Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

DEVITA NODAĻA alu lempji

Tobrīd, kad viņi izgāja laukā, Zarēns un Zarps bija pārstājuši spīdēt. Saule, lai gan zemu un zeltaina vēlās pēcpusdienas debesīs, tomēr bija pietiekami spoža, lai pārspētu viņu savādo mirdzēšanu.

Un paldies Debesīm par to, Kapuckvaps domāja, viņiem dodoties ceļā.

Viņi gāja uz austrumiem pa ielām, kuras iepazina aiz­vien labāk, un lejup uz purvainajiem baļķu dokiem bla­kus lēni plūstošajai Malūdens upei. Zarēns bija domīgā noskaņojumā.

- Mums ir labi veicies, Kapuckvap, ka atradām Zarpu dzīvu, viņš prātoja, bet attiecībā uz pārējiem… Viņš apklusa. Vai mēs tiešām varam uzdrošināties domāt, ka tās parādības, šie spoki, iespējams, varētu būt… Kas? Gūms? Spoliņš? Spārnmīlis Slīts vai varbūt Mežeklis?

- Tas vilcējtrollis teica spoki, nevis spoks, Kapuc­kvaps teica, tātad tur jābūt vismaz diviem.

Zarēns izvilka no somas papīru rulli, ko Tumsas pro­fesors viņam bija iedevis, un atritināja to. Tas rādīja Malaszemes karti, kurā bija iezīmētas līnijas un krustiņi, kas norādīja astoņu krītošo zvaigžņu trajektorijas un aptuvenās piezemēšanās vietas. Krustiņš Akmeņu dār­zos bija apvilkts. Tieši tur Zarēns pats bija piezemējies. Viņš paņēma ogles gabalu un apvilka vienu no četriem krustiņiem, kas bija iezīmēti Lejaspilsētas apkārtnē.

- Par vienu mazāk, viņš teica, pagriezdamies pret Kapuckvapu. Un vēl trīs jāatrod. Viņš cerīgi pasmai­dīja. Varbūt viņi visi ir tur baļķu dokos.

- Varbūt, Zarps Aungans sacīja. Tomēr, godīgi sakot, kaptein, es neesmu drošs, cik lielas ir viņu iespē­jas, ja viņi tiešām ir nonākuši tur. Ta ir alu lempju teri­torija, un viņi pat vislabākajā gadījumā neizturas laipni pret nepiederošiem.

- Un kur vēl visi tie stāsti par kautiņiem, ko mēs esam dzirdējuši, Kapuckvaps noskurinājies piebilda.

- Drosmi, Kapuckvap! Zarēns drošināja. Stāsti droši vien ir tikai stāsti. Ja mēs turēsimies kopā, mums nekas nenotiks. Tici man.

Kapuckvaps drosmīgi pasmaidīja. Kopš viņi bija iera­dušies Lejaspilsētā, zēns nevarēja vien beigt apbrīnot Zarēna apņēmību. Lai gan viņi tikpat labi varētu būt iesaistījušies bezcerīgā pasākumā, jaunais kapteinis ne reizi nebija apspriedis padošanos. Un tagad, kad Zarps Aungans bija atrasts, jaunā kapteiņa apņēmība bija atmaksājusies. Bet tas, kas viņus sagaidīja, asinskāri alu lempji pārbaudīs šo apņēmību līdz galējai robežai. Kapuckvaps atkal nodrebinājās.

Visapkārt kūsājošā austrumu kvartāla kosmopolītiskā atmosfēra pakāpeniski beidzās, viņiem ieejot baļķu doku dziļā aizmugurē. Veikalu un māju rindas aizstāja šauru šķērsielu juceklis ar pussagruvušām būdām un nameļiem, katru no kuriem apdzīvoja alu lempju milzī­gās ģimenes.

- Tikai skatieties, kur jūs ejat, Zarps Aungans brī­dināja, slepus atskatīdamies pār plecu. Turieties ielas vidū alu lempji ir aizdomu pilni pret jebkuru, kas pie­nāk pārāk tuvu viņu īpašumam. Un nekādā ziņā nesaskatieties ar viņiem.

Iesākumā Kapuckvaps klausīja Zarpa norādījumiem, tomēr, turpinot ceļu pa trokšņainajām, rosīgajām ielām, sāka atslābināties. Pārpilnās tavernas bija skarbas, bet bez saspīlējuma. Tirgos skanēja draudzīga ķircināša­nās, bet no šaurajiem mitekļiem bija dzirdami dziesmu fragmenti, bērnu rotaļas, zīdaiņu raudas un aizraujoši smiekli. Ta, protams, bija nabadzīga apkaime, bet tās gaisotnē viņam nekas nešķita draudīgs.

- Nesaprotu, par ko es raizējos, Kapuckvaps teica, pasperdams trokšņainai jauniešu grupai nomaldījušos pūšļa bumbu.

- Jā, tas gan, Zarps Aungans drūmi sacīja. Pir­mie iespaidi reizēm var būt mānīgi. Vienā brīdī viss var pavērsties draņķīgi…

- Ūūūb! Kapuckvaps iekliedzās.

- Kas ir? Zarēns jautāja.

Kapuckvaps pagriezās un rādīja atpakaļ kādās tum­šās un tukšās durvīs. Zarēns ielūkojās ēnās. No pēkšņās sīvās smakas viņam aizrāvās elpa.

- Kauli, Zarēns nomurmināja.

Kapuckvaps sāka rīstīties.

- Sapratāt, ko es domāju! Zarps Aungans drūmi novilka. Tagad esiet modri.

Kapuckvaps paskatījās apkārt, pēkšņi ieraudzīdams nabadzīgos alu lempjus citā gaismā. Viņš ievēroja, cik

lieli bija to dzeltenie zobi, cik asinīm pieplūdušas to acis, un viņš redzēja smagās, dzelkšņainās vāles, kuras tie nēsāja pār plecu, un nažus pie jostas.

Turēdamies ciešāk kopā nekā iepriekš, viņš, Zarps un Zarēns devās pa tumšu, atkritumiem piemētātu šķērs­ielu, kas veda uz upes malu. Te mājīgās pastāvējuša mežalus un vārītu dumbrāja kāpostu smakas nomāca pūstošu zivju dvinga. Viņiem virs galvas parādoties bieziem, mutuļojošiem mākoņiem, agrā vakara debesis satumsa.

Iela galā paplašinājās, novedot pie baļķu doku klajās netīrības. Panīkusī Malūdens upe it kā negribīgi skalojās ap dubļu sērēm, kas nesen bija parādījušās. Sāka smi­dzināt viegls, taukains lietus. Kaut arī gaisma bālēja aizdegtās eļļas lampas nespodri spīdēja no trūdošajām plānu dēļu noliktavām, kas rindojās gar krastiem, viņi vēl aizvien varēja redzēt dubļos izmētātos kaulus. To bija daudz, lieli un mazi. Katru no tiem bija tīru noknābājuši maitēdāji baltie kraukļi un apgrauzušas raibās žurkas,

kuras šļakstinājās un spiedza, cīnoties par atkritumiem, ko notekūdeņi ieplūdināja lēni tekošajā ūdenī.

- Man tas nemaz nepatīk, Kapuckvaps neveikli teica.

- Man arī ne, Zarēns piekrita, purinādams galvu. Žēl, ka vilcējtrollis nepaskaidroja precīzāk, kur spoki bija redzēti.

Kapuckvaps pamāja ar galvu. Es… Viņš ar rāvienu apklusa. Jūs atkal sākat spīdēt, viņš paziņoja. Jūs abi.

Zarēns nopētīja savu izstiepto roku un pats redzēja vārgo, tomēr pamanāmo gaismu, kas no tās nāca. Tas droši vien ir tāpēc, ka kļūst tumšs, viņš secināja.

- Tad mums… mums labāk vajadzētu izšķirties, Zarps satraukti sacīja.

- Izšķirties? Zarēns pārjautāja.

- Jo tuvāk viens otram mēs esam, jo spožāk spīdam. Es to pamanīju jau Žūžubišu krogā…

- Nē, Zarp, Zarēns iebilda. Es jums teicu, ka mēs turēsimies kopā. Turklāt, kā es ievēroju Žūžubišu kroga ārpusē, ja ir pietiekami gaišs, tad mēs nespīdam nemaz.

- Bet Zarēn… Kapuckvaps iesāka.

- Kapuckvap! Zarēns viņu asi apsauca. Mēs iesim vēl mazliet tālāk uz priekšu. Kopā!

Viņi turpināja iet klusēdami, meklējot ceļu garām kau­dzēs sakrautām kastēm un tukšu mucu grēdām, starp augstiem rūsošu ķēžu un pūstošu zivju pauguriem un zem paaugstinātajiem moliem, kas čīkstēja, kad traucē­jošo velkoņu virves raustīja piestātnes gredzenus.

Vējam pieņemoties spēkā, sāka smidzināt. Kapuc­kvaps saviebās, kad ar katru soli viņa zābaki iegrima dziļi glumajos dubļos. Tas ir bezcerīgi. Te mēs viņus nekad neatradīsim, viņš teica. Un jūs spīdat pat vēl spožāk.

- Mēs pamēģināsim uz šo pusi, Zarēns nosvērti sacīja. Viņi pagriezās projām no upes un atgriezās šau­rajās šķērsielās. Zem ielu laternām savādā spīdēšana tik tikko bija redzama. Tomēr, turpinot ceļu, Kapuckva­pam šķita, ka viņš pamana atšķirību alu lempju reakcijā, viņiem ejot garām. Iepriekš viņi vienkārši nebija ņemti vērā. Tagad ja vien tā nebija viņa iedoma no viņiem cītīgi izvairījās; acis tika novērstas, un tie, kas tuvojās, pagāja malā vai pazuda kādās durvīs, līdz viņi bija pagā­juši garām.

- Manuprāt, viņi ir ievērojuši, Kapuckvaps nošņāca.

- Uz priekšu! Zarps Aungans skubināja. Tiksim laukā no šejienes. Mēs negribam piesaistīt sev uzma­nību.

- Tagad ir mazliet par vēlu par to uztraukties, Zarēns teica ar mutes kaktiņu. Skatieties.

Viņi stāvēja pie tāda kā krustojuma, kas atgādināja lielu riteni ar spieķiem un rumbu vidū, kur saplūda dučiem šauru šķērsielu. Centrā slējās milzīga koka muca, ap kuru kopā spiedās dzīrojošu alu lempju pūlis. Trokšņaino ainu apspīdēja spilgti violeta gaisma no lidmalkas lāpām, kas meta groteskas ēnas uz glūnošajām alu lempju sejām un pilnīgi nomaskēja Zarpa un Zarēna mirgojošo spīdumu.

Nupat klāt pienākušo pagrūsti uz priekšu, Zarēns, Kapuckvaps un Zarps Aungans atradās ierauti dziļāk pūlī un tuvāk lielajai mucai. Šīs vietas gaisotne trāpīja visiem trim sejā kā slikta elpa: karsta, mitra un smirdīga. Kapuckvaps pamatīgi cīnījās, lai nesāktu vemstīties.

- Zivis, Zarēns secināja. Bojātas zivis un… Viņš sarauca degunu. Ceļašķi.

Zarēnam kopš bērnības allaž bija riebusies mari­nētu ceļašķu smaka meža troļļu elpā. Šeit šī dvinga bija nomācoša. Kodīga. Sīva. Rūgstoša. Šķita, ka tā nāk no putojošās mucas.

- Ceļašķu alus, viņš novaidējās.

- Trīs kausus, vai tā? no mucas puses atskanēja kāda balss. Drukns alu lempis ar netīru lupatu pār roku aici­nāja viņus tuvāk. Viņi izlauza ceļu garām elpojošiem piedzērušu alu lempju ķermeņiem, kas gulēja dubļos.

- Es… ēēē… Vai jums nav meža groka? Zarēns apjau­tājās.

- Nā-a! alu lempis sadrūma. Te ir dzertuve. Mēs te vīzdeguņus neapkalpojam.

Zarēns pamāja ar galvu. Tad lai būtu trīs kausi ceļašķu alus, viņš laipni teica.

Alu lempis uzkāpa pa koka kāpnēm un iegrūda trīs netīrus kausus mucā.

- Labāk ir izpatikt viņam, Zarēns sacīja Kapuckva­pam. Kaut gan es tavā vietā to nedzertu. Tas ir rau­dzēts no puvušiem ceļašķiem un dūņu zivju iekšām.

Kapuckvaps aiz riebuma nodrebinājās. Alu lempis atgriezās.

- Te būs, viņš teica, iegrūzdams līdz malām pilnos koka kausus viņiem rokās.

- Paldies, Zarēns pateicās, ielikdams monētu alu lempja izstieptajā, ķepai līdzīgajā rokā. Un saki man…

Bet viņš jau bija pievērsis uzmanību kauslīgiem un izslāpušiem alu lempjiem, kas stāvēja visi vienā pusē, lādēdamies, lamādamies un pieprasīdami, lai viņus apkalpo. Zarēns piebikstīja Kapuckvapam un pamāja uz kausu pusi. Paskatīsimies, vai ar tiem var mums nopirkt kādu informāciju.

Cenzdamies nevienam neuzskriet virsū "izliets alus un izlietas asinis bieži plūst kopā", kā teikts brīdino­šajā parunā, viņi lauza ceļu cauri bangojošajam pūlim. Ceļašķu alus smaka kļuva spēcīgāka. Ta garoja no kau­siem, tā pildīja gaisu, tā sūcās no alu lempju ādas porām visapkārt.

Viens no viņiem milzīgs indivīds pagriezās un nopētīja pienācējus ar glāžainu acu interesi. Viņa ska­tiens apstājās pie kausiem svešinieku rokā.

- Vai tie ir man? viņš iesaucās dunošā un neskaidrā balsī. Jūs esat pārāk laipni! Viņš satvēra kausus, dzēra gariem un lieliem malkiem un starojot uzlūkoja pienācējus. Stulbeņu nektārs, viņš nodārdināja un ierēcās aiz smiekliem, tad pasvieda divus tukšos kausus sāņus un ķērās pie trešā. Viņam aiz muguras grupa indi­vīdu ar piesarkušām sejām uzsāka dziesmu. No dzertu­ves skanēja smieklu rēkoņa.

- Un kādā nozarē tu strādā? Zarēns jautāja.

- Turpat, kur vairums te apkārt, alu lempis atbil­dēja. Darbs dokos. Iekraušana. Izkraušana… Viņš plati pasmaidīja. Nemainītu to ne pret ko pasaulē.

Alu lempis viņam blakus pagriezās un labsirdīgi iedunkāja viņu tuklajā rokā. Tas ir tāpēc, ka tu esi tāds padumjāks, Grom, — viņš teica un tad pievērsās Zarēnam. Es tev teikšu tā: man nebūtu nekas pretī mainīties vietām ar kādu no tiem akadēmiķu tipiem Sanktafraksā. Viņi tur dzīvo greznības klēpī.

- Pfff, attrauca pirmais un nospļāvās zemē. Es lab­prātāk esmu te lejā, Rāvēj, kā tu ļoti labi zini, ar kausu rokā un starp biedriem.

- Vai redzat? Rāvējs teica, pievērsdamies Zarēnam un Kapuckvapam un pagrozīdams resnu pirkstu sev pie deniņiem. Padumjāks. Tur augšā lidojošajā pilsētā viņi dzer smalkāko sulasvīnu no kristāla biķeriem. Vismaz tā mēs esam dzirdējuši.

- Viņi tiešām to dara, Zarēns sacīja. Mēs nesen bijām tur augšā darījumu dēļ, viņš piebilda. Nelikās gudri ļaut alu lempjiem uzzināt viņu patieso saistību ar Sanktafraksu. Jūs neticētu, kas tā par bagātību.

- Ticētu gan, iebilda Rāvējs.

- Ņem vērā: neviens no viņiem nelikās tik laimīgs kā jebkurš te, Zarēns apgalvoja, skatīdamies apkārt.

- Es teicu! Groms triumfējoši nosēca. Viņš iztukšoja kausu un sakrustoja rokas.

- Faktiski, Zarēns turpināja, viņi visi šķita diezgan apjukuši. Acīmredzot pienākušas ziņas, ka Lejaspilsētā novēroti spoki. īpaši baļķu dokos… Ielāgojiet, tās visas, iespējams, ir muļķības, viņš teica. Jūs zināt, kādi viņi ir ar savām cēlajām idejām, tas nāk no dzīvošanas visu laiku ar galvu mākoņos…

Abi alu lempji saskatījās. Varbūt šoreiz tajos stāstos ir kāda patiesība.

Zarēns samiedza acis. Jūs negribat teikt…

- Es pats viņus esmu redzējis, Groms apliecināja.

- Es ari, piebilda Rāvējs, nopietni mādams ar galvu. -Tie spīd!

Kapuckvapa sirds sāka dauzīties. Viņš apskatīja Zarēnu un Zarpu Aunganu no galvas līdz kājām, vai nav manāmas kādas nodevīgas pēdas no spīdošās gais­mas. Laimīgā kārtā lidmalkas lāpas kvēloja tik spilgti, ka neko nevarēja manīt.

- Spīd? viņš dzirdēja Zarēnu sakām. Cik savādi. Bet sakiet man kur tieši jūs viņus redzējāt?

- Vienreiz lejā pie upes spīdam tumsā, skanēja atbilde. Vienreiz augšā tirgus laukumā, kad visas lampas bija izdzēstas.

Groms pamāja ar galvu. Un vienreiz pusnaktī es tos esmu redzējis slīdam pa kādu šķērsielu. Vienu mirkli tie tur bija, tad atkal pazuda. Viņš paraustīja plecus. Debesis vien zina, no kurienes tie ieradās un uz kurieni dodas, bet tie uzdzen man drebuļus, tik tie­šām.

Rāvējs sirsnīgi iesmējās un uzsita Zarēnam pa muguru. Pietiek to runu par spokiem, viņš teica. Man šova­kar pamatīgi slāpst. Vēl vienu kausu?

Zarēns pasmaidīja. Baidos, ka ne, viņš atteicās un pagriezās pret pārējiem. Uz priekšu, Zarp, Kapuckvap. Ja gribam pabeigt savu uzdevumu vēl līdz pusnaktij, tad mums labāk jāiet.

- Kā jums tīk. Alu lempis pagriezās projām. Pārāk smalki, lai dzertu kopā ar tādiem kā mēs, Groms sacīja, piebikstījis Rāvējam.

Zarēns, Zarps un Kapuckvaps atkāpās. Vieglais smidzenis pārvērtās par lielām, smagām lietus lāsēm. Zarēns juta sevī neizprotamus dusmu uzplūdus. Viņš cīnījās pret šīm jūtām. Zarpa un Kapuckvapa sejas viņam bla­kus bija savilktas un saspringtas.

-Āāāāh! Tu stulbais lempi! kāda dusmīga balss ieau­rojās. |

Es stulbs? otra balss ierēcās. Tu smieklīgais plānprātiņi Bija dzirdama skaņa, kā savilkta dūre trāpa pa žokli.

-To… to dara laika apstākļi, Zarēns nomurmināja caur sakostiem zobiem un satvēra Kapuckvapu aiz elkoņa.

Nākamajā mirklī visapkārt eksplodēja varmācība, visi kā viens alu lempji metās cits citam virsū. Tika vicinā­tas dūres. Tika atņirgti zobi. Tika izvilktas vāles. Gaisu pildīja lamas.

-Ātri, Kapuckvap! Zarēns mudināja, virzīdams viņu uz priekšu. Tiksim ārā no šejienes.

Bet visur bija alu lempji, kurus bija pārņēmis lietus niknums, tie bloķēja viņiem ceļu un akli sita ikvienam,

kas pienāca pārāk tuvu. Belzdami. Sperdami. Rūkdami un kozdami.

Lielā muca bija iesprāgusi, un no tās tecēja šķidrums. Kāds pusducis nikno radījumu kliegdami nokrita zemē, kur staipījās un locījās ceļašķu alus plūdos, vēl aizvien skrāpēdami un kaudamies cits ar citu.

"Es noraušu tev galvu!" "Es tevi saraustīšu gaba­los!" "Es izraušu tev aknas un norišu tās veselas!"

Un visu laiku briesmīgais lietus pieņēmās spēkā. Tas gāza šaltīm, applūdinot šaurās ielas, un citu pakaļ citai apdzēsa liesmojošās lidmalkas lāpas.

Aiziet, Zarp! Zarēns uzsauca, kopā ar Kapuckvapu cenzdamies izspiesties cauri kauslīgo ķermeņu drūzmai. Es… ūūūhl viņš noņurdēja, kad īpaši liels alu lempis sagrāba viņu no mugurpuses un ar tuklu roku aizspieda

muti. Cits alu lempis bija notvēris Kapuckvapu. Trešais piespieda Zarpu pie sienas.

Vēl pusducis lāpu nosprakšķēja un izdzisa. Tad pēk­šņi pēdējās liesmojošās lidmalkas lāpas izplēnēja un visa apkārtne iegrima tumsā.

- AAAA! alu lempis iekliedza Zarēnam ausī un rupji aizgrūda viņu projām. Viņš uzgrūdās Zarpam. Abu mir­gojošais spīdums kļuva tik spilgts kā vēl nekad.

- Spoki! alu lempji gaudoja un atkāpās vēl aizvien nikni, bet pārāk lielās šausmās, lai uzbruktu.

- Ātri! Zarēns pačukstēja pārējiem. Tiksim projām no šejienes, iekams viņi saprot, ka mēs galu galā varētu arī nebūt spoki.

Viņš satvēra Kapuckvapa elkoni, un visi trīs metās projām. Alu lempji auroja viņiem nopakaļ, bet nesekoja. Tomēr ielās bija citi kur vien viņi skatījās -, un visus laika apstākļu trakums bija novedis līdz asinskārai var­mācībai.

- Ko lai mēs darām? Zarps jautāja, paskrējis uz vienu pusi, tad atkal atpakaļ. Mēs esam sprukās! Mēs esam nolemti nāvei!

- Uz šo pusi, kāda balss iešņāca Zarēnam ausī.

- Ļoti labi, uz šo pusi! viņš iekliedzās un sāka skriet pa šauru ieliņu, pārējie viņam sekoja pa pēdām. Turie­ties kopā! viņš auroja. Un lūdziet Debesis, lai…

- Aāāāā! visi aiz šausmām iekliedzās, kad zem viņiem, šķiet, pazuda zeme.

Viņi krita. Zemāk, zemāk, zemāk. Kūleņojot tum­šajā, smirdīgajā gaisā, mežonīgi vicinot rokas un kājas. Viņiem virs galvas atskanēja skaļš blīkšķis, aizcērtoties lūkai.