Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

ASTOŅPADSMITĀ NODALA upes sĀkotne

Iesākumā bija grūti iet. Zemē mētājās nokrituši klints gabali, un pat Gūmam bija jāmetas četrrāpus, rāpjoties augšup pa šauro plaisu. Abu pušu stāvajās sienās atbal­sojās birstošas grants un krītošu oļu skaņa.

Te kļūst vieglāk! Kapuckvaps sauca. Taka ir stin­gra kā pakāpieni. Viņš paskatījās lejup. Tie ir pakā­pieni, viņš nočukstēja.

Zarēns pienāca viņam klāt, un abi uz brīdi apstājās, lai paskatītos uz priekšu. Augšup slējās garas vītņu kāpnes, ko klintī bija izgrebuši neskaitāmie te spertie soļi.

Kapuckvaps aiz satraukuma nodrebēja. Es eju tur, kur viņš gāja, zēns nomurmināja, steigdamies uz priekšu. Es eju pa Kobolda Gudrā pēdām.

Kapuckvaps kāpa augstāk un augstāk. Ne reizi viņš nepaklupa. Ne reizi viņam netrūka elpas. Pēkšņi kļuva gaišs. Kapuckvaps paskatījās apkārt, un viņa sirds pār­meta kūleni. Beidzot pēc ilga, ilga laika viņš atradās virs smacīgā Dziļā meža briesmīgā lapotnes pārsega, no kura bija baidījies nekad netikt laukā.

Viņš vilcinājās, tad paskatījās augšup. Balti un dzel­teni mākoņi virpuļoja augstu viņam virs galvas, aiz tiem pavīdēja pārsteidzošs skats uz augsta kalna virsotni. Viņš sajuta Zarēna roku sev uz pleca un pagriezās pret draugu.

- Ieklausies ūdenī, Kapuckvap, Zarēns teica. Kapuc­kvaps pielieca galvu uz vienu pusi. Šķindošā tekošās straumītes skaņa bija apklususi. Tās vietā bija dzirdams kluss, tomēr neatlaidīgs plink, plink, plink, ūdenim pilot lejā dīķī, tālu zem viņiem. Tā izžūst, Zarēns drūmi sacīja. Un kad Upes sākotnes ūdeņi pārtrauks plūst… Viņš apklusa, būdams pārsteigts par paša izteiktajiem vārdiem.

-Jā, Zarēn? Kapuckvaps viņu mudināja.

- Kad Upes sākotnes ūdeņi pārtrauks plūst… Zarēns atkārtoja. Viņš satvēra galvu rokās. Ak, Kapuckvap, kāpēc es varu dzirdēt, kā mans tēvs izrunā šos vārdus? Es… es… Nē, nav vērts, viņš teica, balsī skaidri skanot neapmierinātībai. Es vienkārši nevaru atcerēties.

- Iesim, Kapuckvaps aicināja. Varbūt atbilde mek­lējama pie Upes sākotnes.

Viņiem turpinot ceļu augšup, gaiss kļuva siltāks. Mākoņi nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Virpuļojoši, šķied­raini, mulsinoši. Pēkšņi tiem cauri izlauzās spoža saule, aptverot visu apakšā ar zeltainām ēnām.

- Mēs esam virs mākoņiem! Kapuckvaps aiz prieka iesaucās. Un skatieties! Viņš rādīja uz priekšu. Kāpiena galamērķis bija tik tuvu.

Kapuckvaps skrēja uz priekšu, sirdij pukstot gaidās. Zarēns rikšoja viņam blakus, Gūms un Mežeklis sekoja cieši aiz viņiem.

Tālumā apmeta loku milzu kāpurputns ne lielāks par robainu punktu pret oranžajām debesīm. Tas kādu

brīdi pētīja augstās kalnu virsotnes. Tad tas savicināja platos spārnus un aizlidoja.

Kad četru ceļotāju galvas parādījās virs augšējās klinšu kores, žilbinoša saule iespīdēja viņiem acīs. Viņi tās pie­sedza, pacēluši rokas, un piemiegtām acīm raudzījās uz priekšu.

Kapuckvapam aizrāvās elpa, un viņš nometās ceļos. Upes sākotne. Viņš nodrebēja.

Aiz muguras no dīķa tālu zem viņiem atbalsojās ūdens skaņa. Pak. Pak. Pak.

Četri ceļotāji ar godbijību un sajūsmu plecu pie pleca skatījās uz lielisko ainu, kas pavērās priekšā. Viņi stā­vēja uz lielas, baltas marmora plāksnes, kura pacēlās virs milzīga ezera līča, kas tagad bija tikai sekls dīķis, kuru apjoza krāšņa veģetācija.

Tur auga koši zaļi koki un krūmi, visi pilni ar smagiem augļiem, un puķes sarkanas un violetas, un dzeltenas, un oranžas, un zilas pildīja gaisu ar skurbinošu smaržu sajaukumu.

- Tas ir milzīgs dārzs, Kapuckvaps izdvesa.

Viņiem priekšā mirguļojošā saule rietēja aiz augstām,

spīdošām kalnu virsotnēm, kas ieskāva visu apkārtni kā liels zelta kronis. Aizvien garākas ēnas sniedzās uz viņu pusi, pāri auglīgajiem dārziem uz nogāzēm un pāri sarukušajam, tirkīzzilajam avotam viņiem zem kājām.

- Paskatieties tur, Kapuckvaps rādīdams teica. Ezera tālākajā punktā slējās izvirzījusies klints atradze. No turienes ūdens līst uz leju krātuvē. Viens vienīgs piliens atbalsojās klusumā. Ta ir Upes sākotne!

Saule pazuda aiz marmora klintīm, izceļot tās pret tumši sarkanajām debesīm kā brīnišķīgu templi. Drīz būs tumšs. Zarēns pagriezās pret ūdens klaidi.

- Akmens Pilote? viņš jautāja. Kur ir Akmens Pilote, Mežekli?

Mežeklis pacēla roku, prasīdams klusumu. Viņa ausis saslējās un notrīsēja. Viņš pētoši lūkojās uz rievotā mar­mora augstajām grēdām lejā pie avota malas.

- Kas tas ir, Mežekli? Zarēns jautāja. Vai tu kādu dzirdi?

Un tad viņš arī to saklausīja. Klusu čaboņu, kas iztrau­cēja klusumu. Elpa viņam iestrēga kaklā. Viņš pagāja uz priekšu, ķermenim vāri spīdinot mirdzošo gaismu. Kad viņš to darīja, avota otrā pusē parādījās kāds stāvs. Un, kad tas bija pienācis tuvāk virzoties starp kokiem -, tas kļuva skaidrāk saskatāms un arī sāka spīdēt.

Kapuckvaps skatījās uz slaidu meiteni ar bālu, gandrīz caurspīdīgu ādu un ugunīgi sarkanu matu cekulu. Viņam pavērās mute. Tā noteikti nevarēja būt pēdējā no trūk­stošajiem komandas locekļiem. Tomēr viņa spīdēja…

- Vū-vū? noņurdēja Gūms.

- Zarēn? Kapuckvaps jautāja. Vai šī meitene ir Akmens Pilote?

- Kapteini Zarēn? viņa piesardzīgi apjautājās.

- Mogin, Zarēns nočukstēja. Tā esi tu.

-Jā, kaptein, meitene teica, skriedama uz priekšu un viņu apkampdama. Viena ūdens lāse nopilēja no klints malas. Es zināju, ka tu atnāksi man pakaļ.

- Vai tad es nezvērēju, ka nekad nepametīšu nevienu no savas komandas? Zarēns jautāja un pasmaidīja.

- Tu esi pēdējā, Mogin.

Mogina atkapās. Pēdējā? viņa atkārtoja.

- Jā, Mogin, Zarēns apliecināja.

Tālu lejā tumšajā dīķī iekrita lāse.

Mogina kautrīgi paskatījās uz Mežekli un Gūmu.

- Bet kur ir pārējie? Zarps Aungans? Spoliņš?

Zarēns novērsās. Spoliņš ir miris, viņš skumji sacīja. Bet Zarps, Purvainis un Spārnmīlis Slīts gaida mūs Sanktafraksā.

Mogina satrūkusies parāvās projām. Sanktafraksā? viņa pārjautāja. Bet vai ar viņiem viss ir kārtībā?

Zarēns iesmējās. Viņi visu šo laiku atpūšas manā kabinetā Gaismas un tumsas skolā, viņš atbildēja.

- Sveiki un veseli.

- Bet kaptein, Mogina sacīja. Viņas seja izskatījās saspringusi. Smalkas krunciņas savilka viņas mutes kak­tiņus. Vai tu neatceries, ko Mākoņu Vilks tev teica?

Zarēns sastinga. Mākoņu Vilks? viņš nočukstēja.

- Es… es neatceros, nē.

Mogina sarauca pieri. Viņš tev pateica, kas jādara, viņa sacīja. Uz Vētras dzinēja, tālu atklātās debesīs,

- viņa maigi piebilda, mēģinādama pamodināt viņa atmiņu. Pirms uznāca baltā vētra…

- Vētras dzinējs? Baltā vētra? Zarēns atkārtoja, puri­nādams galvu. Es neatceros neko. Neviens no mums neatceras, viņš teica, paskatīdamies apkārt uz pārējiem.

- Pilnīgi neko no tā brīža, kad iekļuvām virpulī… Viņš atkal pievērsās Moginai: Bet tu atceries. Tāpēc, ka biji tērpta savā smagajā mētelī ar kapuci, vētra neaizmigloja tavu atmiņu… Pastāsti man, kas notika, Mogin. Pastāsti man, ko tu atceries.

Atbalsojās vēl viena piliena šļaksts dīķī. Mogina no­vērsās.

- Pastāsti man! Zarēns kliedza. Man ir jāzina!

- Jā, izstāsti viņam, kādas domas ir tavā galvā, Mežeklis sacīja. Vai arī man to izdarīt?

Mogina nopūtās. Jūs man neatstājat izvēles iespēju. Viņa skaļi ievilka elpu un pacēla acis. Kad kāpurputns bija projām tavas paša rokas atcirsts no saites es baidījos…

- Vai es palaidu kāpurputnu brīvībā? Zarēns noelsās. Mogina pamāja ar galvu. Vai tu gribi, lai turpinu?

-Jā, Zarēns atbildēja.

- …Es baidījos, ka mēs nekad neatradīsim Vētras dzinēju. Tomēr mēs to atradām, nokļuvušu vir­puļa mierīgā centra bezvējā. Tavs tēvs Mākoņu Vilks tur tevi gaidīja.

- Mans tēvs, Zarēns nočukstēja, kādai tālai atmiņai saviļņojoties prātā. Viņš runāja ar mani.

Mogina pamāja ar galvu. Viņš tev teica, ka Vētras māte tā varenā vētra, kas pirmā apsēja ar dzīvību Malaszemi, atgriežoties.

Kapuckvaps satraukts šļūkāja apkārt. Tieši to viņš visu laiku bija nojautis.

- Viņš paskaidroja, ka tā iebrāzīsies no atklātām debe­sīm virzienā uz Upes sākotni Dziļā meža augstākajā pun­ktā, Mogina turpināja, lai atjaunotu mirstošo avotu.

- Jā, jā, Kapuckvaps ierunājās, nespēdams ne brīdi ilgāk palikt klusu. Tieši tā, kā tas rakstīts mizu ruļļos.

- Kuš, Kapuckvap! Zarēns viņu asi apsauca. Atmiņas gabaliņi sāka saplūst kopā. Viņš pacēla acis uz Moginu. Bet Sanktafraksa atrodas tās ceļā, viņš teica. Jā, tagad es atceros… Mākoņu Vilks… viņš man lika… pār­cirst lielo Enkura ķēdi, vai ne?

Mogina pamāja ar galvu. Ja Vētras māte iztērēs savu spēku, iznīcinot Sanktafraksu, viņa nekad nesasniegs Upes sākotni, lai atnestu jaunu dzīvību tās ūdeņiem, viņa sacīja. Tad kūtrā tumsa no Dziļā meža melnās sirds izpletīsies uz visām pusēm, līdz katrs Malaszemes sprīdis būs aprīts!

- Augstās Debesis, Zarēns novaidējās, ko es esmu izdarījis? Viņš ieskatījās Moginai acīs. Es biju tur, Mogin. Sanktafraksā. Es būtu varējis viņiem pateikt. Tam, kā spīdēja mūsu ķermeņi, būtu vajadzējis man atgādināt… Ak, ja vien es būtu atminējies, kas man bija jādara. Viņš pievērsās pārējiem: Mēs tūlīt dosimies atpakaļ. Mogin, tev jānāk mums līdzi. Tad viņa seja nobālēja un viņš pastreipuļoja uz vienu pusi. Mogin, viņš izmisīgi sacīja, vai es tev pateicu, kad tas jāizdara?

Viņa papurināja galvu

Zarēns novaidējās. Tu izstāstīji daļu no šī stāsta, Mogin. Un man tas jādzird, lai atslēgtu savu atmiņu un atcerētos pārējo… Viņš vilcinājās. Vētras māte atgrie­zīsies, kad… Tēva vārdi atgriezās pie viņa ar briesmīgu skaidrību: …kad Upes sākotnes ūdeņi pārstās plūst.

Mogina pēkšņi atkāpās. Viss viņas ķermenis bija ne­kustīgs, viņas skatiens piesaistīts klintsradzei, kas bija izvirzīta no Upes sākotnes avota malas.

- Zarēn! Mogina pēk­šņi iesaucās, satvērusi viņu aiz elkoņa. Zarēn, klau­sies!

Zarēns apklusa. Viņš pielieca galvu sāņus. Kas ir? viņš jautāja. Es neko nedzirdu.

- Tieši tā, Mogina ap­stiprināja. Tas ir apklu­sis.

Zarēns sarauca pieri. Ko tu ar to gribi teikt?

Es… Viņam pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Upes sākotnes ūdens pastāvīgais pak, pak bija norimis.

- Upes sākotnes avots beidzot ir izsīcis, Mogina sacīja klusā balsī. Tas var nozīmēt tikai vienu…

Zarēns pacēla galvu, acis viņam bija ieplestas. Vēt­ras māte ir ceļā, viņš teica. Tagad es atceros visu. Viņai vajadzētu sasniegt šejieni rītausmā. Bet tas nekad nenotiks. Tā vietā viņa pusnaktī trāpīs Sanktafraksai, nelietderīgi iztērējot savu spēku, un Malaszeme ieslīgs tumsā. Esmu cietis neveiksmi, viņš rūgti sacīja. Esmu pievīlis Mākoņu Vilku. Esmu pievīlis Sanktafraksu. Esmu pievīlis pats sevi.

Mežeklis panāca uz priekšu. Varbūt tomēr galu galā ir kāds atrisinājums? Viņš paskatījās uz Moginu un samiedza acis. Es to varu izlasīt viņas domās.

- Ko? Zarēns jautāja. Ko viņa domā, Mežekli? Viņš pagriezās pret Moginu. Vai ir kaut kas tāds, ko tu man nesaki?

Vina novērsās.

- Mogin! Zarēns neatlaidās. Lūdzu!

- Vai tu gribi, lai es viņam pasaku? Mežeklis uzstāja.

Mogina apvaldīja asaras. Ir tikai viens veids, kā

laikā atgriezties Sanktafraksā, viņa klusi teica. Bet ar briesmīgu risku.

Zarēns iepleta muti. Līdz pusnaktij? viņš neticēja. -Kā?

- Bet tas ir vājprāts, Mogina atrunājās. Viņa nikni paskatījās uz Mežekli. Tikai muļķīga doma.

- Pasaki man! Zarēns pieprasīja.

Mogina nopūtās. Un, lai gan runājot viņa raudzījās uz Zarēnu visai nosvērti, tomēr viņas balss bija tikai drebošs čuksts.

- Ar palaišanu debesīs.