Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

VIENPADSMITĀ NODAĻA rietumu piestĀtnes

Pēc divām nedēļām Kapuckvaps un Zarēns bija nonā­kuši rietumu piestātņu doku pusē. Viņu iepriekšējās naktsmājas bija apsēstas ar niknajām putekļu blusām, un, būdami sakosti gandrīz līdz nāvei, pirms saullēkta viņi bija nolēmuši, ka neveiksmēm jāpieliek punkts, un pameta netīro naktsmītni. Tagad, kad viņi bija ārpusē, apvārsni iekrāsoja pirmie tumši sarkanie saullēkta stari. Zarēns nožāvājās, izstaipījās un izberzēja acis.

- Lai šī jaunā diena nestu mums tās ziņas, kas vaja­dzīgas, viņš teica un nopūtās. Kāpēc gan ceturtais komandas loceklis izrādās tik netverams? viņš skaļi minēja.

- Mm-hmm, Kapuckvaps nomurmināja. Viņš sēdēja uz mola blakus Zarēnam un šūpoja kājas pāri malai. Viņa deguns, kā parasti, bija dziļi iegremdēts vienā no dārga­jiem ruļļiem, kurus viņš nesa pār plecu pārmestā somā.

Zarēns paskatījās apkārt. Atšķirībā no panīkušajiem baļķu dokiem austrumos, kur piestāja tikai necilākie velkoņi, rietumu piestātnes bija bagātas. Tieši šeit Apvie­nības locekļu debesu kuģi iebrauca dokos, un krastā aiz tiem rindojās viņu mājas masīvas konstrukcijas ar fasā­dēm, kas nebija tikai funkcionālas vien. Uz katras bija tās Apvienības ģerbonis, kurai tā deva pajumti: Notekcau­ruļu un Grebēju Apvienības sakrustotie sirpis un kalts, Līmes vārītāju un Tauvu pinēju raibā žurka un saritinātā tauva, Metinātāju un Metāllējēju pods un knaibles…

Aiz mājām slējās diženā Apvienības Palāta, kur uz sēdēm sanāca Lejaspilsētas Tirgotāju Apvienības Aug­stā padome. Vienmēr bijusi iespaidīgākā celtne baļķu dokos, tā šobrīd izskatījās vēl uzkrītošāka nekā parasti, jo to ieskāva sarežģīts stalažu karkass. Zarēns ar galvu pamāja uz tās pusi.

- Droši vien labo jumtu, viņš secināja.

- Mm-hmm, Kapuckvaps atkal nomurmināja. Viņš nolaizīja pirkstu un, acis nepacēlis, ķērās pie nākamā mizas ruļļa.

Zarēns pagriezās atpakaļ un cieši raudzījās uz upi, kas vārgi tecēja garām. Lēcošā saule izmētāja dūņainus sarka­numa kukuržņus pār tās nelīdzeno virsmu.

Nelaime bija tā, ka viņu meklējumi pēc ceturtā koman­das biedra Apvienības locekļu rajonā bija izrādījušies tikpat nesekmīgi kā visur citur Lejaspilsētā. Rosīgās ielas, trokš­ņainos tirgus, rūpniecības kvartālu, ziemeļu augstienes Zarēns un Kapuckvaps bija apciemojuši tos visus. Tomēr, lai cik daudzās tavernās viņi iegriezās, lai ar cik daudziem indivīdiem runāja, lai cik daudz jautājumu uzdeva, viņi nebija atklājuši gluži neko par krītošu zvaigzni vai pēkšņu kāda parādīšanos, kas dīvaini izturējies.

- Varbūt ir pienācis laiks pamest mūsu meklējumus te, Lejaspilsētā, un doties uz Dziļo mežu, Zarēns ieminē­jās.

- Mm-hmm, Kapuc­kvaps attrauca, saraucis pieri.

- Kapuckvap! Zarēns uzsauca. Vai tu esi dzir­dējis kaut vienu vārdu, ko tev esmu teicis?

Kapuckvaps apmulsis pa­cēla galvu, viņa acīs mir­dzēja satraukums.

- Arvien centīgais aka­dēmiķis, ja? Zarēns teica. Tu esi pazudis tajos mizu ruļļos, kopš mēs nonācām te.

-Jā, bet tas ir… tie ir… ļauj nolasīt priekšā šo te, viņš uzstāja. Tas tiešām ir pilnīgi apburoši.

- Ja tev tas jādara, Zarēns samierinājies piekrita.

- Te ir vēl par Upes sākotnes mītu, Kapuckvaps dedzīgi sacīja. Par Vētras māti…

Zarēns satrūkās uz īsu brīdi viņa galvā uzplaiksnīja atmiņas no liktenīgā ceļojuma atklātajās debesīs. Vēt­ras māte, viņš nomurmināja, bet pēc šo vārdu izru­nāšanas izvairīgā atmiņa atkal aizslīdēja projām. Viņš pacēla acis. Nu tad turpini, viņš aicināja. Pastāsti man, kas tur rakstīts.

Kapuckvaps pamāja ar galvu un ar pirkstu sameklēja īsto vietu. "Jo, man rakstot, pastāv vispārzināma pār­liecība, ka Vētras māte ir nākusi pār Malaszemi nevis vienreiz, bet daudzas reizes, katru reizi atgriežoties, gan iznīcinot, gan radot no jauna," viņš lasīja. "Es…"

- Es? Zarēns pārjautāja. Kas rakstīja šos vārdus?

Kapuckvaps pacēla acis. Tā ir kopija no mizu rak­stiem, kas attiecas uz Apgaismības laikiem Senajā Dzi­ļajā mežā, Kapuckvaps paskaidroja. Šo versiju, viņš

teica, sirsnīgi glāstīdams rulli, uzrakstīja vienkāršs rakstvedis pirms vairākiem simtiem gadu. Bet oriģināli bija daudz, daudz vecāki.

Zarēns pasmaidīja. Puiša entuziasms bija lipīgs.

- Apgaismības laiks! Kapuckvaps turpināja. Tas droši vien bija tik brīnišķīgs laiks dzīvošanai. Lielisks brī­vības un mācību laiks ilgi pirms tam, kad sāka sapņot par mūsu lidojošo Sanktafraksas pilsētu. Dziļais mežs parādījās no tumsas Kobolda Gudrā iztēles vadībā. Kā es būtu gribējis viņu pazīt! Viņš atcēla verdzību. Viņš apvie­noja tūkstoš ciltis zem diženā Trijzara un čūskas ģerboņa. Viņš pat pārraudzīja rakstītā vārda izgudrošanu…

- Jā, jā, Kapuckvap, Zarēns viņu pārtrauca. Ļoti interesanti. Vai tam visam ir kāda jēga?

- Pacietību, Zarēn, Kapuckvaps atbildēja. Drīz vien viss būs atklājies. Apgaismības laiku pēkšņi izdzēsa kā sveci, Kobolda Gudrā Tūkstoš cilšu savienība ižira, un viss reģions pagrima barbarismā un haosā, kas Dzi­ļajā mežā ir valdījis līdz šai dienai. Viņš atkal pievērsa uzmanību mizas rullim. Klausies, viņš teica, lūk, ko raksta pārrakstītājs.

Par spīti pats sev, Zarēns palika kluss un uzmanīgi klausījās, kamēr Kapuckvaps lasīja no nelīdzenā un nodzeltējušā ruļļa.

- "Kobolds Gudrais kļuva vecs un nespēcīgs. Ārprāts klīda pa tirgus klajumiem un dziļām pļavām. Cilts uzbruka ciltij, brālis brālim, tēvs dēlam, jo Debesis bija kļuvu­šas dusmīgas un laupīja saprātu visiem, kas zem tām mita.

Tā Tūkstoš cilšu pārstāvji sapulcējās pie Upes sākotnes un teica: "Kobold, tu, kas redzi tālāk Atklātajās Debesīs nekā lielākais no mums, pasaki mums, ko darīt, jo savā ārprātā mēs aprijam cits citu un Debesis vērš mūsu sirdis melnas."

Un Kobolds piecēlās no slimības gultas un teica: "Rau, Vētras māte atgriežas. Viņas ārprāts būs mūsu ārprāts. Gatavojieties, jo laika nav daudz…""

Kapuckvaps uz brīdi apklusa. Šeit tekstā ir pārtrau­kums, viņš paskaidroja. Koka smecernieki ir apēduši oriģinālo mizu. Viņš atkal paskatījās uz leju. Turpi­nājums ir šāds.

"…Vētras māte, kas pirmā apsēja Malaszemi ar dzī­vību, atgriezīsies, lai pļautu, ko sējusi, un pasaule atkal iegrims Tumsā," viņš lasīja, uzsvērdams katru vārdu. -Vai tu saproti, Zarēn? Kobolds Gudrais aprakstīja Mītu par Upes sākotni un pareģoja Vētras mātes atgriešanos; šis pareģojums pilnībā piepildījās, jo Dziļais mežs tiešām atkal iegrima tumsā. Un tagad tas viss notiek no jauna.

Zarēns pagriezās un skatījās augšup, atklātajās debe­sīs, kur Vētras māte bija turējusi viņu briesmīgā tvērienā.

- Aprakstītais ārprāts mūs ir piemeklējis atkal, Kapuckvaps nopietni teica, to atpūtis laiks no Malas­zemes ārpuses. Ārprātīgās miglas un sirdi plosošie lieti, briesmīgā vardarbība. Kas tas bija, ko es lasīju? Viņš atrada to vietu. …savā ārprātā mēs aprijam cits citu. Vai tu nesaproti, Zarēn? Tas nemaz nav mīts. Vētras māte atgriežas.

- Vētras māte atgriežas, Zarēns rāmi atkārtoja. Šajos vārdos skanēja kaut kas pazīstams. Bet kā? Kāpēc? Viņš neapmierināts papurināja galvu. Kaut kas svarīgs neap­šaubāmi bija noticis ar viņu tur laukā, virpulī, tālu pro­jām atklātajās debesīs. Kāpēc viņš nevarēja atcerēties, kas tas bija? Vai viņš jebkad atcerēsies?

Viņš paskatījās uz savu satraukto jauno mācekli. Nāc, Kapuckvap, viņš aicināja. Manuprāt, mēs droši varam atstāt tādas padarīšanas Sanktafraksas akadēmiķiem. Mums pašiem ir laiks pamest vai vismaz

atlikt mūsu ceturtā Malas dejotāja komandas locekļa meklējumus un doties uz Dziļo mežu. Aiziesim pie apziņošanas staba un atra­dīsim sev braucienu uz de­besu kuģa klāja.

Mazliet negribīgi Kapuc­kvaps satina savus dārgos mizas ruļļus, salika tos atpakaļ somā un piecēlās kājās. Tad viņš un Zarēns kopā devās pa piestātni uz centrālo iekāpšanas molu. Tieši tur atradās apziņoša­nas stabs.

Apziņošanas stabs bija garš, resns koka pīlārs, pie kura tie debesu kuģu kap­teiņi, kas vēlējās ziņot par brīvām vietām, mēdza pienaglot sludinājumus, kuri bija uzrakstīti uz mirgojošiem audekla gabaliem. Tas bija vieglākais veids tiem, kam nebija pašiem sava transporta līdzekļa ceļošanai no vienas Malaszemes vietas uz citu.

Kad Zarēns un Kapuckvaps sasniedza iekāpšanas mola galu, virs apvāršņa virmojot pacēlās saule tumši sarkana un majestātiska. Viņiem priekšā pret debesīm vīdēja apziņošanas staba siluets. Ar neskaitāmiem plī­vojošiem, sārti izgaismotiem drēbes gabaliņiem, kas bija pienagloti visā tā garumā, stabs izskatījās pēc savāda koka, kura mizu klāj ziedi.

Es tikai ceru, ka viens no tiem piedāvā kaut ko pie­mērotu, Zarēns nomurmināja, iedams uz priekšu.

Kapuckvaps gāja viņam līdzi. Kā ar šo te? viņš pēc brīža iejautājās un nolasīja no audekla gabaliņa: Ragersa un Roinersa Apvienības kuģis. Dodas ceļā uz Dziļo mežu šopēcpusdien. Viņiem ir brīva divvietīga koja. Un cena šķiet mērena.

Bet Zarēns papurināja galvu. Nē, viņš teica. Nē, tas nav gluži… Viņa balss aprāvās, kamēr viņš lasīja sludinājumu pēc sludinājuma.

- Tad kā būtu ar šo? Kapuckvaps jautāja. Velkonis, kura brauciena mērķis ir mizastroļļu dzelzskoku jaunau­dze, dosies ceļā vēl šorīt, un tam papildus vajadzīgi divi roku pāri.

Bet Zarēns nepievērsa viņam uzmanību, turpinādams lasīt kuģu sarakstu un to braucienu galapunktus. Vētras radējs, galamērķis: slakteru nometnes.

Balss viņa galvā teica: Nē.

Mākoņēdājs, galamērķis: Lielais aunradžu gadatirgus.

- Nē.'

Burubrils, galamērķis: Goblinu klajums. -Nē.

Viņš lasīja tālāk sarakstu. Nē, nē, nē, līdz…

- Jā, šis ir tas debesu kuģis, kurš tev jāizvēlas, balss teica klusi, bet skaidri.

- Protams! Zarēns iesaucās. Kapuckvap, te tas ir. Šis ir īstais. Klausies.

Zarēns pacēla acis. Kur vēl labāka vieta, lai atsāktu mūsu meklējumus?

Kapuckvaps nenoteikti pamāja ar galvu. Viņa tēvs Ulbuss Pentefraksiss bija viņam stāstījis šausmu lietas par Lielo Sraiku vergu tirgu. Vai tas nebūs mazliet bīstami? viņš piesardzīgi pajautāja.

Zarēns paraustīja plecus. Lejaspilsēta ari var būt bīs­tama, viņš atbildēja. Mums jātiek vietā, kur pulcējas radījumi no visa Dziļā meža.

-jā, bet… Kapuckvaps iebilda. Es gribēju teikt, vai mēs nevarētu doties uz Lielo aunradžu gadatirgu, ko tu pieminēji. Vai, paskat, kāds debesu kuģis brauc uz meža troļļu Koksnes tirgu. Vai tas nederētu vietā?

- Kapuckvap, Zarēns sacīja, Dziļajā mežā nav tādas vietas, kas līdzinātos Lielajam Sraiku vergu tir­gum. Ta dalībnieki ceļo no visām malām, lai nokļūtu tur. Ta skaidri ir vieta, kur sākt mūsu meklējumus. Viņš vēlreiz paskatījās uz sludinājumu un pasmaidīja. Zibensšautris Valpūns, viņš teica. Te nu vienreiz ir vārds, ar kuru var burties.

Kapuckvaps nodrebēja. Viņa vārds izklausās bries­mīgi, zēns teica. Vai valpūns nav viens no tiem nik­najiem putniem ar robotu knābi?

- Ir gan, Zarēns atbildēja.

- Un Zibensšautris! Kapuckvaps iesaucās. Kāds briesmonis gan pieņemtu asinskāra plēsīga putna un vis­briesmīgākās un neparedzamākās laika parādības vārdu.

Zarēns nosprauslājās. Iedomīgs un muļķīgs, viņš atbildēja. Vārds baigs, kapteinis maigs, kā mans tēvs mēdza teikt. Tie, kas izvēlas visbriesmīgākos vārdus, bez izņēmuma ir tādi, kas vismazāk tiem atbilst. Viņa acis aizmiglojās. Turpretī drosmīgākie un varonīgākie dēvē sevi mazāk ārišķīgos vārdos.

- Kā Mākoņu Vilks, Kapuckvaps klusi teica.

-Jā, Zarēns piekrita, kā mans tēvs Mākoņu Vilks, visdrosmīgākais un visvaronīgākais debesu pirātu kap­teinis starp visiem. Viņš atkal pameta acis uz sludinā­jumu. Augstās Debesis! viņš iesaucās.

- Kas ir? Kapuckvaps satraukts jautāja.

- Atiešanas laiks! Zarēns sacīja. Debesu reiders

pacels buras mazāk nekā pēc ceturtdaļstundas.

#

- Tas ir bezcerīgi! Zarēns iekliedzās. Kur tas ir?

Bija pagājušas desmit minūtes, kopš viņš bija iestūķējis

audekla sludinājumu pakaļējā kabatā, desmit minūtes, kuras viņi bija pavadījuši, brāžoties pa kuģu piestātni, skraidot šurp un turp pa moliem, skatoties uz debesu kuģu nosaukumiem. Kāds vecs vilcējtrollis nupat bija apgalvojis, ka viņu meklētais debesu kuģis atrodas pie otrā mola, bet nu viņi tur bija un, kaut gan apskatījās divkārt, bija vēlreiz izvilkuši tukšu lozi.

- Tev taču neliekas, ka tas būtu varējis doties ceļā agrāk, ko? Zarēns aizelsies jautāja.

-Ja divas tukšās vietas jau aizpildītas, varbūt ir gan, Kapuckvaps atbildēja, slepus cerēdams, ka tā ir noticis.

- Bet tas nevar būt, Zarēns protestēja. Viņš apstājās un nopētīja dokus no viena gala līdz otram.

Tur bija tik daudz debesu kuģu eleganti Apvienības kuģi, robusti tirgotāju velkoņi, plūdlīnijas patruļu kuģi, tāpat kāds nejaušs debesu pirātu kuģis, tomēr Debesu reiders nekur nebija redzams.

- Varbūt mums vajadzētu atgriezties pie apziņošanas staba un…

- Nē! Zarēns noskaldīja. Nav laika. Viņš uzsauca grupai doku strādnieku, kas stāvēja ar muguru pret viņu, iegrimuši sarunā. Atvainojiet! viņš kliedza.

- Vai jūs zināt, kur noenkurots debesu kuģis ar nosau­kumu Debesu reiders?

Pat nepagriezies viens no tiem atkliedza pretī: De­viņpadsmitais mols! Apakšā pa labi!

Kapuckvaps pagriezās pret Zarēnu. Bet mēs nupat atnācām no tā piestātnes gala, viņš teica.

- Man vienalga, Zarēns attrauca. Ta varētu būt mūsu pēdējā iespēja. Viņš satvēra Kapuckvapu aiz elkoņa un vilka viņu uz priekšu. Aiziet, Kapuckvap! viņš uzsauca. Skrien!

Viņi brāzās uz priekšu pa piestātnes promenādi. Kapuckvapam sekojot viņam cieši pa pēdām, Zarēns akli spraucās cauri tirgotāju grupām, kuri kaulējās, sta­teniski saceltām zivju kastēm un augļu kaudzēm. Kapuc­kvaps atskatījās pār plecu. Piedodiet! zēns sauca. Viņi steidzās tālāk garām numurētiem moliem, kas slē­jās gaisā augstu virs Malūdens upes. Astotais, devītais un desmitais mols nozibēja garām.

- Ātrāk, Kapuckvap! Zarēns aizelsies kliedza, kamēr balss galvā mudināja viņu uz priekšu.

Divpadsmitais… trīspadsmitais… Kapuckvapam sirds dauzījās, plaušas vai plīsa, tomēr viņš dzina sevi tālāk. Septiņpadsmitais… Astoņpadsmitais…

- Deviņpadsmitais mols! Zarēns iesaucās. Viņš pagrie­zās, vienā rāvienā nolēca pa pieciem pakāpieniem un aizdārdināja pa koka platformu. Un paskat! viņš iesaucās.

- Kā gan, Debesu vārdā, mēs to nepamanījām iepriekš?

Kapuckvaps paskatījās augšup, sekojot Zarēna pirk­stam, kas rādīja uz lielisku debesu pirātu kuģi, kurš bija piestiprināts pie mola paceltā gala kreisajā pusē.

- Debesu reiders\ Zarēns paziņoja. Mēs to esam atraduši, bet… Ak nē! viņš noelsās.

Grotbura bija uzvilkta, abordāžas kāši bija pacelti, un maza figūra bija noliekusies pār stiprinājumu un raisīja vaļā tauvu. Kuģis tūlīt dosies ceļā.

- STĀT! Zarēns ieaurojās un, dubultojis ātrumu, aizbrāzās pa molu. Kaut gan viņš nevarēja to izskaidrot, kaut kas viņam teica, ka jābūt uz Debesu reidera klāja. Neviens cits kuģis nebūtu derējis. PAGAIDIET MŪS!

Bet komandas loceklis kāds bara rūķis nepievērsa viņam uzmanību.

- STĀT! Zarēns atkal uzkliedza.

Viņš varēja dzirdēt, kā bara rūķis aizkaitināts mur­mina, raustīdams cieši savilkto tauvu, tad ar atvieglo­jumu nopūtās, kad tā atraisījās vaļā.

Gandrīz jau klāt…

Bara rūķis uzmeta tauvu uz klāja un tajā pašā brīdī uzlēca arī pats. Debesu pirātu kuģis mokoši lēni sāka celties augšup un slīdēt projām no mola.

- NĒ! Zarēns iekliedzās.

Sprauga starp molu un debesu kuģi kļuva platāka.

- Vai tu esi kopā ar mani? viņš uzsauca.

- Es esmu kopā ar tevi, skanēja atbilde.

- Tad lec! Zarēns spalgi uzkliedza, un, beidzot sasnieguši mola galu, viņi metās pakaļ atejošajam debesu kuģim. Rokas izpletuši, viņi lidoja, vēlēdamies tikt uz klāja.

- Uhh! Kapuckvaps noņurdēja, viņa rokas satvēra drošības margas un ķermenis ietriecās korpusā. Nāka­majā mirklī Zarēns nokrita viņam blakus.

Palikuši bez elpas, abi turējās uz dzīvības un nāves robežas. Pirms uzvilkties augšā uz klāja, viņiem vaja­dzēs atvilkt elpu. Bet tam nebija nozīmes. Bija svarīgi, ka viņiem tas bija izdevies pašā pēdējā brīdī.

- Labi paveikts, balss viņa ausī nočukstēja.

- Mēs esam ceļā, Kapuckvap, Zarēns nomurmināja.

- Uz Dziļo mežu un Lielo Sraiku vergu tirgu.

- Zarēn, es… es…

- Kapuckvap? Zarēns iejautājās, pagriezdams galvu.

- Kas ir?

- Manas rokas… ir viscaur glumas, Kapuckvaps nomurmināja, un Zarēns bezpalīdzīgi vēroja, kā viņa jaunais māceklis izmisīgi cenšas uzvilkties augšup. Es nevaru… nevaru noturēties… āāāāl Viņš krita. Projām no Debesu reidera, projām no debesīm un lejup pretī nelīdzenajiem dubļiem apakšā…

..