Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA dziĻĀ meŽa tumŠĀ sirds

Par spīti Speldas lielākajām pūlēm, Zarēnu nevarēja pierunāt palikt meža troļļu ciematā ne mirkli ilgāk, kā nepieciešams. Viņš bija sapakojies un gatavs doties pro­jām jau ilgi pirms rītausmas.

- Es atgriezīšos, manumāt, viņš teica. Tagad, kad esmu tevi atradis, es tevi vairs nepazaudēšu.

- Vai tu apsoli? Spelda jautāja.

- Apsolu, Zarēns atbildēja.

Spelda skumji pamāja ar galvu un notrausa asaru. Paņem šos, viņa teica. Kādu papildu apgādi jūsu garajam ceļam. Ēdienu un dzērienu. Siltus apmetņus. Viņa nošņaukājās. Sava tēva cirvi.

Zarēns turēja rokās pazīstamo cirvi. Paldies, viņš sacīja.

Spelda varonīgi pasmaidīja. Tantems vienmēr cerēja, ka kādudien tas varētu būt tavs. Viņa parakņājās savas kleitas kabatās un izvilka ādas saitē iesietu talismanu. Un šis ir no manis, viņa teica asarām acīs. Amulets. Viņa pastiepās uz augšu un apsēja to Zarēnam ap kaklu. Tas tevi pasargās tajās tumšajās vietās, kur tev jāiet… Viņa nodrebinājās. Un droši atvedīs atpakaļ pie manis.

- Atvainojos, kaptein, bet mums jāiet, Mežeklis ierunājās. Mums ir tāls ceļš priekšā.

Zarēns pieliecās un noskūpstīja Speldu uz pieres.

- Pasaki manā vietā sveikas Birkmatim, viņš palūdza.

- Un neraizējies!

Spelda palocīja galvu. Un aiziedams neaizmirsti savu solījumu, viņa piekodināja un noslaucīja asaras.

- Tagad ej, viņa teica. Un lai Debesis tevi sargā! Zarēns pagriezās. Pārējie jau devās laukā no ciemata,

atpakaļ takas virzienā. Viņš stingri soļoja tiem nopakaļ. Viņš neatskatījās.

- Viņa ļoti mīl tevi, Kapuckvaps sacīja, kad Zarēns bija tos panācis. Blāzma no ciemata laternām un meža troļļu balsu čalas pagaisa viņiem aiz muguras.

- Vai Spelda? Zarēns pārjautāja. Viņa bija labākā māte, kādu jebkurš var vēlēties. Un atminoties Tan­tems arī mani mīlēja, tikai viņam bija grūtāk to izrādīt.

Kapuckvaps vārgi pasmaidīja. Viņš iedomājās pats savu valdonīgo tēvu Ulbusu Pentefraksisu, kas mēdza dēlu sist, tiklīdz paskatījās uz viņu. Tomēr te bija Zarēns ar diviem tēviem Tantemu un Mākoņu Vilku un viņš jau gribēja pateikt Zarēnam, cik ļoti apskauž tā atmiņas, kad Mežeklis pēkšņi apstājās. Viņi stāvēja āķiem un gre­dzeniem klāta grubuļaina koka priekšā.

- Enkura koks, Zarēns paskaidroja. Tas iezīmē meža troļļu ciemata robežu.

Mežeklis piekrītot pamāja. No šejienes mums jādo­das tālāk uz savu roku.

Viena vienīga zibens šautra uzzibsnīja pāri debesīm, tai sekoja draudīgi pērkona dārdi. Sāka līt lietus, smags

un silts. Zarēns aptaustīja amuletu, ko Spelda bija nupat uzdāvinājusi.

Man vēlreiz laiks aizmaldīties no takas, viņš klusi teica.

Viņiem ejot tālāk no meža troļļu takas Dziļajā mežā, tas kļuva biezāks. Lietus pierima, un virs galvas pacēlās saule, sākot jaunu dienu. Tad vēl vienu. Un vēl vienu, līdz viņiem šķita, ka gājuši mūžīgi. Zem meža pārsega bija nemainīgi tumšs un drūms. Kapuckvaps to nevarēja ciest. Gaiss bija smacīgs, vēju nejuta, un viņam bija visu laiku jāelš, lai varētu noturēties līdzi Zarēnam un pārējiem.

Dziļais mežs bija tikpat draudīgs kā vienmēr. Gaļēdājas pākstis alkatīgi mēģināja iekampt, kad zēns steidzās garām. No zariem virs galvas zvīņaini koku radījumi atņirdza pret viņu zobus, smailes tiem uz muguras draudīgi notrīcēja. Uzblīdis dzeltens meža pitons, kas pēc nesenas maltītes bija gozējies saules starā, ieslīdēja pamežā, kad viņš klup­dams netālu pagāja garām. Un visu laiku, dienām ritot, mežs kļuva aizvien grū­tāk un grūtāk caurejams. Kapuckvaps sakoda zobus un cīnījās uz priekšu dzi­ļāk un dziļāk.

Tagad priekšgalā Gūmam sākās sarežģījumi ar izlau­šanos cauri pamežam. Ērkšķainie vīteņi, kas bija pavadījuši viņu ceļu kādu stundu vai ilgāk, kļuva biezāki, ciešāk savijušies;

to dzeloņi bija dunču lielumā. Viens no pinkulāča ple­ciem jau bija samircis asinīs.

- Atslābsti, vecais draugs, Zarēns teica. Šie ērkšķi ir asi. Viņš izvilka Tantema cirvi, kas bija aizbāzts aiz jostas. Ļauj Mežeklim un man iet pa priekšu.

Mežeklis izvilka savu mačeti. Un nezaudējiet mod­rību, viņš brīdināja. Pat šis neviesmīlīgais ērkšķu mežs ir mājvieta bīstamiem plēsoņām.

Kapuckvaps nodrebinājās un nemierīgi paskatījās apkārt. Viņš sekoja Zarēnam un Mežeklim pa tuneli, ko abi izcirta. Viņa jutekļi bija nokaitēti ausis centās saklausīt kādu aizdomīgu skaņu, deguns raustījās, acis bija ieplestas. Virzīšanās uz priekšu notika mokoši lēni. Katrs solis, ko viņi veica, bija cīņa. Viņi apstājās atpūs­ties aizvien biežāk un uz ilgāku laiku.

- Tas ir bezcerīgi, Kapuckvaps žēlojās, kad trešo reizi tikpat daudz minūšu gājiena laikā Zarēns Jāva savam cirvim nošļukt gar sānu. Mēs esam pazuduši šajā briesmīgajā, ērkšķainajā vietā. Mēs nekad neatra­dīsim ceļu laukā.

Zarēns, sejai spīdot no sviedriem, pagriezās pret viņu. Mežeklis ir mūsu vadonis, Kapuckvap, un mums jāuz­ticas viņam. Mēs tagad esam viņa pasaulē.

Ūdens klaidis papurināja galvu. Šis ir tikai Nakts meža sākums, viņš sacīja. īstā klaižu zeme atrodas viņpus lielajiem ērkšķu mežiem. Viņš nopūtās. Es domāju, ka esmu ticis projām no tās uz visiem laikiem. Tā ir ļauna vieta.

Kapuckvaps sarauca pieri. Tu skarbi runā par vietu, kurā esi dzimis un uzaudzis, viņš teica.

Mežeklis atbildēja uz viņa apjukušo skatienu. Dzīve klaižu zemē ir īsa un nezel īga, viņš paskaidroja. Eksis­tence no rokas mutē, bez nekā, ko tu uzskati kā pašu par sevi saprotamu, Kapuckvap. Bez siltām maltītēm, bez ērtām gultām… Viņš pasmaidīja. Bez seniem mizu ruļļiem. Turklāt, viņš turpināja, protams, es neesmu vienīgais, kas maz lepojas ar savu izcelsmi.

Kapuckvaps skumji pamāja ar galvu. Un viņpus klaižu zemes? viņš jautāja.

- Dziļā meža Tumšā sirds, Mežeklis atbildēja. Un varbūt Upes sākotne.

- Varbūt Upes sākotne? Kapuckvaps pārjautāja. Tu gribi teikt, ka nezini?

- Es nekad neesmu bijis pie Upes sākotnes, Mežek­lis teica. Nedz arī kāda dzīva dvēsele, par ko esmu dzirdējis. Bet tu to zini, Kapuckvap. Tas ir rakstīts tajos mizu ruļļos, kurus tu tik augstu vērtē. Upes sākotne ir pazaudēta, aizmirsta kopš Kobolda Gudrā aiziešanas mūžībā. Tomēr ir teikts, ka tā atrodas pašā Dziļā meža sirdī.

- Bet, par spīti saviem sapņiem un klaiža spējām, tu to nevari droši zināt, Kapuckvaps gaudās.

Zarēns pasmaidīja un pacēla cirvi virs galvas. Neļauj drosmei sevi tagad pievilt, Kapuckvap, viņš teica. Cir­vis ar blīkšķi triecās lejup, izgriežoties cauri pusducim resno, kokaino ērkšķu vīteņu. Galu galā mēs neva­ram te pamest savus meklējumus. Mežeklis nosapņoja, ka pēdējais komandas loceklis ir pie Upes sākotnes un mūs gaida. Tai ir jābūt, un tagad mums tā jāatrod. Cirvis triecās lejup vēlreiz. Un vai tiešām tev nepa­tiktu redzēt Upes sākotni staigāt tur, kur reiz staigājis Kobolds Gudrais?

- Jā, Kapuckvaps rāmi atbildēja. Jā, gribētu gan.

Viņi gāja tālāk. Saule neredzama šķērsoja debesjumu

un norietēja. Vēlāk uzlēca mēness. Tikai tad, kad mēnesgaismas strēles izspiedās cauri dzelkšņu krūmiem,

Zarēns aptvēra, cik ilgs laiks ir pagājis. Viņš nolika savu cirvi sāņus, noguris no pārpūles, pilošs no sviedriem.

- Te mēs atpūtīsimies, viņš noelsās.

Kapuckvaps paskatījās visapkārt. Ar saviem dzeloņu

krūmiem apkārt un nelīdzenajiem laukakmeņiem zem kājām šī vieta neizskatījās diez cik daudzsološa. Bet, kad Zarēns un Gūms bija atbrīvojuši plašāku klajumu un viņi pa visiem novākuši atlūzas un izklājuši savus apmetņus uz smiltīm, nemaz nebija slikti. Protams, karsts, spožs ugunskurs būtu bijis jauks, bet, tā kā visapkārt bija sausi krūmi, viņi neuzdrīkstējās to kurt. Viena dzirkstele un droši vien viss apkārt uzliesmotu. Laimīgā kārtā nakts bija visai silta, un spīdošie debesu pirāti paši nodrošināja pietiekami daudz gaismas, lai varētu redzēt. Kapuckvaps atkal netika gudrs, kas Zarēnam un viņa komandai lika tik spoži spīdēt. Kaut kas noteikti ir noticis ar viņiem tur, atklātajās debesīs. Bet kas?

Mežeklis dzirdēja viņa domas. Tas ir jautājums, kuru esmu sev uzdevis tūkstošiem reižu, viņš teica. Varbūt tam ir jāatgādina mums kaut kas svarīgs, kas notika. Viņš paraustīja plecus. Diemžēl, kā es sacīju kapteinim, man nav atmiņā, kas notika pēc tam, kad mēs devāmies iekšā virpulī. Viņš pamāja uz Gūmu un Zarēnu. Un nelaimīgā kārtā viņiem arī nav.

- Mēs varēsim raizēties par pagātni vēlāk, Zarēns teica. Tagad ir mazliet jāpaguļ. Viņš apgūlās mīksta­jās smiltīs un ietinās biezajā apmetnī, kas pēkšņi apdzēsa viņa ķermeņa spīdumu.

Kapuckvaps pagriezās pret Mežekli. Kad mēs nonāk­sim klaižu zemē?

- Guli, Kapuckvap! Zarēns, nepacēlis galvu, viņu apsauca. Jo vairāk noguris būsi, jo ilgāku laiku tas prasīs.

Visapkārt viņiem klikšķēja ērkšķi, drēgnam vējam pūšot cauri apkārtējiem krūmiem. Kapuckvaps apgū­lās starp Zarēnu un Gūmu un pārvilka savu apmetni pār pleciem. Mežeklis iekārtojās pēdējais. Nomodā vai aizmidzis ūdens klaidis dzirdēs jebkurus miera trau­cētājus. Kad viņš ietinās savā apmetnī, viss klajumiņš iegrima tumsā.

Atspirguši un atpūtušies četri ceļotāji bija augšā nāka­majā rītā agri un uz maiņām atkal cirta ērkšķu sienu vispirms Zarēns un Mežeklis, tad Kapuckvaps un Gūms. Viņi labi pavirzījās uz priekšu, un dienas vidū Mežek­lis paziņoja, ka smagais pārbaudījums esot gandrīz galā.

Palaid mani, Zarēns teica, pārtverdams savu cirvi no Kapuckvapa. Un viņš sāka skaldīt biezos ērkšķu krū­mus kā apsēsts. Jā! brīdi vēlāk viņš iesaucās. Es to varu saskatīt. Es varu saskatīt ērkšķu meža galu.

Vēl pusducis labi tēmētu cirvja vēzienu un Zarēns bija laukā.

- Tiktāl viss būtu labi, viņš elsa.

Pārējie izlīda cauri šaurajai atverei un izslējās. Kapuc­kvaps paskatījās apkārt un aiz šausmām nodrebēja. Atvieglojums, ko viņš bija jutis, paglābies no ērkšķu krūmu nagiem, vienā mirklī izgaisa. Viņu priekšā atra­dās klaižu zeme.

la bija drūma vieta: purvaina zem kājām, ar nelabu smaku un tik tumša, ka Kapuckvaps būtu kā akls, ja nebūtu viņa triju spīdošo ceļabiedru. Skatīdamies apkārt uz grubuļainajiem kokiem, kurus klāja pilošas sūnas, uz glumajām sēnēm, kas vīdēja ēnās kā baisi briesmoņi, viņš gandrīz vēlējās, kaut tiešām būtu akls.

- Uz kurieni nu, Mežekli? viņš dzirdēja Zarēnu jau­tājam.

Ūdens klaidis notupās, turēdams savas lielās, plīvo­jošās ausis tuvu zemei. Viņš pacēla acis un norādīja uz priekšu nomācošajā meža tumsā. Dziļā meža sirds atrodas tajā virzienā, viņš sacīja.

Tas bija grūts darbs iet cauri aukstajam, mitrajam mežam. Gaiss bija saspringts no baismīgā klusuma. Neskanēja putnu dziesmas. Neviena radība nekliedza. Ik reizi, kad zābaks pārlauza kādu zariņu vai tika pasperts kāds olis, skaņa ar rikošetu atlēca no koka pret koku un pazuda tumsā.

Kapuckvaps klupdams akli gāja uz priekšu. Viņa izmirkušās kājas bija tulznās un sapampušas. Viņa seju un rokas bija saskrāpējuši dzeloņaini ložņaugi, kurus viņš nekad nepamanīja, pirms jau bija par vēlu. Ta kā ēšana bija samazināta līdz mizām un sēnēm, kuras Gūms atlasīja kā ēdamas, Kapuckvapa vēders vai klie­dza pēc ēdiena, kārtīga ēdiena tomēr viņš nežēlojās.

Naktīs viņi gulēja pagaidu šūpuļtīklos, ko sameistaroja no apmetņiem un virvēm, kuras nostiepa starp koku zariem. Dienās viņi gāja. Un gāja, un gāja. Septītajā dienā Mežeklis atklāja tekošu ūdeni.

- Paskatieties uz to, viņš teica, skatīdamies uz sīko urdziņu, kas sūcās cauri platas upes gultnes vidum.

- Ta.reiz bija spēcīga straume. Nav brīnums, ka tik ilgi neesam redzējuši nekādas dzīvības pazīmes.

Kapuckvaps nometās zemē pie smilšainās malas.

- Kamēr vien tas veldzē manas slāpes, es neiebilstu, ka tā ir tik maz. Viņš salika plaukstas un sūca tīro ūdeni.

Mežeklis pievērsās Zarēnam: Tekošs ūdens iezīmē īstas klaižu teritorijas sākumu. Viņa vēdekļveida ausis drebēja. Tie ir mums visapkārt. Es tos varu dzirdēt.

- Es neko nedzirdu, pacēlis acis, sacīja Kapuc­kvaps.

- Tomēr tie te ir, Mežeklis satraukti apgalvoja.

- Ūdens klaiži. Lidojošie klaiži. Mizas klaiži. Nakts klaiži… Jūs visi aplieciet apmetņus. Uzvelciet galvā kapuces, lai jūs tik ļoti nespīdētu. Mēs nedrīkstam pie­vērst sev uzmanību.

- Ir tik tumšs, Kapuckvaps nemierīgi iebilda. Kā mēs atradīsim ceļu?

- Mēs sekosim strautam, paskaidroja Mežeklis.

- Tas mūs aizvedīs pie sirds.

- Bet ko tad, ja mēs pazaudēsim cits citu? Kapuc­kvaps iešņukstējās.

- Mēs sasiesimies kopā, teica Zarēns. Nekrīti panikā, Kapuckvap.

- Nē, nekrīti panikā, lai tu darītu ko darīdams, Mežek­lis piekodināja. Baiļpilnas domas pievilinās klaižus.

Kapuckvaps novaidējās. Tagad pie tā visa viņam vēl vajadzēja izlikties, ka nav nobijies.

- Sekojiet man, Mežeklis viņiem teica. Turieties kopā. Un, lai kādas balsis jūs dzirdētu, neņemiet tās vērā, cik vien spējat.

Satvēruši virvi, kas bija nostiepta starp viņiem, visi četri klupdami virzījās uz priekšu cauri tumsai, ejot gar ūdensmalu pret straumi. Kapuckvaps pievērsa domas stāstiem, kurus bija lasījis mizu ruļļos, un iztēlojās, kāda varētu būt Upes sākotne.

- Uz šo pusi, kāda balss nočukstēja. Tas ir šeit.

Kapuckvaps vilcinājās. Viņš paskatījās apkārt. Mazliet

pa kreisi no viņa gaisā kvēloja divas apaļas acis, cieši uzlūkojot, nemirkšķinoties. Mežeklis asi parāva viņa apmetni.

- Turpini iet, viņš brīdināja. Neielaid viņus savās domās.

Bet balsis nerimās. Reizēm kārdinošas, reizēm lūdzo­šas vienmēr klusas un vilinošas.

- Nāc uz šo pusi, tās dungoja. Tev viss būs kārtībā. Tici mums, lūdzu, tici mums. Ja tu neesi pārāk bikls. Ja tu neesi pārāk nobijies.

- Neņemiet tos vērā, viņu prātos ielauzās Mežekļa balss rāma un nomierinoša. Mums jāturpina iet.

Neredzamajos zaros zalgojošo acu kļuva aizvien vai­rāk. Divdesmit. Piecdesmit. Simt pāru lūkojās lejup uz viņiem, kamēr viņi klumburoja tālāk caur tumšo mežu.

- Seko mums, seko, balsis nopūtās ar klusu aicinā­jumu, kurā Kapuckvaps saklausīja solījumu par kaut ko tādu, ko viņš nevarēja neņemt vērā. Kobolds Gudrais nāca pa šo ceļu. Ļauj mums tev to parādīt, Kapuckvap.

Viņš palaida vaļā virvi.

- Zarēn, Upes sākotne ir tik tuvu. Tik tuvu, Zarēn, balsis čukstēja. Zarēns vilcinājās.

- Kapteini Zarēn! Mežekļa balss viņa ausi bija uzstā­jīga. Neklausies viņos, Kapuckvap…

- Bet tie ir klaiži, Mežekli, Zarēns teica. Tāpat kā tu pats, kas esi labs. Tāpat kā Eorfikuls, kāds nakts klai­dis, kuru es reiz pazinu Lejaspilsētā…

- Mēs pašlaik neesam Lejaspilsētā. Tie ir savvaļas klaiži, un tie mūs medī. Tie ir izsalkuši, kaptein! Mežeklis asi noskaldīja. Tie ir… Viņš paskatījās atpa­kaļ, kur stiepās virve, un saviebās. Augstās Debesis! Kur ir Kapuckvaps?

Zarēns palūkojās apkārt, nespēdams saskatīt neko citu kā vien spīdošas acis. Vai zēns ir projām? viņš jautāja.

- Jā, projām, atbildēja Mežeklis, pētīdams tumsu. Viņš notupās, ausīm raustoties. Pagaidi, man liekas, ka dzirdu viņu. Es… Ak nē!

- Uz šo pusi, Kapuckvap, tā ir pareizi, korī skandēja neredzamās balsis.

- Ātri! Mežeklis mudināja. Viņš vēl ir tuvu. Turies kopā ar mani, kapteini Zarēn, viņš sacīja, satverdams Zarēnu aiz elkoņa un vilkdams viņu projām no upes

gultnes tumsā. Paliec tuvumā, Gūm! viņš uzsauca pār plecu.

Klupdami un taustīdamies viņi meklēja ceļu cauri tumšajam mežam.

- Nomierini savas domas, ūdens klaidis mudināja. Man jāklausās.

- Kobolds Gudrais reiz soļoja pa šo zemi, Kapuc­kvap, balsis murmināja.

-Jā, tur viņš ir! Mežeklis teica. Uz šo pusi!

Apvidus kļuva mežonīgāks, nedrošāks. Melni baļķi mētājās uz meža pamatnes, traucējot viņiem tikt uz priekšu. Sasējējzāles ērkšķainie mezgli palēnināja viņu gaitu vēl vairāk.

- Tie bēg ar viņu projām, Zarēns noelsās, kamēr gaisma viņu priekšā kļuva vājāka. Ak, Kapuckvap, viņš čukstēja. Kapuckvap.

- Vū-vū, Gūms noņurdēja.

- Klusu! Mežeklis uzsauca. Viņš atkal apstājās, lai pieliektos pie pašas zemes.

- Tikai mazliet tālāk, Kapuckvap. Tā ir labi.

Mežeklis nodrebēja. Mums nav daudz laika! viņš sacīja.

Viņi lēkšoja tālāk tumsā; Mežeklis tagad bija priekšā uz Gūma pleciem, tie lauzās cauri pamežam, veidojot Zarēnam taku, pa kuru sekot. Tālāk viņi varēja redzēt neskaitāmus acu pārus, kas krita zemē no kokiem un pulcējās aplī.

- Nometies ceļos, Kapuckvap. Noguldi galvu. Tu esi tik noguris, tik ļoti noguris…

- Kas notiek? elsa Zarēns.

- Es tev teicu, Mežeklis nomurmināja. Klaiži ir izsalkuši, un tie uzbrūk, lai nogalinātu.

Gūms iebrāzās notikuma vietā. Klaiži satraukumā metās atpakaļ un šņākdami un činkstēdami salidoja apkārtējos kokos. Visi, tas ir, izņemot tos, kuri jau bija pieķērušies Kapuckvapa saliektajam ķermenim. Mežek­lis nodrebinājās. Lidojošie klaiži, viņš teica. Man būtu jāzina!

Zarēns skatījās uz tumšajiem radījumiem. Tiem bija druknas kājas, plati, ar plēvi klāti spārni un saplacināta seja ar robotiem ilkņiem, kas slīpi rēgojās no augšžokļa. Radījumu žokļi bija iekodušies Kapuckvapa mugurā, kājās, kaklā…

- Vācieties nost no viņa! Zarēns ierēcās. Viņš izrāva zobenu un drāzās uz priekšu. Viņš izdūra asmeni cauri klaidim, kas tupēja uz Kapuckvapa muguras, un, aizmetis to sāņus, cirta klaidim, kas bija pieķēries pie zēna kājas. Spļaudīdamies un ņurdēdams radījums savicināja spār­nus un uzlidoja zaros pie pārējiem. Lidojošais klaidis pie Kapuckvapa kakla pagriezās un pievērsa Zarēnam savas kvēlojošās acis. Robotie ilkņi iezalgojās. Zarēns cieši satvēra zobenu. Viņam vajadzēs būt piesardzīgam, lai…

- …nepārcirstu Kapuckvapam kaklu, lidojošais klai­dis pabeidza viņa vietā. Tu negribētu izdarīt to, kap­tein, tas teica un ļauni nošņācās.

Zarēns samiedza acis. Tā kā tas radījums varēja lasīt viņa domas, viņam nāksies rīkoties pēkšņi, pārsteigt to negaidīti… Nē! Nedomā, nedomā… tikai…

Ar pēkšņu švīkstoņu lielais zobens šāvās uz priekšu, griezās cauri gaisam un ar vienu nāvi nesošu kustību nošķēla lidojošajam klaidim galvu. Zarēns atviegloti nopūtās un noslīga uz ceļiem. Viņš pat nebija ieskram­bājis Kapuckvapam rīkli, tomēr ar Kapuckvapu bija slikti. Šķita, ka viņš ir bezsamaņā.

- Palīdziet man viņu izkustināt! Zarēns uzsauca pārējiem. Gūm, vai tu vari aiznest viņu projām no šejienes?

- Vū, pinkulācis noņurdēja un pacēla Kapuckvapu savās milzīgajās priekšķepās.

"Jūs nevarat izbēgt." "Jums tas nekad neizdosies!" "Pametiet zēnu," lidojošie klaiži saniknoti šņāca, lidino­ties apkārt kokos viņiem virs galvas. Tie bija izbadēju­šies. Tie saoda asinis un sajuta bailes. Tik sulīgu ēdienu Nakts mežā bija grūti atrast, un viņi nedomāja atteikties no sava laupījuma bez cīņas. Pēkšņi viens no tiem pie­šķieba spārnus un piķēja. Pārējie sekoja tā piemēram.

- Aāāā! Mežeklis spalgi iekliedzās, kad trīs asi nagi iešķēla viņa seju. Viņš savēcināja savu mačeti. Zarēns cieši satvēra sava tēva lielo zobenu. Viņi ieņēma pozīci­jas Gūmam pie abiem sāniem un akli streipuļoja tālāk, durot un cērtot tumsā; tā kā lidojošie klaiži turpināja savu nevaldāmo pikēšanu, tad ceļotāju galvas pildīja uzbrucēju griezīgās balsis.

- Atdodiet viņu! tie spalgi kliedza. Pametiet zēnu. Viņš ir mūsu!

- Ko lai mēs darām, Mežekli? Zarēns satraukti jau­tāja. Mēs nemūžam no tiem neaizbēgsim.

Ne vārda neteicis, Mežeklis pietupās un sāka kraut kaudzē lipīgos dubļus, kas viņam bija zem kājām. Tad, pastiepies pie jaunekļa Gūma ķepās, novilka viņam apmetni un aptina to ap lielo, bezveidīgo masu, ko viņš bija izveidojis.

- Tā, iesim no šejienes projām, viņš nočukstēja. Un es gribu, lai pa ceļam jūs visi domātu, cik skumji ir tas, ka mums vajadzēja pamest Kapuckvapu likteņa varā.

- Neejiet. Ne uz to pusi, lidojošie klaiži žēlojās. -Atstājiet zēnu, vai arī jūs to nožēlosiet!

Turpinot ceļu tumsā, Zarēns darīja, kā Mežeklis bija licis, īpaši piedomājot pie briesmīgās traģēdijas pie tā, ka viņa jaunais draugs bija pamests. Gūms un Mežek­lis darīja to pašu. Viņi nebija nogājuši vairāk par simt soļiem, kad lidojošie klaiži sāka atpalikt.

- Tas izdodas, viņam galvā atskanēja Mežekļa balss. Tapat turpiniet.

Man ir tik žēl tevi te atstāt, Zarēns domāja. Bet mēs drīz atgriezīsimies pēc tevis, Kapuckvap. Es tev dodu savu godavārdu!

Tagad viņiem aiz muguras un tālāk ar katru soli, ko viņi spēra, lidojošie klaiži pulcējās uz apmetņa klātās dubļu kaudzes. Ta pēc sajūtas bija pareiza. Ta oda pareizi. Tomēr zēna tur nebija. Te uzreiz tāls niknuma kauciens atbalsojās cauri kokiem, jo klaiži bija aptvēruši, ka ir pievilti.

Mežeklis pagriezās un noslaucīja pieri. Mēs esam tikuši no tiem vaļā, viņš sacīja. Ūdens klaidis nometās ceļos un atkal ieklausījās, pielicis ausis tuvu zemei. Es dzirdu ūdeni. Mēs esam ļoti tuvu.

Tuvu kam? Zarēns jautāja.

Mežeklis ar roku norādīja uz priekšu. Dziļā meža melnajai sirdij.

Sanktafraksā Loftusa torņa virsotnē Tumsas pro­fesors bija tuvu izmisumam. Barometra adata cēlās un krita šķietami pēc vēlēšanās. Tabeometrs bija salūzis tāpat kā dinamometrs un anemometrs, bet noskaņu sijātāja trauslais meža naktstaureņu audums karājās driskās. Ikviens no viņa dārgajiem instrumentiem bija sadauzīts gabalos. Un, ja viņš nespēja savākt būtiskos datus, tad ko lai viņš saka akadēmikiem un mācekļiem, kuri paļāvās, ka Visaugstākais Akadēms izklāstīs iemeslu pēkšņajām izmaiņām laika apstākļos?

Viņš piegāja pie izsistā loga un, piesedzis acis no pēk­šņās gaisa brāzmas, paskatījās lejup uz savu mīļoto lido­jošo pilsētu. Nebija gluži nevienas celtnes, kurai neva­rētu manīt trakojošo vētru rētas. Statujas bija apgāztas. Torņi bija sabrukuši. Zemi klāja gruveši. Un visos jum­tos rēgojās caurumi, kur šīfera plāksnes bija noplēsuši spēcīgie viesuļi, kas iepriekšējā naktī bija ieradušies no atklātajām debesīm.

Nebija nekāds brīnums, ka putekļainajos gaiteņos klīda apkārt čuksti par lidojošās pilsētas evakuāciju. Palikt uz lielās, lidojošās klints, tik ļoti pakļautiem ienākošajām vētrām, dienu no dienas šķita aizvien vairāk un vairāk pārdroši. Tomēr Tumsas profesoram pamest Sanktafraksu bija neiedomājami. Tā bija viņa svētnīca, viņa mājas viņa dzīve. Un viņam bija jāņem vērā arī trīs debesu pirāti. Slakteris Zarps un goblins Purvainis bija nelokāmi savā uzskatā, ka viņiem jāpaliek, līdz atgrie­zīsies Zarēns, kaut arī šaubīgais Spārnmīlis Slīts nebija tik pārliecināts…

-Ak, Debesis, pasargājiet mūs, viņš nelaimīgi nomur­mināja pie sevis. Ar ko tas viss beigsies?

*

Tekošā ūdens skaņas pievilkts, Mežeklis turpināja iet cauri tumšajam mežam, un pārējie viņam sekoja cieši pa pēdām. Kapuckvaps Gūma ķepās sakustējās.

- Es atvainojos, viņš novaidējās. Es negribēju… Tie teica, ka Kobolds Gudrais… Tie teica…

- Viss kārtībā, Kapuckvap, Zarēns viņu mierināja. Tagad tu esi drošībā. Vai tev liekas, ka vari paiet?

- Liekas gan, Kapuckvaps atbildēja, un Gūms viņu maigi nolika zemē. Tā visa ir mana vaina, Zarēn…

- Klusu! Mežeklis viņu apsauca. Viņa vēdekļveida ausis notrīsēja. Es nojaušu lielas briesmas. Mēs vēl neesam laukā no klaižu zemes.

Viņi soli pa solim nedroši virzījās tālāk, katrs turēda­mies pie pleca priekšā ejošajam; Mežeklis gāja pirmais. Mežs bija tumšs, un, tā kā trīs debesu pirāti ar apmet­ņiem un kapucēm bija pieseguši savu spīdumu, viņi bija neredzami. Viņiem sekoja Kapuckvaps, drebēdams aiz aukstuma un uzbrukuma novārdzināts. Lai gan viņam nebija spīduma, kas būtu jāmaskē, viņam pietrūka pa­mestā apmetņa siltuma. Iestājās dziļš klusums, tikpat neuzveicams kā tumsa.

Tad Zarēns tās ieraudzīja, tieši priekšā, klaižu acis, kas zalgoja no apkārtējiem kokiem. Viņš strauji ievilka elpu. Kā gan viņi spētu pārdzīvot vēl vienu uzbrukumu?

Uz šo pusi! Mežeklis pēkšņi iekliedzās, vēdekļveida ausīm plivinoties. Sekojiet ūdens skaņai! Un neklau­sieties klaižos!

Klupdami krizdami četri ceļotāji turpināja ceļu cauri grīļīgajam mežam, bet acis virpuļoja kokos aizvien tuvāk un biedējoši čuksti atkal ielauzās viņu domās.

Jūs nemūžam neizmuksiet! Jūs nekad netiksiet projām!

Palieciet! Palieciet te kopā ar mums… Zarēn! Kapuckvaps ievaidējās. Es nevaru…

Tev jāvar, Kapuckvap! Zarēns aiz­elsies viņu mudināja. Vēl tikai mazliet tālāk… Es jau varu saklausīt ūdeni. NE! atskanēja sāpjpilns kliedziens, un ūdens klaidis pazuda skatam. Mežekli! Zarēns iesaucās. Nākamajā mirklī viņš un Kapuc­kvaps sasniedza tumšā, purvainā

apvidus malu. Zeme viņiem priekšā veidoja stāvu nogāzi, kas bija nobārstīta ar akmeņiem. Un tālu zem viņiem bija Mežeklis, viņa viegli spīdošais ķermenis kūleņoja lejup pa krauju. Kapuckvaps aiz bailēm nostenējās.

Aiz muguras nemitīgi pieņēmās spēkā čukstēšana. Gaiss trīcēja no spārnu vēdām.

- Vū? Gūms jautājoši ieņurdējās.

Piloša ūdens skaņa kā zvans atbalsojās augšup no drūmā bezdibeņa.

Kapuckvaps vilcinājās. Tas nevar būt pareizi! viņš sauca Zarēnam. Tā nevar būt Upes sākotne!

- Mums jāturpina ceļš! Zarēns kliedza. Mums jāseko Mežeklim.

Iekams Kapuckvaps saprata, kas notiek, viņš juta, ka tiek parauts aiz rokas un aizvilkts uz priekšu, uz ne­drošo nogāzi blakus Zarēnam. Viņš brāzās lejup, kājām slīdot pa grants pamatni. Visapkārt viņiem gaisā atbal­sojās atpalikušo klaižu nelaimīgie kaucieni. Pat tie neuz­drīkstējās doties lejup akmeņainajā bezdibenī.

- Aaaaiii! Kapuckvaps aiz sāpēm iekliedzās.

Viņa potīte bija izmežģījusies. Viņš nokrita zemē un turpināja velties lejup pa garo, stāvo nogāzi. Zemāk, zemāk, pa vidu šķembu un akmeņu kūleņojošai masai. Atsitoties. Saņemot triecienus. Viņa celis trāpīja pa lielu akmeni. Viņa seja un rokas bija savainotas. Viņa galva atsitās pret zemi.

Tad nekas…

- Ūdens, Kapuckvap, atskanēja kāda balss. Ej pie ūdens un padzeries.

Kapuckvaps pacēla galvu. Priekšā, blakus dziļai ūdens­krātuvei varena ūdenskrituma pakājē, stāvēja garš stāvs ar kroni galvā, izšūtu tērpu mugurā un ar garu, sapītu

bārdu. Šķita, ka viņa siltās, skumjās acis ielūkojas tieši Kapuckvapa dvēselē. Zēnam sāpēja katrs ķermeņa sprī­dis; viņa galva pulsēja, un asas sāpes dūrās kājās, kad viņš mēģināja pakustēties.

- Jūs, viņš klusi nomurmināja.

- Jā, Kobolds Gudrais teica.

— Tas esmu es, Kapuckvap. Viņš iemērca pirkstu ūdenī un novilka ar to Kapuckvapam pa lūpām. Ūdens, Kapuc­kvap, viņš atkārtoja. Tev jāpadzeras ūdens. Tas tev atjaunos spēkus. Tas ir Upes sākotnes ūdens.

— Viņš pasmaidīja. Tik daudz kas sagaida tevi, Kapuckvap, viņš teica, tad pagriezās un aizgāja aiz ūdenskrituma. Bet vispirms padzeries ūdeni.

Sapnis beidzās. Kapuckvaps sakustējās. Un atgriezās sāpes. Viņš jutās tā, it kā katrs kauls viņa ķermenī būtu pārlūzis uz pusēm. Viņa nagi bija saplaisājuši. No dzi­ļām brūcēm pierē pa seju tecēja asinis.

Tad viņš sadzirdēja tekam ūdeni un atvēra acis. Tur tiešām bija dīķis. Tas bija mazāks un tumšāks nekā sapņos, un varenais ūdenskritums bija tikai strūkliņa. Padzeries ūdeni. Kobolda Gudrā vārdi malās Kapuckva­pam pa galvu.

Viņš paskatījās apkārt. Pārējie gulēja netālu no viņa. Tūlīt pat viņš ievēroja, ka to nekustīgie ķermeņi vairs nespīd.

Padzeries ūdeni.

Mokās saviebies, Kapuckvaps apvēlās uz vēdera. Lēni, ar sāpēm viņš rāpoja uz priekšu, balstīdamies pret zemi ar veselo roku, briesmīgus sprīžus citu aiz cita.

Padzeries ūdeni.

Beidzot ticis dīķa malā, Kapuckvaps palūkojās lejup uz savu apdauzīto atspīdumu ņirbošajā ūdenī uz brūci, saplēsto ausi, asinīm… Viņš pieliecās un pasmēla ar roku ūdeni. Tas bija vēss un samtains. Viņš pacēla to pie mutes un maziem malciņiem dzēra.

Mirgojošs siltums acumirklī izlija viņam pa dzīslām. Viņš iedzēra vēl. Briesmīgās, mokošās sāpes pazuda, un viņa ievainojumi pārstāja pulsēt. Padzēries līdz sātam, Kapuckvaps noslaucīja asinis un nopētīja savu atspulgu otrreiz. Nebija vairs ne skrambas.

Upes sākotnes ūdens, viņš noelsās.

Vienu, divas, trīs reizes viņš nesa saujās vēso, atsvai­dzinošo ūdeni saviem ceļabiedriem. Viņš ļāva tam tecēt viņiem pār lūpām, mutē un ar neizmērojamu prieku vēroja, kā uzplaiksnīja viņu acis un ķermeņos atkal atgriezās maigais, pazīstamais spīdums.

Zarēns paskatījās augšup, viņa acis bija nemierīgas aiz bailēm. Kapuckvap! viņš noelsās. Krītot… krītot…

- Nerunā, Zarēn, Kapuckvaps teica, palīdzēdams jaunajam kapteinim piecelties kājās. Nāc man līdzi pie ūdens un padzeries.

Cits pēc cita Zarēns, Mežeklis un Gūms remdēja slā­pes ar vēso, dzīvinošo ūdeni. Dzerot viņi tika vaļā no saviem ievainojumiem, bažām un bailēm.

Zarēns paskatījās augšup un izsekoja tievo ūdensstrūkliņu, kas no izvirzītas radzes augstu viņiem virs gal­vas tecēja pa klints sienu. Kas ir šī vieta? viņš jautāja.

- Mēs esam Upes sākotnes pakājē, Kapuckvaps satraukti atbildēja. Šis, šis ir viņas ūdens!

Zarēns vērās augšup uz vertikālo klinti.

- Uz šo pusi, Zarēn! Kapuckvaps teica, ielēkdams dīķī, un pārbrida tam pāri. Aiz ūdenskrituma vai kas no tā tagad atlicis. Jā, tur! viņš iesaucās. Skaties, Zarēn!

V

Šaura plaisa akmens plaknē kā naža iegriezums stiepās klintī. Kapuckvaps izrāpās no ūdens un lūkojās augšup ēnainajā spraugā. Pārējie pārbrida pāri dīķim, lai viņam pievienotos.

- Jūs redzat, Kapuckvaps sacīja. Un paskatieties te, viņš aicināja, aptaustīdams divus akmenī iekaltus simbolus blakus ieejai. Trijzaris un čūska, kas ir…

- Kobolda Gudrā simboli, izdvesa Zarēns. Viņš pagriezās pret Kapuckvapu. Bet kā tu zināji? Vai tas arī bija tavos dārgajos mizu ruļļos?

Kapuckvaps papurināja galvu un pasmaidīja. Es to nosapņoju, viņš vienkārši paskaidroja.

Zarēns pamāja ar galvu. Tad sekosim tavam sap­nim, viņš teica. Ved mūs, Kapuckvap. Ved mūs uz Upes sākotni!