Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA lidojums uz sanktafraksu

Palaišana debesīs! Zarēns nobālēja. Tas bija paņē­miens, ko negodīgāki kapteiņi gan debesu pirāti, gan Apvienības cilvēki izmantoja, lai tiktu galā ar dumpīgiem apkalpes locekļiem. Kārtības traucētājs tika piesiets pie aizdedzināta lidojoša koka gabala un palaists kā raķete vienvirziena ceļojumā atklātās debe­sīs. Tas bija šaušalīgs sods, no kura baidījās visi, kas devās debesīs ar kuģiem. Protams, Mogina nevarēja tiešām domāt…

Es zinu, tas izklausās neprātīgi, kaptein, Mogina teica. Bet tā vietā, lai palaistu liesmojošu stumbru stā­vus gaisā, ir iespējams aprēķināt tādu slīpuma leņķi, kas tevi lielā lokā nogādātu pāri Dziļajam mežam uz Lejaspilsētu. Bet risks ir šausmīgs. Tu varētu nesasniegt mērķi un nolaisties Krēslas mežā vai Dumbrājā vai arī pāršauties pāri Lejaspilsētai un pazust aiz pašas Malaszemes.

Un, pat ja gadītos kāds brīnums un tu tiešām sasniegtu Lejaspilsētu, pastāv iespēja, ka tu būtu pārogļojies līķis, kad nokristu zemē.

Zarēns stingri paskatījās uz Moginu. — Šādu iespēju es esmu gatavs izmēģināt, viņš sacīja.

- Bet, Zarēn, Kapuckvaps iebilda, tu dzirdēji, ko vina teica. Tā būtu droša nāve!

- Man tas jāmēģina! Zarēns stingri noskaldīja. Ta būs droša nāve Sanktafraksai, ja es to nedarīšu. Un arī katrai būtnei Dziļajā mežā, ja upe netiks atjaunota. Man jāmēģina.

Kapuckvaps satvēra Zarēna roku. Viņš drebēja, viņš elsoja. Ļauj man doties tavā vietā. Ļauj man tikt palaistam debesīs uz Sanktafraksu. Es esmu jaunāks par tevi. Vieglāks. Un kas gan ir neveiksmīga mācekļa dzīve salīdzinājumā ar visu laiku lieliskākā debesu pirāta dzīvi? Viņš uz brīdi apklusa. Un… un tu varētu pie­siet man pie muguras vēsti Tumsas profesoram, gadī­jumā ja es tur nenokļūtu dzīvs…

Zarēns pasmaidīja. Tu neesi neveiksmīgs māceklis, Kapuckvap, tu man esi labi kalpojis. Viņš papurināja galvu. Es nevaru lūgt tevi to darīt. Tas ir mans uzde­vums.

- Bet Zarēn! Kapuckvaps protestēja ar asarām acīs.

- Paldies, Zarēns sacīja, bet es par to negribu dzir­dēt vairs ne vārda…

- Un tomēr doma, ka tevi kāds pavada, nav slikta, Mogina domīgi teica. Pamatīgs koks varētu aiznest divu pasažieru svaru, un tas varētu nozīmēt: ja viens ir bez samaņas, tad otram vēl būs iespēja cīnīties. Es došos tev līdzi, kaptein.

- Tu? Kapuckvaps neticīgi jautāja.

- Es esmu Akmens Pilote, Mogina teica. Man ir zināšanas un pieredze. Man vajadzētu būt tai, kas pavada Zarēnu.

Zarēns pasmaidīja un palocīja galvu. Esmu ļoti aiz­kustināts, viņš sacīja, bet man tas jādara vienam.

- Bet kaptein! Mogina protestēja.

- Piedod, Mogin, Zarēns uzstāja. Tu un pārējā komanda esat man sekojuši diezgan ilgi. Es riskēju ar visu jūsu dzīvību, burājot atklātajās debesīs. Esmu prasī­jis pārāk daudz no jums. Viņš uz brīdi apklusa. Dod man savu pieredzi, nevis dzīvību.

Mogina saņēma viņa roku. Mana dzīvība tev jau pieder, viņa teica.

Upes sākotnes auglīgajos dārzos viņi meklēja garāko, resnāko, visātrāk lidojošo koku, kādu varēja atrast. Beidzot viņi izšķīrās par lielisku, sudraboti pelēku vējmalkas koku, kas lepni slējās norimušā avota pašā malā.

- Gandrīz vai žēl nocirst tādu skaistu koku, Kapuc­kvaps teica ar izklaidīgu skatienu. Gribētu zināt, cik ilgi tas te stāvējis, dzerot Upes sākotnes ūdeņus. Pats Kobolds Gudrais taču būtu varējis sēdēt tā paēnā.

- Ta ir laba izvēle, kaptein, Mogina atzina. Tas degs ilgi un spoži.

- Ķersimies pie darba, Zarēns nepacietīgi mudi­nāja. Laiks aiztek. Vētras māte ir ceļā, un pusnakts pār Sanktafraksu nāk arvien tuvāk un tuvāk.

Gūms nogāza lielo koku ar vareniem Tantema cirvja cirtieniem; pelnu pelēkas vējmalkas skaidas pildīja gaisu. Beidzot koks gāzās, kā Kapuckvapam šķita, ar skumju, čīkstošu nopūtu, kam sekoja milzīgs blīk­šķis.

Kamēr Gūms cirta zarus, līdz palika tikai pats stumbrs, Zarēns un pārējie — ciešā Moginas uzraudzībā no res­nākajiem zariem sāka drudžaini stiprināt kopā palaiša­nas trapu.

- Mums jānotēmē traps pret Austrumu zvaigzni, jo tur atrodas Sanktafraksa, Mogina teica. Un uzmanīgi novie­tojiet to pareizā leņķī. Lidojuma trajektorija nedrīkst būt pārāk augsta, vai arī tu nekad neatgriezīsies uz Zemes.

- Bet kā gan tu vari aplēst attālumu? Kapuckvaps jautāja, galvu purinādams.

- Es nevaru, Mogina atklāti atbildēja. Bet es biju Akmens Pilote, pirms tu piedzimi. Lidojums ir mans amats. Tas ir viss, ko es zinu. Man jāliek lietā visa mana pieredze kaut gan pat tad nevar galvot par labu iznākumu. Viņa pagriezās projām. Zarēn, tev nāk­sies nezaudēt galvu. Mēs piesiesim tevi pie stumbra at­slīdošiem mezgliem, kurus varēsi paraut, lai sevi atbrī­votu, kad apakšā parādīsies Lejaspilsēta.

- Es saprotu, Zarēns teica.

Debesīm satumstot, viņi novietoja baļķi pret trapu, nostādot to tādā leņķī, kas bija pa prātam Moginai, un cieši apkārt pamatnei izkārtoja lapoto zaru saiš­ķus. Zarēns aizpogāja savu garo mēteli un nostiprināja izpletņa spārnu siksnas. Tad pēc Moginas neatlaidīgas prasības viņš viscaur tika notriepts ar biezu atvēsinošo dubļu kārtu no Upes sākotnes ūdensmalas.

- Dubļi pasargās tevi no spēcīgā liesmu karstuma, viņa paskaidroja. Un paņem šo, viņa piebilda, pasniedzot mazu pudelīti. Tajā ir spēcinošais Upes sākotnes ūdens, kaut gan ar Debesu palīdzību tev tas nebūs jālieto.

Beidzot Zarēns bija piesaitēts pie lielā koka stumbra lejasgala. Mogina nostiprināja pēdējo slīdošo mezglu.

- Sveiks, kapteini Zarēn, viņa nočukstēja.

Zarēns pagrieza galvu un vēroja, kā Mogina nokāpa

pa palaišanas trapu un nolēca zemē. Viņš nopētīja visā garumā koka stumbru aiz sevis taisnu, ar lidojumam piemērotu plūdlīniju apveidu un lapu saišķi, kurš bija piestiprināts pie tā pamatnes un pie kura Mežeklis stā­vēja ar liesmojošu lāpu rokā, lai to aizdedzinātu.

- Gaidi manu signālu! Mogina uzsauca. Vispirms aizdedzini zarus tajās vietās, kuras es norādīšu.

- Pagaidiet! Kapuckvaps iekliedzās. Viņš skrēja no ūdensmalas, savas drēbes steigā notriepis ar dubļiem. Es nevaru ļaut tev doties ceļā vienam, Zarēn, viņš sauca. Es nevaru!

Viņš uzrāpās augšā pa slīpo vējmalkas koku un cieši piekļāvās stumbram.

- Mums tam nav laika! Zarēns nepacietīgi iebilda.

- Tad pavirzies, Zarēn, Kapuckvaps teica. Mogin, piesien mani! Tu pati teici, ka diviem ir labākas izredzes nekā vienam.

- Vai tu tiešām to darīsi Sanktafraksas dēļ? Zarēns jautāja. Pat tad, ja tas varētu nozīmēt nāvi?

- Ne Sanktafraksas dēļ, Kapuckvaps atbildēja. Tevis dēļ, Zarēn. Viņš pasmaidīja. Un varbūt arī Kobolda Gudrā dēļ.

Zarēns vērsās pie Moginas. Dari, kā zēns saka, viņš tai teica.

Beidzot viņi bija gatavi. Zarēns uzsmaidīja saviem uzticamajiem komandas locekļiem, kas stāvēja lejā uz zemes.

- Vū-vū, Za-vū-n! Gūms sauca.

- Mani sapņi dosies tev līdzi, Mežeklis sacīja. Viņš pieliecās pie zariem, kurus norādīja Mogina, un citu pēc cita aizskāra tos ar degošo lāpu. Eļļainās lapas uzsprāga liesmās.

- Es atgriezīšos! Zarēns pārkliedza uguns rēkoņu.

Nokaitēta balta liesmojošo zaru vidū, stumbra pa­matne aizdegās. Tā šņāca. Ta tvaikoja. Tā vibrēja un kratījās, un tad…

Atrāvies no saitēm, lielais, degošais koka stumbrs aizbrāzās no trapa un uzšāvās augšā debesīs, ceļā pamez­dams oranžu dzirksteļu vēdekli. Koka augšgals ar diviem pie tā piesietajiem pasažieriem drīz pazuda tumsā, līdz tikai liesmojošā pamatne vairs bija redzama gaismas punkts, kas kļuva mazāks un blāvāks, strauji dodoties bīstamajā ceļojumā.

- Lai Debesis tevi sargā, Zarēn! Mogina nočuk­stēja.

Kad liesmojošais koks uzšāvās gaisā, augšup ceļošai spēks bija tik liels, ka Zarēnam aizrāvās elpa un vajadzēja tvarstīt gaisu. Pagriezis seju sāņus, acis cieši samiedzis, viņš satvēra virves, ar kurām bija piesiets pie stumbra, un lūdzās, kaut tās izturētu.

Ātrums kļuva aizvien lielāks un lielāks. Spiediens bija nepanesams. Šķita, ka vēders tuvojas pēdām. Asinis atplūda no smadzenēm. Mutes kaktiņus parāva uz leju. Neiedomājamā ātrumā koks ar dzīvo kravu brāzās pāri Dziļajam mežam. Jebkurš meža iemītnieks veltīgi būtu varējis izteikt vēlēšanos, redzot krītošu zvaigzni.

Juzdams nelabumu un skurbumu, Zarēns mēnesgaismā zem sevis redzēja neskaidri aizbrāžamies spīdī­gas sudrabotu koku galotnes. Viņš sakoda zobus. Deniņi pulsēja, kakls sāpēja, vēders aiz bailēm sarāvās.

Neatslēdzies! viņš drūmi pats sev teica un atkal lūdzās, kaut mezgli turētos.

Viņam prātā nāca kāpurputna iedrošinošie vārdi, ko tas bija sacījis uz Malas dejotāja klāja. Tie čukstēja viņam galvā tik kristālskaidri, it kā viņa lielais, gudrais aizstāvis nekad nebūtu viņu pametis. Arī tas paies, tie teica. Arī tas paies.

Zarēns aizvēra acis. Viss paiet. Prieks. Sāpes. Triumfa brīdis. Izmisuma nopūta. Nekas neturpinās mūžīgi pat ne šis…

Zarēns negribīgi atvēra acis. Tagad, lidojot gandrīz horizontāli, viņi, šķiet, atradās komētas liesmojošā loka virsotnē. Nebeidzamie koku plašumi lejā aizzibēja projām. Ātrums. Spiediens. Neiztu­rams karstums. Viņš dzirdēja Kapuckvapu vaidam sev blakus.

Liesmas bija aprijušas vairāk nekā pusi no lielā koka stumbra. Lieli, nomelnējuši izdedžu gabali atlūza un nokrita, un, liesmām nākot tuvāk, karstums kļuva aiz­vien spēcīgāks un spēcīgāks. Ne Zarēns, ne Kapuckvaps to vairs nevarēja ilgi izturēt. Viņu sirdis dauzījās. Viņu rokas drebēja. Viņu ķermeņus klāja sviedri.

Nepadodies tagad, Zarēns čukstēja. Aiz nespēka viņam reiba galva. Turpini tālāk…

Lielais, lidojošais koks bija ticis garām augstākajam punktam tik daudz bija skaidrs. Aiz piepūles ņurdot, Zarēns lūkojās uz priekšu, un viņa sirds salēcās. Talu priekšā, spoži spīdot sudrabainā mēnesgaismā, atklājās Dumbrāja neauglīgā tukšaine. Zarēns nekad nebija juties tik laimīgs, redzot šo briesmīgo, izbalējušo ainavu. Brīdi vēlāk viņi bija virs tās tālumā mirgoja Sanktafraksas gaismas.

Tagad viņi laidās lejup. Zemāk un zemāk. Spēcīgais karstums bija pārsteidzošs.

Kapuckvapa zābaki pārklājās ar čūlām. Sari uz Zarēna aunradža ādas vestes sačokurojās un ļengani nokarā­jās.

Turpini tālāk, Zarēns atkal sevi urdīja. Tikai vēl maz­liet…

Zemāk debesīs mēnesgaismā spīdēja Sanktafraksas lielie torņi. Zem tās bez ūdens palikušās Malūdens upes krastos pletās nolaistais Lejaspilsētas jūklis. Upe bija pilnīgi izsīkusi. Zarēns ar rāvienu saprata: tagad, kad ūdens no Upes sākotnes bija pārstājis plūst…

Kapuckvaps iekliedzās.

Viņiem visapkārt rēca liesmas, un, par spīti bieza­jai Upes sākotnes dubļu aizsargkārtai, viņi abi, dzīvi būdami, cepās. Zarēns pagrieza galvu un sastapa Kapuc­kvapa panikas pārņemto skatienu.

- Turies, viņš noķērcās. Skatam parādījās baļķu doki. Zem viņiem aiztraucās tālākās Lejaspilsētas nomales. Kapuckvap, tagad! Zarēns kliedza. Pavelc virves!

Mācekļa acis pavērsās uz augšu, un viņa galva pēkšņi kā bez satura nokrita uz priekšu.

- KAPUCKVAP!

Zem viņa aizslīdēja Sanktafraksas lielā lidojošā klints. Zarēnam reiba galva. Ko lai viņš dara? Ja viņš atbrīvotu sevi, tad Kapuckvaps aizbrāztos tālāk pāri Malaszemei atklātajās debesīs. Tomēr, ja viņš mēģinātu to izglābt, tad varētu iet bojā pati Sanktafraksa.

Izvēles nebija.

Zarēns izrāva nazi un pārgrieza virves, kas sais­tīja Kapuckvapu. Tas spurojās un trūka, un vējš jauno mācekli atrāva no liesmojošā koka stumbeņa. Izpletņa spārni atvērās, un Kapuckvaps aizplanēja projām.

Nezaudējot laiku, Zarēns pavilka slīdošo mezglu, kas saistīja viņu pie reiz lielā koka strupajām atliekām, un aizlidoja māceklim pakal. Izpletņa spārni atvērās, un zīda krokas aiz viņa piepūtās. Zarēns satraukts skatījās apkārt, gandrīz būdams gatavs ieraudzīt, kā Kapuckvaps ātri krīt zemē. Bet ne. Tur tas bija, lidoja zem viņa.

- Kapuckvap! viņš uzkliedza un, pacēlis ceļgalus un grūžoties uz priekšu, sašķieba izpletņa spārnu leņķi un metās lejup uz zēna pusi.

Kapuckvapa seja bija bāla kā drēbe, bet viņš bija dzīvs. Un ne vien dzīvs, bet arī — paldies Debesīm atkal pie samaņas.

- Kā man tos vadīt? viņš vaimanāja.

- Pat nemēģini! Zarēns atsaucās. Tev veicas lie­liski. Tikai neizdari straujas kustības.

Kamēr viņi planēja lejup, pēdējās pussagruvušo mājokļu pazīmes palika iepakaļ aiz viņiem. Zeme apakšā kļuva akmeņaina un neviesmīlīga. Ta strauji tuvojās, lai viņus sagaidītu.

- Tagad ceļa atpakaļ nav! Zarēns kliedza. Sagata­vojies, lai nolaistos. Savelcies kamolā un ripo, Kapuc­kvap! viņš auroja. Savelcies kamolā un ripo.

Nākamajā mirklī Zarēns piezemējās, un viņam tūlīt sekoja Kapuckvaps. Tiklīdz juta pieskārienu zemei, viņi ļāva kājām atslābt un novēlās uz sāniem. Izkarsušie dubļi saplaisāja un nokrita.

Zarēns bija kājās pirmais. Viņš notupās pie sava drauga nekustīgā ķermeņa, atkorķēja mazo pudelīti, ko Mogina bija iedevusi, un apslapināja viņa lūpas ar Upes sākotnes ūdeni.

Kapuckvaps uzreiz atvēra acis un paskatījās augšup.

- Kā tu jūties? Zarēns nočukstēja.

- Tu domā, nerunājot par to, ka esmu apdedzis un apdauzīts gandrīz līdz nāvei? Kapuckvaps jautāja, pie­celdamies sēdus.

Zarēns pasmaidīja. Vai tu vari paiet? viņš apjau­tājās.

- Man… man šķiet, ka varu, Kapuckvaps atbildēja. Kur mēs esam?

Zarēns paskatījās apkārt uz sudrabainajām akmeņu grēdām, kurās katrs augšējais akmens bija lielāks par apakšējo. Akmeņu dārzos, viņš novaidējās.

No zemes, kur aukstais gaiss saskārās ar silto zemi, augšup locījās miglas strūklas. Cēlās vējš. Kapuckvaps nodrebēja.

- Akmeņu dārzos, viņš žēlojās. Bet tas ir jūdzēm tālu no Sanktafraksas.

Tieši tobrīd gaiss visapkārt piepildījās ar spārnu plandēšanu. Spīdīgi, balti putni cits pēc cita nosēdās zemē un lēkšoja uz viņu pusi, veidojot ap abiem nelaimī­gajiem nepārtrauktu apli. Tie skrāpēja zemi, tie plivi­nāja savus skrandainos spārnus, tie izstiepa kaklus uz priekšu, pavēra savus mežonīgos knābjus un draudīgi ķērca. Gaisu pildīja pūstošas gaļas smaka.

- Kraukļi! Zarēns nomurmināja, izvilkdams zobenu. Baltie kraukļi!

Kapuckvaps satvēra savu nazi, un abi ar Zarēnu, iero­čus pacēluši, drūmās priekšnojautās nostājās muguru pret muguru. Divi pret tik daudziem bija neiedomā­jama iespēja. Vai viņi bija veikuši tik tālu ceļu, lai ciestu neveiksmi te, Sanktafraksas redzamības robežās?

- Uzklausiet mani! viņš tiem uzsauca. Jums mani jāuzklausa.

Bet baltie kraukļi nebija tādā noskaņojumā, lai klausī­tos. Tie bakstīja gaisu ar knābjiem un ķērca aizvien ska­ļāk. Tas bija tikai laika jautājums, iekams drošākais vai izsalkušākais no tiem lauztu ierindu un uzbruktu.