Bezgalīgais stāsts

XXXII.Attēlu raktuve

Jors bija liels, vecs vīrs, tomēr viņa seja bija bez bārdas un bez krunkām. Drēbes, seja, mati — viss viņā bija pelēks kā akmens. Kad kalnracis stāvēja nekustēdamies, izskatījās, ka viņš būtu izkalts no milzu lavas gabala. Vienīgi viņa aklās acis bija tumšas, un šķita, ka to dziļumā gail maza liesmiņa.

Bastiāns — viņš bija šis ceļinieks —, pienācis klāt, sacīja:

— Labdien. Es esmu apmaldījies. Es meklēju avotu, no kura izplūst Dzīvības ūdens. Vai tu vari man palīdzēt?

Kalnracis klausījās balsī, kas tur runāja.

— Tu neesi apmaldījies,— viņš čukstēja,— tikai runā klusu, ci­tādi sabruks mani attēli.

Jors pamāja Bastiānam, un zēns sekoja viņam nopakaļ būdā.

Tā sastāvēja no vienas vienīgas mazas telpas, kas bija iekārtota bez rotājumiem un ārkārtīgi trūcīgi. Viens koka galds, divi krēsli, viena lāva gulēšanai un viens dēļu plaukts, kurā tika uzglabāti visvisādi pārtikas produkti un trauki. Atklātā pavardā dega maza uguns, virs tās karājās katls ar kūpošu zupu.

Jors piesmēla divus pilnus šķīvjus sev un Bastiānam, novietoja tos uz galda un ar rokas mājienu aicināja viesi pie galda. Klusēdami viņi paēda.

Tad kalnracis atslēja muguru, viņa acis raudzījās cauri Bastiānam bezgalīgā tālumā, un viņš čukstus vaicāja:

— Kas tu esi?

— Mani sauc Bastiāns Baltazars Bukss.

— A, tātad savu vārdu tu vēl atceries.

— Jā. Un kas esi tu?

— Es esmu Jors, saukts par aklo kalnraci. Bet es esmu tikai gaismā akls. Savā raktuvē, kur valda pilnīga tumsa, es redzu arī dienā.

— Kas tā ir par raktuvi?

— To sauc par Minrouda šahtu. Tā ir attēlu raktuve.

— Attēlu raktuve?— Bastiāns brīnījās.— Kaut ko tādu es vēl nekad neesmu dzirdējis.

Jors, likās, joprojām vēl kaut ko klausās.

— Un tomēr,— kalnracis čukstēja,— tā ir domāta tieši tādiem kā tev. Cilvēkiem, kas nespēj atrast ceļu pie Dzīvības ūdens.

— Kas tie ir par attēliem?— Bastiāns gribēja zināt.

Jors aizvēra acis un klusēja. Bastiāns jau prātoja, vai nevajadzēs atkārtot jautājumu. Tad viņš izdzirdēja kalnraci čukstam:

— Nekas pasaulē neiet zudumā. Vai tu esi kādreiz kaut ko sapņojis un pēcāk pamodies, nespēdams atcerēties, kas tas bijis?

— Jā,— Bastiāns atbildēja,— bieži.

Jors, iegrimis domās, pamāja. Tad viņš piecēlās un padeva Bastiānam zīmi, lai zēns viņam seko. Pirms viņi izgāja no būdas, kalnracis sagrāba zēnu ar stingru tvērienu aiz pleciem un iečukstēja ausī:

— Tikai ne vārda, ne skaņas, saprati? Tas, ko tu redzēsi, ir daudzu gadu darbs, ko esmu paveicis. Katrs troksnis to var sagraut. Tāpēc klusē un ej lēnām!

Bastiāns pamāja, un viņi atstāja būdu. Aiz tās slējās koka tornis, zem kura stādus zemes dzīlēs veda šahta. Viņi pagāja tam garam un nonāca plašājā sniega laukumā. Un tagad Bastiāns ieraudzīja attēlus, kas šeit gulēja kā baltā zīdā ieguldīti dārgumi.

Tās bija ārkārtīgi plānas plāksnes, it kā no vizlas, caurspīdīgas un krāsainas, un dažādu izmēru un formu, taisnstūrainas un apaļas, salauztas un veselas, dažas lielas kā baznīcu logi, citas mazas kā miniatūras uz kārbiņām. Plāksnes gulēja, aptuveni sakārtotas pēc lieluma un formas rindās, kas stiepās līdz pašai baltā līdzenuma pamalei.

Šajos attēlos redzamie skati likās noslēpumaini. Tur bija satuntu- ļoti tēli, kas lido kādā lielā putnu ligzdā, vai ēzeļi ar tiesnešu talāriem mugurā, pulksteņi, izplūduši kā mīksts siers, vai staigājošas lelles, kas stāv spilgti apgaismotos laukumos bez neviena cilvēka. Tur bija sejas un galvas — gan tādas, kas pilnībā darinātas no dzīvnieku attēliem, gan tādas, kas veido ainavu. Taču bija arī gluži parasti attēli — vīrieši, kas pļauj labības lauku, un sievietes, kas sēž uz balkona. Bija kalnu ciemi un jūras ainavas, kara skati un cirka izrādes, ielas un istabas, un vienmēr atkal sejas — vecas un jaunas, gudras un vientiesīgas, āksti un ķēniņi, drūmi un jautri. Tur bija nežēlīgi skati — nāves soda izpildīšanas un nāves dejas, un jautri attēli ar jaunām dāmām uz valzirga; kādā attēlā bija redzams deguns, kas staigā apkārt, un visi garāmgājēji to sveicina.

Jo ilgāk viņi klīda gar attēliem, jo mazāk Bastiāns spēja izdibināt, ko tie nozīme. Tikai viens bija skaidrs: tajos bija redzams gluži vienkārši viss, kaut ari lielākoties dīvainās kopsakarībās.

Bastiāns bija gājis līdzās Joram daudzas stundas gar plākšņu rindām, līdz pāri plašajai sniega virsmai nolaidās krēsla. Viņi atgriezās atpakaļ būdā. Kad viņi bija aizvēruši sev aiz muguras durvis, Jors klusā balsī vaicāja:

— Vai tur bija kāds, kuru tu pazini?

— Nē,— Bastiāns atbildēja.

Kalnracis domīgi pašūpoja galvu.

— Kāpēc?— Bastiāns gribēja zināt.— Kas tie ir par attēliem?

— Tie ir cilvēku pasaules aizmirstie sapņi,— Jors paskaidroja. — Reiz redzēts sapnis nekad neizgaist no pasaules. Bet, ja cilvēks savu sapni pazaudē,— tad kur tas paliek? Tas nonāk pie mums Fantāzijā, tur lejā, mūsu zemes dzīlēs. Tur aizmirstie sapņi noslāņojas plānās, plānās kārtās, cita virs citas. Jo dziļāk rokas, jo ciešāk tie guļ. Visa Fantāzija balstās uz aizmirsto sapņu pamata.

— Vai tur ir arī manējie?— Bastiāns jautāja lielām acīm.

Jors tikai pamāja.

— Un tu domā, ka man tie jāatrod,— Bastiāns nerimās tincināt.

— Vismaz vienu. Viena pietiek,— Jors atbildēja.

— Bet priekš kam?— Bastiāns gribēja zināt.

Kalnracis pagrieza pret viņu savu seju, ko tagad vēl apspīdēja vienīgi pavarda mazās uguntiņas. Viņa aklās acis atkal raudzījās cauri Bastiānam nezināmā tālumā.

— Klausies, Bastiān Baltazar Buks,— viņš sacīja,— runāt es ru­nāju nelabprāt. Klusums man patīk labāk. Taču šoreiz es tev to pateikšu. Tu meklē Dzīvības ūdeni. Tu gribi iegūt spēju mīlēt, lai rastu ceļu atpakaļ uz savu pasauli. Mīlēt — tas labi skan! Bet Dzīvības ūdens tev vaicās: kuru? Jo mīlēt nevar tā vienkārši kaut kā un vispār. Taču tu esi aizmirsis visu, izņemot savu vārdu. Un, ja tu nevarēsi atbildēt, tu nedrīkstēsi dzert no avota. Tapec tev spej palīdzēt vel vienīgi kāds aizmirsts sapnis, kas tev atkal jāatrod, attēls, kas tevi aizvestu pie avota. Bet par to tev būs jāaizmirst pēdējais, kas tev atlicis: pašam sevi. Un tas nozīmē smagu un pacietīgu darbu. Iegaumē manus vārdus labi, jo es tos nekad vairs neatkārtošu.

Pēc tam viņš apgūlās uz koka lāvas un aizmiga. Bastiānam neatlika nekas cits kā samierināties ar guļvietu uz cietās, aukstās zemes. Bet zēns par to daudz nebēdāja.

Kad viņš nākamajā rītā pamodās stīviem locekļiem, Jors jau bija aizgājis. Droši vien kalnracis bija iebraucis Minrouda šahtā. Bastiāns pats sev piesmēla šķīvi karstās zupas, kas zēnu gan sasildīja, tomēr ne sevišķi gāja viņam pie sirds. Tā bija tik sāļa, ka mazliet atgādināja asaru un sviedru garšu.

Tad Bastiāns devās laukā un klaiņoja pa plašā līdzenuma sniegu garām neskaitāmajiem attēliem. Zēns vērīgi aplūkoja tos citu pēc cita, jo tagad zināja, kas no tā atkarīgs, taču nespēja atklāt nevienu, kas viņu kaut kā īpaši skartu. Tie visi viņam bija gluži vienaldzīgi.

Pret vakaru Bastiāns redzēja Joru celtnī uzbraucam no šahtas. Uz muguras statīvā viņam bija vairākas dažāda lieluma plāksnes no ļoti plānās vizlas. Bastiāns klusēdams pavadīja kalnraci tālu plašajā līdzenumā, kur Jors ar vislielāko piesardzību ieguldīja savus jaunos atradumus baltajā sniegā kādas rindas galā. Vienā no attēliem bija redzams vīrs, kam krūšu vietā bija putnu būris ar diviem baložiem. Kādā citā — akmens sieva, kas jāj uz liela bruņurupuča. Kāds ļoti mazs attēls ļāva sazīmēt tikai tauriņu, uz kura spārniem rēgojās plankumi burtu formās. Bija arī vēl daži citi attēli, taču neviens no tiem Bastiānam neko neizteica.

Sēdēdams ar kalnraci atkal būdā, Bastiāns jautāja:

— Kas notiek ar attēliem, kad nokūst sniegs?

— Te valda mūžīga ziema,— Jors atbildēja.

Tā bija visa saruna šajā vakarā.

Nākamajās dienās Bastiāns no jauna meklēja starp attēliem kādu, kuru viņš pazītu vai kurš viņam vismaz nozīmētu kaut ko īpašu,— taču velti. Vakaru viņš un kalnracis atkal pavadīja būdā, un, tā kā Jors klusēja, arī Bastiāns pierada pie klusēšanas. Mazpamazām viņš pārņēma no Jora arī piesardzību kustībās, lai nesaceltu troksni, kas varētu kaitēt bildēm.

— Tagad es esmu redzējis visus attēlus,— Bastiāns kādu vakaru pavēstīja,— man neder neviens no tiem.

— Slikti,— Jors atbildēja.

— Ko lai es iesāku?— Bastiāns jautāja.— Vai man jāgaida, kamēr tu uznesīsi jaunus?

Jors brīdi domāja, tad papurināja galvu.

— Es tavā vietā nobrauktu lejā Minrouda šahtā un raktu pats,— viņš čukstēja.

— Bet man nav tavu acu,— Bastiāns aizbildinājās,— es tumsā neredzu.

— Vai tad tev tavā tālajā ceļā neiedeva gaismu?—Jors jautāja, atkal skatīdamies cauri Bastiānam.— Nevienu mirdzošu akmeni, neko, kas tev varētu tagad palīdzēt?

— Iedeva gan,— Bastiāns noskumis atbildēja,— bet es izmantoju Altsahīru citam nolūkam.

— Slikti,— Jors^atkārtoja, un viņa seja bija akmens cieta.

— Ko tu man iesaki?— Bastiāns centās izdibināt.

Kalnracis atkal ilgi klusēja, pirms atbildēja:

— Tad nekas cits neatliek — jāstrādā tumsā.

Bastiānu sagrāba šausmas. Viņam gan joprojām vēl bija viss spēks un drosme, ko bija devis AURINS, taču, iedomājoties sevi tik dziļi, dziļi pazemē, spēks viņa kaulos sastinga ledū. Viņš neko vairs neteica, un abi likās gulēt.

i Nākamajā rītā kalnracis paraustīja zēnu aiz pleca.

Bastiāns piecēlās.

— Paēd zupu un nāc!— Jors nelaipni pavēlēja.

Bastiāns paklausīja.

Viņš sekoja kalnracim uz šahtu, iekāpa kopā ar viņu celtnī un brauca lejā Minrouda raktuvē. Arvien dziļāk un dziļāk. Sen bija zudis pēdējais trūcīgais gaismas stars, kas iespīdēja no ieejas šahtā, un joprojām vēl celtnis slīdēja lejup tumsā. Tad beidzot atsitiens liecināja, ka celtnis ir nonācis galā. Viņi izkāpa laukā.

Šeit lejā bija daudz, daudz siltāks nekā augšā, ziemīgajā līdze­numā, un jau pēc neilga laika Bastiāns, pūlēdamies nepazaudēt tumsā kalnraci, kas ātri gāja pa priekšu, sajuta, ka ir nosvīdis no galvas līdz kājām. Līkumots ceļš veda cauri neskaitāmām ejām, gaiteņiem un brīžam arī hallēm, kā varēja minēt no viņu soļu klusās atbalss. Zēns vairākreiz sāpīgi atsitās pret izciļņiem un balsta plankām, taču Jors izlikās to neredzam.

Šajā pirmajā dienā un arī dažās nākamajās kalnracis klusēdams, tikai vadīdams Bastiāna rokas, ierādīja, kā atdalīt un piesardzīgi noctlt smalkās, plānās vizlas kārtas citu no citas. Tam nolūkam kalpoja darbarīki, kas pēc. taustes atgādināja koka vai raga špakteles,— ieraudzīt viņam tos nekad neizdevās, jo, kad dienas darbs bija galā, tie palika darbavietā.

Mazpamazām Bastiāns iemācījās tur lejā, pilnīgajā tumsā, orientē­ties. Viņš pazina ejas Un gaiteņus it kā ar jaunu prātu, kuru nebūtu varējis izskaidrot. Un kādu dienu Jors, nebilzdams ne vārda, tikai pieskardamies ar savām rokām, lika zēnam turpmāk strādāt vienam kādā zemā alā, kurā varēja ielīst tikai rāpus. Bastiāns paklausīja. Tā bija ļoti šaura vieta, un virs tās velvējās pirmatnējais iezis visā savā varenībā.

Ieritinājies kā vēl nedzemdēts bērns mātes miesās, Bastiāns gulēja Fantāzijas pamatu dzīlēs un pacietīgi jo pacietīgi meklēja savu aizmirsto sapni, attēlu, kas viņu varētu aizvest pie Dzīvības ūdens.

Tā kā zēns neko neredzēja pazemes mūžīgajā naktī, tad arī nevarēja neko izvēlēties un ne par ko izšķirties. Bastiānam atlika cerēt, ka nejaušība vai žēlīgs liktenis ieliks rokās meklēto. Vakaru pēc vakara viņš nesa dziestošajā dienas gaismā augšā to, ko bija spējis iegūt Minrouda raktuvē. Un vakaru pēc vakara atklājās, ka darbs bijis veltīgs. Taču Bastiāns nežēlojās un neļāvās izmisumam. Viņš bija zaudējis pret sevi jelkādu līdzjūtību. Zēns bija kļuvis pacietīgs un kluss. Kaut arī viņa spēki bija neizsmeļami, viņš bieži jutās ļoti noguris.

Nevar pateikt, cik ilgi vilkās šis smagais laiks, jo šādu darbu nevar izmērīt dienās vai mēnešos. Tomēr kādu vakaru viņš atnesa līdzi attēlu, kas zēnu uz vietas tik ļoti satrauca, ka viņš tik tikko novaldījās, pārsteigumā neiekliedzies un līdz ar to visu nesagrāvis.

Uz trauslās vizlas plāksnes — tā bija ne pārāk liela, aptuveni parastas grāmatas lapaspuses formātā — ļoti skaidri un saprotami bija redzams kāds vīrs baltā virsvalkā. Rokā viņš turēja ģipša žokli. Vīrs stāvēja, un viņa stāja un klusinātā rūpju izteiksme sejā sažņaudza Bastiāna sirdi. Taču visvairāk zēnu bija skāris tas, ka šis vīrs ir iesālīs stikla dzidrā ledus gabalā. No visām pusēm viņu ieskāva necaurlaužama, taču pilnīgi caurredzama ledus kārta.

Aplūkojot attēlu, kas gulēja sniegā, Bastiānā pamodās ilgas pēc šā vīra, kuru viņš nepazina. Tā bija sajūta, kas nāca kā no liela attāluma, kā paisums jūrā, kuru sākumā nemaz lāgus nevar pamanīt, līdz tas nāk tuvāk un tuvāk un beidzot kļūst par varenu vilni mājas augstumā, kas parauj visu sev līdzi un aizskalo. Bastiāns, kampdams gaisu, tajā gandrīz vai noslīka. Sirds viņam sāpēja, tā nfebija pietiekami liela — tik milzīgām ilgām. Šajā paisuma vilnī tika noslīcināts viss, kas viņā vēl bija palicis no atmiņām par sevi. Un viņš aizmirsa pēdējo, kas viņam vēl bija: pats savu vārdu.

Vēlāk ienācis Jora būdā, viņš klusēja. Ari kalnracis neko neteica, taču ilgi skatījās zēnam nopakaļ, turklāt atkal likās, ka viņa acis veras nezināmā tālē, un tad pirmo reizi kopš visa šā laika viņa akmenspelē- kajos vaibstos uz īsu bridi iezagās smaids.

Šajā naktī, par spīti nogurumam, zēns, kuram tagad vairs nebija vārda, nespēja iemigt. No acīm nenozuda attēls. Šķita, ka vīrs gribētu viņam kaut ko sacīt, bet nejaudā, jo ir ieslēgts ledus gabalā. Zēns bez vārda vēlējās viņam palīdzēt, vēlējās izdarīt tā, lai ledus izkustu. Kā nomoda sapnī viņš redzēja pats sevi apskaujam ledus bluķi, lai to izkausētu ar sava ķermeņa siltumu. Taču viss bija velti.

Tad pēkšņi viņš izdzirdēja, ko vīrs grib teikt, dzirdēja to nevis ar ausīm, bet gan dziļi pats savā sirdī:

— Palīdzi man, lūdzu! Nepamet mani nelaimē! Viens es netieku no šā ledus laukā. Palīdzi man! Vienīgi tu vari mani no tā atbrīvot — vienīgi tu!

Kad viņi nākamajā dienā, gaismai austot, piecēlās, zēns bez vārda pavēstīja Joram:

— Es vairs nebraukšu tev līdzi lejā Minrouda raktuvē.

— Vai tu taisies mani pamest?

Zēns pamāja.

— Es gribu iet un meklēt Dzīvības ūdeni.

— Vai tu esi atradis attēlu, kas tevi vedīs?

-Jā-

— Vai tu man to paradīsi?

Zēns vēlreiz pamāja. Abi izgāja laukā sniegā, kur gulēja attēls. Zēns to uzlūkoja, bet Jors pavērsa savas aklās acis pret zēna seju, it kā skatītos tam cauri bezgalīgajā tālumā. Šķita, ka viņš ilgi klausās kādā nezināmā skaņā. Beidzot kalnracis pamāja.

— Ņem to līdzi,— viņš čukstēja,— un nepazaudē. Ja pazaudēsi vai saplēsīsi, tev viss būs beidzies. Jo Fantāzijā tev vairs nebūs palicis nekā. Tu zini, ko tas nozīmē.

Zēns, kuram nebija vārda, stāvēja nokārtu galvu un brīdi klusēja, tad tikpat klusi sacīja:

— Paldies tev, Jor, par to, ko tu man iemācīji.

Viņi sarokojās.

— Tu biji labs kalnracis,— Jors čukstēja,— tu čakli strādāji.

To pateicis, viņš novērsās un devās uz Minrouda raktuves šahtu. Neatskatījies atpakaļ, kalnracis iekāpa celtnī un brauca lejup.

Zēns bez vārda pacēla no sniega attēlu un aizbrida baltā līdzenuma plašumos. V i

Viņš jau bija gājis daudz stundu, Jora būda sen bija nozudusi aizmugurē pie pamales, un nebija vairs nekā cita kā vien baltais klajums visapkārt. Taču viņš juta, ka attēls, kuru viņš uzmanīgi tur abās rokās, velk gluži noteiktā virzienā.

Zēns bija izlēmis sekot šim spēkam, apzinādamies, ka tas viņu novedīs pareizajā vietā, vienalga, vai ceļš būtu garš vai īss. Nekas viņu vairs nespēja atturēt. Viņš gribēja atrast Dzīvības ūdeni un bija pārliecināts, ka to spēj.

Tad pēkšņi augstu gaisā atskanēja kāds troksnis. Tā bija daudzu rīkļu kliegšana un spiegšana. Pacēlis acis pret debesīm, vientuļais ceļinieks ieraudzīja tumšu mākoni, kas izskatījās kā liels putnu bars. Tikai kad bars pielidoja tuvāk, zēns saprata, kas tas ir īstenībā, un šausmās palika kā zemē iemiets.

Tās bija klauniskās kodes šlamufas!

«Žēlīgā debess! » iedomājās zēns bez vārda. «Cerams, viņas nav mani pamanījušas! No viņu kliedzieniem attēls sabirs gabalu gabalos! »

Taču viņas bija zēnu ieraudzījušas!

Briesmīgi smiedamās un klaigādamas, šlamufas metās lejā pie vientuļā ceļinieka un nosēdās viņam apkārt sniegā.

— Urā!— viņas ķērca, ieplezdamas savas raibās mutes.— Re, kur mēs beidzot esam viņu atkal atradušas, mūsu lielo labdari!

Un kodes valstījās pa sniegu, svaidījās ar sniega pikām, meta kūleņus un stāvēja uz galvas.

— Klusu! Esiet, lūdzu, klusas!— zēns bez vārda izmisis čukstēja.

Viss koris sajūsmā spiedza:

— Ko viņš sacīja?

— Viņš sacīja, mēs esot pārāk klusas!

— To mums vēl neviens nav sacījis!

— Ko jūs gribat no manis?— zēns jautāja.— Kāpēc jūs neliekat mani mierā?

Kodes virpuļoja viņam apkārt un spindzēja:

— Dižais labdari! Dižais labdari! Vai tu atceries, kā tu mūs atpestīji, kad mēs vēl bijām aharaji? Toreiz mēs bijām pašas nelaimīgākās būtnes Fantāzijā, bet tagad mēs esam apnikušas pašas sev līdz kaklam. Tas, ko tu ar mums izdarīji, sākumā bija gluži jautri, bet tagad mēs garlaikojamies līdz nāvei. Mēs plivināmies, riņķī, un mums nav pie kā pieķerties. Mēs pat nevaram īstu spēli uzspēlēt, jo mums nav likumu. Mūs atpestīdams, tu esi mūs pārvērtis smieklīgos ākstos! Tu esi mūs piekrāpis, diženais labdari!

— Es taču gribēju tikai labu,— zēns čukstēja pārbijies.

— Jā gan, pats sev!— šlamufas kliedza korī.— Pats sev tu likies gluži lielisks. Bet mēs samaksājām par tavu labestīgumu, diženais labdari!

— Kas tad man jādara?— zēns jautāja.— Ko jūs gribat no manis?

— Mēs tevi meklējām,— šlamufas ķērca izķēmotām klaunu se­jām,— mēs gribējām tevi panākt, pirms tu pazūdi. Un tagad mēs esam tevi panākušas. Un mēs tevi vairs neliksim mierā, pirms tu nebūsi kļuvis par mūsu barvedi. Tev jākļūst par mūsu virsšlamufu, par mūsu ģenerālšlamufu! Vienalga, par ko vien tu vēlies!

— Bet kāpēc gan, kāpēc?— zēns lūgdamies čukstēja.

Un klaunu koris ķērkdams atbildēja:

— Mēs gribam, lai tu mums dotu pavēles, lai tu mūs komandētu, lai tu mūs piespiestu kaut ko darīt, lai tu mums kaut ko aizliegtu! Mēs gribam; lai mūsu esībai būtu jēga!

— To es nevaru! Kāpēc jūs neizvēlāt kādu no savējiem?

— Nē, nē, mēs gribam tevi, diženais labdari! Tu taču mūs pārvērti par to, kas mēs tagad esam!

— Nē!— zēns elsa.— Man jātiek prom no šejienes. Man jāatgrie­žas!

— Ne tik strauji, diženais labdari!— ķērca klaunu mutes.— Tu no mums neizspruksi. Tas tev patiktu gan — vienkārši aizlaisties no Fantāzijas!

— Bet man tūliņ būs beigas!— zēns apzvērēja.

— Un mums?— koris atbildēja.— Kā būs ar mums?

— Pazūdiet!— zēns uzkliedza.— Es vairs nevaru noņemties ar jums!

— Tev jāpārvērš mūs atpakaļ!— griezīgās balsis iebilda.— Tad mēs labāk atkal gribam kļūt par aharajiem. Asaru ezers ir izžuvis, un Amargānta ir sausumā. Un neviens vairs neauž smalko sudraba pinumu. Mēs gribam atkal būt aharaji.

— Es to nevaru!— zēns atbildēja.— Man vairs nav varas Fantāzijā.

— Tad mēs ņemsim tevi sev līdzi!— bauroja viss bars, virpuļo­dams juku jukām.

Simtiem sīku roķeļu saķēra viņu un mēģināja paraut gaisā. Zēns pretojās, cik spēka, un kodes šaudījās uz visām pusēm. Bet stūrgalvīgi kā nokaitinātas lapsenes tās allaž atkal atgriezās.

Pa vidu vaimanām un spiegšanai pēkšņi tālumā kļuva dzirdama klusa un tomēr varena skaņa, kas atgādināja liela bronzas zvana dimdoņu.

Un vienā mirklī šlamufas metās bēgt un pazuda debesīs kā melns mākonis.

Zēns, kuram vairs nebija vārda, nometās uz ceļiem sniegā. Viņa priekšā, sabiris putekļos, gulēja attēls. Tagad viss bija zaudēts. Nebija nekā vairs, kas spētu viņu aizvest pie Dzīvības ūdens.

Pacēlis acis, viņš cauri asarām neskaidri ieraudzīja pa sniega lauku tuvojamies divus stāvus — vienu lielu un vienu mazu. Zēns izslaucīja acis un paskatījās vēlreiz.

Tas bija Fuhūrs, baltais laimes pūķis, un Atrejs.