Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA dumpis

Zarēns skatījās pa iluminatoru, kamēr Debesu reiders grīļodamies un šūpodamies lavierēja uz priekšu pretī vējam austrumziemejaustrumu virzienā, kuru viņiem bija norādījusi šaušalīgā zīme. Brīze pieņēmās spēkā. Mēness bija zemu un spīguļoja uz meža segas, vējam liekot ņirbēt lapotajai virsmai. No vergu tirgus nebija ne miņas.

Visapkārt bija dzirdamas lidojošā debesu kuģa skaņas. Buru čukstēšana. Virvju ritmiskā klaudzoņa. Čīkstošie dēļi. Svilpojošā takelāža. Žurkuputnu pīkstēšana un rosība dziļi lejā, kuģa vēderā. Un vēl kaut kas… Zema, skanīga skaņa…

- Klausies, viņš teica, novērsies no iluminatora. Kapuckvaps pacēla galvu no sava guļamtīkla. Kas

ir?

- Tas troksnis.

- Kāds troksnis?

Zarēns deva zīmi Kapuckvapam būt klusam. Viņš nometās uz grīdas un piespieda ausi pie tumši lakotā koka. Viņa seju apēnoja skumjas. Tas troksnis, viņš sacīja.

Kapuckvaps izvēlās no guļamtīkla un pievienojās Zarēnam uz grīdas. Tiklīdz viņa auss pieskārās koka grīdai, skaņas kļuva skaidrākas. Vaidi. Gaudošana. Bez­cerīgas vaimanas.

- Krava? Kapuckvaps nočukstēja.

- Krava, Zarēns apstiprināja. Bara rūķi, plakangalvas goblini, alu lempji… ciešanu un izmisuma skaņa, verdzības skaņa. Paldies Debesīm, mēs esam brīdināti un zinām, ko kapteinis plāno…

Viņa vārdus iztraucēja klaudzināšana ar pirkstu pie durvīm.

- Ātri! Zarēns izrīkoja. Liecies savā guļamtīklā. Izliecies aizmidzis.

Mirkli vēlāk Zarēns un Kapuckvaps aizvērtām acīm un pavērtu muti bija saritinājušies savos guļamtīklos un klusi krāca. Klaudzināšana pie durvīm atkārtojās.

- Mēs guļam, jūs, idioti, Kapuckvaps nomurmināja pusbalsī. Nāciet tik iekšā.

- Sšš! Zarēns nošnācās.

Lēni pagriezdamies, noskrapstēja durvju rokturis. Durvis čīkstēdamas atvērās. Zarēns noņurdējis pagrie­zās uz otriem sāniem un turpināja krākt, tomēr viņam izdevās paskatīties kajītē ar acs stūrīti.

Pa kajītes durvīm palūrēja divas galvas. Viena piede­rēja Kārsējam. Otra kādam indivīdam, kuru Zarēns iepriekš nebija redzējis: druknam alu lempim. Abi divi bija sastinguši un uztraukti vēroja, vai Zarēns nepamodīsies. Viņš izpatika tiem ar miegainu murmināšanu un atkal apklusa.

Alu lempis, viņš nelai­mīgs domāja.

- Es domāju, viņi droši vien to ir izdzēruši, Kār­sējs ieminējās, šķērsodams kajīti. Viņš paostīja kausus un ieskatījās krūkā. Jā, tukšs. Viņš paskatījās uz abiem guļamtīkliem. Guļ kā bērni, tā nu tas ir, viņš nosmējās. Labi, tad tā, Korb. Tu sasien mazo. Es parūpēšos par šo te.

Abi divi noņēma virves gabalus no pleca un tuvojās guļamtīkliem. Kapuckvaps notrīsēja, kad smirdīgais alu lempis pienāca tuvu klāt. Viņš nodrebēja, kad lielais, neskaidri redzamais radījums pārmeta virves galu viņam pār pēdām. Viņu bija nodomāts sasiet guļamtīkla iekš­pusē. Aiz bailēm sastindzis, viņš juta, kā virve iespiedās kājās, kad to cieši savilka viņam ap potītēm.

- Mierīgāk, tu tur, bara rūķis aizrādīja. Kapteinis teica nekādu pēdu. Un tu zini, kas notiek, ja neizdari pa prātam kapteinim…

Alu lempis pakasīja galvu. Es tomēr negribu, ka viņš izlocītos brīvs, kad pamodīsies.

- Neraizējies, bara rūķis drošināja viņu, dodamies nostiprināt savu virvi Zarēnam ap kaklu. Viņš būs laukā, iekams… Āāāāā! viņš iegaudojās, ar pretīgu krakšķi saņemdams asa elkoņa triecienu pa deguna pamatni. Straumēm plūda asinis. Bara rūķis piespieda rokas pie sejas un atstreipujoja atpakaļ.

Zarēns piecēlās sēdus un ar izvilktu zobenu rokā pagriezies lēca uz priekšu. Vispirms nomet savu nazi! viņš uzkliedza alu lempim. Tad mačeti!

Alu lempis pārsteigumā aizsteberēja atpakaļ. Alu rūķis vēl aizvien bija uz ceļiem, satvēris degunu. Kapuckvaps atraisīja virvi sev ap kājām, izkāpa no guļamtīkla un no­stājās blakus Zarēnam.

- Nazi, Kapuckvap, Zarēns teica, norādot uz āmurgalvas dunci. Kapuckvaps nedroši izvilka to no jostas.

- Un tu, Zarēns pamācīja bara rūķi, vienkārši lieto savu īkšķi un rādītājpirkstu.

- Lai ir īkšķis un rādītājpirksts, viņš atbildēja.

Zarēns vēroja. No maksts parādījās naža asmens.

- Tagad met to zemē! viņš uzsauca.

Alu lempis paskatījās lejup uz savu roku.

- Met zemē! Zarēns uzkliedza.

- Labi, labi, alu lempis teica. Viņa pirkstu locītavas kļuva baltas. Es tikai… To sakot, viņš atvēzējas, un nazis šāvās pa gaisu.

Zarēns atlēca sāņus. Par vēlu! -Āāā! viņš iekliedzās, kad nazis ar aso smaili iedūrās viņam sānā. Viņa zobens nošķindēja uz grīdas.

Kad Zarēns sasvērās atpakaļ, alu lempis izrāva savu briesmīgā paskata mačeti un metās uz priekšu.

- Zarēn! Kapuckvaps iekliedzās, uzlēkdams alu lem­pim uz muguras.

Smagā mačete sašķaidīja koka sienu dažas collas virs /arēna galvas.

- Pazūdi nost no manis! alu lempis ierēcās, norau­dams puisi no pleciem un aizsviezdams viņu sāņus.

Kapuckvaps atmuguriski pārlidoja pāri visai kajītei un ietriecās vēl uz ceļiem tupošajā Kārsējā. Bara rūķis tika notriekts bez samaņas.

Alu lempis pavīpsnāja. Man vienalga, ko kapteinis saka, viņš norūca. Tu saņemsi, kas tevi sagaida! Viņš pacēla baismīgo mačeti augstu virs galvas un… BŪŪF!

Kapuckvaps no visa spēka iegāza ar smago māla krūku alu lempim pa galvu. Alu lempis sasvērās uz priekšu, smagi nokrita uz grīdas un palika nekustīgi guļam.

- Redz, ko es saucu par miega zālēm, Kapuckvaps teica ar nedrošu smaidu.

- Paldies tev, puis, Zarēns pateicās, piesliedamies kājās. Lai gan aunradža ādas veste nebija ļāvusi dun­cim iedurties pārāk dziļi, brūce pulsēja. Viņš aizkliboja līdz savam zobenam, pacēla to un pagriezās pret Kapuckvapu.

- Nāc, Kapuckvap. Mums ir tikšanās ar kapteini Valpūnu.

Cenzdamies nesacelt troksni, Zarēns un Kapuckvaps virzījās pa debesu kuģi. Viņi pagāja garām noliktavām un inventāra skapjiem, kambīzei, kojām. Kad bija nonā­kuši pie kādām durvīm vai gaiteņa, viņi apstājās, slepus paskatījās apkārt un ieklausījās, vai ko nedzirdēs. Nebija nekā, izņemot klusu krākšanu no komandas telpām, kur gulēja Džārviss un Trepe.

Viņi jau gribēja kāpt augšā pie paša stūresrata, kad Kapuckvaps pamanīja šauras, ar melnu un zeltu lako­tas kāpnes, kas slēpās nišā. Viņš jautājoši paskatījās uz Zarēnu.

Zarēns pamāja ar galvu un devās uz priekšu. Viņš sāka kāpt pa šaurajām kāpnēm. Tā, tā, tā! viņš iesaucās pēc brīža, kad iegāja augšas istabā. Mums ir pavei­cies.

Kapuckvaps viņam pievienojās. Viņš aplūkoja bagā­tīgi iekārtoto istabu ar zelta rotājumiem, grezno paklāju un koka inkrustācijām, ar tās milzīgajiem spoguļiem un kristāla lustrām, tās plato, krāšņo gultu ar baldahīnu uz četriem balstiem.

- Mēs droši vien esam Valpūna apartamentos, viņš teica. Tas ir… brīnišķīgi.

- Noteikti tiek gūts labums no citu nelaimes, Zarēns īgni secināja.

Viņš sāka vērt vaļā daudzo skapju ar spoguļiem klā­tās durvis, kas rindojās gar istabas sienām, un rakņājās pārlieku krāšņajās drēbēs, ar kurām bija piestūķēts katrs sprīdis to iekšpusē. No trešā skapja viņš izvilka īpaši ģeķīgu žaketi. Tā bija gara un stepēta, košā purpurkrāsā ar tumšzilu un zelta brokātu. Apkakli un manšetes rotāja spalvas. Izšuvumos iestrādātie pusdārgakmeņi vilinoši mirguļoja. Zarēns uzvilka žaketi mugurā.

- Ko tu par to domā? viņš jautāja.

- Nu, tā ir… Kapuckvaps iesāka. Viņš papurināja galvu. Es nezinu, ko mēs te darām.

Zarēns iesmējās. Tev taisnība, Kapuckvap, viņš atzina. Ir laiks doties projām. Ejam. To pateicis, viņš šķērsoja istabu un nokāpa pa kāpnēm. Kapuckvaps sekoja cieši pa pēdām.

Beidzot iznācis uz klāja, Zarēns dziļi ievilka plaušās spirdzinošo, auksto gaisu. Plats smaids parādījās viņa sejā.

- Ak, Kapuckvap, viņš teica. Svaigs gaiss. Labvē­līgs vējš. Tīrais uzmundrinājums no lidošanas bezgalī­gajās debesīs.

Kapuckvaps uzlika roku Zarēnam uz elkoņa un norā­dīja augšup uz koka kāpnēm, kas veda uz stūresratu. Pret debesu pelēkumu bija saskatāmi kapteinis un brogtrollis Bargslēdzis. Zarēns pamāja ar galvu un pacēla pirkstu pie lūpām.

Viņi devās uz priekšu, turēdamies ēnā, ko rietošais mēness meta no priekšgala kreisās puses. Viņi gāja pa cirkulāro klāju. Augšup pa kāpnēm. Lēnām. Zagšus. Pēkšņi visu kuģi apspīdēja violeta gaisma.

- Ūāā! Bargslēdzis iekliedzās.

Zarēns un Kapuckvaps sastinga.

- Uguns! brogtrollis auroja. Bargslēdzis redzēt uguns!

- Ciet klusu, tu muļķi! kapteinis uzkliedza. Tā nav uguns. Tas ir gaismas signāls.

- Gaismas signāls? Bargslēdzis vienaldzīgi jautāja.

Kapteinis novaidējās. Ak, Bargslēdzi, Bargslēdzi, tur

iekšā daudz nekas nenotiek, vai ne? viņš teica, pavē­cinādams savu mežģīņu mutautiņu uz brogtroļļa galvas pusi. Gaismas signāls pievērš sargu uzmanību vergu tirgū, ka uz klāja ir vergi! Viņš saberzēja savas tuklās, sārtās roķeles. Un cik daudz vergu mums ir! Māte Mūļnadze būs ļoti apmierināta ar mani.

- Māte Mūļnadze, Bargslēdzis noņurdēja. Viņš to tīri labi atcerējās. Ta viņu bija situsi. Situsi nabaga Barg­slēdzi, kad viņš reiz bija aizklīdis no kuģa.

- Jā, pati dzimtas māte, Valpūns apliecināja. Tieši pie viņas nonāks abi mūsu smalkie džentlmeņi. Viņš īsi iesmējās. Nez, vai viņi izturēs ilgāk par iepriekšējiem?

Zarēna acis apstājās pie kapteiņa apģērba krāšņuma elegantajiem, izšūtajiem zīda svārkiem ar vērtīgo purva dārgakmeņu un dumbrāja pērļu sarežģīto rakstu, līdz spīdumam nospodrinātajiem zābakiem ceļgala augstumā,

krokām pie apkakles un manšetēm, pūkainās valpūna spalvas uz trīsstūru cepures. Viņš bija švīts. Āksts. Zarēns nekad agrāk nebija redzējis viņam līdzīgu debesu pirātu kap­teini, un viņam metās slikta dūša, zinot, kā šis nepatī­kamais indivīds bija ticis pie tādas bagātības. Kāds ir mūsu aplēstais ierašanās laiks vergu tirgū? Zarēns jautāja, iznākdams no ēnas.

Valpūns apsviedās apkārt, viņa sejā atspoguļojās šaus­mas. Tu! viņš izgrūda. Ko tu te dari? Kur ir Kārsējs un Korbs?

- Saldi guļ, Zarēns atbildēja ar smaidu uz lūpām.

- Bet tas ir smags pārkāpums! kapteinis rēca. Viņš izvalbīja acis. Viņa seja violetajā gaismā kļuva tumši sar­kana. -Jums vajadzēja būt…

- Aizmigušiem? Zarēns jautāja. Viņš izvilka zobenu.

- Sasietiem, ar aizbāztu muti? Iepakotiem vergu tir­gum? Viņš sāka riņķot ap kapteini.

- Es… Tu… Tas ir… Zibensšautris Valpūns auroja.

- Un tā ir mana žakete, kas tev mugurā! viņš spiedza.

- BARGSLĒDZI! PARŪPĒJIES PAR VIŅIEM!

Bargslēdzis pastreipuļoja uz priekšu.

Zarēns mierīgi vilka roku augšup un lejup pa žaketi, pirkstiem pakavējoties pie dārgakmeņiem. Skaties, Bargslēdzi, viņš aicināja.

Bargslēdzis apstājās uz vietas. Glītas drēbes, viņš teica, acīm iegailoties.

- Bargslēdzi! Valpūns nikni bauroja.

Bet Bargslēdzis viņu nedzirdēja. Brīnišķīgās žaketes žilbinošā skaistuma savaldzināts, viņš siekalojās.

- Tā varētu būt tava, Bargslēdzi, Zarēns solīja. Pavi­sam tava. Viņš lēni izvilka roku no piedurknes un ļāva žaketei noslīdēt no pleca. Vai tu to gribi, Bargslēdzi? viņš jautāja. Vai man tev iedot glīto žaketi? Ko?

Bargslēdža acis aiz apjukuma iepletās. Viņš paskatījās uz kapteini. Viņš paskatījās uz žaketi. Zarēns novilka otru piedurkni un saņēma žaketi kreisajā rokā.

- Bargslēdzi, klausi! Valpūns spalgi iekliedzās.

- Dari, ko tev liek!

Bargslēdža stulbajos vaibstos parādījās smaids. Viņš spēra soli uz priekšu. Zarēns pastiepa uz priekšu žaketi.

- Ņem to, viņš teica.

Bargslēdzis pasniedzās, satvēra žaketi un iegrūda rokas piedurknēs. Glīta žakete! viņš teica, smaidīdams pa visu seju. Bargslēdzis glīts!

Zarēns pavērsa savu zobenu pret Valpūnu. Būtu vajadzējis tik maz, lai nodrošinātu savas komandas uzticību. Viņš ar pretīgumu novērsās. Kapuckvap, paņem viņa atslēgas un sasien viņu.

- Lūdzu, lūdzu, kapteinis lūdzās. Nē, nedariet to, es jūs lūdzu. Es negribēju neko sliktu. Tiešām… Tas viss bija pārpratums… Lūdzu!

Zarēns saviebās. Un aizbāz viņam muti, Kapuc­kvap! viņš teica. Es vairs negribu dzirdēt šī vājā rak­stura radījuma vaimanas.

Kamēr Kapuckvaps sasēja Debesu reidera bijušo kapteini un aizbāza viņam muti, Zarēns ņēma savās rokās stūresratu un pacēla pie acs teleskopu. Tālumā mazliet pa labi, šķiet, neliela teritorija no bezgalīgā Dziļā meža spīdēja ar eļļaini dzeltenu gaismu. Viņš nostādīja fokusā objektīvu.

Mēs esam to atraduši, Kapuckvap, viņš izdvesa. Mēs esam atraduši Lielo Sraiku vergu tirgu.

Ar veikliem pirkstiem Zarēns mazliet pacēla grotburu, pārkārtoja spraišļa buru un nolaida zemāk krei­sās puses korpusa atsvarus. Lielais debesu kuģis liegi pagriezās, līdz blāvais, bet aizvien spilgtākais dzeltenais spīdums atradās tieši priekšā. Viņš pacēla kreisās puses korpusa atsvaru, nolaida pakaļgala atsvaru un drusku pavirzīja stūres atsvaru pa labi. Debesu reiders bija uzņē­mis kursu.

Kapuckvaps pievienojās Zarēnam pie stūresrata, un, aiz­vien vairāk tuvojoties vergu tirgum, abus pārņēma skaņas, smaržas un skati, kas nāca no dīvainā dzīvības giganta, kurš pletās pār plašu meža apgabalu. Jo pretstatā tām vie­tām, ko tirgus bija pametis mirušas, šī piesmakusī, sīvā, mutuļojošās aktivitātes masa bija vairāk vibrējoša, nekā viens vai otrs no viņiem bija jebkad piedzīvojis.

Tūkstošiem smaržu pildīja gaisu: priežu dūmi un mieta zebiekšu parfīms, pretkožu lodītes un mežagroks, un uz iesmiem cepti aunradži virs rēcošām liesmām. Tomēr tam visam apakšā pamanāma tikai tad, kad plūsmas nobīdīja patīkamākās smaržas projām, bija visuresošā pūšanas un trūdēšanas dvaka: nāves smaka.

Kapuckvaps neviļus nodrebinājās.

Zarēns pagriezās pret viņu. Tas ir pareizi, ka tu esi nobažījies, viņš teica. Ar visu savu greznību un mir­dzumu Lielais Sraiku vergu tirgus ir briesmīga vieta. Tas sasaista nepiesardzīgos, dumjos… Viņš drošinot uzlika roku Kapuckvapam uz pleca. Bet ne mūs, Kapuc­kvap, viņš mierināja. Mēs nekritīsim tā nagos.

- Tūkstoš soļu un tuvojamies! novērotājs sauca no groza.

Zarēns pārkārtoja korpusa atsvarus un mazliet pabī­dīja uz leju visas buru sviras. Debesu kuģis slīdēja lejup cauri debesīm.

- Piecsimt soļu! novērotājs paziņoja. Kuģu pie­stātne no priekšgala pa kreisi.

Kapuckvaps samiedza acis, skatoties uz priekšu. Tur viņš redzēja gaisa molu, kas bija izvirzījies no koka, kuram bija noplēsta miza. Mola pašā galā, kas viņiem bija vistuvāk, stāvēja viens no putnu radījumiem: ple­cīga būtne ar noplukušām spalvām, ar knābi un nagiem, kas zalgoja signāla violetajā gaismā, kuru tā vicināja, rādot viņiem ceļu. Kapuckvaps norija siekalas.

- Sraika, viņš klusi nomurmināja.

Zarēns pacēla korpusa blakusatsvarus un nolaida pakaļgala atsvaru. Debesu kuģis samazināja ātrumu un noslīdēja zemāk. Viņš nolaida buras citu pēc citas: lidakmens izdarīs pārējo.

- Simt soļu!

It kā atsaucoties uz novērotāja saucienu, uz klāja parādījās Džārviss un izstīdzējis indivīds ar salīkušu muguru Trepe, kuģa koks, kā Kapuckvaps bija domā­jis. Viņi skatījās apkārt ieplestām acīm un pavērtu muti. Debesu kuģis iebrauca dokā.

Kuģi burāja pasažieri. Bargslēdzis pie bugsprita posās svārkos un tos kārtoja. Un kapteinis bija sasiets uz grī­das…

- Kas gan, Debesu vārdā… Džārviss nomurmināja.

Tieši tad viņiem aiz muguras atskanēja skaļš būkšķis,

trapa galam nokrītot uz kuģa pakaļgala. Zarēns un pārē­jie pagriezās un redzēja, kā ducis vai vairāk briesmīgo šraiku soļo pāri klājam un tuvojas viņiem.

- Kas jums ir, ar ko tirgoties? sasniegusi tiltiņu, jau­tāja viņu vadone tukla putnu būtne ar netīrajās, dzeltenbrūnajās spalvās iepītām daudzkrāsainām krellēm.

- Baidos, ka nekas daudz, Zarēns atbildēja. Kaut kāds juceklis Lejaspilsētā. Mēs nonācām pie tā, ka vedam aunradžus, nevis vergus.

Šraika samiedza savas aukstās, zalgojošās acis un pie­lieca galvu uz vienu pusi. Vai tu gribi teikt, ka uz klāja ir vienīgi brīvi pilsoņi? viņa ar sašutumu iekliedzās.

- Izņemot vienu, Zarēns atbildēja. Viņš ar kāju iebakstīja kapteinim Valpūnam mugurā un uzsmaidīja šraikai. Lielisks eksemplārs, viņš teica. Saistība ar akadēmiķiem, vismaz tā es saprotu.

- Tiešām? šraika jautāja, sabužinot kakla spalvas. Viņa pievērsās savai vietniecei: Dzimtas māti tas va­rētu interesēt.

- Gluži manas domas, Zarēns piebalsoja.

- Cik daudz jūs prasāt? šraika jautāja.

Zarēnam sareiba galva. Simt piecdesmit, viņš atbil­dēja, paraudams skaitli no gaisa.

Šraika samiedza acis. Raundelus vai dokletus? viņa prasīja.

- R… raundelus, Zarēns atbildēja. Šraika novaimanājās un aizvērsās. Es gribēju teikt dokletus. Simt piecdesmit dokletus. Viņš pasmaidīja. Es nešaubos, ka Māte Mūļnadze nespēs atturēties, neiegrūdusi viņā nagus.

Šraika brīdi vilcinājās. Tad viņa pagriezās atpakaļ un cieši uzlūkoja Zarēnu ar vienu dzeltenu aci. Cena vēl aizvien ir augsta, viņa teica. Bet… darījums ir noslēgts.

Debesu reidera komandas locekļi, kas bija sapulcēju­šies uz galvenā klāja, visi uzgavilēja, kad šraika satvēra saini sev priekšā. Kapteinis Zibensšautris Valpūns pret viņiem visiem bija izturējies kā pret vergiem. Nenolija neviena asara par mantrausīgo tirānu, kad viņš, locīda­mies kā mizas gliemis, tika uzmests uz savu sagūstītāju spalvām klātajiem pleciem un aiznests projām.

- Mffll bvfll blmmf! Viņa apslāpētos lāstus neļāva sadzirdēt sprūds mutē.

- Tev to pašu! Džārviss nosauca viņam pakaļ. Un laimīgu tikšanu vaļā no tevis. Viņš pagriezās pret /arēnu. Tomēr kas tagad notiks ar mums?

- Ar jums? Zarēns pārjautāja. Jūs visi esat brīvi. Jūs varat darīt, ko vien gribat, doties, uz kurieni vien gribat… Iesākumam atpakaļ uz Lejaspilsētu, un tad kas zina?

- Lūdzu, jaunais saimniek, aizved mūs atpakaļ, Džārviss lūdzās, pastiepis savas raupjās rokas un satvē­ris Zarēna delnas. Mums nepieciešams kapteinis, ja mums jāceļo ar kuģi.

- Nē, es… Zarēns nomurmināja. Tas nav iespē­jams. Mēs… tas ir, Kapuckvapam un man ir kaut kas kārtojams…

Kapuckvaps pieliecās tuvāk, pacēla plaukstas un iečuk­stēja viņam ausī: Krava, Zarēn. Neaizmirsti kravu.

- Neraizējies, Kapuckvap. Es neesmu aizmirsis, Zarēns viņu mierināja. Viņš pacēla galvu un vērsās pie raibās komandas sev priekšā: Kad es teicu "jūs visi esat brīvi", es to domāju nopietni. Katrs un ikviens uz Debesu reidera klāja visi ir brīvi.

-Vai tu gribi teikt…? Džārviss iesāka. Tie… tie vergi?

- Jā, vecais vīrs, Zarēns apliecināja. Tie, kurus tu palīdzēji noķert un kurus palīdzēji nogādāt šajā bries­mīgajā vietā, ir tikpat brīvi kā tu pats. Un es galvoju, ka starp viņiem būs tādi, kam ir iemaņas debesu burā­šanā. — Viņš pagriezās pret savu jauno mācekli. Nāc, Kapuckvap. Iesim un atbrīvosim Valpūna gūstekņus.

Kapuckvaps sekoja Zarēnam atpakaļ zem klāja un tālāk dziļi lejup debesu kuģa tumšajā vēderā. Viņš nevarēja nejust lepnuma kvēli. Zarēns būtu varējis vien­kārši aiziet no Debesu reidera un pamest tā iemītniekus to likteņa varā. Bet nē. Pat tagad, lai gan viņi atradās

misijā sameklēt Zarēna pazudušo komandu, jaunais kapteinis tomēr varēja atrast laiku, lai palīdzētu citiem. Kapuckvaps atminējās savu sapni un saviebās aiz apmul­suma. Ja kāds bija piemērots nēsāt Kobolda Gudrā man­tiju, tad tas bija jaunais kapteinis, nevis viņš.

Skaļi di pinot lejup pa kāpņu pēdējo posmu zābaki atbalsojās uz kailajiem dēļiem, gaiss smirdēja un dvakoja, gaismas stari ielauzās tumsā pa salauzto korpusa dēļu spraugām -, viņi dzirdēja ķēdēs saslēgto gūstekņu kliedzienus. Nodrebinājies Kapuckvaps pazina skaņas, kuras bija dzirdējis jau agrāk.

Vai tur kāds ir? viņi kliedza. Ūdeni! Ūdeni! Kaut ko ēdamu. Korb! Korb, vai tas esi tu? Apžēlojies par mums, es tevi lūdzu!

Zarēns papurināja galvu. Nevarēja zināt, kad nabaga nelaimīgie pēdējo reizi bija kaut ko ēduši vai dzēruši, /arēnam asinis vārījās par tādu briesmīgu netaisnību. Viņš soļoja uz durvju pusi, paņēma no Kapuckvapa atslēgu gredzenu, izvēlējās lielāko atslēgu un iegrūda to slēdzenē. Atslēga noskrapstēja kā dusmīgs žurkuputns. balsis iekšpusē apklusa.

Fūūā! Kapuckvaps noelsās, kad Zarēns atgrūda vaļā durvis un sasmakušā gaisa vil-

nis trāpīja viņam tieši sejā.

Apslēp savu pretīgumu, Zarēns viņam pačukstēja. la nav ieslodzīto vaina, ka vi nu apstākli ir tik /

riebīgi. Viņš iegāja iekšā. Tā ir alkatība, kas noveda pie viņu ieslodzījuma, un tas ir vainojams šajā netīrībā.

Tūlīt pat sākās piesmakusi trokšņošana. Kur ir Korbs? Kur ir mūsu ēdiens un ūdens? Kas notiek? Kāpēc mēs vairs nekuģojam? Zarēns paskatījās apkārt uz nožēlo­jamo plakangalvju un nokgoblinu, alu lempju un meža troļļu pulku un pacēla roku, aicinādams apklust.

- Draugi, jūsu smagie pārbaudījumi ir beigušies! viņš sauca. Debesu reideram paredzēts atgriezties Lejaspilsētā! Un jūs ceļosiet ar to, lai atkal satiktu savas ģime­nes!

Gūstekņi apjukumā skatījās cits uz citu.

-Jūs brauksiet mājās! Zarēns paziņoja. Viņš pacēla atslēgu gredzenu virs galvas un pakratīja. Kā brīvi pil] soņi! Jūs un komanda, kuru tas tirāns paverdzināja. Uz šī debesu kuģa klāja vispār nekad vairs nebūs vergu!

Kādu brīdi valdīja pilnīgs klusums. Tad kāds plakangalvas goblins skaļi uzgavilēja un visa kravas telpa nodārdēja no uzbudināta prieka saucieniem un kliedzie­niem. Debesu kuģis nodrebēja un sasvērās, kad troļļi, alu lempji un goblini, ķēdēm žvadzot, līksmi dejoja apkārt.

Zarēns pagaidīja, lai troksnis norimst, un tad turpi­nāja: Tagad man ir vajadzīgi brīvprātīgie, lai izvei­dotu šī kuģa apkalpi. Cik daudziem no jums ir pieredze debesu burāšanā?

Pusducis roku uzšāvās gaisā.

- Mēs savu darba daļu esam padarījuši, Kapuckvap, Zarēns smaidot sacīja. Viņi droši spēs atgriezties Lejaspilsētā. Mūsu misija atrodama vergu tirgū. Viņš atkal pievērsās gūstekņiem. Jūs visi tiksiet atbrīvoti no važām, viņš teica. Esiet pacietīgi. Gan pienāks arī jūsu kārta.

Zarēns sadalīja atslēgas starp sevi un Kapuckvapu. ( atu pēc citas viņi abi piemeklēja atslēgu slēdzenei, atdarīja važas un atbrīvoja gūstekņus. Tie plūda laukā no tumšās, netīrās kravas telpas, projām no sava cieluma un augšā uz klāju, lai ieelpotu tīro gaisu un paska­tītos uz zvaigznēm. Skanēja smiekli, tie cits citam spieda roku; bira asaras, un skanēja sirsnīgi pateicības vārdi. Beidzot, slaucīdams sviedrus no pieres, Kapuckvaps ielūkojās kravas telpas tālāko kaktu tumsā.

Atlika vairs tikai divi ķēdēs iekalti gūstekņi. Jauns nomocīta izskata nokgoblins ar acs pārsēju un alai līdzīgās telpas pretējā pusē mazs, saritinājies augums noskrandušā apmetnī.

Kapuckvaps piegāja pie otrā. Tas izdvesa vārgu nopūtu, kad Kapuckvaps neveikli centās pagriezt atslēgu ķēdē viņam ap kāju. Mehānisms nekādi nenoklikšķēja. Viņš mēģināja vēlreiz, bet no tā nebija nekāda labuma.

- Ta šķiet, ka šo es nevaru atslēgt! Kapuckvaps sauca pāri telpai. Tā droši vien ir atslēgas vaina vai slēdzene sarūsējusi. Vai kas tamlīdzīgs.

- Ļauj man pamēģināt to atslēgu, Zarēns atsaucās. Es tikai uz brīdi, viņš pateica nokgoblinam, tad pietrausās stāvus un pārgāja pāri netīrajiem salmiem, kas klāja grīdu. Ļauj man paskatīties, viņš sacīja Kapuc­kvapam, ielikdams atslēgu slēdzenē. A, jā, es domāju, ka man izdevās. Viņš sarauca pieri. Kapuckvap? viņš jautāja. Kas ir noticis?

Kapuckvaps papurināja galvu. Es tam nevaru noti­cēt! viņš noelsās. Skaties, Zarēn, skaties.

- Kas ir, Kapuckvap? Zarēns nerimās. Pasaki man…

Bet Kapuckvaps neklausījās. Tas ir liktenis, Zarēn! Tas ir liktenis! viņš satraukti vāvuļoja, acis nemirkšķinot,

skatīdamies uz jaunā kapteiņa izstiepto roku. Droši vien pats liktenis atvedis mūs uz šo vietu!

Kapuckvap, Zarēns asi uzsauca, par ko tu runā?

Un tad viņš ieraudzīja. Viņa plauksta, viņa roka tās spīdēja. Viss viņa ķermenis mirdzēja ar to pašu spožo gaismu, kas viņu bija izgaismojusi iepriekš. Kad viņš bija saticis Zarpu Aunganu un Purvaini, un Spārnmīli Slītu…

Viņš pagriezās un paskatījās uz lupatu saini, kas bija sakņupis tieši viņam priekšā, ar pacelto roku aizsargā­dams jutīgās acis no pēkšņās gaismas. Tas nevar būt. Vai tomēr var? Spoliņ? viņš iejautājās. Vai tas tiešām esi tu?

Ozolu elfs skatījās pretī. Viņš nolaida roku roku, kas arī spīdēja. Kapteini Zarēn? viņš nočukstēja.

- Kapteini Zarēn! Spoliņ! Zarēns

iesaucās un cieši apkampa ozolu elfu, satraukumā paceldams viņu no grīdas.

- Tas esi tu! Viņš pagrie­zās pret Kapuckvapu, aiz prieka būdams kā bez prāta. Tas ir Spoliņš! viņš iesaucās. Ceturtais trūkstošais manas koman­das loceklis. Ak, Spoliņ, viņš teica, palaizdams ozolu elfu vaļā un ieskatīdamies viņam dziļi acīs.. Es cerēju… bet es nekad nesapņoju… Pasaki man kā tu nonāci šajā briesmīgajā vietā?

Ozolu elfs nodūra acis. Viņa piere sagrumbojās.

- Es… es īsti nezinu, kaptein. Tas viss ir neskaidrs, viņš nočukstēja.

- Mēs bijām uz Malas dejotāja klāja, Zarēns maigi viņam atgādināja. Piesieti aiz kāpurputna. Mēs devā­mies atklātās debesīs, meklējot manu tēvu Mākoņu Vilku.

-Jā, jā, -Spoliņš teica. -To es atceros. Viņš nodrebinājās. Un es atminos, ka no novērošanas groza redzēju virpuli, kas nāca tuvāk un tuvāk…

- Jā? Zarēns dedzīgi jautāja.

- Un tad neko, Spoliņš atzinās. Nākamais, ko apjautu, es guļu notekā Lejaspilsētas zivju tirgū.

Zarēns apslēpa vilšanos.

- Mani atrada kāds bara rūķis, Spoliņš turpināja.

- Viņš piedāvāja man naktsmājas un tad iedeva kaut ko dzeramu. Mežagroku… Spoliņa seja apmācās. Un tad… Un tad šis te\ viņš ievaimanājās, un ciešanu šņuksti sagrāba viņa trauslo ķermeni.

- Viss ir labi, Spoliņ, Zarēns klusi teica. Tu tagad esi drošībā. Mēs tevi esam atraduši lai gan tikai Debe­sis zina, kā. Un tagad šis debesu kuģis nogādās tevi atpa­kaļ Lejaspilsētā.

- Bet kas mani Lejaspilsētā sagaida? ozolu elfs vai­manāja.

-Tev jādodas uz manu kabinetu Sanktafraksā, Zarēns teica. Citi tur gaida mani: Zarps, Purvainis, Slīts. Viņi priecāsies, tevi redzot. Tu vari gaidīt kopā ar viņiem. Kapuckvaps un es atgriezīsimies, kad būsim atklājuši, kas noticis ar pārējiem no pazudušās komandas. Viņš saņēma ozolu elfa kaulainās rokas savējās. Un mums jāceļo tālāk atsevišķi, Spoliņ. Mēs nevaram ņemt tevi līdzi. Tieši tāpat bija ar pārējiem. Spīdēšana, kādu radām, būdami visi kopā, padara mūs pārāk uzkrītošus.

Spoliņš parāvās projām ar pārsteidzošu spēku. Nē, viņš stingri teica. Nē, kaptein. Es vairs nevaru būt ne mirkli uz šī ļaunā kuģa. Viņa balsī skanēja izmisīga neatlaidība.

- Bet, Spoliņ, Zarēns iebilda, es esmu paskaidro­jis…

- Es varu būt tev noderīgs, Spoliņš uzstāja. Garajā ceļā uz šejieni es savācu no dažiem maniem biedriem gūstekņiem ievērojamu daudzumu informācijas ļoti svarīgas informācijas par vergu tirgu.

- Bet Spoliņ… Zarēns atkal iesāka.

- Turklāt, Spoliņš turpināja, es esmu ozolu elfs. Vērīgs. Jūtīgs. Manas uztveres spējas ir asas. Un, tāpat kā citi ozolu elfi, es protu nolasīt zīmes citu uzvedībā. Es spēšu noteikt, kā darbojas vergu tirgus.

Zarēns papurināja galvu.

- Un, kas attiecas uz spīdēšanu, Spoliņš turpināja, pat neievilcis elpu, acīmredzot tirgū sastopamas visu veidu būtnes. Visu veidu! Ieskaitot tādas, kas izstaro gaismu, spīdkažoks, kad tā āda kļūst mitra, friti, kad tie ir nobaidīti, lamradzis, kad tam uzbrūk… Neviens uz mums divreiz neskatīsies.

Zarēns paskatījās uz Kapuckvapu, kurš paraustīja ple­cus.

- Ja jūs pārkāpsiet kaut vienu no šīs vietas nerakstīta­jiem likumiem, tad jums gals klāt, Spoliņš apgalvoja, pārvilkdams ar pirkstu pāri savam atsegtajam kaklam. -Tici man, kaptein, bez manas palīdzības Lielajā Sraiku vergu tirgū jūs neizturēsiet ne desmit minūtes.

- Viņa vārdiem ir jēga, teica Zarēns.

Kapuckvaps sparīgi pamāja ar galvu. Tik tiešām ir! -

viņš piekrita. Doma par krišanu nagos aukstajām šraikām ar zalgojošām acīm pildīja viņu ar šausmām.

- Tad tas ir nolemts. Mēs turpināsim tālāk trijatā, Zarēns sacīja.

- Es domāju, ka tā tam bija lemts notikt, ierunājās Kapuckvaps. Viņš nodūra acis, pēkšņi kļūdams nopietns. Aizvakar vakarā es lasīju kaut ko mizu ruļļos, kaut ko tādu, kas, manuprāt, ir svarīgs. To Kobolds Gudrais teica saviem sekotājiem, kad viņi sapulcējās pie Upes sākotnes, lai gaidītu Vētras māti. Mēs visi esam tikai marionetes, kas gaida, lai paraustītu to auklas. Mūsu dzīve nav nekas vairāk kā tās neredzamās rokas darbība, kas tur šīs auklas.

Zarēns pasmaidīja. Un tev šķiet, ka kāds vai kaut kas paraustīja mūsu auklas, ja?

- Es tikai stāstu, ko izlasīju, Kapuckvaps atbildēja.

- Es zinu, Zarēns teica. Un varbūt tev un tavam Koboldam Gudrajam ir taisnība. Galu galā te mēs esam, mums izdevies atrast ceturto manas komandas locekli. Tas ir vairāk, nekā es jebkad uzskatīju par iespējamu. Ja to paveikusi kāda neredzama roka, tad, Kapuckvap, mans draugs, es ceru, ka tās tvēriens ir stingrs, jo es jūtu, ka lielākais pārbaudījums ir vēl priekšā tur laukā.

- Vergu tirgū, Kapuckvaps nodrebinājies sacīja.

- Vergu tirgū! Spoliņš drūmi atkārtoja. Un es būšu jūsu ceļvedis.

- Labi, ja tas ir nolemts, atskanēja nogurusi balss no drēgnās kravas telpas pretējās puses; tas bija nok­goblins, vēl aizvien ķēdēs un gluži aizmirsts, tad vai kāds, lūdzu, atbrīvotu mani?