Bezgalīgais stāsts

XXXIII.Dzīvības ūdeņi

Žēlīga izskata zēns, kuram vairs nebija varda, vilcinādamies piecēlās kājās un paspēra dažus soļus pretī Atrejam, tad apstājās. Atrejs nedarīja neko, tikai vērīgi un nosvērti raudzījās pretī. Brūce uz viņa krūtīm vairs neasiņoja.

Zēni ilgi stāvēja viens otram pretī un nebilda ne vārda. Bija tik kluss, un katrs dzirdēja otra elpu.

Zēns bez vārda lēnām satvēra zelta ķēdi sev kaklā un noņēma AURINU. Viņš noliecās pie zemes un rūpīgi nolika dārglietu Atreja priekšā sniegā. To darīdams, viņš vēlreiz aplūkoja abas čūskas, gaišo un tumšo, kas bija iekodušās viena otrai astē un veidoja ovālu. Tad viņš izlaida to no rokām.

Tajā pašā acumirkli AURINA zelta mirdzums kļuva tik gaišs un starojošs, ka zēns pievēra apžilbinātās acis, it kā būtu skatījies saulē. Atkal tās atvēris, viņš redzēja, ka stāv kādā kupola zālē, lielā kā debesu velve. Šīs celtnes kvadri bija no zeltainas gaismas. Taču šās neizmērojamās telpas vidū, milzīgas kā pilsētas aizsargmūris, gulēja abas čūskas.

Atrejs, Fuhūrs un zēns bez vārda stāvēja blakus pie melnās čūskas galvas, kas turēja savā rīklē baltās čūskas asti. Sastingusi acs ar vertikālo zīlīti bija pavērsta pret viņiem. Salīdzinot ar čūskas galvu, viņi izskatījās niecīgi, pat laimes pūķis izlikās maziņš kā balts kāpuriņš.

Čūsku nekustīgie milzu ķermeņi — viens melns kā nakts, otrs sudrabbalts — mirdzēja kā nepazīstams metāls. Un posts, ko viņas varēja izraisīt, bija novērsts tikai tāpēc, ka čūskas turēja viena otru ciet. Ja viņas kādreiz atbrīvotos, pasaule aizietu bojā. Pilnīgi droši.

Taču viena otru turēdamas ciet, viņas vienlaikus sargāja Dzīvības ūdeni. Jo laukumā, ko abas čūskas ieskāva, čaloja varena strūklaka, tā dejoja augšup un lejup un kritienā veidoja tūkstošiem formu, kas izzuda daudz ātrāk, nekā acs spēja sekot. Putojošais ūdens izsmidzinā- jās smalkā miglā, un zeltainā gaisma tajā atspīdēja visās varavīksnes krāsās. Tās bija tūkstošbalsīgas prieka brāzmas, gaviles, dziesmas, sajūsmas saucieni, smiekli un līksmība.

Zēns bez vārda skatījās uz šo ūdeni kā slāpēs mirstošs cilvēks — bet kā lai viņš pie tā nonāk? Čūskas galva nekustējās.

Pēkšņi Fuhūrs pacēla galvu. Iemirdzējās viņa rubīnsārtās acu bumbas.

— Vai jūs spējat arī saprast, ko ūdeņi saka?— viņš jautāja.

— Nē,— Atrejs atzinās,— es ne.

— Es nezinu, kā tas nākas,— Fuhūrs čukstēja,— bet es to saprotu itin skaidri. Varbūt tāpēc, ka es esmu laimes pūķis. Visas prieka balsis ir cita citai rada.

— Ko saka ūdeņi?— Atrejs jautāja.

Fuhūrs uzmanīgi klausījās un runāja lēnām vārdu pa vārdam līdzi, ko dzirdēja:

— Mēs — Dzīvības ūdeņi!

Avots, kas izplūst no sevis

un irdz jo dāsnāk, ja veldzi kāds guvis.

Bridi ieklausījies, viņš turpināja:

— Viņi nemitīgi sauc: «Dzer! Dzer! Dari to, ko tu gribi!»

— Kā tad lai mēs turp nonākam?— Atrejs vaicāja.

— Viņi prasa, kā mūs sauc,— Fuhūrs paskaidroja.

— Es esmu Atrejs!— Atrejs sauca.

— Es esmu Fuhūrs!— laimes pūķis sacīja.

Zēns bez vārda klusēja.

Atrejs paskatījās uz viņu, paņēma draugu pie rokas un sauca:

— Viņš ir Bastiāns Baltazars Bukss.

— Ūdeņi prasa,— Fuhūrs tulkoja,— kāpēc viņš nerunā pats.

— Viņš to vairs nespēj,— Atrejs paskaidroja, — viņš visu ir aiz­mirsis.

Fuhūrs atkal bridi ieklausījās šalkās un čalās.

— Bez atmiņas, viņi saka, nevar ienākt. Čūskas viņu nelaidīs.

— Es esmu visu saglabājis,— Atrejs sauca,— visu, ko viņš man stāstījis par sevi un savu pasauli. Es atbildu viņa vietā.

Fuhūrs klausījās.

— Odeņi jautā — ar kādām tiesībām tu to dari.

— Es esmu viņa draugs,— Atrejs sacīja.

Atkal pagāja bridis, kamēr Fuhūrs uzmanīgi klausījās.

— Izskatās šaubīgi,— viņš pačukstēja Atrejam,— vai viņi tam piekritīs . . . Tagad viņi runā par tavu brūci. Viņi grib zināt, kā tā radusies.

— Mums abiem bija taisnība,— Atrejs sacīja,— un mēs abi kļūdī­jāmies. Bet tagad Bastiāns atdeva AURINU labprātīgi.

Fuhūrs klausījās un tad pamāja.

— Jā,— viņš sacīja,— tagad viņi ir mierā. Šī vieta ir AURINS. Mums esot jāiet iekšā, viņi saka.

Atrejs paskatījās augšā uz milzīgo zelta kupolu.

— Ikviens no mums,— viņš čukstēja,— ir nēsājis to sev kaklā — pat tu, Fuhūr, uz neilgu bridi.

Laimes pūķis deva Atrejam zīmi, lai viņš klusē, un atkal klausījās ūdeņu dziesmā.

Tad viņš iztulkoja:

— AURINS ir durvis, kuras Bastiāns meklējis. Viņš no paša sākuma tās nēsājis līdzi. Taču neko no Fantāzijas — ūdeņi saka — čūskas nelaiž pār slieksni. Tāpēc Bastiānam jāatdod viss, ko

Bērnišķā ķeizariene viņam dāvājusi. Citādi viņš nevar padzerties Dzīvības ūdeni.

— Bet mēs taču esam viņas zīmē,— Atrejs iesaucās,— vai tad viņas pašas te nav?

— Viņi saka, ka šeit beidzas Mēness meitiņas vara. Un viņa vienīgā nekad nespēj ienākt šai vietā. Viņa nejaudā tikt rotas iekšienē, jo nevar aiziet pati no sevis.

Atrejs apjucis klusēja.

— Ūdeņi tagad jautā, vai Bastiāns ir gatavs,— Fuhūrs turpināja.

— Jā,— Atrejs skaļi atbildēja,— viņš ir gatavs.

Šajā mirklī milzīgā melnās čūskas galva sāka lēnām pacelties, neizlaizdama no mutes baltās čūskas asti. Varenie ķermeņi uzvijās augšup, izveidodami augstus vārtus, kuru viena puse bija melna un otra balta.

Atrejs izveda Bastiānu pie rokas cauri šiem baismīgajiem vārtiem pie strūklakas, kas tagad šalkoja viņu priekšā visā savā diženumā un burvībā. Fuhūrs sekoja abiem. Un, kamēr viņi tai tuvojās, ar katru soli cita pēc citas novēlās no Bastiāna brīnišķās Fantāzijas dāvanas. Skaistais, spēcīgais un bezbailīgais varonis atkal pārtapa mazajā, resnajā un biklajā puišelī. Pat viņa drēbes, kas Jora Minroudā gandrīz jau bija pārvērtušās skrandās, pazuda kā nebijušas. Tā viņš beidzot stāvēja kails un izģērbts pie lielā zelta apļa, kura vidū Dzīvības ūdens šļācās augstu gaisā kā kristāla koks.

Šajā pēdējā acumirklī, pazaudējis visas Fantāzijas dāvanas, bet atmiņas par savu pasauli un sevi pašu vēl neatguvis, viņš pārdzīvoja galēju nedrošības stāvokli, jo vairs nezināja, kurai pasaulei pieder un vai viņš vispār īstenībā ir.

Bet tad zēns gluži vienkārši ielēca kristāldzidrajā ūdenī, plunčā­jās, sprauslāja, šļakstījās un ļāva dzirkstošajam lāšu lietum tecēt mutē. Viņš dzēra un dzēra, līdz slāpes bija remdētas. Un prieks piepildīja viņu no galvas līdz kājām — prieks dzīvot un prieks būt pašam par sevi. Jo nu zēns atkal zināja, kas viņš ir un no kurienes nācis. Viņš bija no jauna piedzimis. Un visskaistākais bija, ka viņš tagad gribēja būt tieši tas, kas viņš ir. Ja no visām iespējām varētu izmeklēt vienu, viņš nebūtu izvēlējies nevienu citu. Jo tagad viņš saprata: pasaulē ir tūkstošiem un tūkstošiem dažnedažādu prieku, bet patiesākais no visiem ir prieks par spēju mīlēt. Bez tā pazūd visi citi.

Arī vēlāk, kad Bastiāns sen bija atgriezies savā pasaulē, kļuvis pieaudzis un beidzot arī vecs, šis prieks viņu nekad pilnībā vairs nepameta. Pat visgrūtākajos dzīves laikos viņam saglabājās sirdsprieks, kas lika smaidīt un dot mierinājumu citiem cilvēkiem.

— Atrej!— viņš uzsauca draugam, kas kopā ar Fuhūru stāvēja zelta apļa malā.— Nāc taču tu arī! Nāc! Dzer! Tas ir brīnišķīgi!

Atrejs smiedamies purināja galvu.

— Nē,— viņš atsaucās,— šoreiz mēs esam šeit tikai tavi pavadoņi.

— Šoreiz?— Bastiāns jautāja.— Ko tu gribi ar to sacīt?

Atrejs saskatījās ar Fuhūru, tad teica:

— Mēs abi jau vienreiz esam šeit bijuši. Mēs šo vietu sākumā nepazinām, jo toreiz tikām atnesti šurp aizmiguši un aizmiguši atkal aiznesti. Bet nu mēs atceramies.

Bastiāns izkāpa no ūdens.

— Tagad es atkal zinu, kas es esmu,— viņš starodams sacīja.

— Jā,— Atrejs pamāja,— tagad arī es tevi atkal sāku pazīt. Tu izskaties tāpat kā toreiz, kad es tevi ieraudzīju Burvju spoguļa vārtos.

Bastiāns lūkojās putojošajā, dzirkstošajā ūdenī.

— Es gribētu to aiznest savam tēvam,— viņš sauca cauri šņāko­ņai,— bet kā?

— Šaubos, vai tas ir iespējams,— Atrejs attrauca,— no Fantāzijas taču nevar iznest neko pāri slieksnim.

— Bastiāns var!—ierunājās Fuhūrs, kura balss atkal skanēja pilnībā kā bronzas zvans.— Viņš to varēs!

— Tu taču esi īsts laimes pūķis!— Bastiāns sacīja.

Fuhūrs padeva zīmi, lai viņš paklusē, un ieklausījās tūkstošbalsu šalkoņā.

Tad viņš paskaidroja:

— Ūdeņi teic, ka tev tagad jādodas ceļā un mums arī.

— Kur tad ir mans ceļš?— Bastiāns jautāja.

— Laukā pa otriem vārtiem,— Fuhūrs iztulkoja,— tur, kur guļ baltās čūskas galva.

— Labi,— Bastiāns atbildēja,— bet kā es tikšu laukā? Baltā galva nekustas.

Patiešām, baltās^čūskas galva gulēja kā sastingusi. Tā turēja rīklē melnās čūskas asti, un viņas milzu acis stīvi lūkojās uz Bastiānu.

— Ūdeņi tev jautā,— Fuhūrs pavēstīja,— vai tu visus stāstus, ko iesāki Fantāzijā, esi ari pabeidzis.

— Nē,— Bastiāns atzinās,— patiesībā nevienu.

Fuhūrs bridi klausījās. Viņa sejā iezagās apjukums.

— Viņi domā, ka baltā čūska tevi nelaidīs cauri. Tev jāatgriežas Fantāzijā un viss jānoved līdz galam.

— Visi stāsti?— Bastiāns sastomījās.— Tad es nekad vairs neat- griezīšos. Tad viss bijis velti.

Fuhūrs saspringti klausījās.

— Ko viņi saka?— Bastiāns gribēja zināt.

— Klusu!— Fuhūrs sacīja.

Pēc laiciņa viņš nopūtās un paskaidroja:

— Viņi apgalvo, ka nevarot neko grozīt, ja nu vienīgi uzrastos kāds, kurš uzņemtos šo uzdevumu tavā vietā.

— Bet tie ir neskaitāmi stāsti,— Bastiāns iesaucās,— un no ikviena dzimst atkal jauni. Tādu uzdevumu nevar pārņemt neviens.

— Var gan,— Atrejs sacīja,— es varu.*

Bastiāns, gluži vai zaudējis valodu, uzlūkoja viņu. Tad viņš metās draugam ap kaklu un izstomīja:

— Atrej, Atrej! To es neaizmirsīšu nekad!

Atrejs smaidīja.

— Labi, Bastiān, neaizmirsti arī Fantāziju.

Viņš brālīgi papliķēja viņam pa vaigu, tad ātri pagriezās riņķī un devās uz melnās čūskas galvas vārtiem, kas joprojām vēl bija uzvelvējušies augšā kā tajā acumirklī, kad draugi bija ienākuši šajā vietā.

— Fuhūr,— Bastiāns ierunājās, — kā jūs esat iedomājušies kād­reiz novest līdz galam to, ko es pametu jums?

Baltais pūķis pamirkšķināja vienu no savām rubīnsārtajām acu bumbām un atbildēja:

— Ir vajadzīga laime, manu zēn! Ir vajadzīga laime!

To pateicis, viņš sekoja savam pavēlniekam un draugam.

Bastiāns pavadīja viņus ar acīm cauri vārtiem atceļā uz Fantāziju. Abi vēlreiz pagriezās atpakaļ un pamāja viņam. Tad melnās čūskas galva laidās lejup, līdz tā atkal gulēja uz zemes. Bastiāns vairs nevarēja saskatīt ne Atreju, ne Fuhūru.

Tagad viņš bija palicis viens pats.

Bastiāns pagriezās pret otru — baltās čūskas galvu un redzēja, ka šī tajā pašā laikā bija pacēlusies un čūskas ķermeņi, tāpat kā pirmīt pretējā pusē, bija izlocījušies vārtos.

Viņš ātri pasmēla delnās Dzīvības ūdeni un brāzās uz šiem vārtiem. Aiz tiem valdīja tumsa.

Bastiāns metās tajā iekšā un iekrita tukšumā.

— Tēti!— viņš kliedza.— Teti!… Es . . . esmu . . . Bastians . . . Baltazars . . . Bukss!

— Tēti! Tēti! … Es . .. esmu … Bastiāns. .. Baltazars… Bukss! Un, tā kliegdams, viņš piepeši atradās skolas noliktavā, no kurienes reiz, pirms ilga laika, bija nonācis Fantāzijā. Bastiāns sākumā šo vietu nepazina dīvaino lietu — izbāzto dzīvnieku, skeleta un gleznu dēļ, kuras ieraudzīja sev apkārt, un īsu brīdi pat nejutās drošs, vai tomēr vēl joprojām neatrodas Fantāzijā. Taču, līdzko viņš ielāgoja savu skolas somu un sarūsējušo septiņžuburu svečturi ar izdzisušajām svecēm, šaubas pagaisa.

Cik ilgs laiks varēja būt pagājis, kopš Bastiāns uzsācis no šejienes lielo ceļojumu cauri «Bezgalīgajam stāstam»? Nedēļas? Mēneši? Varbūt gadi? Reiz viņš bija lasījis par kādu viru, kurš tikai stundu bija pavadījis burvju alā, un, kad atgriezās, bija aizritējuši simt gadi, un no visiem cilvēkiem, kurus viņš pazinis, dzīvs bija palicis vēl tikai viens, kas toreiz bijis mazs bērns un tagad kļuvis vecum vecs.

Cauri jumta lūkai krita pelēcīgas dienas gaisma, bet nebija iespējams pateikt, vai ir priekšpusdiena vai pēcpusdiena. Noliktavā valdīja šaušalīgs aukstums, tieši tāpat kā tajā naktī, kad Bastiāns bija aizgājis no šejienes.

Viņš izrušinājās laukā no putekļaino armijas segu kalna, uzvilka savus apavus un mēteli un pārsteigts konstatēja, ka tie ir gandrīz tikpat slapji kā tajā dienā, kad tik ļoti bija lijis.

Bastiāns uzlika plecos somas siksnas un meklēja grāmatu, kuru toreiz bija nozadzis un ar kuru viss bija sācies. Viņš bija cieši apņēmies to aiznest atpakaļ nelaipnajam Koreandera kungam. Kaut arī antikvārs par zādzību viņu sodītu, ziņotu policijai vai izdarītu vēl ko sliktāku, Bastiānu, kam aiz muguras bija tādi piedzīvojumi, vairs nebija tik viegli iebaidīt. Taču grāmatas nebija.

Zēns meklēja un meklēja, izvandīja segas un ieskatījās stūru stūros. Nekas nelīdzēja. «Bezgalīgais stāsts» bija kā akā iekritis.

— Nu labi,— Bastiāns beidzot sacīja pats sev,— tad es Korean­dera kungam tā arī pateikšu, ka grāmata pazudusi. Viņš, protams, man neticēs. Nu un tad? Kā būs, tā būs. Bel diez vai viņš maz pēc tik ilga laika atcerēsies? Varbūt šā grāmatu veikala nemaz vairs nav?

Tas drīz vien noskaidrosies, jo vispirms taču jāiziet cauri skolai. Ja skolotāji un bērni, kurus viņš satiks, būs sveši, tad skaidrs, kas viņu sagaida.

Bastiāns atslēdza noliktavas durvis un kāpa lejā pa skolas ēkas gaiteņiem, taču viņu tur sagaidīja pilnīgs klusums. Šķita, ka mājā nav nevienas dzīvas dvēseles. Un tomēr pulkstenis skolas tornī taisni sita deviņi. Tātad bija priekšpusdiena, un stundām sen vajadzēja ritēt pilnā sparā.

Bastiāns pameta acis dažās klasēs, taču visur valdīja tas pats tukšums. Piegājis pie viena no logiem un paskatījies lejā uz ielas, viņš pamanīja tur ejam dažus cilvēkus un braucam dažus auto. Vismaz izmirusi pasaule nebija.

Viņš skrēja pa trepēm lejā uz galvenajām durvīm un mēģināja tās atvērt, durvis bija aizslēgtas. Zēns pagriezās pret durvīm, aiz kurām atradās skolas saimnieka dzīvoklis, piezvanīja un pieklauvēja — nekā­das dzīvības.

Bastiāns pārdomāja. Viņš nespēja gaidīt, kamēr kāds nezin kad atnāks. Viņš tagad gribēja tikt pie sava tēva. Kaut ari bija izlaistījis Dzīvības ūdeni.

Vai atvērt logu un saukt tik ilgi, līdz kāds viņu sadzirdēs un parūpēsies par to, lai durvis tiktu atslēgtas? Nē, tas nezin kāpēc šķita apkaunojoši. Viņam iešāvās prātā, ka varētu izrāpties pa logu. Tie bija atverami no iekšpuses. Taču visi pirmā stāva logi bija aizrestoti. Tad zēns atcerējās, ka, skatīdamies no otrā stāva loga lejā uz ielu, bija ieraudzījis celtnieku stalažas. Acīmredzot skolas ārpusē tika atjaunots apmetums,

Bastiāns atkal uzkāpa augšā otrajā stāvā un piegāja pie loga. To varēja atvērt, un viņš izkāpa laukā.

Stalažas sastāvēja no vertikālām sijām, starp kurām noteiktos atstatumos gulēja horizontāli novietoti dēļi. Tie no Bastiāna svara šūpojās. Uz mirkli sareiba galva un pamodās bailes, bet viņš šo vājumu pārvarēja. Tādam, kas ir bijis Perelīna valdnieks, te vispār nebija nekādu problēmu — kaut arī viņam vairs nebija pasakaino spēku un sevi lika sajust resnā ķermeņa svars. Piesardzīgi un mierīgi viņš meklēja pieturas un atbalsta punktus rokām un kājām un rāpās pa vertikālām sijām lejup. Reiz Bastiāns ierāva skabargu, taču tādiem sīkumiem vairs nepiegrieza vērību. Mazliet sakarsis un aizelsies, bet sveiks un vesels, viņš nonāca lejā uz ielas. Neviens nebija viņu novērojis.

Bastiāns drāzās uz mājām. Penālis un grāmatas skolas somā grabēja soļu ritmā, sānos iemetās dūrējs, tomēr viņš skrēja tālāk. Viņš gribēja tikt pie tēva.

Nonācis beidzot pie savas mājas, Bastiāns tomēr uz mirkli apstājās un paskatījās augšā uz logiem; aiz kuriem atradās tēva laboratorija. Un tagad sirds pēkšņi sažņaudzās bažās, jo viņam pirmo reizi ienāca prātā doma, ka tēva tur varētu vairs nebūt.

Taču tēvs tur bija un laikam ari bija redzējis viņu nākam, jo, kad Bastiāns uzdrāzās augšā pa kāpnēm, viņš izskrēja dēlam pretī, iepleta rokas, un Bastiāns metās viņa apkampienos. Tēvs pacēla dēlu gaisā un ienesa dzīvoklī.

— Bastiān, manu zēn,— viņš atkārtoja bez mitas,— manu mīļo, mīļo, mazo puisīti, kur tu biji palicis? Kas tev noticis?

Tikai kad viņi bija apsēdušies pie virtuves galda un zēns dzēra karstu pienu un ēda brokastmaizes, kuras tēvs gādīgi apzieda ar biezu kārtu sviesta un medus, Bastiāns ievēroja, cik bāla un izdilusi ir tēva seja. Acis piesarkušas un zods neskūts. Bet citādi viņš izskatījās gluži tāpat kā toreiz, kad Bastiāns bija aizgājis prom. Un zēns to pateica viņam.

— Toreiz?— tēvs izbrīnījies jautāja.— Ko tu ar to gribi sacīt?

— Cik ilgi tad es biju prom?

— Kopš vakardienas, Bastiān. Kopš tu aizgāji uz skolu. Bet, kad tu nenāci atpakaļ, es piezvanīju skolotājiem un uzzināju, ka tu nemaz tur neesi bijis» Visu dienu un visu nakti es meklēju tevi, manu zēn. Es paziņoju policijai, jo baidījos no paša ļaunākā. Ak Dievs, Bastiān, kas bija noticis? Es tā uztraucos par tevi, ka gandrīz vai sajuku prātā. Kur tu biji pazudis?

Un tad Bastiāns sāka stāstīt, ko piedzīvojis. Viņš stāstīja visu ļoti sīki, un tas ilga daudzas stundas.

Tēvs klausījās, kā vēl nekad nebija dēlā klausījies. Viņš saprata, ko Bastiāns viņam, stāsta.

Pret dienas vidu tēvs vienreiz pārtrauca stāstījumu, bet tikai, lai piezvanītu policijai un pavēstītu, ka dēls ir atgriezies un viss kārtībā. Tad viņš pagatavoja abiem pusdienas, un Bastiāns turpināja. Pienāca vakars, kad Bastiāns ar savu stāstāmo bija ticis līdz Dzīvības ūdeņiem; viņš atzinās, ka gribējis mazumiņu no tā paņemt līdzi tēvam, taču izlaistījis to. ^

Virtuvē jau valdīja gandrīz pilnīga tumsa. Tēvs sēdēja nekustīgi. Bastiāns piecēlās un iededza gaismu. Un tagad viņš ieraudzīja kaut ko tādu, ko vēl nekad iepriekš nebija redzējis.

Bastiāns ieraudzīja sava tēva acīs asaras.

Un zēns nožēloja, ka nebija spējis atnest Dzīvības ūdeni.

Tēvs mēmi pievilka dēlu tuvāk, piespieda sev cieši klāt, un viņi samīļoja viens otru.

Pēc tam, kad viņi ilgi bija tā sēdējuši, tēvs dziļi ievilka elpu, ieskatījās Bastiānam sejā un pasmaidīja. Tas bija pats laimīgākais tēva smaids, kādu Bastiāns jelkad redzējis.

-Turpmāk mums viss būs citādi, vai ne?—tēvs sacīja gluži pārvērstā balsī.

Un Bastiāns pamāja. Zēna sirds bija pārāk pilna, lai varētu parunāt.

Nākamajā rītā bija uzkritis pirmais sniegs. Mīksts un tīrs tas gulēja uz palodzes pie Bastiāna istabas loga. Visi ielas trokšņi atskanēja klusināti.

— Vai zini ko, Bastiān?— tēvs priecīgs ierunājās brokastojot. — Man šķiet, ka mums patiešām ir visi iemesli, lai sarīkotu svētkus. Tāda diena kā šodien pienāk tikai reizi mūžā — un dažiem vispār nekad. Tāpēc es ierosinu mums abiem kopā izdarīt kaut ko pavisam lielisku. Es šodien sevi neapgrūtināšu ar darbu, un tu neej uz skolu. Es uzrakstīšu zīmi. Ko tu par to saki?

— Uz skolu?— Bastiāns jautāja.— Vai tad tā vēl ir? Kad es vakar izstaigāju klases, tur nebija nevienas dzīvas dvēseles. Pat skolas saimnieka nebija.

— Vakar?— tēvs atbildēja.— Bet vakar taču bija pirmā advente, Bastiān.

Zēns, iegrimis domās, apmaisīja savu brokastu kakao, tad klusi atzinās:

— Es domāju, vēl paies labs laiks, kamēr es atkal īsti iedzīvošos.

— Nu ja,— tēvs pamādams teica,— un tāpēc mēs šodien svinēsim svētkus, mēs abi. Ko tu vislabprātāk gribētu darīt? Mēs varētu doties kādā ekskursijā, vai arī brauksim uz zooloģisko dārzu? Vēlāk atļausimies pašas lepnākās pusdienas, kādas pasaule jelkad ir redzē­jusi. Pēcpusdienā mēs varam iet iepirkties visu, ko tu vēlies. Un , vakarā — vai neaiziesim vakarā uz teātri?

Bastiāna acis mirdzēja.

— Bet vispirms man vēl jāizdara kaut kas cits,— viņš apņēmīgi sacīja.— Man jāaiziet pie Koreandera kunga un jāpasaka viņam, ka es to grāmatu esmu nozadzis un pazaudējis.

Tēvs satvēra Bastiānu aiz rokas.

— Paklausies, Bastiān, ja gribi, es to nokārtošu tavā vietā.

Bastiāns purināja galvu.

— Nē, tas ir mans pienākums. Es to nokārtošu pats. Un vislabāk, ja to izdarīšu tūlīt.

Zēns piecēlās un uzvilka mēteli. Tēvs neko neteica, taču skatienā, ar kuru viņš uzlūkoja dēlu, bija manāms pārsteigums un atzinība. Nekad iepriekš dēls nebija tā izturējies.

— Es domāju,— tēvs beidzot sacīja,— arī man vēl vajadzēs laiku, kamēr es būšu apradis ar šīm pārmaiņām.

— Es drīz atgriezīšos,— Bastiāns sauca, būdams jau gaitenī,— tas noteikti nevilksies ilgi. Šoreiz ne,

Kad viņš bija nonācis pie Koreandera kunga grāmatveikala, dūša tomēr vēlreiz sašļuka. Viņš raudzījās veikala iekšienē cauri stiklam ar ķeburainajiem burtiem. Koreandera kungam taisni tobrīd bija kāds pircējs, un Bastiāns nolēma labāk pagaidīt, kamēr tas aiziet. Viņš staigāja gar antikvariātu šurpu turpu. Sāka snigt,

Beidzot pircējs izgāja no veikala.

— Tagad jāiet!— Bastiāns sev pavēlēja.

Viņš atcerējās, kā bija stājies pretī Graogramānam krāsu tuksnesī Goaba, un apņēmīgi nospieda durvju rokturi.

Aiz grāmatu sienas, kas norobežoja krēslaino telpu otrā galā, bija dzirdama klepošana. Bastiāns devās turp un mazlietiņ bāls, tomēr nopietns un saņēmies nostājās Koreandera kunga priekšā, kas atkal sēdēja aplupušās ādas atzveltnī tāpat kā viņu pirmajā tikšanās reizē.

Bastiāns klusēja. Viņš bija gaidījis, ka Koreandera kungs, dusmās piesarcis, uzbruks, uzkliegs viņam: «Zaglis! Noziedznieks!» — vai kaut ko tamlīdzīgu,

Bet vecais vīrs lēnītēm aizkūpinaja savu līko pīpi, ienācēju nomērīdams puspievērtām acīm caur savām smieklīgi mazajām brillēm, Kad pīpe beidzot dega, viņš bridi sirsnīgi to pakšķināja un tad noņurdēja:

— Nu? Kas noticis? Ko tu šeit atkal meklē?

— Es …— Bastiāns stomīdamies iesāka,— es jums nozagu kādu grāmatu. Es gribējušo atnest atpakaļ, bet tas nav iespējams. Es to esmu pazaudējis vai, pareizāk sakot. .. katrā ziņā tās vairs nav.

Koreandera kungs pārtrauca pakšķināšanu un izņēma pīpi no mutes.

— Kādu grāmatu?— viņš jautāja.

— Tā bija ta, kuru jūs taisni tobrīd lasījāt, kad es pēdējoreiz biju šeit Es to paņēmu līdzi. Jūs aizgājāt dziļumā runāt pa tālruni, bet grāmata palika uz atzveltnes krēsla, un es to vienkārši pievācu.

— Tā, tā,— Koreandera kungs iekrekšķējās.— Bet man netrūkst nevienas grāmatas. Kas tā bija par grāmatu?

— Tā saucās «Bezgalīgais stāsts»,— Bastiāns paskaidroja,— grā­mata bija vara krāsas vākos un spīdēja, kad to pagrozīja rokās. Uz vāka bija divas čūskas, viena gaiša un otra tumša, kas viena otrai iekodušās astē. Iekšā tā bija drukāta divās dažādās krāsās — ar pavisam lieliem, skaistiem sākuma burtiem.

— Ārkārtīgi dīvaini!—Koreandra kungs sacīja.—Tāda grāmata man nekad nav piederējusi. Tātad tu man nevarēji to nozagt. Varbūt tu to esi nozadzis kaut kur citur.

— Noteikti ne!— Bastiāns apgalvoja.— Jums vajadzētu atcerēties. Tā bija . . .— viņš saminstinājās, bet tad tomēr pateica,— tā bija burvju grāmata, Lasot es pats nonācu «Bezgalīgajā stāstā», bet, kad es atkal atgriezos, grāmata bija pazudusi.

Koreandera kungs raudzījās Bastiānā pāri savām acenēm.

— Vai tikai tu nezobojies par mani, ko?

— Nē,— Bastiāns atbildēja gluži vai apjucis,— pavisam noteikti ne. Tā ir taisnība, ko es saku. Jums taču tas jāzina!

Koreandera kungs padomāja, padomāja un papurināja galvu.

— To visu tu man paskaidrosi sīkāk, Apsēdies, manu zēn! Lūdzu, iekārtojies!

Viņš norādīja ar pīpes kātu uz otru atzveltnes krēslu, kas stāvēja iepretī. Bastiāns apsēdās.

— Tā,— Koreandera kungs sacīja,— un tagad izstāsti man, ko tas viss nozīmē. Bet lēnītiņām un pēc kārtas, ja drīkstu lūgt.

Un Bastiāns sāka stāstīt.

Viņš nestāstīja tik sīki kā tēvam, bet, tā kā Koreandera kungs izrādīja augošu interesi un nemitīgi gribēja vēl uzzināt kaut ko sīkāk, pagāja vairāk nekā divas stundas, līdz Bastiāns bija ticis galā.

Ej nu sazini kāpēc, bet dīvainā kārtā pa visu šo laiku viņus netika iztraucējis neviens pircējs.

Kad Bastiāns bija pabeidzis stāstījumu, Koreandera kungs ilgu laiku pakšķināja pīpi. Viņš likās iegrimis dziļās domās. Pēdīgi vīrs atkal iekrekšķējās, sakārtoja savas mazās acenes, brīdi pētījoši skatījās uz Bastiānu un tad sacīja:

— Viens ir skaidrs: tu man šo grāmatu neesi nozadzis, jo tā nepieder ne man, ne tev, ne vēl kādam citam. Ja es nemaldos, tad arī pati grāmata cēlusies no Fantāzijas. Kas zina, varbūt tieši šajā mirklī tā ir rokās'kādam citam un viņš to lasa.

— Tas nozīmē, ka jūs man ticat?— Bastiāns jautāja.

— Skaidrs kā diena,— Koreandera kungs atbildēja,— ikviens saprātīgs cilvēks tā darītu.

— Godīgi sakot,— Bastiāns atzinās,— es nebiju to cerējis.

— Ir cilvēki, kas nekad nespēj nonākt Fantāzijā,— Koreandera kungs sacīja,— un ir cilvēki, kas to spēj, bet paliek tur uz visiem laikiem. Un tad ir vēl daži, kas dodas uz Fantāziju un atgriežas atkal atpakaļ. Tā kā tu. Un tie dziedē abas pasaules.

— Ak,— Bastiāns iesaucās, mazlietiņ nosarkdams,— patiesībā es biju bezspēcīgs. Par mata tiesu trūka, ka es nebūtu atgriezies. Ja nebijis Atreja, es noteikti būtu palicis uz mūžīgiem laikiem Izbijušo ķeizaru pilsētā.

Koreandera kungs pamāja un domīgi izpūta dūmus.

— Tjā,— viņš novilka,— tev laimējās, ka atradi Fantāzijā draugu. Dievs ir liecinieks — katram tā neveicas.

— Koreandera kungs?— Bastiāns jautāja.— Kā jūs to visu zi­nāt? … Es gribēju sacīt — vai jūs arī jau reiz esat bijis Fantāzijā?

— Pats par sevi saprotams,— Koreandera kungs atzinās.

— Bet tad,— Bastiāns saminstinājās,— bet tad taču jūs pazīstat arī Mēness meitiņu!

— Jā, es pazīstu Bērnišķo ķeizarieni,— Koreandera kungs sacīja,— tikai ne jau ar šo vārdu. Es viņu pazinu ar citu vārdu. Taču tam nav nekādas nozīmes.

— Tad jums jāpazīst arī šī grāmata!— Bastiāns iesaucās.— Tad jūs tomēr esat lasījis «Bezgalīgo stāstu»!

Koreandra kungs papurināja galvu.

— Ikviens īsts stāsts ir bezgalīgs.— Viņš pārslidināja skatienu pāri daudzajām grāmatām, kas stāvēja gar sienām līdz pašiem griestiem, tad, norādīdams ar pīpes kātu uz tām, turpināja:

— Ir milzum daudz durvju uz Fantāziju, manu zēn. Šādu burvju grāmatu ir vēl vairāk. Tikai daudzi cilvēki ir akli. Viss atkarīgs no tā, kam šāda grāmata nonāk rokās.

— Tātad «Bezgalīgais stāsts» katram ir citāds?

— Gribētos tam ticēt,— Koreandera kungs atbildēja,— turklāt ne jau tikai grāmatas, ir vēl citas iespējas, kā nonākt Fantāzijā un atgriezties atpakaļ. To tu vēl piedzīvosi.

— Vai jūs tā domājat?— Bastiāns, cerību spārnots, jautāja.

— Tad jau iznāk, ka man vēl var laimēties satikt Mēness meitiņu, bet katrs taču viņu satiek tikai vienu vienīgu reizi.

Antikvārs paliecās uz priekšu un sacīja klusi jo klusi:

— Uzklausi vecu, pieredzējušu Fantāzijas ceļotāju, manu zēn! Tas ir noslēpums, ko Fantāzijā neviens nevar zināt. Ja tu padomāsi, tad arī sapratīsi, kāpēc tas ir tā. Pie Mēness meitiņas tu otrreiz nevari nonākt, taisnība, bet tikai, kamēr viņa ir Mēness meitiņa. Ja tu spēsi viņai iedot jaunu vārdu, tu viņu satiksi atkal. Un, kamēr vien tev tas izdosies, tā vienmēr atkal būs pirmā un vienīgā reize. '

Pāri Koreandera kunga sejai, kura atgādināja buldogu, uz mirkli pārlaidās maiga gaismiņa, kas padarīja to jaunu un gandrīz vai skaistu.

— Paldies, Koreandera kungs!— Bastiāns tencināja.

— Man jāpasakās tev, manu zēn,— Koreandera kungs atbildēja.

— Man ļoti patiktu, ja tu lāgu lāgiem iegrieztos šeit pie manis, lai mēs varētu pārrunāt pieredzēto. Nav nemaz tik daudz ļaužu, ar kuriem iespējams sarunāties par šādām lietām.

Viņš pastiepa Bastiānam roku.

— Norunāts?

— Labprāt,— Bastiāns sacīja un sita saujā. — Tagad man jāiet. Tētis mani gaida. Bet es drīz atnākšu atkal.

Antikvārs pavadīja viņu līdz durvīm. Ceļā uz tām Bastiāns cauri ačgārnajam uzrakstam uz stikla redzēja, ka ielas pretējā pusē stāv tēvs un gaida. Viņa seja starot staroja.

Bastiāns atrāva vaļā durvis, tā ka misiņa zvanu ķekars neganti iešķindējās, un drāzās pretī šim starojumam.

Koreandera kungs uzmanīgi pievēra durvis, pavadīdams abus ar acīm.

— Bastiān Baltazar Buks,— viņš norūca,— ja nemaldos, tu vēl parādīsi ceļu uz Fantāziju dažam labam, kas nesīs mums Dzīvības ūdeni.

Un Koreandera kungs nemaldījās.

Taču tas jau ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.

Vidēja skolas vecuma bērniem

Mihaelj Ende

BEZGALĪGAIS STĀSTS

Redaktore G. Leja Mākslinieciskais redaktors A. Lamsters Tehniskā redaktore V. Blaua Korektore L. Smilga

Formāts 60X84/16. Ofsetiespiedums. Lazurska garnitūra. Izdevniecība «Sprīdītis», LV—1080 Rīgā, Aldaru ielā 2/4, Izdevn. Ns 12(157)B -102. Reģistrācijas apliecība N9 2—0375. Salikta Poligrāfijas skaitļošanas centrā. Programmētāja M. Nikolajeva. Iespiesta Rīgas Paraugtipogrāfijā, LV—1004 Rīgā, Vienības gatvē 11. Pašūt. NB 103094.