Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

DESMITĀ NODAĻA cisterna

-Ak Debesis! Kapuckvaps noelsās, kad straujais ceļš lejup strauji apstājās. Kaut kas mīksts, zīdains un savādi atsperīgs bija apturējis viņa kritienu. Ar pārsteiguma kliedzienu viņš parāvās atpakaļ un noņurdēja aiz sāpēm, kad viņā smagi ietriecās Zarps Aungans. Abi divi atkrita atpakaļ uz atsperīgā šķiedru tīkla. Zarēns uzkrita virsū viņiem abiem.

Pēkšņi atskanēja klikšķis. Tad būkšķis. Tad ar šņā­cošu švīkstoņu savilkās virve. Tīklam līdzīgais materiāls savācās viņiem apkārt, sagrūžot trīs nelaimīgos cieši kopā.

Pirmais, ko Kapuckvaps ievēroja, neticami stiprā smaka, kas bija tik spēcīga, ka šķita kā neredzamas rokas pirksti, kas iesniedzas viņam rīklē un liek rīstīties. Pēc iesprostošanas biezajā tīklā spīdēšana no Zarēna un Zarpa bija rāmāka, bet blāvajā gaismā, kas tiešām izspiedās uz ārpusi, Kapuckvaps lēnām sāka izšķirt apkārtni.

Viņi bija iekarināti augstu virs liela, kūpoša pazemes kanāla. Visapkārt viņiem milzīgajā tunelī, pa kuru plūda kanāls, bija no sienām izvirzītas caurules. Nepārtraukta netīra ūdens straume lija no caurulēm putojošajā straumē lejā.

Notekūdeņi, Kapuckvaps novaidējās. Es… Au! Tas sāp! viņš ievaidējās, kad Zarēna kau­lainais elkonis asi iespiedās viņam mugurā. Ko tu dari?

- Mēģinu izvilkt savu nazi, Zarēns noņurdēja.

- Tomēr šķiet… ka es ne­varu… pakustēties…

-AŪŪŪ! Kapuckvaps iegaudojās vēl skaļāk.

Zarēns atteicās no cīņas. Tas ir bezcerīgi, viņš nomurmināja. Es to vienkārši nevaru aizsniegt.

No tā tev nebūtu liela labuma, ja arī varētu, Zarpa Aungana apslāpētā balss atskanēja no apakšas. Viņa seja bija iespiesta tīkla lejasdaļā. Tas ir gatavots no mežzirnekļu zīda.

Zarēns novaidējās. Mežzirnekļu zīds bija materiāls, ko lietoja, gatavojot debesu pirātu kuģu buras, viegls kā tīmeklis, tomēr pietiekami stingrs, lai izturētu auku triecienus, kas brāzās no Malaszemes ārpuses. Pret biezi savītajām šķiedrām, no kurām tīkls bija veidots, viņa nazis būtu nekam nederīgs.

- Tas ir briesmīgi, kaptein, Zarps Aungans žēlo­jās. Es labāk būtu izmēģinājis veiksmi ar tiem traka­jiem alu lempjiem nekā beigās nonācis te, iekarināts kā liela tildergaļas desa. Viņš briesmīgi saviebās, kad garām peldošo mēslu kūpošie tvaiki ievirpuļoja nāsīs. Raibas žurkas ostīja gaisu un neapmierināti spiedza uz spīdošo saini, kas karājās virs tām. Kāds vai kaut kas ir uzstādījis šo slazdu, viņš teica, un mēs esam tajā iekrituši.

- Kā tu to domā: kaut kas? Kapuckvaps satraukts jautāja.

- Esmu dzirdējis, ka kanalizācijā dzīvojot laupītājlamzaki, Zarps atbildēja pieklusinātā un apslāpētā balsī. Baismīgi radījumi. Vieni vienīgi nagi un zobi. Bet gudri, viltīgi, varbūt viens no tiem būtu varējis…

- Sššš! Zarēns iešņācās.

No tālienes bija dzirdama spalga, žvadzoša skaņa.

- Kas tas ir? Kapuckvaps nočukstēja, bailēm liekot notirpt matiem uz pakauša.

- Es nezinu, Zarēns čukstus atbildēja.

Zvadzoņa kļuva skaļāka. Ta tuvojās. Zarēns, piespiests

pie Kapuckvapa, nevarēja pagriezt galvu. Zarps viņiem apakšā neko nevarēja redzēt. Vienīgi Kapuckvaps, kura galva bija tā iespīlēta, ka viņš varēja skatīties atpakaļ pa tuneli, bija ar seju pret to pusi, no kuras nāca skaņa. Viņš norija siekalas.

- Vai tu kaut ko vari redzēt, Kapuckvap? Zarēns nemierīgi jautāja. Viņš zināja, ka kanalizācijā dzīvo ne tikai raibas žurkas un laupītājlamzaki. Te bija alu lempji un troļļi, kas bija pametuši savas pazemes alas Dziļajā mežā, cerēdami uz labāku dzīvi Lejaspilsētā, atklājot vienīgi to, ka drausmīgā burzma virszemē nebija iztu­rama. Daži dzīvoja badā. Citi bija apmetušies pazemes kanalizācijas sistēmā, kur, rakņājoties atkritumos, vill<;i riebīgu eksistenci.

Zvadzoņa tagad bija pavisam tuvu, spalga un skaidra, pārspējot šļācošās caurules. Kling! Metāls noskrapstēja pret metālu. Kling! Šķiet, ka caurules nodrebēja.

Un tad Kapuckvaps to ieraudzīja: lielu metāla āķi, kas vēzējās pa gaisu, nošķindēja pret cauruli, kas bija izvirzījusies no tuneļa sienas, un pieāķējās pie tās. Āķis bija piestiprināts pie grubuļainas koka kārts, kuru divas

kaulainas rokas saķēra drošā tvērienā un tad vilka.

>

No tumsas parādījās ēnains stāvs, kas neveikli stāvēja savādā laivā, ko veidoja kopā sasaistīti koka gabali. Viņš atkal savicināja āķi. Kling! Tas ieķērās nākamajā caurulē, un viņš vilka savu baržu pret putojošā kanāla straumi tuvāk un tuvāk.

Kapuckvaps noelsās. Es kaut ko varu redzēt, viņš nočukstēja. KLING!

Laiva tagad atradās gandrīz zem viņiem. Augšup palūrēja milzīgs plakangalvis.

Zarēn, Kapuckvaps nopīkstēja, tas ir…

Āķis ar loku izšāvās cauri gaisam, tad parāvās atpakaļ, atbrīvojot tīklu. Kā karsts lidakmens ar trim nelai­mīgajiem indivīdiem, vēl saistītiem iekšpusē, tas ar smagu būkšķi nokrita goblina baržā tieši tai brīdī, kad straume to bija panesusi tam apakšā.

Viņi traucās pa smirdīgu kanālu, mēslu viļņu apska­loti, koka laivai pilot un šūpojoties viļņos. Goblins, liet­pratīgi balansēdams pakaļgalā, vīdēja pāri tiem. Viņa kaulainajās rokās bija garais āķis, kas tagad darbojās kā stūre un virzīja pagaidu laivu tās ceļā. Ātrāk un ātrāk, un… BLĪKŠ!

Laiva pēkšņi apstājās, kad goblina āķis cieši aiz­ķērās aiz izvirzītas cau­rules virs galvas. Zarēns, Kapuckvaps un Zarps cīnījās tīkla iekšpusē.

- Ko mēs esam noķēruši šodien, Purvaini? no augšas atskanēja balss.

- Purvaini? Zarēns noelsās.

Ar dunci rokā goblins pasniedzās lejup un pa­vilka viegli atraisāmo mez­glu, kas saturēja tīkla augš­galu. Tīkls nokrita. Zarēns, spoži spīdēdams, pielēca kājās. Muti iepletis, pārsteigtais plakangalvas goblins nometa dunci.

- Slīt! viņš iekliedzās. Viņš spīd! Viņš spīd tāpat kā mēs!

- Vai tu mani nepazīsti, Purvaini? Zarēns jautāja, cenzdamies runāt mierīgi, kamēr barža bīstami šūpojās viņam zem kājām. Tas esmu es, Zarēns.

- Es pazīstu tevi, kapteini Zarēn, kāda balss atska­nēja no augšas. Kaut gan es nekad nebiju domājis redzēt tevi atkal dzīvu, vismaz jau nu ne Lejaspilsētas kanalizācijā.

Zarēns paskatījās augšup. Tur platas, vaļējas caurules ieejā stāvēja vājš augums, ģērbies smagā, garā mētelī, ar debesu pirāta trīsstūru cepuri galvā. Arī viņu ieskāva tas pats mirdzošais spīdums.

- Slīt! Zarēns iekliedzās, gandrīz zaudēdams līdz­svaru. Spārnmīli Silt!

Bet bijušais Malas dejotāja vecākais stūrmanis jau bija pagriezies un pazudis caurulē.

- Neņem viņu vērā, kaptein, Purvainis teica, neveikli izrāpdamies no laivas, labajai kājai velkoties nopakaļ.

- Es nešaubos, ka viņš ir vairāk apmierināts, tevi redzot, nekā to izrāda. Kas attiecas uz mani, es nevarētu būt vēl laimīgāks.

- Es tāpat, redzot tevi, Zarēns sacīja. Es tik tikko varu noticēt tam, kas notiek.

Viņš sekoja Purvainim, kāpjot pa dzelzs kāpšļiem sienā līdz ieejai caurulē tālu augšā. Atšķirībā no visām citām pa to neplūda netīrs ūdens. Kapuckvaps un Zarps sekoja viņiem cieši nopakaļ. Tad, pastumjot sānis smagu ādas aizkaru caurules otrā galā, viņi nokļuva plašā telpā.

Spārnmīlis Slīts stāvēja vienā malā, seju pa pusei novērsis. Laipni lūdzu, viņš klusi teica.

Kapuckvaps ar izbrīnu skatījās visapkārt. Šī vieta bija īsta kontrabandistu ala, piekrauta no apakšas līdz augšai ar kastēm un skalu groziem, kas bija pilni ar dažādām dārgām mantām. Uz grīdas bija paklāji un pie sienām drapērijas. Alā atradās mēbeles: divi atzveltnes krēsli, galds, bufetes un mazs, kokgriezumiem bagātīgi izro­tāts rakstāmgalds. Bija redzami katli un pannas, pude­les un burkas, māla trauki, galda piederumi, šķīvji… un gaiss kārdinoši smaržoja pēc tildergaļas desiņām.

- Ta kādreiz bija ūdens cisterna, Slīts paskaidroja.

- Tagad mēs esam spiesti te dzīvot.

Zarēns pamāja ar galvu. Es baidījos, ka jūs varētu vispār nebūt dzīvi, viņš teica.

- Jā, iespējams, būtu labāk, ja nebūtu dzīvi, Slīts pusbalsī nomurmināja, tad pagriezās un šķērsoja telpu, pieiedams pie pannas, kas čurkstēja uz plīts.

- Bet Slīt… Zarēns iesāka.

- Ā, mēs abi te lejā satiekam tīri labi, pa vidu iejau­cās Purvainis. Mēs te esam jau nedējām ilgi. Meklē­jam barību un zogam tu būtu pārsteigts, kādas lietas mēs dažreiz atrodam tīklos… tomēr mēs visus radījumus vienmēr nogādājam atpakaļ virspusē pēc tam, kad esam atbrīvojuši viņus no vērtīgajām mantām, kas viņiem biju­šas līdzi. Un ar gaismu nav problēmu… Viņš pamāja uz Spārnmīļa Slīta muguru, tas bija noliecies pār plīti. Kamēr abi turamies kopā.

- Tu domā spīdēšanu? Zarēns jautāja.

-Tieši tāpat bija ar mums, kad kapteinis mani atrada, Zarps sacīja. Un tagad mēs te esam četri, visi spīdoši.

- Kaut kas noteikti notika tur ārā, kas to izraisīja, Zarēns teica. Bet es neatceros neko. Kā ir ar tevi, Pur­vaini? Vai tu vari atminēties, kas ar mums notika tur, atklātās debesīs?

Plakangalvas goblins papurināja galvu. Nē, viņš atbildēja. Mēs devāmies ceļā, sekojot kāpurputnam; meklējot tavu tēvu, mēs iekļuvām virpulī, un tad neko. Viņš saviebās, norādīdams uz savu labo kāju.

- Vienīgais, ko es zinu, ir tas, ka tiku kaut kādā veidā savainots.

- Un tu, Slīt? Zarēns jautāja. Sakumpušais stāvs klu­sēja. Zarēns sarauca pieri. Vecākā stūrmaņa īgnums sāka vinu kaitināt. Slīt! viņš asi uzsauca.

Slīts sastinga. Drusku, skanēja saīgusi atbilde. Viņš nolika cepamo lāpstiņu un lēnām pagriezās. Es tikai zinu, ka tas man nodarīja šo. Viņš noņēma savu trīsstūreni.

Kapuckvapam aizrāvās elpa. Zarps Aungans novērsās. Zarēns, acis šausmās iepletis, atkāpās. T… tava seja! viņš izdvesa.

Mati bija pazuduši, tāpat kreisā auss, un āda tajā pusē izskatījās kā izkususi, līdzīgi vaskam. Balta, neko neredzoša acs iekļāvās sa~ kusušajās krokās. Vecākā stūrmaņa roka pacēlās pie derdzīgā sarētojuma.

—Seja? Viņš drūmi uzlū­koja pārējos. Tādu es sevi ieraudzīju, atgriezies no atklātajām debesīm. Nav jauks skats, ko?

- Man… man nebija ne jausmas, Zarēns teica.

Silts paraustīja plecus. Nav nekāda iemesla, lai

būtu, viņš sacīja.

- Bet tu vaino mani, ka ievedu tevi virpulī?

- Nē, kaptein, Slīts atbildēja. Es piekritu tevi pava­dīt. Tā bija mana izvēle. Viņš uz bridi apklusa. Tomēr atzīstos: esmu vīlies, ka tu arī nezini, kā mēs nokļuvām atpakaļ uz Malaszemi.

- Es zinu tikai to, ko man izstāstīja, Zarēns nožēlas pilns teica, ka mēs izskatījāmies kā astoņas krītošas zvaigznes, brāžoties atpakaļ naksnīgajās debesīs. Vismaz tā Tumsas profesors to aprakstīja.

Slīts samiedza redzīgo aci. Rētainā miesa notrīsēja. Tumsas profesors? viņš jautāja.

Zarēns pamāja ar galvu. Dažas viņš redzēja nokrī­tam Lejaspilsētā tevi, Purvaini, Zarpu Aunganu, var­būt ari vēl vienu. Pārējās ceļoja tālāk. Tas piezemējās Dziļajā mežā. Es zvērēju atrast jūs visus. Un, paskat, trīs no jums jau esmu atradis. Tas ir vairāk, nekā es uzdrīk­stējos cerēt.

- Cerība, Slīts rūgti sacīja. Es esmu iemācījies dzī­vot bez tās. Galu galā cerība to neizārstēs. Viņš ar pirkstu galiem skāra briesmīgās rētas.

Kapuckvaps novērsās.

- Es nevarēju izturēt ne blenžošās acis… Slīts paska­tījās uz Kapuckvapu un Zarpu Aunganu, ne tos novērs­tos skatienus, kurus atbaidīja mans izskats. Tāpēc pār­cēlos lejā kanalizācijā, lai paslēptos. Un Purvainis sev par godu piebiedrojās man.

- Kur iet viņš, ari es eju, Purvainis uzticīgi no­rūca.

- Mēs pieskatām viens otru, Slīts teica. Te lejā tas ir nepieciešams, viņš drūmi piebilda.

- Tāpat kā profesors piedod, Zarēns pieskata mani, Kapuckvaps sacīja, pagriezdamies atpakaļ. Tas reizēm ir nepieciešams, pat Sanktafraksā.

- Sanktafraksa, Slīts atkārtoja klusākā balsī. Viņa acis aizmiglojās. Es arī reiz loloju sapņus, ka atradīšu vietu akadēmiķu lidojošajā pilsētā. Bet tajā vietā svarīgi ir nevis tas, ko tu zini, bet ko tu pazīsti. Viņš rūgti pavīpsnāja. Un es nepazinu nevienu.

No istabas tālākā gala varēja saost piedeguma smaržu. Purvainis pārkliboja pāri grīdai un noņēma pannu no plīts. Vakariņas ir gatavas, viņš paziņoja.

- Tildergaļas desiņas, teica Slīts.

- Mans mīļākais ēdiens, Zarēns sacīja, pēkšņi sapraz­dams, cik izsalcis ir.

Purvainis sadalīja desiņas, sagrieza maizes kukuli un atgriezās ar pieciem šķīvjiem, kurus mēģināja saturēt rokās. Viņš tos izdalīja.

- Un te ir karafe lieliska sulasvīna, ko esmu taupījis īpašam gadījumam, Slīts teica. Purvaini, mūsu smal­kākos kausus, lūdzu.

- Par Malas dejotāja komandu! Zarēns paziņoja, kad katram no viņiem rokā bija līdz malām pilna glāze. Par tiem, kas atrasti, un par tiem, kas vēl tiks atrasti.

Pārējie sirsnīgā vienotībā korī atkārtoja tostu, un visi maziem malkiem iedzēra saldo, zeltaino šķidrumu.

- Āāā! Zarps Aungans izdvesa, noslaucīdams ūsas ar delnas virspusi. Izcili!

Pat Kapuckvaps novērtēja sulasvīna siltās, pikantās garšas, un mazliet vēlāk, kad visi mielojās ar sulīga­jām tildergaļas desiņām, viņš arī apjauta, cik izsalcis nu bija.

- Garšīgi, viņš izgrūda, noplēsdams gabalu desiņas un nolauzdams maizi. Vienkārši garrrršīgi!

Zarēns pievērsās savam rētainajam vecākajam stūr­manim: Man jāatzīst, Slīt, ka tev viss izdevies labi, ņemot vērā to briesmīgo situāciju, kādā jūs atradāties. Un tev arī, Purvaini. Ļoti labi. Bet jūs nevarat palikt šajā šausmīgajā vietā, īpaši tāpēc, ka abi tikāt ievainoti manu interešu dēļ. Kādu dienu man būs jauns kuģis un jūs atkal būsiet mana komanda. Bet tagad man jānoskaidro, kas noticis ar pārējiem.

- Mēs iesim tev līdzi, Slīts apsolīja.

Purvainis aizrautīgi māja ar galvu. Kur tu ej, arī mēs ejam, kapteini Zarēn, viņš teica.

- Šoreiz ne, Purvaini, Zarēns maigi iebilda. Tavai kājai ir vajadzīgs laiks, lai sadzītu.

- Tad mums jāpaliek te, Slīts drūmi secināja. Viņš pamāja ar galvu uz velvēto jumtu. Jo tur augšā priekš mums nekā nav.

- Gluži otrādi, Zarēns iebilda. Tur augšā ir Sankta­fraksa.

- S… Sanktafraksa? Spārnmīlis Slīts pārjautāja. Bet…

- Kā tu tik pareizi piezīmēji, Slīt, nav svarīgi, ko tu zini, bet ko pazīsti. Es pazīstu Tumsas profesoru. Un tu pazīsti mani.

Spārnmīlim Slītam pavērās mute.

- Es uzrakstīšu vēstuli, kuru tu nogādāsi pašam profe­soram. Viņš paskatījās apkārt. Es pieņemu, ka tev ir viss nepieciešamais, lai to izdarītu, viņš teica.

- Jā, kā tad, Slīts atbildēja. Augstākās kvalitātes papīrs un tinte un vislabākās sniega putna spalvas. Kaut kas tāds, ko es paņēmu vienā mūsu barības meklējumu laikā.

Zarēns pasmaidīja. Jūs dzīvosiet manā kabinetā Gais­mas un tumsas skolā un gaidīsiet manu atgriešanos, viņš teica. Es varu iedomāties, ka profesors gribēs izdarīt ar jums pāris eksperimentu sakarā ar jūsu spīdēšanu, bet citādi jūs liks mierā. Kā tas izklausās?

- Tas izklausās ļoti labi, kaptein, — Spārnmīlis Slīts atbildēja. Ļoti labi patiesi.

- Patiesi, Purvainis piebalsoja kā atbalss.

-jā, Purvaini, Zarēns sacīja. Ta kā tu kādreiz strā­dāji tur par sargu, tu droši vien pazīsti Sanktafraksu kā savus piecus pirkstus. Izvēlieties apslēptās šķērsielas un slepenās pārejas ceļā pie Tumsas profesora. Mēģināsim nepieļaut, ka tiek kulstītas šīs tenku kārās akadēmis­kās mēles. Viņš pievērsās slakterim: Zarp, tev jāiet viņiem līdzi.

- Man? Zarps iekliedzās. Pavadīt viņus uz Sankta­fraksu? Viņš neticīgi papurināja galvu. Bet es gribu iet kopā ar tevi, kaptein. Es esmu vesels. Es esmu stiprs. Tādā bīstamā misijā tev ir vajadzīgs tāds lcā es.

- Man žēl, Zarp, bet tikai Kapuckvaps var ceļot kopā ar mani.

- Bet kāpēc, kaptein?

- Padomā par to, Zarp, Zarēns maigi sacīja. Kā tev liekas, cik tālu mēs tiksim, spīdot kā tildera lampas? Tikko būs tumšs, mēs sāksim spīdēt, ja būsim kopā, un apkārtējo bailes mūsu meklējumos nepalīdzēs.

- Bet mēs varētu piesegties, Zarps neatlaidās. Mēs varētu valkāt biezus apmetņus ar kapucēm, lai slēptu gaismu, un…

- Un beigās būtu aizdomīgāki nekā jebkad! Zarēns protestēja. Nē, man tas jādara bez tevis. Kopā mums tikai neveiksies un tieši to es nevaru atļauties.

Slakteris saprotoši pamāja ar galvu. Tev taisnība, kapteini Zarēn, viņš atzina. Man būtu vajadzējis to iedomāties.

Paldies, Zarp, Zarēns pateicīgi teica. Viņš pievēr­sās Purvainim un Slītam: Tad esam vienojušies. Jūs trīs gaidīsiet manu atgriešanos Sanktafraksā, kamēr Kapuc­kvaps un es ceļosim tālāk, lai atrastu to, kas palicis pāri no trūkstošās mūsu komandas daļas. Viņš sarauca pieri, izliekoties nepacietīgs. Tad kur ir tas papīrs un spalva?