Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

septītā nodaļa krĪtoŠo ZVAIGŽŅU KARTE

Kapuckvaps izsoļoja no Lielās bibliotēkas, notrauk­dams putekļus no savām smalkajām, jaunajām drēbēm. Uz dārgā, melnā auduma varēja pamanīt katru kripa­tiņu, un kažokādas apšuvums izskatījās mazliet izšķēr­dīgi, bet apģērbs derēja lieliski. Viņš piespieda senos mizu ruļļus pie krūtīm un steidzās uz Gaismas un tum­sas skolu.

Iegriezies šaurā šķērsielā blakus Vējskārēju tornim, viņš apstājās. Aizšķērsojot viņam ceļu, tur stāvēja Vokss, mākoņvērotājs, no meža ziedes lietošanas seja izskatījās neveselīga.

- Beidzot viens, garais māceklis norūca.

Divi citi mākoņvērotāju mācekļi parādījās Kapuckvapam aiz muguras. Viņš bija slazdā.

- Man tā liekas, ka tev un man ir kas nepabeigts kār­tojams, mizas tārps, Vokss sacīja, no sava tērpa kro­kām izņemdams nejauka paskata nūju. Viņš savēzēja to

gaisā, strauji iesizdams Kapuckvapam pa galvu, nogāžot zemē.

- Voks! Kapuckvaps noelsās. Tu lielais milzu huligān… Ummm!

- Kur tagad ir tavs tā sauktais profesors, Lejaspilsētas tipiņ, ko? Vokss ņirgājās. Kur ir varonīgais kapteinis Zarēns, Sanktafraksas glābējs?

- Tepat vien, Zarēns teica, satverdams Voksa pacelto roku un kārtīgi to izgriezdams viņam aiz muguras.

-Aāāāl māceklis iebļā­vās un nometa nūju.

Zarēns pagrūda viņu projām. Man tā šķiet, ka manam māceklim Kapuc­kvapam vajadzīga palīdzī­ba, viņš sacīja.

- J… jā, kungs, Vokss stomījās, sakņupdams jau­nā profesora priekšā.

- Un notrauc putekļus no viņa mantijas, kamēr tu te esi.

Vokss neveikli palīdzēja Kapuckvapam piecelties kājās un notīrīja viņu.

- Tagad ej savu ceļu, Zarēns turpināja. Un lai es tevi nekad vairs nepieķertu uzmācamies viņam, vai arī tu dosies vienvirziena ceļā ar grozu uz Lejaspilsētu. Vai es skaidri izteicos?

Vokss saīdzis pamāja ar galvu un aizslāja projām. Viņa drauģeļi jau sen bija aizmukuši.

- Paldies, profesor, Kapuckvaps izdvesa.

Zarēns pasmaidīja. Cik reižu man tev jāsaka? viņš jautāja. Sauc mani par Zarēnu.

-Jā, prof… Zarēn, Kapuckvaps teica.

- Un vēl, Kapuckvap.

- Jā, Zarēn?

- Tu nometi šos te. Jaunais profesors pasniedza savam māceklim saburzītos mizas ruļļus. Un pacen­ties viscaur nenotraipīt ar mizas putekļiem savas jaukās, jaunās drēbes.

- Labi, Zarēn, Kapuckvaps laimīgi atsaucās un sekoja profesoram uz Gaismas un tumsas skolu.

Zarēna kabinets atradās Gaismas un tumsas skolas rietumu torņa augšgalā. Ta bija maza istaba, tomēr ar mīkstiem, iekarinātiem atzveltnes krēsliem un kurošos krāsniņu, ērta un mājīga telpa. Sienu klāja plaukti, kurus pildīja ādas vākos iesietas grāmatas un ar lentēm sasieti papīru saiņi. Tur atradās komplicēts gaismu izpētes apa­rāts. To visu klāja pūkaina putekļu kārta.

Zarēns vēroja Kapuckvapu, kurš, būdams viņa jaunais māceklis, sēdēja ar degunu mizas rullī, kāri lasīdams pie krāsniņas ar atvērtām durvīm, pa kurām spīdēja sarka­nas liesmas. Viņš droši vien dedzina vējmalku, Zarēns nosprieda un domās pārcēlās uz bērnību kopā ar meža troļļiem, kad viņš mēdza sēdēt uz tildera ādas paklā­jiņa uguns priekšā, klausoties, kā Spelda, viņa audžu­māte, atkal un atkal stāstīja savus stāstus par Dziļo mežu.

Vējmalkas pagales deva lielu karstumu, bet, tā kā degot tās bija planējošas, pagalēm bija tendence lidot ārā, kad krāsns durvis bija vaļā. Visai bieži Kapuckvaps mēdza pacelt acis un iebikstīt atpakaļ krāsniņā liesmo­jošu pagali, kura draudēja izlauzties.

- Ko tu lasi? Zarēns neslēpa garlaicību balsī. Viņa jaunajam māceklim bija skaidrs, ka Sanktafraksa, īpaši Gaismas un tumsas skolas piesmakušās telpas, jauno debesu pirātu kapteini nomāc.

- Kādu vecu mizu rulli, profesor, Kapuckvaps pa­skaidroja. Es to atradu Lielajā bibliotēkā tas ir aiz­raujošs…

- Sauc mani par Zarēnu, viņš neiecietīgi teica. Tad maigākā balsī: Es tevi apskaužu, Kapuckvap.

- Mani, Zarēn? Bet kāpēc?

- Tu vari paņemt mizu rulli un pārcelties, Debesis vien zina uz kurieni. Esmu vērojis tevi sēžam stundām ilgi, kā transā urbjoties kādā mizas strēmelē, ko pa pusei saēdušas koka kodes un mizas tārpi. Tu esi dzimis aka­dēmiķis, Kapuckvap. Bet es… Viņš brīdi klusēja. Es esmu debesu pirāts!

Zarēns piecēlās kājās, šķērsoja piesmakušo kabinetu un atvēra logu. Ledains lietus apšļāca viņa pacelto seju un notecēja lejup gar pakausi un kaklu. Redz, kur man vajadzētu būt, viņš sacīja, norādīdams projām aiz Sanktafraksas. Tur laukā. Kuģojam debesīs kā debesu pirātu kuģa kapteinim. Kā mans tēvs un viņa tēvs pirms viņa. Tas ir asinīs, Kapuckvap, un es pēc tā tik ļoti ilgojos.

Kapuckvaps nolika mizas rulli un ar krāsns knaiblēm notvēra izbēgušu vējmalkas pagali.

-Ak, Kapuckvap, Zarēns turpināja, joprojām piekalis skatienu debesu bezgalīgajam plašumam ārpusē. Tu nekad neesi dzirdējis vēju dziedam takelāžā vai redzējis pasauli lejā, izklātu kā karti, vai jutis vēja pūsmu matos, kuģojam debesīs. Ja būtu, tad tu zinātu, kādas ciešanas ir būt iesprostotam šajā šaurajā kabinetā. Es jūtos kā putns, kam apgriezti spārni.

- Man patīk Sanktafraksa, Kapuckvaps apgalvoja. Man patīk tās torņi, tās pārejas, Lielā bibliotēka un šis šaurais kabinets. Bet manis šeit nebūtu, ja nebūtu tevis. Pēkšņi samulsis, viņš nodūra acis. Un es tev sekotu jebkur, pat… Viņš ar žestu norādīja uz atvērto logu. Pat tur laukā, atklātās debesīs.

Zarēns sarāvās. Bija citi, kas man tur sekoja, viņš klusi atbildēja.

- Tava komanda? Kapuckvaps pajautāja.

- Mana komanda, Zarēns skumji nočukstēja.-Šobrīd viņš tos redzēja, visu tik dažādo, tomēr uzticamo kom­pāniju, ko bija savācis: plakangalvas goblinu, slakteri, ozolu elfu, ūdens klaidi, Akmens Piloti, pinkulāci un briļļaino vecāko stūrmani. Tie viņam bija ticējuši, seko­juši viņam atklātās debesīs un tur gājuši bojā. Es nezinu, kā, bet es tos visus nogalināju, Kapuckvap. Tu saproti, cik bīstami var būt man uzticēties.

- Vai tu esi pārliecināts, ka viņi ir miruši? Kapuc­kvaps jautāja.

- Protams, viņi ir miruši, Zarēns aizkaitināts atbil­dēja. Kā gan viņi būtu varējuši izdzīvot?

- Tu izdzīvoji, Kapuckvaps atgādināja. Zarēns ap­klusa. Es domāju: vai tu tiešām redzēji, kas ar viņiem notika?

- Vai redzēju? Zarēns atkārtoja. Es nevaru atce­rēties!

- Vai tu vari atcerēties kaut ko no tā liktenīgā ceļo­juma atklātās debesīs? viņš mudināja.

Zarēns nokāra galvu. Nē, viņš drūmi atzina.

- Tad kā tu vari zināt, ka viņi ir miruši? Kapuckvaps neatlaidās. Cik komandas locekļu bija uz Malas dejo­tāja klāja, kad jūs uzvilkāt buras?

- Astoņi, ieskaitot mani, Zarēns atbildēja. Bet…

- Tumsas profesors teica, ka bija redzamas astoņas krītošās zvaigznes lidojam debesīs, Kapuckvaps izpļā­pājās.

Zarēns sarauca pieri. Kapuckvap, ko tu runā?

- Es esmu pateicis par daudz. Kapuckvaps sapinās vārdos. Profesors teica, lai es nerunājot ar tevi par tavu iepriekšējo dzīvi. Viņš teica, ka tas tikai sarūgtinā­šot tevi.

- Sarūgtināšot mani? Protams, tas mani sarūgtina! Zarēns ārdījās. Ja es kaut brīdi domātu, ka kāds no viņiem vēl varētu būt dzīvs, es tūlīt pat pamestu šo vietu un atrastu viņus, lai ko tas prasītu.

Kapuckvaps pamāja ar galvu. Manuprāt, tieši no tā profesors baidās, Kapuckvaps sacīja. Aizmirsti, ka es par to runāju, Zarēn.

- Aizmirst! Zarēns pavērsās pret viņu. Es nevaru aizmirst! Astoņas krītošas zvaigznes, tu saki. Viena kat­ram Malas dejotāja komandas loceklim. Kapuckvap, padomā tagad vai profesors teica, kur šīs zvaigznes nokrita?

- Nu, es… es domāju…

- Es uz to varu atbildēt, atskanēja kāda balss. Kabi­neta durvīs stāvēja Tumsas profesors. Man būtu vaja­dzējis zināt, ka nevarēšu no tevis izveidot profesoru, Zarēn, manu zēn, viņš skumji teica. Tu esi gluži kā tavs tēvs, dzimis dēkainis, un, tāpat kā viņam, iespējams, tev arī lemts uz mūžiem pazust atklātajās debesīs.

Zarēns satvēra profesora roku. Mans tēvs? viņš jautāja. Vai jūs zināt, kas notika ar manu tēvu?

Profesors papurināja galvu. Vienīgi to, ka pirms daudzām nedēļām viņu aizrāva līdzi Lielā vētra, un kopš tā laika viņš nav redzēts. Viņš dziļi ielūkojās Zarēna satrauktajās acīs. Vai tu… Tur laukā…

- Es nezinu, Zarēns nelaimīgi atbildēja. Es nevaru atcerēties. Viņš satvēra profesora roku savējā un cieši to saspieda. Profesor, jums jāpalīdz atrast manu komandu. Kā viņu kapteinis es apsolīju, ka nekad tos nepametīšu, lai notiktu kas notikdams. Ja ir kaut vis­mazākā iespēja, ka kādi no viņiem ir dzīvi, tad tas ir solījums, kas man ir jātur.

- Bet, Zarēn, profesors iebilda, pat ja…

- Un varbūt, Zarēns pārtrauca profesora iebildu­mus, varbūt tikai mana komanda varētu palīdzēt man atgūt atmiņu. Viņš palaida vaļā profesora roku un ieskatījās viņam acīs. Jo kas zina, ko es varētu būt aizmirsis tur laukā, atklātajās debesīs. Varbūt kaut ko noderīgu? Jums, profesor. Sanktafraksai.

Profesors neveikli pamāja ar galvu. Zarēnam bija savi apsvērumi. Ta kā viņš bija aizkuģojis tik tālu atklātās debesīs, viņš bija piedzīvojis to, ko neviens iepriekš nekad nebija piedzīvojis; to, ko daudz pieredzējušais akadēmiķis pats bija vienīgi sapņojis izdarīt, proti, iekļūt pašu laika apstākļu pirmsākumā. Vēl jo vairāk Zarēns bija atgriezies, lai to izstāstītu. Protams, šobrīd viņa prāts bija cieši aizvērts, bet ja to varētu atdarīt…

- Labi, profesors teica. Redzu, ka tu esi izlēmis. Dodies meklēt savu pazudušo komandu, Zarēn, ar manu svētību. No savas mantijas krokām viņš izvilka ādas maisiņu, pilnu ar zelta gabaliem, un ielika to Zarēnam rokā. Tavam ceļojumam, viņš paskaidroja. Izlieto to prātīgi. Tagad seko man uz kabinetu, un es tev parādīšu karti, kuru sastādīju tajā naktī, kad tu nokriti uz zemes. Ta parāda pārējo krītošo zvaigžņu aptuvenu atrašanās vietu ja var uzticēties maniem aprēķiniem. Dažas no­krita netālu, kaut kur Lejaspilsētā. Pāris tālāk, Dziļajā mežā, lai Debesis viņiem palīdz. Un viena pēdējā — nokrita tik tālu, ka es tai droši nevarēju izsekot.

- Parādiet man, profesor! Zarēns satraukti sauca. Viņš pievērsās savam māceklim: Mēs atradīsim manu komandu, Kapuckvap. Lai atkal būtu kopā… Viņš uz brīdi apklusa. Varbūt viņi pat varēs pastāstīt par manu tēvu…

- Zarēn, profesors stingri sacīja, dodies ar pilnu sparu šajās krītošo zvaigžņu medībās, ja tev tas jādara. Bet, Debesu dēļ, atstāj šo zēnu te drošībā, Sanktafraksā, kur viņš iederas.

Kapuckvaps spēra soli uz priekšu, satvēra Zarēnu aiz elkoņa un nostājās pretī profesoram. Piedodiet, pro­fesor, viņš teica, bet es arī esmu devis solījumu.