Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

PIRMĀ NODAĻA ATKLĀTĀS DEBESIS

Plašajā mākoņu ainavā vientuļš debesu kuģis pilnās burās šķēla tukšo gaisu. Priekšā, virves galā, milzīgs putns vēcināja savus melnbaltos spārnus, vezdams kuģi aizvien tālāk, pretī vietai, kas iedvesa šausmas visiem Malaszemes radījumiem, uz atklātām debesīm.

- Tieši priekšā virpulis! — mazais ozolu elfs uzkliedza no novērošanas groza galvenā masta galā. Viņa balss aiz bailēm bija spalga. Un tas ir īsts briesmonis!

Lejā pie Malas dejotāja stūres jauns debesu pirātu kaptei­nis, ģērbies aunradža ādas vestē, ar drebošām rokām piecēla savu teleskopu pie acs. Kad viņš bija to nostādījis fokusā pret tumšo, mutuļojošo gaisu, viņa sirds pārmeta kūleni. Virpulis, kas tuvojās, tiešām bija briesmīgs. Tas izskatījās tā, it kā lielie, baltie mākoņi sakuptu un uzkristu cits uz cita, virpuļojot lielā, asinssarkanā rīklē, kurai pašā vidū vīdēja piķa melnums, kas draudēja aprīt visu nelielo kuģi.

- Es to redzu, Spoliņ, jaunais kapteinis atsaucās ozolu elfam.

Tas tuvojas ar ātrumu aptu­veni simt soļi sekundē, kapteini Zarēn! Spoliņš kliedza, ļaujot skaidri nojaust paniku balsī. Mums ir maz dārgā laika līdz sadursmei. Zarēns drūmi pamāja. Gaisa plūsmas ap viņiem jau sāka neparedzami griezties. Viņi ienira lielos mākoņu vālos un iznira no tiem, traukdamies lejup, ienirstot un celdamies augšup, iznirstot otrā pusē. Virvi turot nostieptu, kāpurputns turpināja vienmērīgo, nerimtīgo lidojumu.

- Tas, protams, ir neprāts! žēlojās muskuļainais vecākais stūrmanis ar zebiekstei līdzīgo seju, ģērbies bezgaumīgā brokāta mētelī. Viņš norāva no galvas lielo trīsstūreni un noslaucīja nosvīdušo pieri. Tas lido tieši pretī virpulim.

- Mums jāseko, kur kāpurputns ved, Slīt! Zarēns atkliedza.

- B… bet… mm, Spārnmīlis Slīts stomījās, balsij ska­not kā smalkam smilkstam.

- Slīt! Zarēns sauca pretī. Mēs visi šajā pasākumā esam kopā. Pārbaudi, vai virves ir droši nostiprinātas!

Pusbalsī murminādams, vecākais stūrmanis devās izpildīt jaunā kapteiņa rīkojumu. Uz apakšējā klāja viņš atrada druknu plakangalvas goblinu ar bailēs izvalbītām acīm, kurš bija pieķēries pie takelāžas.

- Nav par ko uztraukties, Purvaini, Silts mierināja caur sakostiem zobiem. Ja mūsu jaunais kapteinis tie­šām tic, ka tas lielais, kārnais putns var mūs aizvest pie viņa senpazudušā tēva, nevis iegrūst drošā nāvē virpuļa vidū, tad ar ko lai mēs strīdamies?

- Tiešām ar ko? uzkliedza plecīga būtne ar node­vīgi sarkano Dziļā meža slakteru ādu un matiem. Tu parakstīji līgumu ar kapteini Zarēnu tāpat kā mēs, pārē­jie. Un es domāju, ka, tāpat kā mēs, pārējie, tu viņā saskatīji kaut ko īpašu, kā viņš saskatīja kaut ko īpašu katrā no mums. Mēs esam retie izredzētie, tādi mēs esam, un mēs to izturēsim līdz beigām.

- Jā, kā tad, Slīts nenoteikti atbildēja. Beigas šķiet tuvāk, nekā es biju gaidījis.

- Virpulis simttūkstoš soļu attālumā un tuvojas, no novērošanas groza atskanēja Spoliņa satrauktā balss.

- Baidīties nav nekas slikts, Slīt, no ēnām viņiem aiz muguras nomurmināja klusa, šņācoša balss.

Slīts nosvieda virvi un pagriezās. Atkal lasīji manas domas, ko, Mežekli? viņš jautāja.

Mežeklis atkāpās. Viņš bija smalkas miesasbūves rep­tilis ar plēvi starp roku un kāju pirkstiem un milzīgām vēdekļveida ausīm, kas pastāvīgi trīsēja.

- Es tur neko nevaru līdzēt, viņš atvainojās. Tas ir tas, ko mēs, ūdens klaiži, darām. Un es varu pateikt vēl kaut ko. Jaunais kapteinis labi pazīst savu kāpurputnu. Viņš bija klāt, kad tas izšķīlās, un tādēļ putnam ir lemts gādāt par viņu, cik ilgi vien abi dzīvos. Tieši kāpurputns atklāja, ka Zarēna tēvs ir bezizejas stāvoklī kuģa graustā atklātās debesīs. Tas palūdza kapteiņa Zarēna palīdzību, un viņš savervēja mūs. Mēs visu laiku esam viņam aiz muguras. Turklāt, viņš piebilda, kāpurputns zina, ko dara, pat tad, ja tā domas ir mazliet grūti nolasīt.

- Jā, tas man liek justies daudz vieglāk, Spārnmīlis Silts sarkastiski piezīmēja.

- Es zinu, Mežeklis klusi ierunājās. Tavas domas es varu nolasīt gluži skaidri.

Slīta smaids sastinga, un viņa dzeltenīgie vaigi nosarka.

- Virves, Slīt! Zarēns iekliedzās.

Jaunais kapteinis cieši skatījās uz priekšu lielajā, atvēr­tajā tukšumā. Vētras dzinējs, viņa tēva debesu pirātu kuģis, atradās kaut kur tur atklātās debesīs, tālāk, nekā jebkurš debesu kuģis iepriekš bija devies, un viņš to atradīs, lai tas maksātu ko maksādams.

Viņi bija ceļojuši jau divdesmit dienas un divdesmit naktis ar kāpurputnu priekšā, kas viņus nelokāmi veda bīstamajā tukšumā. Tagad, kad austošās saules sārtā gaisma sāka plesties debesīs šajā divdesmit pirmajā rītā, šķietami nenogurdināmais radījums veda viņus aizvien tālāk. Un visu laiku vēji kļuva aizvien vairāk nepare­dzami, jo valdošās gaisa plūsmas no dienvidrietumiem sadūrās ar gaisa tuneli, kas tuvojās no austrumiem.

- Pārņem stūresratu, Gūm, Zarēns teica lielajam, pinkainajam spalvu un ilkņu kalnam, kas stāvēja viņam aiz muguras. Katram debesu pirātu kapteinim bija vaja­dzīgs uzticams leitnants, un Zarēnam tāds bija pinkulācis Gūms. Turi nemainīgu kursu. Mums jāseko kāpurputnam.

Gūms norūcās, saplivinot savas spalvainās ausis.

Zarēns pievērsa uzmanību divām rindām sviru ar kaula rokturiem tās vadīja debesu kuģi. Ar izveicīgu pieredzi viņa rokas spēlējās ar tām, paceļot pakaļgala atsvaru un nolaižot priekšgala atsvaru; nolaižot labā borta korpusa atsvarus mazo, vidējo un lielo -, cik tālu vien varēja, tai pašā laikā pilnībā paceļot atbilstošos kreisā borta atsvarus.

Debesu kuģis spēji nolaidās lejup un asi sasvērās uz labo pusi, Zarēnam mēģinot sekot kāpurputna dīvaina­jam lidojumam. No apakšējiem klājiem atskanēja trauk­smes kliedzieni. Zarēns sakoda zobus un koncentrējās. Debesu kuģa vadīšana bija grūta pat pašos labākajos apstākļos, bet, atklātās debesīs vīdot virpulim, Zarēns tika pārbaudīts līdz galējai robežai.

Ar vienu roku viņš novietoja tuvējos un tālos korpusa atsvarus. Ar otru viņš pielaboja buru leņķus, pieliecot

stāvburu, palaižot vaļīgāk grotburu, maigi pagriežot klīveri… Darot to viegli…

- Leņķis, ātrums un līdzsvars, Zarēns savā nodabā murmināja. Tie bija trīs debesu kuģošanas pamatprin­cipi. Tomēr, vējam kļūstot aizvien brāzmainākam ar katru nākamo minūti, tos visus bija grūti ievērot.

- Ciešāk uz labo bortu, Gūm! Zarēns ieaurojās, pārkārtodams korpusa atsvarus. Mums jāuztur tāds leņķis…

Pēkšņi debesu kuģi satricināja briesmīga vibrācija. Korpuss čīkstēja, masti drebēja. Negaidīti kuģis saslējās un nosvērās uz otru pusi.

Piesaitēties! Zarēns uzsauca savai komandai. Kuru katru bridi Malas dejotājs varēja apmesties otrādi, un, tā kā zem viņiem apakšā nebija zemes, ikviens, kas nokristu, tad kristu mūžīgi.

Spoliņš, ozolu elfs, pazuda novērošanas grozā. Spārnmīlis Slīts satvēra virves galu un piesējās pie grotmasta. Slakteris Zarps Aungans un ūdens klaidis Mežeklis pie­ķērās pie bugsprita, bet plakangalvas goblins Purvainis tikvien kā atmeta galvu atpakaļ un gaudoja.

Kuģa centrā uz platformas virs lidakmens rāma un klusa stāvēja kāda figūra ar smailu kapuci galvā un mēteli mugurā. Tas bija Zarēna komandas pēdējais loceklis Akmens Pilote.

Vējš spēcīgi mētāja debesu kuģi: te pa kreisi uz priekšu, te uz labo bortu. Zarēns pilnībā pacēla priekš­gala atsvaru un aizturēja elpu.

Kādu brīdi Malas dejotājs ievibrējās tik spēcīgi kā vēl nekad. Bet tas palika stāvus. Ta iedrošināts, Zarēns smalki koriģēja grotburu un klīveri. Debesu kuģis viegli sasvērās pa kreisi un rāvās uz priekšu. Virve atslāba, lalumā kāpurputns vēcināja spārnus pretī lielajam, .aplēstajam virpuļa bezdibenim.

- Septiņdesmit pieci tūkstoši soļu un tuvojas! sauca Spoliņš.

- Palikt piesaitētiem! Zarēns skaļi ziņoja savai komandai. Es negribu zaudēt nevienu, kas pārkristu pār bortu.

- Nevienu? Slīts noburkšķēja. Drīzāk visus! Mēs visi esam nolemti nāvei, ja turpināsim šo muļķīgo kursu.

Zarps Aungans nikni atskatījās uz viņu. Slīt! viņš brīdināja.

Slīts izaicinoši paskatījās uz Zarpu. Kādam tas jāpa­saka viņam stūrmanis teica. Viņš mūs visus nogali­nās.

Kapteinis zina, ko dara, Zarps apgalvoja. Turklāt mēs esam jau pārāk tālu, lai tagad grieztos atpakaļ.

Ieklausījies, kā risinās strīds, Zarēns atskatījās. Viņš redzēja savu komandu, no kuras ikviens bija droši piesaitējies pie virvēm. Nevarēja nepamanīt bailes viņu acīs. Zarēna skatiens apstājās pie Zarpa.

- Kas tur lejā notiek? viņš jautāja.

- Nekas, kaptein, Zarps atbildēja, papurinājis savu pinkaino, sarkano galvu. Vienīgi Slītam te sāk mazliet streikot nervi.

Spārnmīlis Slīts pagriezās un paskatījās augšup. Cik ilgi vien es to apzinos, viņš teica, neviens kaptei­nis vēl nekad nav iestūrējis savu debesu kuģi virpulī un palicis dzīvs, lai to izstāstītu.

Pārējie klausījās, bet klusēja. Tie visi bija pārāk uzti­cīgi un pateicīgi kapteinim, lai apšaubītu viņa pavē­les, tomēr bailes no tuvojošās vētras tos atturēja mesties viņu aizstāvēt. Zarēns skumji noskatījās viņos.

Cik atšķirīga šī aina, ko viņš nu redzēja, bija salīdzinā­jumā ar nakti, kad Malas dejotājs bija devies tālajā ceļo­jumā. Tad, spoži spīdot pilnam mēnesim, visi koman­das locekļi bija apsēdušies kopā uz apakšējā klāja, lai baudītu sātīgas vakariņas, kas sastāvēja no cepta sniega putna, meža ķirbja un rupjmaizes. Garastāvoklis visiem bija lielisks, mežalus atraisīja mēli, un tie uzticēja cits citam savus dzīvesstāstus, iekams Zarēns bija salīdzis tos kuģot kopā ar viņu.

Malas dejotāja koman­dai šis bija pirmais brau­ciens kopā. Starp tiem bija Spoliņš, ozolu elfs, mazs, paguris, bet ar tik asu redzi, ka tūkstoš soju attālumā varēja saskatīt balto kraukli dumbrājā.

Un tad vēl Mežeklis, reptilim līdzīgais radījums no Dziļā meža, kura vēdekļ­veida ausis dzirdēja visu, pateiktu vai nepateiktu.

Gūms, jaunais pinkulācis, jau bija milzis, viņam nesen izauguši ilkņi; ar vienu savas milzīgās ķepas triecienu viņš varēja noga­lināt aunradzi.

Zarēns tos visus trīs bija izglābis no pretīgā eksotisku dzīvnieku mazumtirgotāja Svīdlēņa nagiem un tādē­jādi ieguvis viņu pateicību mūža garumā.

Slakteris Zarps Aungans bija Dziļā meža iemītnieks, kas bija iestrēdzis Lejaspil­sētas krodziņos.

Purvainis, plakangalvas goblins un nikns karotājs, reiz bija Sanktafraksas sargs. Nepastāvīgais lik­tenis pret abiem bija iztu­rējies skarbi; abiem tika piedāvāta palīdzība un vēl viena iespēja uz Malas dejotāja klāja. Ne viens, ne otrs nekad neaizmirstu jaunā kapteiņa laipnību.

Un tad vēl bija Spārnmīlis Slīts, kam pašam nekas nepiederēja, gudrs, tomēr viltīgs vecākais stūrma­nis, kuru izvēloties Zarēns bija riskējis. Vienīgi klusā Akmens Pilote Zarēnam bija pazīstama, jo bija kuģojusi kopā ar viņu jau iepriekš.

"Par mūsu pirmo kopīgo piedzīvojumu!" Zarps bija teicis, paceļot glāzi. "Un lai kāpurputns ātri vada mūs pie kapteiņa tēva un vēlāk droši atved atpakaļ uz Malaszemi."

Viņa vārdus bija apsveikusi piekrītoša murdoņa.

"Par mūsu pirmo piedzīvojumu!" debesu pirāti bija saukuši.

Tagad, pēc trim nedēļām, šis piedzīvojums tuvojās kulminācijai.

- Virpulis piecdesmit tūkstoši soļu! Spoliņš pār­kliedza tuvējā virpuļa rēkoņu.

- Klausieties jūs visi! Zarēns skaļi sauca. Viņš pagrie­zās pret pinkulāci, kas pie stūresrata vēl aizvien turēja

nemainīgu kursu par spīti nodevīgajiem vēja triecie­niem. Tu arī, Gūm, viņš piebilda. Vai jūs visi varat mani dzirdēt?

- Jā, atskanēja balsu koris, un komanda visi kā viens pagriezās, lai paskatītos uz kapteini.

Visapkārt viņiem mākoņi locījās un līkumoja, dzel­teni un pelēki, daži ar elektrozilu lāsmojumu. Virpulim tuvojoties ar atvērtu tuneļa grīsti pa priekšu, vējš bīstami brāzmoja. Zarēns satraukts pacēla acis, viņa aunradža ādas vestei spalvas sacēlās stāvus. Kāpurputns joprojām devās iepriekšējā virzienā.

- Es nevienu no jums nespiedu doties līdzi, Zarēns teica. Tomēr jūs nācāt. Un es par to esmu pateicīgs vairāk pateicīgs, nekā jūs spējat iedomāties.

Mežeklis piekrītoši palocīja galvu.

- Es domāju, ka esmu pazaudējis tēvu uz mūžu. Tagad man ir dota iespēja viņu atrast. Es nekad neaizmirsīšu, ka jūs bijāt tie, kas to padarīja iespējamu.

- Es tev sekotu līdz atklāto debesu galam, kapteini Zarps Aungans atkliedza pretī.

- Vū-vū! piekrita Gūms.

Spārnmīlis Slīts nodūra galvu un neveikli šļūkāja pa klāju.

- Mēs jau esam veikuši garu ceļu kopā, Zarēns tur­pināja. Tagad mūs sagaida pārbaude līdz galējai robe­žai. Ja Debesis tā gribēs, mēs atradīsim Mākoņu Vilku un atgriezīsimies Malaszemē, viņš teica. — Bet, ja… — Viņš uz brīdi apklusa. Ja mums tas neizdosies, tad, es zvēru: cik ilgi vien jūs būsiet manas komandas locekļi, nāciet pie manis, es nekad jūs nepametīšu. Nekad! Kā Malas dejotāja kapteinis es jums dodu savu godavārdu.

Zarps Aungans pacēla acis. Es nevaru runāt citu vārdā, viņš teica, bet esmu kopā ar tevi, kaptein, uz visiem laikiem.

- Es tāpat, piebalsoja Mežeklis.

Piekrītoša murdoņa atbalsojās pa klāju. Pat Spārnmī­lis Slīts palocīja galvu.

- Lai gan es vēl aizvien nevaru saprast, kāpēc mums viss jāpadara pašiem sev tik grūts un jākuģo tieši iekšā virpuļa rīklē, viņš kurnēja.

- Uzticieties kāpurputnam, Zarēns atbildēja. Tas zina, ko dara…

- Virpulis divdesmit pieci tūkstoši soļu! Spoliņš iekliedzās. Aptuveni četras minūtes līdz sadursmei.

Malas dejotājs ielidoja pelēka, lipīga mākoņa gubā. Aukas spēka vēji sašķieba to te uz vienu, te uz otru pusi. Kamēr Gūms bija satvēris stūresratu, Zarēns pārlaida pirkstus pāri sviru kaula rokturiem, izmisīgi cenzdamies noturēt debesu kuģi stabilu. Visapkārt zarojās un zib­snīja zili zibeņi. Mākonis bija tik biezs, ka debesu pirāti tik tikko varēja saskatīt paši savas rokas.

- Leņķis, ātrums un līdzsvars, Zarēns murmināja. Tikai šoreiz šie vārdi nedeva nekādu mierinājumu. Acis, deguns un mute bija pilni ar blīvu gaisu, un viņš juta, ka zūd spars.

Tajā brīdī Malas dejotājs izlauzās no mākoņu gubas. Gaisa pirāti visi kā viens šausmās parāvās atpakaļ. Zarēnam aizrāvās elpa. Pat kāpurputns, šķiet, bija pārsteigts par skatu, kas viņiem pavērās. Pēkšņi bija klāt mutuļo­jošā ieeja virpulī, tieši viņiem priekšā. Lielā, asinssarkanā rīkle pletās tik plaša, ka aizņēma debesu lielāko dalu.

- V… v… virpulis desmit tūkstošu soļu attālumā un t… tuvojas, stomījās Spoliņš.

- Mazliet augstāk, Zarēn, viņus sasniedza kāpurputna balss, kad tas bija pacēlies augšup un atkal nostie­pis virvi. Mums jāieiet virpuļa mierīgajā punktā rotē­jošā gaisa tuneļa pašā vidū.

Gari nedomājot, Zarēna rokas atkal lēkāja pār svirām, paceļot priekšgala atsvaru, nolaižot pakaļgala atsvaru un pārkārtojot buras.

- Kārtībā! kāpurputns atsaucās. Tagad turies pie šī kursa. Kamēr vien paliksim virpuļa centrā, ir iespēja.

Zarēnam pār muguru noskrēja ledains satraukuma drebulis.

Mutuļojošais virpulis rēca tuvāk.

- Pieci tūkstoši soļu! kliedza Spoliņš.

Orkāna spēka vēji triecās pret Malas dejotāju ar mil­zīgu spēku, draudot kuru katru brīdi iegrūst debesu kuģi nāvējošā grīstē. Uzlādētais gaiss oda pēc sēra un grauzdētām mandelēm; tas lika debesu pirātu matiem sacelties stāvus.

- Tūkstoš solu!

Kuģis drebēja un čīkstēja. Komandas locekļi ķērās pie visa, ko vien varēja saturēt. Viņi turējās izmisīgi.

Pēkšņi mutuļojošā virpuļa nodriskātā mala sagriezās ap debesu kuģi. Sajūta bija tāda, it kā ieskatoties bries­mīgā rīklē. Tagad nebija nekādas iespējas atgriezties.

- Piecsimt soļu! kliedza ozolu elfs. Četri. Trīs. Divi. Viens…

- Nodrošiniet stiprinājumu! uzsauca Zarēns. Mēs dodamies iekšā virpulī… tagadl