Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

ASTOTĀ NODAĻA ŽŪŽubiŠu krogs

- Kapuckvap, Zarēns maigi ierunājās, grozs drīz būs klāt. Kapuckvaps pacēla acis no vecā mizas ruļļa, ko viņš pētīja. Tici, Zarēns pasmaidīja. Mēs tūlīt dosimies grūtā, lai neteiktu, iespējams, veltīgā misijā, bet tu esi iebāzis degunu rullī.

- Piedod, Zarēn, Kapuckvaps atvainojās, bet šis īpašais rullis tiešām ir apburošs.

Zarēns pasmaidīja. Tu vai mirsti, kā gribi man to izstāstīt, tāpēc stāsti vien.

- Tas ir Mīts par Upes sākotni, prof… es gribēju teikt Zarēn, Kapuckvaps aizrautīgi iesāka.

- Ko, tā vecā pasaka? Zarēns brīnījās. Spelda, mana māte vai, pareizāk sakot, meža trolle, kas mani uzaudzināja kā pašas bērnu, mēdza man to stāstīt, kad es biju mazs. Smaids parādījās viņa lūpās, un acis aizmiglojās. Reiz uz samtaina melnuma parādījās dzirk­stele… Zarēns nomurmināja. Ak, kā man ietrīsējās sirds, kad viņa izrunāja šos vārdus. No visām daudzajām pasakām, ko viņa stāstīja, Mīts par Upes sākotni vien­mēr bija mana mīļākā.

- Dzirkstele pagriezās. Un vējš elpoja. Un lietus rau­dāja… Kapuckvaps lasīja.

Zarēns pamāja ar galvu. Un saule smaidīja. Un pagāja pirmā minūte no visām minūtēm, teica abi reizē.

- Tu zini to no galvas! Kapuckvaps iepriecināts iesaucās.

- Mīts par Upes sākotni tiek stāstīts katrā Malaszemes nostūrī, Zarēns paskaidroja. Es to dzirdēju neganto alu dūkņu alās, es to dzirdēju uz Vētras dzinēja klāja dažādas versijas, bet būtībā to pašu. Tas, kas atrodas tev rokās, ir klasika.

- Tas visam piešķir jēgu, Kapuckvaps sacīja.

Zarēns pavilka šalles galus, kas viņam bija ap kaklu.

Reizēm vecās pasakās ir apslēpta patiesība, viņš nopietni teica.

- Vai tad tu domā, Kapuckvaps jautāja, ka tur kaut kur ir tā vieta, kur tas viss sākās?

- Ka Vētras māte trāpīja pa tās neauglīgās, izvirzītās klintaines augstāko punktu un apsēja to ar dzīvību? Zarēns jautāja. Kāpēc ne? Esmu redzējis daudz ko dīvainu tur Dziļajā mežā, Krēslas mežā… Viņš ap­klusa.

- Kas tas ir, Zarēn? Kapuckvaps norūpējies jau­tāja.

Zarēns cieši lūkojās tukšajās debesīs viņpus Malasze­mes. Kaut kas ir, viņš nočukstēja. Es par to esmu pārliecināts. Kaut kas tāds, ko es nevaru atcerēties. Viņa balss skanēja neatlaidīgāk. Kaut kas tāds, kas man jāatceras…

- Zarēn, Kapuckvaps teica un rādīja viņam aiz muguras, groza vilcējs ir klāt.

Neteikuši vairs ne vārda, Zarēns un Kapuckvaps iekāpa grozā. Kapuckvaps no reiboņa drebēja. Groza vilcējs nokgoblins atka­bināja virvi un sāka ar vinču laist viņus lejup no lidojošās pilsētas. Mums pēdējā laikā bijuši dažādi laika apstākļi, viņš sacīja un greizi pašķielēja uz viņiem. Bet nešaubos, ka man tas jums abiem nav jāstāsta.

No viņiem gribēja izda­būt informāciju. Tāpat kā visi Lejaspilsētas iemītnieki, nokgoblins izmisīgi vēlējās saņemt kādu izskaidrojumu par briesmīgajiem laika ap­stākļiem, kurus pēdējās die­nās vējš atnesa no Malasze­mes ārpuses. Zarēns neko neteica, un Kapuckvaps se­koja viņa piemēram.

Kad grozs bija nolaists, Zarēns un Kapuckvaps novilka savas mantijas un satina tās, lai varētu ceļot inkognito. Viņiem laižo­ties lejup, spēkā pieņē­mās Lejaspilsētas smakas. Sīvas smakas. Pazīstamas

smakas. Grauzdētas priežu kafijas pupiņas, piedegusi tildera eļļa un šķebīgi saldenā smaka, ko tik daudzi izman­toja, lai maskētu neapstrādāto notekūdeņu smārdu. Un trokšņi. Dzelzskoka riteņu klaboņa uz bruģakmeņiem, ķircināšanās un jokošanās, nebeidzamā drudžainas dar­bības kņada.

Nokgoblins nolaida grozu amatnieku kvartālā aiz­vien plašākā apkalumu tirgotāju, ādas apstrādātāju un stikla pūtēju savārstījumā.

Izkāpjot no groza, Zarēns norādīja uz līkumotu šķērs­ielu no sevis pa kreisi.

- Uz šo pusi, Kapuckvap, viņš teica. Mums jābūt metodiskiem, tāpēc sāksim ar visu krodziņu apmeklē­jumu Lejaspilsētas austrumos.

- Bet es neesmu izslāpis, Kapuckvaps nervozi iebilda.

- Es tāpat ne, Kapuckvap. Toties daudzi ir tirgotāji, vergu pārdevēji, tirgoņi un debesu burātāji. Un, kad viņi dzer, Kapuckvap, viņi runā. Un, kad viņi runās, mēs klausīsimies. Un varbūt tikai varbūt mēs kaut ko saklausīsim. Paliec tuvumā, Zarēns sacīja, un turi acis un ausis vaļā.

- Es esmu labs klausītājs. Kapuckvaps pasmaidīja, sekodams viņam pūlī.

Kapuckvapam drīz vien sajuka apmeklēto krogu, tavernu un dzertuvju skaits Skrejošie tilderi, Sarū­sējušie enkuri, Āķis un acs nosaukumi jaucās cits ar citu. Tomēr līdz pirmās dienas beigām viņi neko nebija dzirdējuši! Noguris un noberztām kājām Kapuckvaps sekoja Zarēnam laukā no Sarkanozola. Nakts jau sen bija iestājusies, un visas ielas eļļas lampas bija iedegtas. Kapuckvaps aizmiglotām acīm paskatījās apkārt. Kuru mums vajadzētu… viņš apspieda žāvas, …izmēģināt nākamo ?

Zarēns pasmaidīja. Šovakar vairs ne, viņš teica. Mēs sameklēsim naktsmājas un atsāksim meklējumus rīt.

Kapuckvaps nenoteikti paskatījās apkārt. Tu gribi pavadīt nakti te, Lejaspilsētā? viņš jautāja.

- Mēs esam devušies misijā atrast manu pazudušo komandu, Kapuckvap, Zarēns viņam atgādināja. Mēs nevaram traukties atpakaļ uz Sanktafraksu ik reizi, kad esam nosaluši vai samirkuši, vai noguruši, vai ne?

Kapuckvaps papurināja galvu. Nē, viņš mazliet skumīgi atbildēja, droši vien nevaram.

Viņi atrada naktsmājas mazā, tumšā istabiņā virs Sarkanozola. Ta bija vienkārša, bet viņiem piemērota. Gar sienām tajā bija divi salmu matrači, un liela krūka ar svaigu ūdeni telpas stūri ļāva viņiem izskalot muti un nomazgāt sasmakušo dūmu dvaku.

- Arlabunakti, Kapuckvap, Zarēns teica.

- Meklē savas saknes, kaptein, nočukstēja kāda balss.

- Ko tu teici, Kapuckvap? Zarēns jautāja. Bet atbildes nebija. Kapuckvaps bija iegrimis dziļā bezsapņu miegā.

Nākamajā rītā viņi pamodās vēlu un pēc pamatīgām brokastīm vēlreiz devās meklējumos. Un tā tas turpi­nājās. Trīs dienas no pusdienas līdz pusnaktij viņi līdz nogurumam apceļoja Lejaspilsētas austrumu kvar­tālu, pa nakti atpūšoties tavernā, kurā viņi bija nonā­kuši, kad pulkstenis nozvanīja pusnakti. Ceturtajā dienā viņi nonāca pie kādas tavernas Zūžubišu kroga īpaši skarbā Lejaspilsētas daļā netālu no baļķu dokiem.

- Zūžubišu kokam un tev ir kopīgas saknes, klusa, svelpjoša balss atskanēja Zarēnam pie auss.

Zarēns vērsās pie Kapuckvapa: Ko tu zini par žūžubišu kokiem?

- Es? Kapuckvaps bija apjucis. Neko, Zarēn.

Zarēns sarauca pieri. Mēs varētu mēģināt arī te, -

viņš teica.

Kapuckvaps paskatījās augšup uz tavernas iz­kārtni, kurā bija redzams Dziļā meža koks ar resnu, punainu stumbru un vē­dekļveida zaru vainagu. Mākslinieks pat bija uz­gleznojis kāpurputna ko­konu, kas bija nokāries no zariem.

- Ejam, izskaties možs, Zarēns aicināja, sperdams soli uz priekšu. Mēs…

BLĪKŠ!

Smags bluķa sols izlidoja caur logu. Zarēns un Kapuc­kvaps sakņupa. Un tieši laikā, jo nākamajā mirklī caur durvju stiklu tika izmesta smaga muca. Ta gandrīz trā­pīja viņiem pa galvu, nokrita zemē ar skaļu krāks, un no tās izlija saturs.

- Kā es saku, Raibais, nelaimes gadījumi var notikt! kāda nikna balss kliedza iekšpusē.

- Jā, draudīgi atsaucās otra balss. Siles var tikt samaitātas. Mucas var salūzt. Šos apgalvojumus pava­dīja lūstoša koka skaņas.

- Un sejas var pārkārtot, šņāca trešā. Ja tu seko manam domu gājienam.

-Jā, jā, atskanēja ceturtā maza un satraukta balss.

Zarēns un Kapuckvaps izslējās taisni un uzmanīgi ieskatījās pa salauztajām durvīm. Trīs spēcīgi āmurgalvas

goblini stāvēja ap nelaimīgo saimnieku, nelielu būtni ar cekulainiem matiem un lāsumainu ādu. Viņa augums drebēja no galvas līdz kājām. Ir grūti laiki, viņš stomījās. Ieņēmumi ir samazinājušies. Man vienkārši n… nav naudas.

Zarēns paskatījās uz Kapuckvapu, un viņa acis sašu­tumā liesmoja. Cik ļoti man riebjas redzēt, kā stiprie piekasās vājākiem, viņš teica.

Kapuckvaps uzlika roku viņam uz elkoņa. Viņu ir pārāk daudz, zēns nočukstēja. Tev nodarīs pāri…

Bet Zarēns atstūma Kapuckvapa roku sāņus. Varbūt man būtu vajadzējis arī tevi pamest, lai tad piekauj tas mākoņvērotāju māceklis, viņš ieminējās.

Kapuckvaps aiz kauna nosarka.

- Viss kārtībā, Kapuckvap. Paliec te, ja gribi, Zarēns sacīja. Bet es iešu iekšā. Viņš piecēlās kājās un atgrūda vaļā salauztās durvis.

Eņģes nočīkstēja. Āmurgalvas apgriezās apkārt.

- Labvakar, Zarēns rāmi sveicināja. Labvakar, Rai­bais. Kausu tava labākā sulasvīna, ja tu būtu tik laipns. Viņš paskatījās apkārt, un lūpās viņam pavīdēja smaids; Kapuckvaps galu galā viņam bija sekojis. Un vienu arī manam draugam.

- Es… mēs nupat gribējām slēgt, Raibais teica.

Zarēns aplūkoja klientu pulciņu, kas slēpās ēnās taver-

nas dziļumā, būdami pārāk gļēvi vai piedzērušies, lai nāktu Raibajam palīgā. Neizskatījās, ka kāds no viņiem gribētu iet projām.

- Nav nekāds brīnums, ka veikals nav ienesīgs, āmurgalva skarbi sacīja. Ta atraidīt klientus! Viņš nopētīja Zarēnu un Kapuckvapu no galvas līdz kājām un pavīp­snāja. Viņa lieko zobu tumši pelēkais dzelzskoks atmir­goja zūžubišu liesmu tirkīza spīdumā. Apsēdieties, viņš aicināja, ar nazi norādīdams uz vienu no soliem, kas vēl nebija apgāzts.

Kapuckvaps sakustējās, lai paklausītu goblinam. Zarēns nomierinoši uzlika roku jauneklim uz pleca.

- Sēdieties! āmurgalva ierēcās.

- Tikai dariet, kā viņi liek, Raibais vārgi piekodi­nāja. Es tūlīt atgriezīšos pie jums.

Zarēns un Kapuckvaps palika, kur bijuši.

- Vai es nepateicu pietiekami skaidri? āmurgalva norūca caur sakostiem zobiem. Pārējie divi pagriezās un tuvojās viņiem ar savilktām dūrēm un gailošām acīm.

- Tik skaidri kā Upes sākotne! Zarēns stingri atbil­dēja un izvilka savu zobenu ar līko asmeni: zobenu, kuru viņam rokās bija ielicis tēvs tieši brīdi pirms tam, kad viņu aizrāva līdzi Lielā vētra. Tas lāsmoja tirkīza gaismā.

Kādu brīdi īgnie goblini bija tā apstulbuši, ka apklusa. Tad tie pagriezās, paskatījās cits uz citu un neticīgi iesmējās.

- Tu mazais sīkaļa! tuvāk stāvošais bauroja uz jauno kapteini un izvilka pats savu ieroci, draudīga izskata sirpi. Tad panāc priekšā, viņš vīpsnādams norūca un aicinot māja, mīņādamies no vienas kājas uz otru.

- Turies, Tabor! āmurgalva ar nazi rokā uzmundri­not noņurdēja. Raibais izmantoja iespēju, lai atkāptos.

Se, saņem! Atjautīgi iznācis no ēnām, Raibais savicināja savu vāli. UHHH!

Sitiens ķēra āmurgalvu pa galvas sānu, nogāžot viņu kā koku un liekot viņa nazim aizslīdēt pa grīdas dēļiem. Tas apstājās pie Kapuckvapa kājām. Kapuckvaps vilci­nājās, tad pieliecās, lai to paceltu.

Viņam bija savāda sajūta, turot nazi. Par spīti Kapuc­kvapa tēva labākajiem centieniem iemācīt to viņam, zēns tā arī nebija apguvis pašaizsardzības mākslu. Viņš satraukti pievērsās otram āmurgalvam. Labāk piesar­gies, viņš teica, cik draudīgi vien spēja. Nepiespied mani to likt lietā. Viņa balss skanēja vārgi un nepār­liecinoši.

Viņam aiz muguras šķēla gaisu trešā āmurgalvas sir­pis. Zarēns ar paceltu zobenu palēca uz priekšu blakus savam jaunajam māceklim. Sirpis ķēra zobenu ar mežo­nīgu cirtienu, kas satricināja viņa roku visā garumā. Viņš noturējās vietā.

- Jo pretīgāki viņi ir, jo skaistāka uzvara, Zarēns murmināja. Viņš izdarīja mežonīgu izklupienu vien­reiz, otrreiz pret diviem āmurgalvas gobliniem.

Sirpis atkal nošņāca gaisā, šoreiz zemu un no sāniem. Zarēns atlēca atpakaļ. Bīstamā asmens smaile, gandrīz skarot viņa vēderu, trāpīja pa aunradža ādas vestes aizdari. Kapuckvaps apgriezās apkārt un nikni dūra tam, kas bija uzbrucis Zarēnam.

- Aaiii! alu lempis iespiedzās, kad asais zobens trā­pīja viņam pa cīņas rokas īkšķi.

- Braši! Zarēns iedrošinot uzsauca. Viņš pacēla roku un dūra. Zobens trāpīja mērķī, un āmurgalvas sirpis nošķindēja uz grīdas.

Kapuckvaps paspēra to pie sānu sienas. Zarēns pie­spieda savu zobenu āmurgalvam pie kakla.

- Ej projām tūlīt pat, viņš auksti teica, vai palīdzi man, un es pabeigšu šo darbu.

Abi āmurgalvas saskatījās. Zūdam no šejienes! viens no tiem ieaurojās, tad abi pagriezās un steigšus atkāpās. Ne viens, ne otrs neatskatījās uz savu pakritušo biedru.

- Augstās Debesis, Kapuckvaps nomurmināja. Viņš sniedza āmurgalvas nazi Zarēnam.

Zarēns pasmaidīja. Paturi to, viņš sacīja. Tu to esi nopelnījis. Tas bija lieliski, Kapuckvap, viņš uzsla­vēja. Es nezināju, ka tev tas ir iekšā.

Kapuckvaps kautrīgi nolieca galvu un ieslidināja nazi aiz jostas. Viņš arī nebija zinājis.

- Šie āmurgalvas goblini nav diez ko pazīstami ar uzti­cību cits citam, Raibais iesmējās, pakarinādams vāli atpakaļ pie sienas. Viņš pievērsās Zarēnam un Kapuc­kvapam. Lai gan tik un tā bīstami, viņš piebilda. Paldies, ka nācāt man palīgā, džentlmeņi. Viņš pie­cēla vienu no apgāztajiem soliem. Sēdieties. Jūs dzer­siet no manas labākās mucas — un, protams, uz saim­nieka rēķina.

Zarēns un Kapuckvaps apsēdās. Kapuckvaps mirka sviedros, rokas viņam drebēja. Viņš pirmo reizi aplaida acis apkārt tavernai.

Pārējie viesi, strēbdami dzeramos, ieslīdējuši ēnainajos stūros, šķiet, nenojauta nesenās nekārtības. Daži sēdēja zem sešstūrainu mucu rindām, kas bija saliktas dziļumā pie sienas kā meža bišu medus kāres; daži bija satupuši uz zemiem klučiem pie dzeramajām silēm. Apklātā ogļu panna stūrī kvēloja tirkīza gaismā un atbalsoja degošo pagaļu skumjo dziedāšanu.

- Izklausās pēc žūžubišu koka, Kapuckvaps nedroši piezīmēja. Viņš vēl aizvien juta satricinājumu.

- Mēs esam Zūžubišu krogā, Zarēns atgādināja un pasmaidīja. Tas aiznes mani atpakaļ Dziļajā mežā, kad es biju zēns. Spelda meža troļļu māte, par kuru es tev stāstīju, gulētiešanas laikā mēdza ielikt ugunī žūžubišu koka pagali. Sērīgās dziesmas ieaijāja mani miegā.

- Man tās izklausās biedējošas, Kapuckvaps nodrebinājās.

Raibais atgriezās ar trim kausiem, kas līdz malām bija pildīti ar zeltainu šķidrumu. Viņš apsēdās starp abiem.

- Uz jūsu ļoti labu veselību! viņš teica, un visi pacēla dzirkstošo sulasvīnu pie lūpām. Aāāāl Raibais atzi­nīgi noelsās. īsts nektārs.

- Tas ir ļoti labs, Zarēns piekrita. Ko, Kapuc­kvap?

Kapuckvaps saviebās, kad asais alkohola dzēriens apsvilināja viņam rīkli un uzvēdīja kodīgus tvaikus degunā. Ļoti jauks, viņš noķērca. Tad, saraucis pieri, viņš vērsās pie Raibā. Bet vai tu nebaidies, ka izspie­dēji atgriezīsies? viņš jautāja.

Raibais iesmējās. Sirds dziļumos āmurgalvas ir gļē­vuļi, viņš paskaidroja. Kas reizi dabūjis trūkties un tā tālāk. Kad reiz tiks aplaista ziņa, ka Zūžubišu krogs nav nekāda nieka vieta, tie liks mani mierā vismaz pagaidām. Un tas viss ir, pateicoties jums diviem.

- Oi, Raibais! no tālā kakta atskanēja piesmakusi balss. Vēl meža groku, tūlīt!

- Nāku! Raibais atsaucās. Viņš pietrausās kājās un noslaucīja rokas priekšautā. Negantajiem nebūs baudīt mieru, viņš teica. Uzkliedziet man, kad jums atkal vajag piepildīt kausus.

Raibais ātri aizgāja. Zarēns pievērsās Kapuckvapam, kurš nogaršoja otru malku sulasvīna. Nesteidzies, viņš sacīja. Es varētu arī paskatīties apkārt, kamēr esam te. Papļāpāt ar dažiem vietējiem. Noskaidrot, vai kāds kaut ko zina.

Kapuckvaps nolika glāzi pēdējo reizi, dedzīgi pamāja ar galvu un pielēca kājās. Laba doma, viņš teica. Es iešu tev līdzi. Viņam diez ko nepatika palikt vienam šajā skarbajā, ēnu pilnajā vietā ar tās dīvaino, sērīgo mūziku.

Kopumā tavernā bija ap duci apmeklētāju. Lempji, troļļi un goblini: pamatīgi iedzērāji ar vienaldzīgām, cietām sejām un tukšām, vienaldzīgām acīm.

- Sveiks, draugs. Vai varu izmaksāt tev dzeramo? Zarēns apjautājās, uzsizdams pa plecu kādai maza augu­ma būtnei, kas bija sakumpusi pār dzeramo sili. Savāds laiks mums uznācis.

Radījums pagriezās, at­klājot, ka ir vilcējtrollis. Viņš cieši ieskatījās Zarē­nam sejā. Ko tu gribi? viņš noņurdēja.

Zarēns pacēla plaukstas. Tikai dzeramo, viņš at­bildēja. Un mazu sarunu. Raibais! Piepildi mana drauga sili. Viņš izskatās izslāpis.

Vairāki acu pāri atskatījās un truli blenza uz viņu.

- Paldies, kungs, vilcējtrollis teica. Zarēns bija pie­saistījis sev uzmanību.

- Es jau teicu, savāds laiks dīvainas lietusgāzes, kru­sas graudi tik lieli kā goblina dūre, visādas lietas krīt no debesīm… Es pat dzirdēju, ka krītošās zvaigznes nokri­tušas zemē tieši te, Lejaspilsētā.

Vilcējtrollis paraustīja plecus. Es neko neesmu redzējis, viņš teica. Nupat nokāpu no debesu kuģa, kas brauca no Lielā Sraika tirgus. Vedām vergus, viņš noņurdēja. Nekad vairs! Troksnis bija drausmīgs tie kliedza un vaidēja visu ceļu. Nevaru dabūt laukā no gal­vas. Nācu pa taisno šurp, lai aizmirstos. Viņš iemērca seju līdz malām pilnajā silē, un Zarēns devās tālāk.

- Kaptein? no labās puses atskanēja piesmakusi, jau­tājoša balss.

Zarēns apsviedās apkārt. Kapuckvaps pētoši lūkojās ēnās, mēģinot ieraudzīt to, kas bija runājis.

- Kaptein, vai tas esi tu? Smags sēdeklis ar troksni tika atbīdīts pa koka grīdu, un plecīgs indivīds pietrausās kājās, berzēdams acis, it kā nupat būtu pamodies. Zarēns skatījās uz tuvojošos būtni. Tas bija Dziļā meža slakteris: mati mežonīgi izspūruši un āda asinssarkana, tā ēnainajā tumsā izskatījās tumši violeta. Viņa īgnie vaibsti savilkās platā smaidā. Kapteini Zarēn, tas esi tu, vai ne? — viņš jautāja. Saki man, ka esi!

- Zarp? Zarēns ieminējās. Vai tas esi tu, Zarp? Zarps Aungans? No Malas dejotāja komandas? Zarēns sauca. Jā, tas esmu es! Tas esmu es, tavs kapteinis!

- Ak, kaptein, Zarps teica, asarām sariešoties acīs. Es baidījos, ka nekad nepiedzīvošu šo dienu.

Zarēns atraisījās no Zarpa smacējošā apskāviena un satvēra slakteri aiz pleciem. Bet tu paliki dzīvs, Zarp!

Tu esi dzīvs! Tu tiešām esi dzīvs! viņš teica, balsij aiz satraukuma drebot. Un tagad es tevi esmu atra­dis! Viņš pagriezās pret Kapuckvapu. Paskat, Kapuckvap, viņš sacīja. Mēs esam atraduši vienu no maniem…

Viņš apklusa. Viņa jau­nais māceklis izskatījās tā, it kā būtu ieraudzījis spo­ku. Viņš stāvēja pilnīgi nekustīgs, ar pavērtu muti, acīm gandrīz sprāgstot laukā no pieres. Viņam blakus Raibais izskatījās tikpat pārsteigts.

- Kapuckvap, kas, Debesu vārdā, ir noticis? Zarēns jautāja.

- J… jūs a… abi kvēlojat, skanēja stomīga atbilde.

- Kā divas tildera tauku laternas, Raibais piebilda ar bijību acīs.

Zarēns paskatījās uz Zarpu. Ta bija taisnība. Spoža gaisma blāzmoja no slaktera asinssarkanajiem matiem līdz ādas zābaku purngaliem. Viņš paskatījās lejup pats uz savu ķermeni. Krūtis, kājas, rokas, plaukstas, kustī­gie pirksti tie visi mirdzēja.

Viņiem visapkārt parastie apmeklētāji murmināja savā starpā. Viņi rādīja ar pirkstu, viņi purināja galvu. Vilcējtrollis blakus Kapuckvapam taustīja amuletus ap kaklu. Spoki, viņš nošņāca. Spoki baļķu dokos. Un tagad spoki te. Tas nav dabiski, varat man ticēt.

Pāris bara rūķu piecēlās kājās. Es te nepalikšu, viens no viņiem satraukti paziņoja un steidzās uz dur­vīm.

- Es arī ne, piebalsoja viņa biedrs. Ātri iedams garām Raibajam, viņš pievērsās tam: Lejaspilsētā šajās dienās viss jau tā ir pārdabisks, kur nu vēl spoku parādīšanās Zūžubišu krogā.

- Jā, nomurmināja vilcējtrollis, steigdamies viņiem pakaļ. Spoki nu ir pēdējā robeža.

- Bet… viņi jau gāja projām, Raibais teica. Vai ne? viņš piebilda, virzīdams visus trīs uz durvju pusi. Nekā personiska, viņš nomurmināja Zarēnam. Bet jūs mulsināt apmeklētājus. Un veikals ir veikals, jūs saprotat. Viņš tos maigi, bet stingri izstūma laukā.

Kad durvis aiz muguras aizcirtās, Zarēns pavērsās pret pārējiem. Te tev nu bija pateicība! viņš iesmē­jās. Bet kas par to uztraucas? Tu esi dzīvs, Zarp! Tam ir nozīme.

- Labi redzēt arī tevi, kaptein, bet… Zarps sarauca pieri. Mēs tiešām izskatījāmies mazliet dīvaini, tā spī­dot. Ar to pietiek, lai iedzītu bailes jebkuram. Viņš sadrūma. Es spīdēju, kad piezemējos Lejaspilsētā, viņš teica, bet tas drīz izdzisa. Līdz tam brīdim, viņš nenoteikti piebilda, kad mēs atkal satikāmies.

- Tapat bija ar mani, Zarēns sacīja. Un tomēr tur mēs bijām, atkal satikušies, un vēlreiz spīdējām. Kaut kas droši vien ir noticis tur laukā, viņš turpināja klusi un neskaidri. Kaut kas tāds, kas pat tagad saista mūs. Viņš satvēra Zarpu aiz elkoņa. Vai tu atceries, kas notika? Ar pārējiem manas komandas locekļiem? Ar manu kuģi? Un manu tēvu! Vai tu zini, vai mēs atradām

Mākoņu Vilku…

Bet slakteris skumīgi purināja savu lielo, pinkaino, sarkano galvu. Ja vien es varētu atcerēties, kaptein, viņš teica. Bet es nevaru atminēties ne draņķa, kopš mēs iebraucām tajā viesulī.

Zarēns pasmaidīja un sirsnīgi paspieda viņa elkoni.

- Tam nav nozīmes, viņš mierināja. Esmu tevi atra­dis, Zarp, un tas ir sākums. Lielisks sākums! Tagad viss, kas mums atliek, ir atrast pārējos. Viņa seja nomācās.

- Bet kur?

- Spoki, Kapuckvaps klusi ieminējās.

- Kas tas bija, Kapuckvap? Zarēns jautāja. Runā. Kapuckvaps pagriezās pret viņu. Es dzirdēju vilcēj-

trolli sakām, ka jūs laikam esat spoki. Viņš uz mirkli apklusa. Gluži kā tie baļķu dokos.

- Baļķu dokos? Zarēns pārjautāja. Spoki baļķu dokos? Gluži kā mēs?

Kapuckvaps pamāja ar galvu. Ta es dzirdēju viņu sakām.

- Lieliski, Kapuckvap! Zarēns priecīgi iesaucās un uzsita viņam pa plecu. Tieši uz turieni mēs iesim. Uz baļķu dokiem!

Kapuckvaps nodūra galvu. Es teicu, ka esmu labs klausītājs, viņš laimīgi nomurmināja.