A!— viņa labpatikā izdvesa.— Cik atsvaidzinoši!

Tagad bija Bastiāna kārta smieties. Tad zēns iekodās auglī un uzreiz pārliecinājās, ka kaut ko tik garšīgu vēl nav ēdis nekad. Pēc tam viņš nogaršoja kādu citu, un tas bija pat vēl gardāks.

— Vai garšo?— sieviete jautāja, uzmanīgi vērodama ciemiņu.

Bastiānam bija pilna mute, un viņš nespēja atbildēt, tāpēc tikai

pamāja ēzdams.

— Man prieks,— sieviete sacīja,— es arī īpaši pūlējos. Ēd, ēd, cik vien tu gribi!

Bastiāns paņēma citu augli, un tas nu bija kaut kas pasakains. Viņš aizgrābts iestenējās.

— Tagad es tev kaut ko pastāstīšu,— sieviete turpināja,— tikai ēd vien tālāk.

Bastiānam vajadzēja piepūlēties, lai spētu ieklausīties viņas vārdos, jo katrs nākamais auglis izraisīja viņā jaunu sajūsmu.

— Pirms ilga, ilga laika,— puķotā sieviete iesāka,— mūsu Bēr­nišķā ķeizariene bija uz nāvi slima, jo viņai bija vajadzīgs jauns vārds, un to spēja iedot tikai cilvēkbērns. Taču cilvēki vairs nenāca uz Fantāziju, neviens nezināja — kāpēc. Ja viņa būtu nomirusi, tās būtu bijušas ari Fantāzijas beigas. Un tad kādu dienu vai, labāk gan būtu sacīt, nakti kāds cilvēks tomēr ieradās — tas bija mazs zēns — un iedeva Bērnišķajai ķeizarienei vārdu Mēness meitiņa. Viņa atkal kļuva vesela un pateicībā apsolīja zēnam, ka visas viņa vēlēšanās viņas valstībā" kļūs par^jstenību — tik ilgi, kamēr viņš būs atradis savu Patieso vēlēšanos. Kopš tā brīža mazais zēns devās garā ceļojumā no vienas vēlēšanās uz nākamo, un ikviena piepildījās. Un ikviena piepildīta vēlēšanās veda pie jaunas. Un tās bija ne tikai labas vēlēšanās, bet ari sliktas, taču Bērnišķā ķeizariene nešķiro, viņa pieņem visu, jo viņas valstībā viss ir vienlīdz svarīgs. Un arī beigās, kad šā iemesla dēļ tika izpostīts Ziloņkaula tornis, viņa nedarīja neko, lai to novērstu. Bet līdz ar katras vēlēšanās piepildīšanos mazais zēns aizmirsa daļu no savām atmiņām par pasauli, no kuras bija ieradies. Puisēns pats daudz neuztraucās par to, jo tik un tā vairs nevēlējās atgriezties tajā. Viņš tiecās tikai tālāk un tālāk, iztērēdams gandrīz visas savas atmiņas, taču bez atmiņām nav iespējams neko vairs vēlēties. Pēdīgi zēns tikpat kā vairs nebija cilvēks, viņš tikpat kā bija kļuvis par fantāzieti. Un savu Patieso vēlēšanos joprojām vēl nezināja. Tagad varēja gadīties, ka viņš izlietos ari savas pēdējās atmiņas, tā arī neatradis savu Patieso vēlēšanos. Un tas nozīmētu, ka viņš nekad vairs nespētu atgriezties savā pasaulē. Visbeidzot zēns nonāca Pārvērtību namā, lai paliktu šeit tik ilgi, kamēr atradīs savu Patieso vēlēšanos. Jo Pārvērtību nams tā saucas ne tikai tāpēc, ka pats pārvēršas, bet tāpēc, ka pārvērš ari to, kas tajā dzīvo. Un tas bija ļoti svarīgi mazajam zēnam, jo līdz šim viņš, tiesa gan, visu laiku bija gribējis būt citāds, nekā bija, taču nedomāja pārvērsties.

Šajā vietā sieviete apklusa, jo viņas ciemiņš bija pārtraucis ēst. Viņš turēja rokā iekostu augli un pavērtu muti uzlūkoja puķoto būtni.

— Ja tev negaršo,— sieviete noraizējusies sacīja,— tad liec šo augli mierīgi malā un paņem citu!

— Ko?— Bastiāns izstomīja.— Ak nē, tas ir ļoti garšīgs.

— Tad jau viss kārtībā,— sieviete priecājās.— Bet es aizmirsu pateikt, kā sauca mazo zēnu, kurš tika tik ilgi gaidīts Pārvērtību namā. Daudzi Fantāzijā Viņu dēvēja vienkārši par «glābēju», citi par «septiņžuburu svečtura bruņinieku» vai «Visgudro», vai ari par «kungu un meistaru», tomēr viņa īstais vārds bija Bastiāns Baltazars Bukss.

Pēc tam sieviete smaidīdama ilgi raudzījās savā ciemiņā. Bastiāns dažas reizes nožagojās un tad klusi bilda:

— Tā sauc mani.

— Nu, redzi nu!— sacīja sieviete un neizlikās ne mazākā mērā pārsteigta.

Pumpuri uz viņas platmales un kleitas pēkšņi visi vienlaikus atvērās un uzziedēja. .

— Bet es taču neesmu Fantāzijā simt gadu,— Bastiāns nedroši iebilda.

— Ak, patiesībā mēs tevi gaidām jau daudz «ilgāk,— kundze atteica,— jau mana vecāmāte un manas vecāsmātes vecāmāte tevi gaidīja. Redzi, tagad tu dzirdi stāstu, kas ir jauns un kurā tomēr stāstīts par sensenu pagātni.

Bastiāns atcerējās Graogramāna vārdus, sacītus toreiz, ceļojuma sākumā. Tagad zēnam patiešām šlcita, ka būtu pagājuši simt gadi.

— Starp citu — es vēl līdz šim neesmu tev pateikusi, kā sauc mani. Es esmu Aiuolas kundze. .

Bastiāns atkārtoja vārdu, un viņam vajadzēja mazlietiņ piepūlē­ties, kamēr izdevās to pareizi izrunāt. Tad zēns paņēma jaunu augli, iekodās, un viņam šķita, ka tas, kuru viņš tieši ēd, arvien būtu no visiem pats garšīgākais. Mazliet noraizējies, viņš ievēroja, ka ēd jau priekšpēdējo.

— Vai tu vēlies vēl?— Aiuolas kundze vaicāja, pamanījusi cie­miņa skatienu. Bastiāns pamāja. Viņa pieķērās pie savas platmales un kleitas un plūca augļus, kamēr šķīvis atkal bija pilns.

— Vai tad šie augļi auguši uz tavas platmales?— Bastiāns samul­sis vaicāja.

— Kāpēc uz platmales?— Aiuolas kundze neizpratnē paskatījās uz ciemiņu, tad izplūda skaļos, sirsnīgos smieklos.— Ak, tu laikam gan domā, ka tā, uz galvas, ir mana platmale? Nē taču, manu skaisto puisēn, tas viss aug laukā no manis. Tāpat kā tev aug mati. No manas ziedēšanas tu vari redzēt, kā es priecājos, ka tu beidzot esi šeit. Ja es būtu bēdīga, viss būtu novītis. Bet ēd, lūdzams!

— Es nezinu,— Bastiāns apjucis sacīja,— nevar taču ēst to, kas no kāda izaudzis.

— Kāpēc ne?— Aiuolas kundze jautāja.— Mazi bērni arī saņem savas mātes pienu. Un tas ir brīnišķīgi.

— Tiesa gan, bet tikai tik ilgi, kamēr viņi ir pavisam maziņi,— Bastiāns iebilda un nedaudz nosarka.

— Tas nozīmē, ka tagad tev atkal jākļūst pavisam mazam, manu skaisto puisēn,— Aiuolas kundze starodama sacīja.

Bastiāns ķērās klāt un iekodās jaunā auglī, un Aiuolas kundze jūsmoja par to un uzziedēja vēl krāšņāk.

Pēc neilga klusuma brīža viņa ierunājās:

— Man liekas, viņš labprāt vēlētos, lai mēs pārietu uz blakusis­tabu. Droši vien viņš būs tev kaut ko sagatavojis.

— Kas?— Bastiāns vaicāja, apkārt skatīdamies.

— Pārvērtība nams,— Aiuolas kundze paskaidroja kā pašu par sevi saprotamu.

Patiešām, bija noticis kaut kas savāds. Istaba bija pārvērtusies, Bastiānam to nemaz nemanot. Griesti bija pacēlušies augstu gaisā, kamēr sienas no trim pusēm bija ļoti tuvu pieslīdējušas klāt galdam. Ceturtajā pusē bija vēl vieta, tur atradās kādas durvis, kas šobrīd stāvēja atvērtas.

Aiuolas kundze piecēlās — tagad bija redzams, cik liela viņa ir,— un ierosināja:

— Ejam! Viņš ir stūrgalvīgs. Nav nozīmes turēties pretī, ja viņš izdomājis kādu pārsteigumu. Lai notiek viņa griba! Turklāt viņam parasti ir vislabākie nolūki.

Aiuolas kundze izgāja pa blakusdurvīm. Bastiāns sekoja, tālredzīgi paņemdams līdzi šķīvi ar augļiem.

Telpa bija liela kā Zāle, un tomēr tā bija ēdamistaba, kas Bastiānam nezin kāpēc likās pazīstama. Dīvaini bija tikai tas, ka visas mēbeles, kas šeif stāvēja, arī galds un krēsli, bija milzīgi, daudz par lielu, un Bastiāns nevarētu uz tiem uzrāpties.

— Lai nu viens paskatās!— Aiuolas kundze uzjautrināta sacīja.— Pārvērtību namam vienmēr ienāk prātā kaut kas jauns. Tagad viņš tev ir iztaisījis istabu, kādu to redz mazs bērns.

— Kā tā?— Bastiāns vaicāja.— Vai tad zāles pirms tam šeit nebija?

— Protams, ne,— viņa atbildēja,— zini, Pārvērtību nams ir ļoti dzīvīgs. Viņš labprāt piedalās kā mācēdams mūsu sarunā. Es domāju, ka viņš ar to tev grib kaut ko sacīt.

Tad sieviete apsēdās uz kāda krēsla pie galda, bet Bastiāns velti pūlējās uzrāpties citā krēslā. Aiuolas kundzei vajadzēja piepalīdzēt un uzcelt ciemiņu augšā, un arī tad viņa deguns tik tikko sniedzās pāri galda malai. Zēns bija ļoti priecīgs, ka paņēmis līdzi šķīvi ar augļiem, un paturēja to klēpī. Ja tas būtu nolikts uz galda, viņš nespētu to aizsniegt.

— Vai tev bieži tā jāpārvācas?— Bastiāns jautāja.

— Bieži ne,— Aiuolas kundze atbildēja,— augstākais, trīs četras reizes dienā. Dažkārt arī Pārvērtību nams gluži vienkārši dzen jokus, tad pēkšņi visas istabas ir sagrieztas kājām gaisā, grīda augšā un griesti apakšā vai tamlīdzīgi. Bet tā ir tīrā nebēdnība, un viņš tūliņ atkal kļūst prātīgs, kolīdz es apelēju pie viņa sirdsapziņas. Patiesībā tas ir ļoti jauks nams, un es patiešām jūtos tajā omulīgi. Mums abiem kopā ir jautri.

— Bet vai tas nav bīstami?— Bastiāns apvaicājās.— Es domāju, piemēram, naktī, ja guļ un istaba piepeši kļūst arvien mazāka?

— Kas tev nāk prātā, skaisto puisēn?— Aiuolas kundze iesaucās itin sašutusi.— Es taču viņam patīku, un viņš patīk man. Arī par tevi viņš priecājas.

— Un ja viņam kāds nepatīk?

— Nav ne jausmas,— sieviete atbildēja,— kādus tik tu jautāju­mus neuzdod! Līdz šim šeit vēl neviens nav bijis, izņemot mani un tevi.

— Ak tā!— Bastiāns brinījās.— Tad es esmu pirmais ciemiņš?

— Protams.

Bastiāns aplaida skatienu apkārt milzīgajai telpai.

— Nemaz nevar iedomāties, ka šī istaba vispār var ietilpt šajā namā. No ārpuses tas neizskatījās tik liels.

— Pārvērtību nams no iekšpuses ir lielāks nekā no ārpuses,— Aiuolas kundze paskaidroja.

Pa to laiku bija iestājusies vakara krēsla, un istabā mazpamazām kļuva tumšāks. Bastiāns atspieda muguru savā lielajā krēslā un atbalstīja galvu. Viņam uznāca brīnišķīgs miegainums.

— Kāpēc tu mani tik ilgi gaidīji, Aiuolas kundze?— viņš jautāja.

— Es vienmēr esmu vēlējusies sev bērnu,— viņa atbildēja, — mazu bērnu, kuru es drīkstētu lutināt, kuram būtu vajadzīgs mans maigums, par kuru es varētu rūpēties,— nu tādu kā tevi, manu skaisto puisēn.

Bastiāns nožāvājās. Aiuolas kundzes siltā balss viņu neuzvarami ieaijāja.

— Bet tu taču sacīji,— viņš atgādināja,— ka arī tava māte un tava vecāmāte jau mani gaidījusi.

Aiuolas kundzes seja tagad atradās tumsā.

— Jā,— viņš dzirdēja sievieti sakām,— arī mana māte un mana vecāmāte bija vēlējusies bērnu. Bet tikai man tagad viņš ir.

Bastiānam lipa ciet acis. Ar pūlēm viņš izmocīja:

— Kā tā, tavai mātei taču biji tu, kad tu biji maza. Un tavai vecaimātei bija tava māte. Tātad viņām tomēr bija bērni?

— Nē, manu"skaisto puisēn,— balss klusi atbildēja,— mums tas ir citādi. Mēs nemirstam, un mūs nedzemdē. Mēs vienmēr esam tā pati Aiuolas kundze un tomēr neesam. Kad mana māte kļuva veca, viņa nokalta, visas viņas lapas nobira kā kokam ziemā, viņa ierāvās pilnīgi atpakaļ sevī. Tā māte palika ilgu laiku. Bet tad viņa kādu dienu atkal sāka dzīt jaunas lapas, pumpurus, ziedus un visbeidzot briedināt augļus. Un tā rados es, jo šī jaunā Aiuolas kundze biju es. Un tieši tāpat notika ar manu vecomāti, kad viņa laida pasaulē manu māti. Mēs, Aiuolas kundzes, varam tikt pie bērna, tikai pašas iepriekš novīstot. Un tad mēs kļūstam par bērnu pašas sev un nevaram vairs būt māte. Tāpēc es esmu tik priecīga, ka tu tagad esi te, manu skaisto puisēn …

Bastiāns vairs neatbildēja. Zēns bija iegrimis saldā pusmiegā, un Aiuolas kundzes vārdi skanēja kā vienmuļa dziedāšana. Viņš dzirdēja, ka sieviete pieceļas un pienāk klāt, noliecas, maigi noglāsta viņa matus un noskūpsta viņu uz pieres. Tad Bastiāns juta, kā Aiuolas kundze viņu paceļ un iznes laukā. Zēns atspieda galvu pret sievietes plecu kā mazs bērns. Arvien dziļāk viņš iegrima siltajā tumsā. Viņam bija tāda sajūta, it kā viņš tiktu izģērbts un apguldīts mīkstā, smaržīgā gultā. Pēdējo viņš vēl dzirdēja — jau no liela tāluma — skaistās balss klusi dziedātu dziesmiņu:

— Guli, mīļais, šodien viss. Diezgan esi pārcietis. Dižais kungs, par bērnu audz! Sapnītis jau tevi sauc!

Nākamajā rītā Bastiāns pamodās tik labā noskaņojumā un apmierināts kā vēl nekad agrāk. Viņš aplaida skatienu visriņķī un redzēja, ka guļ ļoti omulīgā, mazā istabiņā — turklāt kādā bērnu gultiņā! Katrā ziņā tā bija stipri liela bērnu gultiņa vai, drīzāk, gultiņa izskatījās tāda, it kā to uzlūkotu savām acīm mazs bērns. Mirkli zēnam tas šķita smieklīgi, jo viņš taču — pilnīgi droši — vairs nebija nekāds mazais bērns. Viss, ko Fantāzija bija devusi,— spēks un dāvanas — viņam taču piederēja joprojām. Ari Bērnišķās ķeizarienes zīme, tāpat kā iepriekš, karājās kaklā. Tomēr jau nākamajā mirklī Bastiānam kļuva gluži vienaldzīgi, vai viņa gulēšana šeit varētu izskatīties smieklīga vai ne. To zinās tikai viņš un Aiuolas kundze, un viņi abi visu pieņēma par labu un pareizu.

Bastiāns piecēlās, nomazgājās, apģērbās un izgāja laukā. Nokāpis lejā pa koka kāpnēm, viņš nonāca lielajā ēdamistabā, kas pa nakti bija pārvērtusies virtuvē. Aiuolas kundze jau sagaidīja ciemiņu ar brokastīm. Ari viņa bija ārkārtīgi labā noskaņojumā, visi ziedi ziedēja, viņa dziedāja un smējās, un pat dejoja kopā ar zēnu apkārt virtuves galdam. Pēc ēšanas viņa izsūtīja Bastiānu laukā ieelpot svaigu gaisu.

Šķita, ka plašajā rožu nogāzē, kas ieskāva Pārvērtību namu, valda mūžīga vasara. Bastiāns klaiņoja apkārt, vēroja bites, kas rosīgi darbojās pa ziediem, klausījās putnos, kas dziedāja visos krūmos, spēlējās ar ķirzakām, kas bija tik drošas, ka līda uz rokas, un ar zaķiem, kas ļāvās sevi paglaudīt. Dažkārt viņš nometās zem kāda krūma, ieelpoja rožu saldo smaržu, acis mirkšķinādams, skatījās saulē un, neko noteiktu nedomādams, ļāva laikam aizčalot garām kā strautiņam.

Tā pagāja dienas un krājās nedēļās. Bastiāns tam nepiegrieza vērību. Aiuolas kudze priecājās, ka Bastiāns caur un cauri atdodas viņas mātišķajai aprūpei un maigumam. Zēnam bija tā, it kā viņš, pašam to nezinot, būtu ilgi pēc kaut kā izjutis alkas un tagad tas pārpārēm tiktu piešķirts. Un viņš ēstu un ēstu, un nejustos paēdis.

Kādu laiku Bastiāns pārmeklēja Pārvērtību namu no bēniņiem līdz pagrabam. Tā bija nodarbošanās, kas tik drīz neapnika, jo visas telpas taču pastāvīgi mainījās un vienmēr varēja atrast kaut ko jaunu. Māja acīmredzot pūlējās, cik spēka, izklaidēt ciemiņu. Tā radīja rotaļu istabas, dzelzceļus, leļļu teātri un slidkalniņus, pat lielu karuseli.

Dažkārt arī Bastiāns devās uz visu dienu pastaigā pa apkārtni, taču pārāk tālu no Pārvērtību nama nekad neaizklīda, jo pastāvīgi viņam uzbruka visīstākais vilka izsalkums pēc Aiuolas augļiem. Un drīz vien zēns vairs nespēja sagaidīt, kad varēs atgriezties un pēc sirds patikas pieēsties augļus.

Vakarus viņi bieži aizvadīja garās sarunās. Zēns stāstīja visu, ko bija piedzīvojis Fantāzijā: par Perelīnu un Graogramānu, par Ksaīdi un Atreju, kuru bija tik smagi ievainojis vai pat nogalinājis.

— Es visu darīju aplam,— Bastiāns atzinās,— es esmu visu pārpra­tis. Mēness meitiņa man tik daudz tika dāvājusi, un es ar to esmu nesis tikai nelaimi sev un Fantāzijai.

Aiuolas kundze ilgi raudzījās savā ciemiņā.

— Nē,— viņa atbildēja,— es tā nedomāju. Tu esi gājis pa vēlmju ceļu, un tas nekad nav taisns. Tu esi metis lielu līkumu, bet tas bija tavs ceļš. Un vai tu zini, kāpēc? Tu piederi pie tiem, kas spēj atgriezties tikai tad, kad ir atrasts avots, no kura iztek Dzīvības ūdens. Un tā ir pati slepenākā vieta Fantāzijā. Uz turieni nav vienkārša ceļa.

Un pēc neilga klusuma brīža viņa piemetināja:

— Ikviens ceļš, kas ved uz turieni, beigās ir pareizais.

Bastiānam pēkšņi gribējās raudāt. Viņš pats nezināja, kāpēc. Bija tā, it kā sirdī būtu atraisījies vaļā un izšķīdis asarās kāds mezgls. Viņš elsoja un elsoja, nespēdams aprimties. Aiuolas kundze paņēma zēnu klēpī un liegi glāstīja, viņš noslēpa savu seju puķēs viņai uz krūtīm un raudāja, kamēr bija izraudājies un aizkusis.

Šajā vakarā viņi tālāk vairs nerunāja.

Tikai nākamajā dienā Bastiāns atkal mēģināja uzsākt valodu:

— Vai tu zini, kur es varētu atrast Dzīvības ūdeni?

— Pie Fantāzijas robežas,— Aiuolas kundze sacīja.

— Bet Fantāzijai nav robežu,— viņš iebilda.

— Ir gan, tikai tās atrodas nevīs ārpusē, bet gan iekšpusē. Tur, no kurienes Bērnišķā ķeizariene saņem visu savu varu un kur viņa pati tomēr nespēj nonākt.

— Un šī vieta man jāatrod?— Bastiāns noraizējies vaicāja.— Vai nav jau par vēlu?

— Ir tikai viena vēlēšanās, ar kuru to var atrast: ar pēdējo.

Bastiāns izbijās.

— Aiuolas kundze, lai piepildītu kādu vēlmi ar AURINA palīdzību, man bija kaut kas jāaizmirst. Vai .šeit ir tāpat?

Viņa lēnām pamāja.

— Bet es neko nemanu!

— Vai tad citas reizes tu manīji? To, ko tu esi aizmirsis, tu nevari vairs zināt. • ;

— Un ko es aizmirstu tagad?

— Es tev to pateikšu, kad būs pienācis īstais bridis. Citādi tu savas atmiņas turētu ciet.

— Vai tiešām man jāzaudē viss?

— Nekas neiet zudībā,— viņa sacīja,— viss pārvēršas.

— Bet tad man varbūt vajadzētu pasteigties,— Bastiāns kļuva nemierīgs.— Es nedrīkstētu ķīvēties.

Sieviete noglaudīja zēna matus.

— Neraizējies. Visam savs laiks. Tu jutīsi, kad pamodīsies tava pēdējā vēlēšanās,— un arī es.

Kopš šās dienas patiešām sāka kaut kas mainīties, kaut arī Bastiāns pats vēl neko nemanīja. Pārvērtību nama pārveidojošais spēks iedarbojās. Taču, tāpat kā visas patiesās pārvēršanās, arī šī norisinājās klusi un lēni kā augšana.

Dienas Pārvērtību namā ritēja, un joprojām pieturējās vasara. Bastiāns arvien vēl kā bērns ļāva Aiuolas kundzei sevi lutināt. Arī augļi garšoja tikpat lieliski kā sākumā, taču mazpamazām vilka izsalkums bija remdināts: viņš ēda mazāk. Un viņa to ievēroja, tomēr neko neteica. Bastiāns jutās arī pietiekami daudz izbaudījis viņas rūpes un maigumu. Un tādā pašā mērā, kā mazinājās prasība pēc tā, viņā pamodās gluži cita ilgošanās, vajadzība, kādu viņš nekad vēl nebija izjutis un kas pilnībā atšķīrās no visām līdzšinējām vēlmēm: viņam gribējās pašam mīlēt. Izbrīnīts un bēdīgs viņš saprata, ka nespēj to. Taču vēlēšanās kļuva stiprāka un stiprāka.

Un kādu vakaru, kad viņi sēdēja kopā, viņš to atklāja Aiuolas kundzei.

Uzklausījusi zēnu līdz galam, sieviete ilgi klusēja. Viņas skatiens ar nesaprotamu izteiksmi kavējās pie Bastiāna.

— Tagad tu esi atradis savu pēdējo vēlēšanos,— viņa sacīja,— tava Patiesā vēlēšanās ir mīlēt.

— Bet kāpēc es to nespēju, Aiuolas kundze?

— To tu iespēsi tikai tad, kad būsi padzēries Dzīvības ūdeni,— viņa atbildēja,— un tu nevari atgriezties savā pasaulē, neaiznesīs to arī citiem.

Bastiāns apjucis klusēja.

— Bet tu?— viņš jautāja.— Vai tad tu neesi to jau dzērusi?

— Nē,— Aiuolas kundze teica,— ar mani ir mazliet citādi. Man ir vajadzīgs tikai kāds, kam es varu dāvāt savu pārpilnību.

— Vai tad tā nebija mīlestība?

Aiuolas kundze, brīdi padomājusi, atbildēja:

— Tas bija tas, ko tu pats sev vēlējies.

— Vai Fantāzijas būtnes arī nespēj mīlēt — tāpat kā es?— viņš satraukts vaicāja.

— Fantāzijā esot nedaudzi radījumi, kas drīkstējuši dzert Dzīvī­bas ūdeni,— viņa klusi sacīja.— Taču neviens nezina, kuri tie ir. Un pastāv kāds svinīgs solījums, par kuru mēs ļoti reti runājam, ka tālā nākotnē kādreiz pienāks laiks, kad cilvēki nesīs mīlestību ari uz Fantāziju. Tad abas.pasaules saplūdīs vienā. Bet — ko tas nozīmē, es nezinu.

— Aiuolas kundze,— Bastiāns jautāja tikpat klusu,— tu solīji, ka tad, kad būs pienācis īstais bridis, tu man pateiksi, ko man vajadzējis aizmirst, lai iegūtu savu pēdējo vēlēšanos. Vai nu tas bridis ir klāt?

Viņa pamāja.

— Tev bija jāaizmirst tēvs un māte. Tagad tev nav atlicis nekas cits kā vien tavs vārds.

Bastiāns domāja.

— Tēvs un māte?— viņš lēnām atkārtoja. Taču šie vārdi zēnam neko vairs nenozīmēja. Viņš nespēja atcerēties.

— Kas man tagad jādara?— viņš jautāja.

— Tev jāpamet mani,— Aiuolas kundze atbildēja,— tavs laiks Pārvērtību namā ir beidzies.

— Un kurp man jādodas?

— Tava pēdējā vēlēšanās tevi vedīs. Nepazaudē to!

— Vai man jāiet uz karstām pēdām?

— Nē, ir vēls. Rīt, kad uzausīs jauna diena. Tev vēl atlikusi viena nakts Pārvērtību namā. Iesim nu gulēt!

Bastiāns piecēlās kājās un piegāja Aiuolas kundzei klāt. Tikai tagad, būdams tuvu, viņš tumsā pamanīja, ka visi viņas ziedi ir novītuši.

— Neraizējies par to!— Aiuolas kundze sacīja.— Arī rit no rīta agri neraizējies par mani. Ej savu ceļu! Viss ir labi un pareizi tā. Ar labu nakti, manu skaisto puisēn!

— Ar labu nakti, Aiuolas kundze!— Bastiāns nomurmināja.

Tad viņš uzkāpa augšā savā istabā.

Nākamajā dienā, nonācis lejā, viņš redzēja, ka Aiuolas kundze joprojām vēl sēž tajā pašā vietā. Visas lapas, ziedi un augļi bija nobiruši. Viņa bija aizvērusi acis un izskatījās kā melns, nedzīvs koks. Bastiāns ilgi stāvēja un uzlūkoja viņu. Tad pēkšņi atsprāga vaļā kādas durvis, kas veda laukā.

Pirms zēns izgāja ārā, viņš vēlreiz pagriezās atpakaļ un sacīja, nezinādams, vai saka to Aiuolas kundzei vai namam, vai abiem diviem:

— Paldies, paldies par visu!

Tad viņš izgāja pa durvīm. Naktī bija iestājusies ziema. Sniegs sniedzās līdz ceļiem, un no ziedošās rožu nogāzes bija palikuši vairs tikai melni, ērkšķaini zari. Nemanīja ne vēja pūsmiņas. Bija ļoti auksts un ļoti kluss.

Bastiāns gribēja atgriezties mājā, lai paņemtu savu mēteli, taču durvis un logi bija nozuduši. Pārvērtību nams bija no visām pusēm noslēdzies. Drebinādamies aukstumā, Bastiāns devās ceļā.

Ziemas sala savas būdas priekša staveja Jors, aklais kalnracis, un klausījās sniega klajumā, kas tālu pletās uz visām pusēm. Klusums bija tik pilnīgs, ka viņa smalkās ausis sadzirdēja sniegā gurkstam kāda ceļinieka soļus, tie vēl bija ļoti tāli. Taču soļi tuvojās būdai.