Bezgalīgais stāsts

XXX.Izbijušo ķeizaru pilsēta

Uja, šito skrejienu! Bastiāns traucās jau judzem talu cauri piķa melnajai naktij, kad iepalikušie cīņu biedri tikai devās ceļā. Daudzi bija ievainoti, visi līdz nāvei pārguruši, un nevienam ne tuvu nebija Bastiāna neizmērojamā spēka un izturības. Pat melnie bruņu milži uz saviem metāla zirgiem tikai ar pūlēm izkustējās no vietas, un citi, kas gāja kājām, nespēja saskaņot soli. Tas nozīmēja, ka arī Ksaīdes griba, kas tos vadīja, bija pie spēku izsīkuma robežas. Viņas koraļļu palankīns, degot Ziloņkaula tornim, bija kritis par upuri liesmām. Tāpēc no visvisādiem ratu dēļiem, salauztiem ieročiem un pussadegu-

šām torņa atliekām tika uzbūvēts jauns palankīns, kas, protams, liecināja par piedzīvoto postu. Atlikušais karapulks klibodams un šļūkdams vilkās nopakaļ. Arī Hīkrionam, Hīsbaldam un Hīdornam, kas bija pazaudējuši savus zirgus, vajadzēja atbalstīt citam citu. Neviens nerunāja ne vārda, bet visi zināja, ka nekad nespēs panākt Bastiānu.

Zēns joņoja tālāk cauri tumsai, melnais mētelis neganti plandījās viņam ap pleciem, milzu zirga metāliskie locekļi knirkšķēja un čīkstēja pie katras kustības, kad varenie pakavi blietēja zemi.

— Nū!— Bastiāns kliedza.— Nū! Nū! Nū!

Ātrums viņam joprojām nešķita pietiekami liels.

Viņš gribēja panākt Atreju un Fuhūru par katru cenu — un kaut arī viņam šo metāla nezvēru, zirgu, vajadzētu nodzīt beigtu!

Bastiāns alka atriebības! Šajā stundā viņš jau būtu pie visu savu vēlmju mērķa, bet Atrejs to bija izjaucis. Bastiāns nebija kļuvis par Fantāzijas ķēniņu. Atrejam to nāksies rūgti nožēlot!

Bastiāns steidzināja savu metāla jājamo vēl neprātīgāk. Tā locekļi kauca un čīkstēja arvien skaļāk, un tomēr nezvērs paklausīja sava jātnieka gribai un paātrināja brāzmaino galopu.

Šī mežonīgā pakaļdzīšanās ilga daudzas stundas, kaut arī nakts nekļuva ne par matu gaišāka. Un joprojām Bastiāns domās redzēja degošo Ziloņkaula torni un vienmēr no jauna izdzīvoja to acumirkli, kad Atrejs bija pielicis viņam pie krūtīm zobenu, līdz viņam pirmo reizi radās jautājums: kāpēc Atrejs bija vilcinājies? Kāpēc viņš pēc visa nebija spējis viņu ievainot, lai atņemtu AURINU ar varu? Un tagad Bastiāns pēkšņi atcerējās brūci, kuru bija cirtis Atrejam, un viņa pēdējo skatienu, kad viņš grīļodamies atkāpās un nogāzās zemē.

Bastiāns iebāza Sikāndu, ko līdz šim brīdim joprojām bija turējis rokā, atpakaļ tā sarūsējušajā makstī.

Ausa rīts, un mazpamazām zēns redzēja, kur atrodas. Metāla zirgs tagad drāzās pa kādu silu. Tumšie paegļu puduri izskatījās pēc kapucēs tērptiem milzu mūkiem vai smailas cepures uzlikušiem burvjiem, kas sastājušies nekustīgās grupās. Tiem pa vidu mētājās izkaisīti klinšu gabali.

Un tad notika tas, ka slaida galopa vidū metāla zirgs gluži vienkārši negaidot sabruka daļās.

Bastiāns no kritiena spara palika apdullis guļam. Kad zēns beidzot piecēlās, sadauzītos locekļus berzēdams, viņš ieraudzīja visapkārt zemu paegļu biežņu. Bastiāns izlīda laukā. Ārā, izmētātas plašā laukumā, gulēja čaumalai līdzīgās kumeļa lauskas, it kā būtu eksplodējis kāds jātnieka piemineklis.

Bastiāns pieslējās kājās, uzsvieda sev uz pleciem melno mēteli un bez mērķa devās pretī austošajām rīta debesīm.

Bet paegļu biežņā palika kāds mirdzošs priekšmets, ko viņš bija tur pazaudējis: josta Gēmala. Bastiāns neko nemanīja un arī vēlāk par jostu nekad vairs neiedomājās. Illuāns gluži veltīgi bija paglābis jostu no liesmām.

Dažas dienas vēlāk jostu atrada žagata, bet nenojauta, kas šis vizulis ir patiesībā. Viņa to aiznesa uz savu ligzdu, taču līdz ar to sākās cits stāsts, kas būtu stāstāms citu reizi.

Pret pusdienlaiku Bastiāns nonāca pie augsta zemes vaļņa, kas stiepās šķērsām pāri silam. Viņš uzrāpās augšā. Aiz tā skatienam pavērās plaša ieplaka, līdzīga uz leju vērstam lēzenam krāterim. Un šo ieplaku pilnībā aizņēma kāda pilsēta — katrā ziņā celtņu bija tik daudz kā pilsētā, kaut arī šī bija visneiedomājamākā pilsēta, kādu Bastiāns jelkad redzējis. Celtnes likās saripinātas kā metamie kauliņi juku jukām, bez plāna un jēgas, it kā tās būtu izbērtas no kāda milzu maisa. Nebija ne ielu, ne laukumu, ne kādas citas samanāmas kārtības.

Taču arī katra atsevišķā ēka radīja vājprāta iespaidu, mājas durvis bija jumtā, trepes tur, kur nevarēja tām piekļūt, vai arī tādas, pa kurām varēja kāpt tikai ar galvu uz leju un kuras izbeidzās tukšā gaisā; tornīši stāvēja šķērsām, un balkoni karājās vertikāli pie sienām, logi ielikti durvju vietās un grīdas — mūru vietās. Bija tilti, kuru izliektie loki pēkšņi kaut kur aprāvās, it kā būvētājs tos būtu pametis pusratā un nepabeidzis. Bija torņi, līki kā banāni, un uz smailes uzslietas piramīdas. īsi sakot, visa šī pilsēta radīja vājprāta iespaidu.

Tad Bastiāns pamanīja iedzīvotājus. Tie bija vīrieši, sievietes un bērni. Pēc ārējā veidola tie likās parasti cilvēki, taču viņu apģērbs izskatījās tā, it kā viņi visi kā viens būtu sajukuši prātā un nejēgtu vairs atšķirt lietas,„kas domātas apģērbšanai, no priekšmetiem, kas kalpo citiem mērķiem. Galvā viņi valkāja abažūrus, smilšu spainīšus, zupas bļodas, papīrgrozus, tūtas un kastes. Un savu augumu viņi bija ieģērbuši galdautos, paklājos, lielos papīra gabalos vai pat mucās.

Daudzi vilka un stumdīja apkārt ķerras vai ratus, uz kuriem bija sakrautas visneiedomājamākās grabažas — sasistas lampas, matrači, trauki, lupatas un visvisādi lēti karekļi. Citi turpretī stiepa līdzīgus krāmus milzīgos blāķos uz muguras.

Jo dziļāk Bastiāns nokāpa lejā pilsētā, jo biezāka kļuva burzma. Taču likās, ka neviens no šiem ļaudīm īsti nezina, kurp grib nokļūt. Vairākkārt Bastiāns novēroja šādu ainu: kāds, kas nupat ar pūlēm bija vilcis savu ķerru uz vienu pusi, pēc neilga laika jau vilka to pretējā virzienā, lai nedaudz vēlāk dotos atkal uz kādu citu pusi. Turklāt visi bija drudžaini darbīgi.

Bastiāns nolēma kādu no vietējiem uzrunāt:

— Kā sauc šo pilsētu?

Uzrunātais palaida savu ķerru vaļā, izslējās taisni, bridi paberzēja pieri, kā saspringti domādams, tad devās prom un vienkārši pameta ķerru stāvam. Šķita, ka viņš to aizmirsis. Taču jau dažas minūtes vēlāk kāda sieviete pagrāba stumjamo un ar pūlēm to vilka nezin kur. Bastiāns pajautāja, vai tās grabažas piederot viņai. Sieviete laiciņu pastāvēja, iegrimusi dziļās pārdomās, tad aizgāja.

Bastiāns vēl dažas reizes izmēģinājās, bet ne uz vienu vienīgu vaicājumu nesaņēma atbildi.

— Nav nozīmes viņiem jautāt,— zēns pēkšņi izdzirdēja ķiķinošu balsi,— viņi neko vairs nejaudā pateikt. Viņus varētu nosaukt par nerunājošajiem.

Bastiāns pagriezās uz balss pusi un ieraudzīja uz kāda mūra izciļņa (tā bija kāda erkera apakšdaļa, kas stāvēja apgriezta riņķī) sēžam mazu, pelēku mērkaķīti. Dzīvniekam galvā bija melna doktora platmale, pie kuras šūpojās pušķis, un viņš likās ļoti nodarbināts, kaut ko skaitīdams uz savu kāju pirkstiem. Tad viņš ņirgdams uzlūkoja Bastiānu un sacīja:

— Piedošanu, es tikai gribēju šo to ātri izrēķināt.

— Kas tu esi?— Bastiāns jautāja.

— Argakss — mans vārds, ļoti patīkami!— atbildēja mērkaķī tis un sveicinot pacēla doktora platmali.— Un ar ko man ir tas gods?

— Mani sauc Bastiāns Baltazars Bukss.

— Pareizi!— mērkaķī tis apmierināti sacīja.

— Un kā saucas šī pilsēta?— Bastiāns apvaicājās.

— Patiesībā tai nemaz nav nosaukuma,— Argakss paskaidroja, — bet varētu to saukt, sacīsim, par Izbijušo ķeizaru pilsētu.

— Izbijušo ķeizaru pilsētu?— Bastiāns satraukts atkārtoja.— Kā­pēc? Es šeit neredzu neviena, kas izskatītos pēc izbijuša ķeizara.

— Nē?— mērkaķītis smīkņāja.— Un tomēr visi, kurus tu šeit redzi, kādreiz bijuši Fantāzijas ķeizari — vai vismaz gribējuši kļūt par tādiem.

Bastiāns izbijās.

— Kā tu to zini, Argaks?

Mērkaķis atkal sveicinot pacēla platmali un ņirdza.

— Es esmu, sacīsim, pilsētas uzraugs.

Bastiāns pameta acis riņķī. Kāds vecs vīrs tepat tuvumā bija izracis bedri. Tagad viņš ielika tajā degošu sveci un bēra to atkal ciet.

Mērkaķītis smiekuļoja.

— Vai nevēlies mazu ekskursiju pa pilsētu, kungs? Sacīsim — pirmo iepazīšanos ar tavu nākamo dzīvesvietu?

— Nē,— Bastiāns atcirta,— ko tu tur pļāpā?

Mērkaķītis uzlēca viņam uz pleca.

— Nāc vien!— viņš pačukstēja.— Tas neko nemaksā. Tu jau esi visu samaksājis, un tev ir tiesības ieiet.

Bastiāns sāka iet, kaut arī patiesībā labprātāk būtu aizskrējis prom. Viņš jutās neomulīgi, un šī sajūta auga ar katru soli. Viņš pētīja ļaudis un ievēroja, ka viņi nesarunājas arī savā starpā. Viņi vispār nelikās ne zinis par citiem, jā, viņi, šķiet, pat neievēroja cits citu.

— Kas viņiem kait?— Bastiāns apvaicājās.— Kāpēc viņi tik dī­vaini uzvedas?

— Viņi neuzvedas dīvaini,— Argakss smiedamies sacīja zēnam pie auss,— viņi, varētu sacīt, ir tādi paši kā tu vai, labāk, kādreiz ir bijuši tādi paši.

— Ko tu ar to gribi teikt?— Bastiāns apstājās.— Vai tu apgalvosi, ka tie ir cilvēki?

Argakss uzjautrināts lēkāja Bastiānam pa muguru.

— Tā tas ir! Tā tas ir!

Bastiāns sava ceļa vidū ielāgoja sēžam kādu sievu, kas pūlējās ar lāpāmo adatu uzdurt zirņus no šķīvja.

— Kā viņi šeit nonākuši? Ko viņi te dara?— Bastiāns jautāja.

— Ak, visos laikos ir bijuši cilvēki, kas nav atraduši atpakaļceļu uz savu pasauli,— Argakss paskaidroja.— Sākumā viņi to vairs negribēja un tagad, sacīsim, vairs nevar.

Bastiāns noskatījās pakaļ kādai mazai meitenītei, kas ar lielu piepūli stūma leļļu ratus, kuriem bija četrstūraini riteņi.

— Kāpēc viņi vairs nevar?— zēns nerimās.

— Viņiem vajadzēja to vēlēties. Bet viņi neko vairs nevēlas. Viņi ir izmantojuši savu pēdējo vēlēšanos kaut kam citam.

— Savu pēdējo vēlēšanos?— Bastiāns jautāja bālām lūpām. — Vai tad nevar vēlēties un vēlēties, cik vien gribas?

Argakss atkal smējās. Tagad viņš mēģināja noņemt Bastiāna turbānu, lai paieskātu viņam galvu.

— Rimsties!— Bastiāns iesaucās. Viņš pūlējās mērkaķi nopurināt, taču dzīvnieks turējās stingri un spiedza no sajūsmas.

— Nē taču! Nē taču!— viņš rejošā balsī irgojās.— Vēlēties tu vari tikai tik ilgi, kamēr atceries savu pasauli. Šie te visas savas atmiņas ir iztērējuši. Kam vairs nav pagātnes, tam nav arī nākotnes. Tāpēc viņi nepaliek vecāki. Paskaties uz viņiem! Vai tu vari iedomāties, ka daži no viņiem ir šeit jau tūkstoš gadu un pat vēl ilgāk? Bet viņi saglabājas tādi, kādi bijuši. Viņos nekas vairs nevar mainīties, jo viņi paši sevi nespēj mainīt.

Bastiāns vēroja kādu vīru, kas ieziepēja spoguli un tad sāka to skūt. Tas, kas viņam sākumā vēl bija licies jocīgi, tagad uzdzina zosādu.

Zēns ātri gāja tālāk un tikai tagad apjauta, ka dodas arvien dziļāk pilsētā. Viņš gribēja griezties riņķī, tomēr kaut kas viņu pievdka kā magnēts. Viņš sāka skriet un mēģināja atbrīvoties no uzmācīgā mērkaķa, taču tas bija pielipis kā dadzis un vēl skubināja viņu:

— Ātrāk! Nū! Nū! Nū!

Bastiāns saprata, ka viss, ko viņš dara, ir velti, un apstājās.

— Un tie visi šeit,— viņš jautāja gluži bez elpas,— viņi ir bijuši Fantāzijas ķeizari vai arī gribējuši par tādiem kļūt?

— Saprotams,— Argakss atbildēja,— ikviens, kas neatrod ceļu atpakaļ, agrāk vai vēlāk grib kļūt par ķeizaru. Ne katram tas izdevās, bet gribējuši to ir visi. Tāpēc šeit ir divu veidu āksti. Galarezultāts katrā ziņā, sacīsim, ir viens un tas pats.

— Kādi divi veidi? Paskaidro! Tas man jāzina, Argaks!

— Tikai mieru! Tikai mieru!— mērkaķis irgojās, ciešāk sažņaug­dams Bastiāna kaklu.— Vieni savas atmiņas izšķieda mazpamazām. Un, kad bija zaudējuši pēdējo, arī AURINS vairs nespēja piepildīt nekādas vēlmes. Pēc tam viņi, sacīsim, atnāca šurp paši no sevis. Otri, kas bija padarījuši sevi par ķeizaru, līdz ar to vienā rāvienā zaudēja visas atmiņas. Tāpēc AURINS tāpat nespēja izpildīt viņu vēlmes, jo viņiem to vairs nebija. Kā redzi, tas pats vien iznāk. Ari viņi ir šeit un netiek prom.

— Vai tas nozīmē, ka viņiem visiem kādreiz ir bijis AURINS?

— Pats par sevi saprotams!— Argakss atbildēja.— Bet viņi to sen ir aizmirsuši. Kaut arī tas viņiem, nabaga muļķiem, neko vairs nelīdzētu.

— Vai tas viņiem .. .— Bastiāns vilcinājās,— vai tas viņiem tika atņemts?

— Nē,— Argakss sacīja,— līdzko sevi kāds padara par ķeizaru, AURINS pazūd pats. Jāteic — tas taču ir skaidrs kā diena, jo Bērnišķās ķeizarienes varu galu galā nevar izmantot tāpēc, lai šo varu viņai pašai atņemtu.

Bastiāns jutās tik slikti, ka labprāt būtu apsēdies, taču mazais, pelēkais mērkaķis to neļāva.

— Nē, nē, ekskursija pa pilsētu vēl nav galā,— viņš kliedza,

— pats svarīgākais vēl tikai būs! Ej tālāk! Ej tālāk!

Bastiāns ieraudzīja kādu zēnu, tas ar smagu āmuru dzina naglas zeķēs, kas gulēja nosviestas zemē. Kāds resns vīrs mēģināja pielīmēt pastmarkas pie ziepju burbuļiem, bet tie, protams, vienmēr pārsprāga. Tomēr viņš pūta un pūta jaunus.

— Paskaties!— Bastiāns izdzirdēja Argaksa ņirdzīgo balsi un sajuta, ka tas ar savu mērkaķa ķepu griež viņa galvu noteiktā virzienā.

— Paskaties turp! Vai nav jautri?

Tur stāvēja liela ļaužu grupa, vīrieši un sievietes, veci un jauni, visi visērmotākajās drēbēs, taču viņi nesarunājās. Katrs bija noslēdzies sevī. Uz zemes gulēja neskaitāms daudzums metamo kauliņu, un uz katra kauliņa sešām šķautnēm bija burti. Vienmēr no jauna šie ļaudis sajauca kauliņus un pēc tam stingām acīm ilgi lūkojās uz tiem.

— Ko viņi tur dara?— Bastiāns čukstēja.— Kas tā ir par spēli? Kā to, sauc?

— Varbūtības spēle,— Argakss atbildēja, tad pamāja spēlētājiem, uzsaukdams:

— Lieliski, mani bērni! Tā tik turpiniet! Nepadodieties!

Pēcāk mērkaķītis atkal pagriezās pret Bastiānu un iečukstēja zēnam ausī: ^

— Viņi neko vairs nevar pastāstīt. Viņi ir zaudējuši valodu. Tāpēc es viņiem izdomāju šo spēli. Tā viņus, kā redzi, aizrauj. Un tā ir ļoti vienkārša. Arī tevi nebūtu ilgi jāpārliecina, lai tu piekristu, ka pamatā visi stāsti pasaulē sastāv tikai no trīsdesmit trim burtiem. Burti vienmēr ir vieni un tie paši, tikai to kombinācijas mainās. No

burtiem tiek veidoti vārdi, no vārdiem — teikumi, no teikumiem — rindkopas un no rindkopām — stāsti. Paskaties — kas tur rakstīts?

Bastiāns lasīja:

- HGIKLOPF MĀEČV ŽŠ ĒĢCVBNMASDF GHJKLĪĶ ĻŪERTZUIOPS ASDFGHJKLŠĀ MNBVCĶĪLKJHGF DSA UPOIUZTREWĀAS ĻĒERTZUIOPUASDF ŠŽCVBNMLKJ O W E R T Z U I O P U ASDFGHJKLĢĒĪČC UPOIŪZTREŠĒ ĀOLKJHGF DSAMNBV GKHDSRZIP ĢETUOUSF HKO

TCBMVRZ 1P ARCGUNIKŽO TEERTZUIOPUASD

MNBV.CĻŪASD LKJUONGREF GHL.

— Jā,— Argakss irgojās,— tā tas ir lielākoties. Bet, ja spēlē ļoti ilgi, gadiem ilgi, tad kādreiz nejaušības pēc rodas vārdi. Nekādi sevišķi atjautīgie vārdi, bet vismaz vārdi «spinātu krampji», piemē­ram, vai «suku desas», vai «apkakles laka». Bet, ja spēlē simt gadus, tūkstoš gadus, simttūkstoš gadus, tad pēc visas varbūtības, pateicoties nejaušībai, vajadzētu vienreiz iznākt dzejolim. Un, ja to spēlē mūžīgi, tad jārodas visiem dzejoļiem, visiem stāstiem, kādi vien ir iespējami, turklāt arī visām stāstu vēsturēm un pat šim stāstam, kurā mēs taisni abi sarunājamies. Tas ir loģiski, vai ne?

— Tas ir šausmīgi!— Bastiāns iesaucās.

— Ak,— Argakss nopūtās,— viss atkarīgs, kā uz to skatās. Tie tur — varētu sacīt — ir aizrāvušies. Un bez tam — ko lai mēs ar viņiem Fantāzijā iesākam?

Bastiāns ilgi vēroja spēlētājus, tad klusi vaicāja:

— Argaks, tu taču zini, kas es esmu, vai ne?

— Kā tad ne? Kurš tad nezina tavu vārdu Fantāzijā?

— Saki man vienu, Argaks. Ja es vakar būtu kļuvis par ķeizaru, vai tad es arī jau būtu šeit?

— Šodien vai rit,— mērkaķis atbildēja,— vai pēc nedēļas. Katrā ziņā tu drīz vien būtu nonācis šeit.

— Tad Atrejs mani ir izglābis.

— To es nezinu,— mērkaķis atzinās.

— Un ja viņam būtu izdevies man atņemt dārglietu, kas tad būtu noticis?

Argakss atkal irgojās.

— Varētu sacīt — tad tu arī būtu šeit nonācis.

— Kāpēc?

— Jo AURINS tev ir vajadzīgs, lai rastu ceļu atpakaļ. Bet, godīgi sakot, es neticu, ka tu to vairs spēsi.

Mērkaķītis plaukšķināja ķepiņas, vicināja doktora platmali un ņirdza.

— Saki, Argaks,— kas man jādara?

— Jāatrod vēlēšanās, kas tevi atvestu atpakaļ uz tavu pasauli.

Bastiāns atkal ilgi klusēja un tad jautāja:

— Argaks, vai tu vari pateikt, cik daudz vēlēšanos man vispār vēl var būt?

— Daudz vairs ne. Pēc maniem ieskatiem, augstākais, trīs vai četras. Un ar tām tev būs grūti iztikt. Tu sāc mazliet par vēlu, atpakaļceļš nav viegls. Tev jātiek pāri Miglas jūrai. Tam nolūkam ir vajadzīga vēlēšanās. Un, kas seko pēc tam, es nezinu. Neviens Fantāzijā nezina ceļu uz jūsu pasauli. Varbūt tev izdodas atrast Jora Minroudu, pēdējo glābiņu dažiem tādiem kā tu. Kaut gan es baidos, ka tev tas būs — sacīsim — pārāk tālu. Bet no Izbijušo ķeizaru pilsētas tu šoreiz vēl izkulsies laukā.

— Paldies, Argaks!— Bastiāns tencināja.

Mazais, pelēkais mērkaķītis ņirdza.

— Uz redzēšanos, Bastiān Baltazar Buks!

Un vienā lēcienā viņš bija pazudis kādā no vājprāta namiem. Turbānu viņš bija paņēmis līdzi.

Bastiāns vēl brītiņu stāvēja nekustēdamies. Tikko uzzinātais bija viņu tik ļoti apmulsinājis un satriecis, ka zēns nespēja pieņemt nekādu lēmumu. Visi līdzšinējie mērķi un plāni vienā mirklī bija sagrauti. Viņam bija tāda sajūta, ka iekšā viss būtu sagriezies kājām gaisā, kā tur tā piramīda — augša pagriezta uz leju un mugurpuse uz priekšu. Tas, uz ko Bastiāns bija cerējis, bija viņa bojāeja, un tas, ko viņš bija ienīdis, bija viņa glābiņš.

Sākumā viņam bija skaidrs tikai viens: jātiek laukā no šās pilsētas jeb vājprātīgo nama! Un viņš vēlējās, kaut nekad šeit vairs nebūtu jāatgriežas!

Bastiāns devās cauri bezjēdzīgo celtņu jūklim, un drīz vien izrādījās, ka ceļš šurp iekšā bijis daudz vienkāršāks nekā laukā. Vienmēr atkal nācās secināt, ka viņš nav izvēlējies īsto virzienu un ceļš atkal jau ved uz pilsētas centru. Tā pagāja visa pēcpusdiena, līdz zēnam izdevās sasniegt zemes valni. Tad Bastiāns iemetās silā un nebeidza vien skriet, kamēr viņu piespieda apstāties nakts — tikpat tumša kā iepriekšējā. Pārguris viņš nokrita zem kadiķu krūma un iegrima dziļā miegā. Un šajā miegā viņš aizmirsa, ka spējis kādreiz izgudrot stāstus.

Visu nakti Bastiāns redzēja tikai vienu vienīgu sapņu tēlu, kas negribēja nozust un arī nemainījās: Atrejs ar asiņojošo brūci stāvēja un skatījās uz viņu, nekustēdamies un nebilzdams ne vārda.

Pērkona grāviena iztrūcināts, Bastiāns pamodās. Visu sedza melna tumsa, taču mākoņu gubās, kas bija krājušās kopš vairākām dienām, šķiet, bija izcēlies mežonīgs dumpis. Nepārtraukti šaudījās zibeņi, pērkons dārdēja un ducināja, tā ka zeme trīcēja, vētra gaudoja pāri silam un lieca kadiķus pie zemes. Lietus gāzmas plīvoja ainavas priekšā kā pelēki aizkari.

Bastiāns piecēlās. Ietinies savā melnajā mētelī, zēns stāvēja, un ūdens lija viņam pār seju.

Kāda zibens šautra trāpīja taisni kokā, kas auga tepat tuvumā, un pāršķēla zaraino ^stumbru, zari tūliņ aizdegās, vējš izdzenāja pāri naksnīgajam silam dzirksteļu lietu, ko ūdens šaltis ātri vien apdzēsa.

Briesmīgs blīkšķis notrieca Bastiānu uz ceļiem. Tagad viņš abām rokām sāka rakt zemi. Kad bedre bija pietiekami dziļa, zēns atjoza no vidukļa zobenu Sikāndu un ieguldīja to zemē.

— Sikānda!— Bastiāns klusi sacīja cauri vētras auriem.— Es atvados no tevis uz visiem laikiem. Lai nekad vairs neatkārtotos tāda nelaime, lai nekad vairs neuzrastos tāds, kas tevi paceļ pret draugu. Un lai neviens tevi še neatrod, kamēr nav aizmirsti notikumi, kas norisinājās tevis un manis dēļ.

Tad viņš aizbēra bedri un vispēdīgi uzlika pāri šai vietai sūnas un zarus, lai neviens to neuzietu.

Un tur guļ Sikānda vēl šobaltdien. Jo tikai tālā nākotnē nāks kāds, kurš drīkstēs bez briesmu tam pieskarties,— bet tas jau būs cits stāsts un tiks izstāstīts kādu citu reizi.

Bastiāns devās cauri tumsai prom.

Pret rītu negaiss pierima, vējš apklusa, lietus pilēja no kokiem, un pēdīgi iestājās klusums.

Līdz ar šo nakti Bastiānam sākās garš, vientuļš ceļojums. Pie ceļa un cīņu biedriem, pie Ksaīdes zēns vairs nevēlējās atgriezties. Viņš tagad gribēja uzmeklēt atpakaļceļu uz Cilvēku pasauli, bet nezināja, kā un kur. Vai tad bija kādi vārti, kāds brasls, kāda robežšķirtne, kas varētu turp aizvest?

Vajag vēlēties, to Bastiāns zināja. Bet pār to viņam nebija varas. Viņš jutās kā ūdenslīdējs, kurš meklē jūras dibenā nogrimušu kuģi un kuru ūdens nemitīgi ceļ uz augšu, pirms viņš pagūst ko atrast.

Bastiāns arī zināja, ka viņam atlikušas tikai dažas vēlēšanās, tāpēc ļoti uzmanījās, lai velti neizmantotu AURINU. Tās nedaudzās atmiņas, kas bija vēl saglabājušās, drīkstēja upurēt tikai pret iespēju nonākt tuvāk savai pasaulei — un tikai tad, ja tas katrā ziņā būtu nepieciešams.

Taču vēlmes nevar pēc patikšanas ne izsaukt, ne arī apslāpēt. Tās mostas mūsos, vienalga, labas vai sliktas, dziļākās dzīlēs nekā visi nodomi. Un tās rodas nemanot.

Pašam to nemaz neapjaušot, Bastiānā dzima jauna vēlēšanās un mazpamazām pieņēma arvien skaidrāku veidolu.

Vientulība, kurā viņš bija klejojis jau daudzas dienas un naktis, kļuva par iemeslu tam, ka viņš vēlējās piederēt kādai kopai, tikt uzņemts kādā grupā, ne kā kungs vai uzvarētājs, vai vispār kas īpašs, bet gan kā līdzīgs starp līdzīgiem, varbūt kā pats mazākais vai nesvarīgākais, toties tāds, kas, pats par sevi saprotams, tur pieder un ir kopas loceklis.

Tā kādu dienu zēns nonāca jūras malā. Vismaz sākumā tā likās. Viņš stāvēja kraujā klinšu krastā — un priekšā pletās jūra ar baltiem, sastingušiem viļņiem. Tikai vēlāk viņš atklāja, ka šie viļņi īstenībā nav nekustīgi, tie vienīgi kustas ļoti lēni, ka ir straumes un atvari, kas griežas tik nemanāmi kā pulksteņa rādītājs.

Tā bija Miglas jūra!

Bastiāns gāja pa stāvo krastu. Gaiss bija silts un mazlietiņ mikls, nejuta ne vēja pūsmas. Bija vēl agra priekšpusdiena, un saule spīdēja pār sniegbalto miglas virsmu, kas sniedzās līdz pašai pamalei.

Bastiāns gāja dažas stundas un pret pusdienlaiku nonāca pie kādas mazas pilsētiņas, kas stāvēja uz augstiem pāļiem Miglas jūrā gabaliņu no sauszemes. Garš iekārts tilts to savienoja ar kādu uz priekšu izvirzītu klinšu krasta daļu. Tilts klusu šūpojās, kad Bastiāns tagad devās tam pāri.

Mājas bija salīdzinoši mazas: durvis, logi, trepes — viss likās domāts bērniem. Un patiesi — cilvēki, kas staigāja pa ielām, bija mazi kā bērni, kaut arī tie nepārprotami bija pieauguši vīri ar bārdu un. sievas ar matu pīnēm ap galvu. Uzkrītoši bija tas, ka viņus gandrīz nevarēja atšķirt — tik ļoti līdzīgi visi bija cits citam. Viņu sejas bija tumši brūnas kā slapja zeme un izskatījās ļoti labsirdīgas un mierīgas. Ieraudzījuši Bastiānu, viņi pamāja zēnam ar galvu, taču neviens viņu neuzrunāja. Vispār šejienieši likās esam ļoti nerunīgi, tikai retu reizi uz ielām vai ieliņām bija dzirdams kāds vārds vai uzsauciens, par spīti rosīgumam, kas šeit valdīja. Nekad arī neviens nebija redzams vienatnē, vienmēr viņi gāja mazākās vai lielākās grupās, saķērušies elkoņos vai sadevušies rokās.

Aplūkojis mājas vērīgāk, Bastiāns secināja, ka tās visas būvētas no tāda kā grozu pinuma, citas no rupjāka, citas no smalkāka, pat ielas bija izklātas ar to pašu. Un beidzot viņš arī ievēroja, ka pat šo ļaužu apģērbs — bikses, svārki, jakas un platmales — ir darināts no tā paša pinuma, šajā gadījumā gan no ļoti smalki un prasmīgi saausta. Acīmredzot šeit pilnīgi viss tika gatavots no viena un tā paša materiāla.

Vietumis Bastiānam izdevās ieskatīties dažādu amatnieku darbnī­cās; visi bija nodarbināti ar pītu priekšmetu izgatavošanu, viņi darināja kurpes, krūzes, lustras, tases, lietussargus — turklāt tikai un vienīgi no šā pinuma. Un nebija tāda, kas strādātu vienatnē, jo šie priekšmeti varēja tikt pagatavoti tikai vairāku meistaru kopdarbā. Prieks skatīties, kā šie ļaudis palīdzēja cits citam un vienmēr papildināja cits citu. Turklāt strādādami viņi parasti dziedāja kādu vienkāršu melodiju bez vārdiem.

Pilsēta nebija necik liela, un tā Bastiāns drīz vien sasniedza tās nomali. Aina, kas šeit pavērās, nepārprotami liecināja, ka tā ir jūrasbraucēju pilsēta, jo te bija simtiem dažādas formas un lieluma kuģu. Tomēr tā bija ļoti neparasta jūrasbraucēju pilsēta, jo visi šie kuģi bija pakarināti milzīgos makšķerkātos un peldēja, klusi šūpoda­mies, cits citam blakus virs dzīlēm, kurās krājās baltās miglas masas.

Starp citu, ari šie kuģi itin visi likās pagatavoti no grozu pinuma, un tiem nebija ne buru, ne mastu, ne airu, ne stūres.

Bastiāns bija noliecies pār margām un raudzījās lejā uz Miglas jūru. To, cik gari bija pāli, uz kuriem stāvēja pilsēta, varēja nojaust no ēnām, kuras tie saules spīdumā meta uz balto laukumu tur lejā.

— Naktī,— viņš izdzirdēja kādu balsi ierunājamies sev blakus, — migla uzkāpj līdz pilsētai. Tad mēs varam iziet jūrā. Pa dienu saule uzsūc miglu, un jūras līmenis krītas. To taču tu, svešiniek, gribēji zināt, vai ne?

Atspiedušies pret margām, Bastiānam blakus stāvēja trīs vīri, kas viņu labsirdīgi un laipni uzlūkoja. Zēns uzsāka ar viņiem sarunu un noskaidroja, ka šo pilsētu sauc Iskāla vai arī to dēvē par Grozu pilsētu. Tās iemītniekus sauc par iskālnariešiem. Vārds nozīmējot apmēram «kopējie». Pēc amata visi trīs bija miglas kuģotāji. Bastiāns negribēja nosaukt savu vārdu, lai netiktu pazīts, tāpēc sacīja, ka viņa vārds esot Kāds. Trīs jūrnieki paskaidroja, ka šeit vispār katram atsevišķi neesot vārda un viņi neuzskatot to nemaz par nepieciešamu. Viņi visi kopā esot iskālnarieši un ar to pietiekot.

Tā kā tieši bija pusdienošanas laiks, miglas kuģotāji aicināja Bastiānu līdzi, un viņš pateikdamies pieņēma uzaicinājumu. Kādā netālā restorānā viņi apsēdās pie galda, un Bastiāns, ieturēdams maltīti, uzzināja visu par pilsētu Iskālu un tās iedzīvotājiem.

Miglas jūra, ko viņi sauca par Skaidānu, bija milzīgs balta tvaika okeāns, kas šķīra divas Fantāzijas daļas vienu no otras. Cik dziļa ir Skaidāna, vēl neviens nebija izpētījis, un arī to ne, no kurienes radās šī briesmīgā miglas masa. Tiesa gan, šajos tvaikos varēja mierīgi elpot, un no krasta, kur migla vēl bija salīdzinoši sekla, varēja kādu gabaliņu pa grunti ieiet jūrā, tikai bija jāpiesienas pie virves, lai būtu aiz kā izvilkt atpakaļ. Jo miglai bija tāda īpašība, ka tā ātri vien laupīja jebkādu orientēšanās spēju. Daudzi drošsirži vai vieglprāši laika gaitā jau bija mēģinājuši vienatnē un kājām šķērsot Skaidānu, tomēr gājuši bojā. Tikai dažus bija izdevies glābt. Vienīgais veids, kā varēja nonākt Miglas jūras otrā krastā, bija iskālnariešu veids.

Proti, grozu pinums, no kura sastāvēja Iskālas pilsētas mājas, visi sadzīves priekšmeti, drēbes un arī kuģi, tika darināts no meldriem, kuri auga tuvu krastam zem Miglas jūras virsmas un kurus — kā izriet no iepriekšsacītā — varēja nogriezt, tikai pakļaujot sevi dzīvī­bas briesmām. Šie meldri, kaut ari ārkārtīgi lokani un normālā gaisā pat ļengani, miglā stāvēja taisni, jo tie bija vieglāki par to un peldēja tajā. Tāpēc arī, protams, peldēja kuģi, kas bija būvēti no šiem meldriem. Drēbes, kuras valkāja iskālnarieši, vienlaikus tātad ari varēja kalpot par glābšanas jostu, ja gadījumā kāds nokļūtu miglā.

Bet tas vēl nebija pats svarīgākais iskālnariešu noslēpums un neizskaidroja iemeslu īpatnējai kopībai, kas noteica viņu rīcību. Kā Bastiāns drīz vien ievēroja, šķita, ka viņi vārdiņu «es» nemaz nepazīst, katrā ziņā viņi to nekad nelietoja, bet gan vienmēr runāja par sevi tikai daudzskaitlī —«mēs». Iemeslu tam viņš izdibināja tikai vēlāk.

No triju miglas kuģotāju runām uzzinājis, ka viņi jau šonakt dosies jūrā, Bastiāns jautāja, vai viņš nevarot salīgt par kuģapuiku. Iskālnarieši paskaidroja, ka brauciens pa Skaidānu būtiski atšķiras no citiem jūras braucieniem, jo nekad nevarot zināt, cik ilgs laiks būs jāpavada ceļā un kur viņi beidzot nonāks. Bastiāns sacīja, ka tas esot viņam kā radīts, un tā kuģinieki piekrita viņu paņemt uz klāja.

Iestājoties naktij, migla, kā gaidīts, cēlās un pret pusnakti bija sasniegusi Grozu pilsētas līmeni. Tagad uz baltās virsmas peldēja visi kuģi, kas pirmīt bija karājušies gaisā. Kuģis — apmēram trīsdesmit metru gara, lēzena laiva —, kurā atradās Bastiāns, tika atraisīts no tauvām un tad lēnām aizslīdēja Miglas jūras naksnīgajā tālumā.

Jau pirmajā acumirklī Bastiāns bija klusībā brīnījies, kas gan šāda veida kuģi varētu dzīt uz priekšu, jo nebija ne buru, ne airu, ne dzenskrūves. Buras, kā viņš uzzināja, nebūtu neko līdzējušas, jo virs Skaidānas gandrīz vienmēr valdīja bezvējš, un ar airiem vai dzenskrū­vēm pa miglu nevarēja pabraukt ne tik. Tas bija kāds gluži cits spēks, kas virzīja kuģi uz priekšu.

Klāja vidū atradās pilnīgi apaļš, mazliet paaugstināts laukums. Bastiāns to bija ievērojis jau sākumā un noturējis par komandtiltiņu vai ko tamlīdzīgu. Patiešām, brauciena laikā uz tā stāvēja vismaz divi miglas kuģinieki, bet dažkārt arī trīs, četri vai vēl vairāk. (Visa komanda bija četrpadsmit cilvēku liela — neskaitot Bastiānu, pro­tams.) Tie uz apaļā laukuma bija aplikuši cits citam rokas ap pleciem un raudzījās braukšanas virzienā. Pavirši uzmetot acis, varētu domāt, ka viņi stāv nekustīgi. Tikai uzmanīgāk ieskatoties, atklājās, ka viņi ļoti lēnām un pilnīgi saskaņoti šūpojas tādā kā dejā. Turklāt, to darīdami, viņi dziedāja kādu vienkāršu melodiju, kas nemitīgi atkārtojās un bija ļoti skaista un liega.

Sākumā Bastiāns šo dīvaino izturēšanos bija uzskatījis par īpašu ceremoniju vai paražu, kuras jēga viņam nav zināma. Tikai trešajā ceļojuma dienā viņš par to apjautājās vienam no saviem trim draugiem, kas bija apsēdies viņam blakus. Tas savukārt likās pār­steigts par Bastiāna izbrīnu un paskaidroja, ka vīri dzen kuģi ar savu iztēles spēku.

Sākumā Bastiāns itin nekā nesaprata un vaicāja, vai viņi griežot kādus apslēptus riteņus.

— Nē,— miglas kuģotājs atbildēja,— ja tu gribi kustināt savas kājas, tev taču arī atliek to tikai iedomāties — vai ari tev jādarbina tavas kājas ar kādu mašīnas mehānismu? ,

Vienīgā atšķirība starp paša ķermeni un kuģi tā, ka savu iedomu spēku pilnībā pārvērst vienā veselā vajadzēja vismaz diviem iskālna­riešiem. Un, ja tas izdevās, radās spēks, kas virzīja uz priekšu kuģi. Turklāt, ja viņi gribēja braukt ātrāk, tad darboties vajadzēja vairā­kiem kopā. Parasti viņi strādāja maiņās pa trim, pārējie atpūtās, jo tas, kaut ari izskatījās tik viegli un pievilcīgi, bija smags un nogurdinošs darbs, kas prasīja lielu un nepārtrauktu koncentrāciju. Taču tas bija vienīgais veids, kā varēja pabraukt pa Skaidānu.

Un Bastiāns gāja pie miglas kuģotājiem mācībā un apguva viņu kopības noslēpumu: dziesmu bez vārdiem un deju.

Mazpamazām garajā pārbraucienā zēns kļuva par savējo. Tā bija gluži dīvaina, neaprakstāma pašaizliedzība un harmonija, ko viņš sajuta dejas laikā, paša iedomu spēkam saplūstot kopā ar pārējo iedomu spēku un apvienojoties vienā veselumā. Bastiāns tik tiešām jutās uzņemts šajā brālībā un tai piederīgs — un vienlaikus no viņa atmiņas izzuda tas, ka pasaulē, no kuras viņš bija ieradies un uz kuru tagad gribēja rast atpakaļceļu, bija cilvēki, cilvēki, kuriem visiem bija pašiem savas domas un savi uzskati. Vienīgais, ko zēns vēl neskaidri atcerējās, bija viņa mājas un vecāki.

Vēlēšanās — nebūt vairs vienam — bija piepildījusies, taču dziļi sirdī mita vēl kāda cita vēlme. Un tā tagad pamazām atdzīvojās.

Tas notika dienā, kad Bastiāns pirmo reizi atklāja, ka iskālnarieši neiegūst savu kopību, saskaņodami pilnīgi atšķirīgas iedomas, bet gan panāk to tāpēc, ka ir tik absolūti līdzīgi cits citam, ka varēja sajusties par l

Tas kļuva skaidrs tikai tad, kad Bastiāns pēc kāda laika ieraudzīja pie debesīm milzīgu miglas vārnu. Visi iskālnarieši pārbijās un paslēpās zem klāja, cik ātri vien varēdami. Taču kāds aizkavējās, briesmīgais putns ar kliedzienu metās lejā, saķēra nelaimīgo un aiznesa to knābī prom.

Kad briesmas bija garām, iskālnarieši atkal iznāca laukā un dziedādami un dejodami turpināja ceļu, it kā nekas nebūtu noticis. Viņu harmonija nebija izjaukta, viņi nesēroja un nežēlojās, viņi šo atgadījumu pat nepieminēja.

— Nē,— atteica kāds miglas kuģotājs, kad Bastiāns viņam par to ieminējās,— mums neviena netrūkst. Par ko lai mēs žēlotos?

Viens pie viņiem nebija nekas. Un, tā kā viņi neatšķīrās cits no cita, neviens arī nebija neaizstājams.

Taču Bastiāns gribēja būt pats par sevi, ne tikai viens no daudziem citiem. Viņš gribēja būt tieši par to mīlēts, ka ir tāds, kāds ir. Šajā iskālnariešu kopībā bija harmonija, bet nebija mīlestības.

Bastiāns vairs nevēlējās būt pats lielākais, stiprākais vai gudrākais. Tas viss jau bija aiz muguras. Viņš ilgojās pēc tā, lai viņu mīlētu tādu, kāds viņš ir, labs vai slikts, skaists vai atbaidošs, gudrs vai dumjš, ar visiem viņa trūkumiem — un pat taisni to dēļ.

Bet kāds tad viņš bija?

Viņš to vairs nezināja. Fantāzijā viņš bija tik daudz ko ieguvis un tagad starp visām šīm dāvanām un spēkiem vairs nespēja atrast pats sevi.

Turpmāk Bastiāns vairs nepiedalījās miglas kuģotāju dejā. Viņš sēdēja pašā kuģa priekšgalā un raudzījās pāri Skaidānai — augas dienas un dažkārt arī naktis.

Un beidzot bija sasniegts pretējais krasts. Miglas kuģis piestāja, Bastiāns pateicās iskālnariešiem un devās uz cietzemi.

Tā bija zeme, pilna rožu, rožu mežu visās krāsās. Un pa vidu šai bezgalīgajai rožu nogāzei vijās līčloču taka.

Bastiāns gāja pa to.