Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

DIVPADSMITĀ NODAĻA zibensŠautris valpuns

Zarēns uzvilkās augšā, pārcēla kāju pāri drošības,mar­gai un novēlās uz klāja. Tad viņš bez kavēšanās pielēca kājās un pāri malai paskatījās lejā.

- Kapuckvap! viņš ieaurojās. Viņš noteikti nebija dzirdējis kritiena šļakstus un, lai gan skatījās cieši, nere­dzēja ne pēdu no sava jaunā mācekļa. Kapuckvap! viņš atkal iekliedzās. Kur tu esi?

- Te, apakšā, atskanēja vārga balss.

Zarēna sirds pārmeta kūleni. Kur?

- Uz korpusa takelāžas, Kapuckvaps atbildēja. Bet es nezinu, vai varēšu vēl ilgi noturēties.

-Jā, tu vari! Zarēns viņu mudināja. Tev tas jādara, Kapuckvap.

Tālu lejā Malūdens upes vietā tagad vīdēja Dumbrājs.

- No tā… no tā nav nekāda labuma, Kapuckvaps šņukstēja. Es nevaru atbalstīties ar kājām, un manas rokas… tik vārgas…

Zarēns izmisīgi meklēja apkārt pēc palīdzības, bet Debesu reiders izskatījās savādi pamests. Bara rūķis bija pazudis, un neviens cits nebija redzams, izņemot kādu druknu un iespaidīgu figūru, kas stāvēja augšā pie stūresrata.

- Palīgā! viņš auroja. Palīgā! Kāds ir pārkritis pāri bortam!

Iegrimis debesu burāšanas mehānikā, stūrmanis, šķiet, nenojauta par drāmu, kas risinājās zem viņa. Debesu kuģis cēlās augstāk.

- Te kādam ir jābūt! Zarēns rēca. PALĪDZIET MAN!

- Ko, ko, ko? viņam blakus atskanēja nervoza, čivi­noša balss. Bara rūķis bija atgriezies. Aiz viņa stāvēja paveca izskata nokgoblins ar līkām kājām un sirmām ūsām.

Zarēns novaidējās. Ne viens, ne otrs daudz neko neso­līja. Mans biedrs nokrita, viņš steidzīgi paskaidroja. Viņš turas pie korpusa takelāžas. Sadabūjiet man virvi un tvērējāķi. Tūlīt!

Abi komandas locekļi pamāja ar galvu un pazuda. Pēc brīža viņi bija atpakaļ. Zarēns piesēja vienu virves galu pie pakaļgala galvenās uztinamās spailes un pārsvieda virves pārējo daļu pāri bortam. Tad ar tvērējāķi padusē viņš laidās lejā pa virvi.

- Ūā, Zarēns noelsās, kad pēkšņa vēja brāzma aizrāva elpu. Tikai mieru, viņš sev teica. Nesteidzies.

Aptinis virvi ap pēdām, Zarēns uzmanīgi slīdēja lejup. Likdams roku blakus rokai, viņš šļūca garām iluminato­riem, garām ar vinču paceltiem abordāžas kāšiem. Tālāk un tālāk. Tā kā korpuss ieliecās un atvirzījās projām no viņa, Zarēns palika karājamies gaisā.

- Lai ko tu dari, neskaties lejup, Zarēns saklausīja.

Viņš pagriezās apkārt. Un tur bija Kapuckvaps, ticis līdz debesu kuģa sāna vidum un pieķēries kor­pusa takelāžai, cik vien spēka. Viņš bija pamanī­jies izvērt vienu kāju cauri sakrustotām virvēm, bet no viņa tulznainajām plauk­stām pirksti bija notecē­juši asinīm. Ar katru mir­kli, kamēr viņš tur atradās, virve iespiedās dziļāk.

— Turies cieši, Kapuc­kvap! Zarēns sauca pāri plaisai, kas viņus atdalīja vienu no otra. Es mēģi­nāšu uzšūpoties tuvāk.

Nepārtraukti iešūpojot, Zarēns sevi iekustināja nevis šurp un turp, bet aizvien plašākos apļos. Debesu kuģis cēlās aug­stāk un augstāk. Talu zem viņa izbalējušais dumbrājs spīdēja kā piena okeāna virsma. Apļiem kļūstot arvien lielākiem, Zarēns lidoja tuvāk un tuvāk korpusa takelāžai, līdz beidzot ar rokā izstieptu tvērējāķi viņam izdevās aizķerties aiz virves gabala un pievilkties klāt.

- 7ā, viņš noņurdēja, pieķerdamies takelāžai no Kapuckvapa pa labi. Mēs tevi vienā mirklī dabūsim uz klāja.

Viņš pagriezās un apsēja virvi Kapuckvapam cieši ap vidukli. Nostiprinādams mezglu, viņš ievēroja, cik stipri bija noberztas puiša rokas. No viņa drebošo pirkstu galiem pilēja asinis.

- Turies, Kapuckvap, viņš teica. Es…

Tvērējāķis izslīdēja no viņa rokām un krita lejup pretī

zemei. Debesu kuģis tagad bija pārāk augstu, lai viens vai otrs no viņiem redzētu vai dzirdētu to nokrītam. Zarēns paspieda Kapuckvapa plecu.

- Es rāpšos atpakaļ uz klāja, viņš sacīja. Kad es saukšu, laidies vaļā. Mēs tevi uzvilksim augšā.

Kapuckvaps pamāja ar galvu, bet neko nevarēja pa­teikt. Viņa seja bija nobālusi aiz bailēm.

Zarēns strauji uzrāpās pa korpusa takelāžu un uzlēca uz klāja. Bara rūķis un vecais nokgoblins vēl joprojām bija tur.

- Satveriet virvi un noturiet sasprindzinājumu! viņš pavēlēja. Abi komandas locekļi darīja, kā teikts. Zarēns viņiem pievienojās.

- Laidies vaļā, Kapuckvap! viņš kliedza uz leju.

Virve noraustījās un kļuva smaga.

- Kārtībā, Zarēns noņurdēja pārējiem. Tagad vel­ciet! Velciet tā, it kā no tā būtu atkarīga jūsu dzīvība.

Lēni mokoši lēni visi trīs vilka un cēla, pamazām kāpdamies atpakaļ pa klāju. Iekarinātam zem viņiem, Kapuckvapam bija sajūta, it kā nekas nenotiktu. Tikai pagriezies un paskatījies uz korpusu, zēns redzēja, ka viņš tiešām ceļas augšup uz klāja pusi.

- Gandrīz jau klāt, Zarēns drošināja. Vēl tikai maz­liet un… Jā! viņš iesaucās, kad pēkšņi parādījās jaunā mācekļa izspūrusī galva. Kamēr bara rūķis un nokgoblins turējās, Zarēns nostiprināja virves galu pie spraišļa, aiz­steidzās atpakaļ pie margām un satvēra Kapuckvapu aiz plaukstas locītavas. Rokā tu man esi! viņš norūca.

Kapuckvaps nokrita uz klāja. Zarēns pārguris nogāzās viņam blakus.

- Tā, tā, tā, kas mums te ir? atskanēja sīrupsalda balss. Zemiski bezbiļetnieki, ko?

Zarēns pacēla acis. Tas bija druknais stāvs, kuru viņš bija redzējis pie stūresrata. Viņš piecēlās kājās. Mēs neesam bezbiļetnieki, viņš teica un izvilka no kaba­tas mazo audekla gabaliņu no apziņošanas staba. Mēs vēlamies ceļot ar jums uz Lielo Sraiku vergu tirgu; es pieņemu, ka tu esi Zibensšautris Valpūns.

- Kapteinis Zibensšautris Valpūns, skanēja atbilde, un smalkā, mazā persona paraustīja krokotās aproces un uzskrullēja ievaskoto ūsu galus. Viņam pie jostas šķin­dēja liels atslēgu gredzens. Tiešām tas es esmu. Viņa uzacis izliecās un sprogojās kā efas uz lautas vāka. Jums noteikti jāzina, ka neviens nedrīkst kāpt uz debesu kuģa klāja bez tā kapteiņa atļaujas. Kā citādi iespējamo pasa­žieri var pārbaudīt, iekams tiek paceltas buras? Es pat nezinu jūsu vārdus.

- Es esmu Zarēns, Zarēns sacīja un, neņemdams vērā apjukumu, kas parādījās kapteiņa sārtajā sejā var­būtējas pazīšanas nojausmā, pievērsās savam māceklim.

- Šis ir Kapuckvaps.

Kapteinis noraidoši pavīpsnāja. Salašņas smirdēs tikpat riebīgi, arī citā vārdā nosaukti. Viņš pagriezās.

- Bargslēdzi! viņš ieaurojās.

Gara brogtroļļa figūra, ģērbusies netīrās lupatās, parā­dījās no lūkas grīdā viņiem aiz muguras. Bargslēdzis būt te, saimniek, viņš nodārdināja.

- Bargslēdzi, ņem ciet šos neliešus!

Ar briesmīgu mērķtiecību kapteiņa nežēlīgais drau­ģelis, rokas izstiepis, soļoja uz Zarēna un Kapuckvapa pusi. Zarēns neatkāpās.

- Mēs neesam salašņas, kapteini Valpūn, viņš teica.

Atvainojamies par mūsu visai sasteigto kāpšanu uz

borta, bet jūsu kuģis bija vienīgais, kas devās uz vergu lirgu, un mēs negribējām to nokavēt. Sauc atpakaļ savu miesassargu.

Bargslēdzis grīļodamies nāca tuvāk.

- Mēs varam samaksāt, Zarēns neatlaidās, snieg­damies krekla iekšpusē pēc ādas maisiņa, kuru Tum­sas profesors viņam bija iedevis. Pieci zelta gabali, vai ne?

Kapteinis brīdi klusēja. Viņš noskatīja abus no galvas līdz kājām. Iespējams, ka esmu bijis pārsteidzīgs, viņš smaidot teica. Jums piemīt akadēmiķu izskats.

No Sanktafraksas, bez šaubām, esmu drošs, ka varat atļauties piecpadsmit.

- Bet… Zarēns iesāka.

Bargslēdzis satvēra Kapuckvapu aiz pleciem un pacēla viņu gaisā.

- Labi! Zarēns iekliedzās. Lai būtu piecpadsmit.

Kapteinis Zibensšautris Valpūns nosmīnēja, kad mo­nētas noskanēja viņa mazajā, tuklajā roķelē.

Atkal zem kājām juzdams klāja drošo stingrumu, Kapuckvaps aiz atvieglojuma nopūtās. Viņš vēroja, kā gļēvais kapteinis iespļāva labajā plaukstā un paspieda roku Zarēnam, tad pagriezās, sagrāba viņa paša roku un…

-Āāā-ūū! viņš iegaudojās un parāvās nost.

Kapteinis pavērās uz leju. Ak, paskatieties tik uz to, viņš teica, redzot Kapuckvapa uz augšu pavērstās plaukstas. Kā divi jēli aunradža steiki! Mums būs tevi jāsalāpa. Viņa tumšās acis iedzalkstījās. Tik lielisku eksemplāru kā tu.

Kapuckvaps neveikli pieliecās. Eksemplāru? viņš brīnījās.

- Vai es teicu eksemplāru ? kapteinis jautāja. Piedod, es gribēju teikt: jaunekli ar lielisku augumu. Kapuc­kvaps atkāpās, kamēr kapteinis viņu cieši nopētīja. -Spožas acis, stipri zobi, plati pleci… Viņš pasmaidīja. Un ceļā uz Lielo Sraiku vergu tirgu.

Zarēns pamāja ar galvu. Mums tur kārtojamas sva­rīgas darīšanas, viņš paskaidroja.

Zibensšautris Valpūns pasmaidīja vēl jo platāk. Saule atmirdzēja uz viņa sudraba zobiem. Jums tiešām ir, viņš klusi teica. Bet, kas jādara vispirms, to vispirms. Viņš vērsās pie vecā nokgoblina. Džārvis! viņš asi uzsauca, sejai nocietinoties. Aizved mūsu viesus uz viņu mitekli. Un, Kārsēj! viņš uzbļāva bara rūķim.

- Pasaki Trepem, ka būs par divām mutēm vairāk, ko pabarot, un sadabū kaut ko no zāļu krājumiem jaunekļa brūcēm.

Džārviss un Kārsējs satraukti metās izpildīt pavēles.

- Un tu, viņš uzkliedza brogtrollim, nokāp lejā un nomierini… kuģa kravu! Viņš pamāja ar galvu augšup uz grotmastu, kas bīstami šūpojās no vienas puses uz otru. Viņi kļūst pārāk nemierīgi.

- Bargslēdzis iet, brogtrollis nomurmināja un aizslampāja.

Valpūns teatrāli pacēla acis pret debesīm un novilka ļenganu roku pāri pūderētajai pierei. Sliktākā komanda, kāda man jebkad bijusi, viņš žēlojās. Tomēr, viņš turpināja, atkal būdams laipns un apburošs, mēs cen­tīsimies nodrošināt, lai jūsu ceļojums ir ērts.

Šūpošanās no vienas puses uz otru kļuva aizvien stip­rāka un stiprāka, līdz visiem uz klāja ieskaitot kap­teini nācās pie kaut kā pieķerties vai riskēt tikt nomes­tiem no debesu kuģa. Valpūns muļķīgi pasmaidīja.

- Dzīva krava! viņš paskaidroja un nosprauslājās.

- Nelaime ir tāda: kad tie kļūst uzbudināti, visu kuģi pārņem nekārtība.

- Dzīva krava? Zarēns to apšaubīja, kad debesu kuģis strauji sasvērās uz kreiso pusi un tad atkal atpa­kaļ.

- Aunradži, Valpūns teica, zibinot acis apkārt pa grīļīgo kuģi. Lai apmierinātu barības piegādi vergu tirgum.

Zarēns pamāja ar galvu, viņa domas jau bija aizklī­dušas citur. Tajā brīdī no apakšas atskanēja žēlabaina gaudošana. Ta šķēlās cauri gaisam, un Kapuckvapam no tās pa muguru augšup un lejup skrēja satraukuma šermuļi. Debesu kuģis izlīdzināja gaitu. Gaudošana pēkšņi apklusa. Un Debesu reiders ar piepūstu grotburu lidoja uz priekšu.

- Tas jau ir labāk, Zibensšautris Valpūns sacīja, un, berzējot mazās, resnās roķeles, viņa seja savilkās smaidā.

- Ta, Džārvis, ātri. Viņš pagriezās pret Zarēnu un Kapuckvapu. Un, ja jums kaut kas vajadzīgs, tūlīt pat sakiet. Vakariņas tiks pasniegtas pēc stundas.

Viņu miteklis bija diezgan ērts, un dienas pagāja ar kaitinošu vienmuļību abi ceļabiedri reti izgāja no kajī­tes. Bet Kapuckvaps vēl aizvien jutās nemierīgs. Kādu dienu, gulēdams uz vēdera un nespēdams koncentrēties uz mizas rulli sev priekšā, viņš saslējās savā guļamtīklā.

- Es vienkārši viņam neticu, zēns teica.

- Kuram tieši? Zarēns jautāja.

- Zibensšautrim Valpūnam, Kapuckvaps atbildēja.

- Es viņam neticu. Ne arī tam viņa lempīgajam, lielajam miesassargam.

Zarēns novērsās no šaurās kajītes iluminatora un paskatījās uz nemierpilno puisi.

- Vēl vairāk, Kapuckvaps turpināja. Es vēl aizvien nevaru saprast, kāpēc viņš ved uz vergu tirgu aunradžu kravu. Tas nevar būt ienesīgi. Viņš sarauca pieri. Es domāju, ka zinu, kas ir viņa dzīvā krava.

- Kas īsti? Zarēns jautāja.

- Vergi, Kapuckvaps drūmi atbildēja.

- Pilnīgi izslēgts, Zarēns iebilda. Debesu kuģi no Lejaspilsētas neved vergus, tu to zini.

- Bet…

- Lejaspilsēta ir brīva pilsēta, Kapuckvap, Zarēns apgalvoja. Un par mēģinājumu paverdzināt vismazāko no to iedzīvotājiem draud nāvessods. Neviens no brīva prāta nekalpotu uz tāda kuģa.

Kapuckvaps paraustīja plecus. Es tomēr domāju, ka aunradži ir maz ticama krava, viņš ietiepīgi sacīja. Šā vai tā mēs redzēsim, kad nonāksim tirgū. Kaut gan kad tas būs, to zina tikai Debesis! Deviņas dienas mēs jau burājam. Gandrīz desmit.

- Dziļais mežs ir milzīgs, Zarēns teica. Viņš atkal paskatījās pa iluminatoru uz nebeidzamo zaļu lapu paklāju, kas stiepās viņiem priekšā. Bezgalīgs! Un lie­lais vergu tirgus pastāvīgi virzās tam cauri.

- Tad kā mēs to atradīsim, Kapuckvaps jautāja, ja tas pārvietojas no vienas vietas uz citu?

Zarēns pasmaidīja. Lielais Sraiku vergu tirgus paliek vienā vietā daudzus mēnešus, reizēm gadus, tad pēkšņi

nākamajā rītā tas sakravājas un visurložņu mugurā dodas uz jaunu apmetnes vietu trokšņainā, skarbi klai­gājošā barā.

- Tad kā…

- Nekas nav tāds, ko nevarētu izsekot, Kapuckvap, Zarēns viņu mierināja. Tas vienkārši ir jautājums, kā pareizi nolasīt zīmes.

Kapuckvaps pastūma projām ruļļus un pieslējās uz elkoņiem. Zīmes? viņš jautāja.

- Vai tu man gribi teikt, ka tajos tavos ruļļos nekas nav teikts par Lielo Sraiku vergu tirgu? Zarēns jautāja, acīm zibot.

Kapuckvaps nosarka. Nekas, ciktāl esmu lasījis, viņš atbildēja. Toties tēvs reiz stāstīja man par baismī­gajām putnu būtnēm, kas vada to vietu un kas devušas tai vārdu. Sraikas. Nelidojošas. Niknas. Ar nemirkšķi­nošām acīm…

- Asinsozola krodziņš Lejaspilsētā pieder tādai putnu sievietei, Zarēns stāstīja. Viņu sauc Māte Zirgastra. Viņa acis uz brīdi kļuva sapņainas, tad viņš turpināja: Tev jāsaprot tas, ka Lielais Sraiku vergu tirgus ir kā viens milzīgs, dzīvs organisms, kas virzās pāri bezgalīga­jam Dziļajam mežam, meklējot tur svaigas "pļavas", kur "ganīties". Bet ar laiku tirgus iznīcina visu sev apkārt un vieta, kuru tas ir aizņēmis, mirst. Tad tam ir jāpārceļas vai pašam jāmirst. Zudušie ciemati, ko tas atstāj pēc sevis, sniedz svarīgu norādi informētajiem, uz kurieni tirgus ir pārceļojis. Pieredzējis tirgotājs vai vērīgs debesu pirātu kapteinis prot uziet un izsekot mirušās birzis kā atstā­tas pēdas, līdz pats lielais tirgus ir atrasts.

Kapuckvaps papurināja galvu. Paldies Debesīm, mēs esam uz debesu kuģa, viņš teica. Zēns piecēlās sēdus un ieskatījās zem apsējiem, kas sedza viņa rokas.

Pirmajā vakarā uz borta Džārviss bija pavadījis veselu mūžību, uzmanīgi ierīvēdams hailogu ziedi brūcēs un pārsienot tās ar polsterētu marli. Kopš tās reizes viņš katru vakaru bija atgriezies, lai nomainītu pārsējus, kaut gan tik tikko runāja kādu vārdu ar abiem ceļotājiem. Zarēns ievēroja, ka puisis rūpīgi apskata savas rokas.

- Kā tās jūtas? viņš jautāja.

- Niez, Kapuckvaps atbildēja.

- Tas nozīmē, ka tās dzīst, — Zarēns paskaidroja. Vai negribi mazliet pastaigāties? Izlocīt kājas uz klāja?

Kapuckvaps papurināja galvu. Es labāk atgriezīšos pie lasīšanas, ja tu neiebilsti, viņš teica, atkal paņem­dams mizas rullus.

- Kā vēlies, Kapuckvap, Zarēns sacīja. Bet, ja tevi kādreiz sāk garlaikot senā vēsture, viņš ar smaidu pie­bilda, tad tu zini, kur mani atrast.

Tajā brīdī, kad dzirdēja noklikšķam kajītes durvis, Kapuckvaps atkal nolika mizas ruļļus blakus, uzlicis nosaitētās rokas uz krūtīm, atlaidās guļamtīklā un aiz­vēra acis. Viņam nebija nolūka lasīt. Viss, ko viņš vēlē­jās, bija atbrīvoties no briesmīgā nelabuma, kas viņu bija turējis savā varā kopš paša sākuma, kad viņš bija uzlēcis uz Debesu reidera klāja. Deviņas dienas un deviņas nak­tis viņš bija sabijis uz kuģa, bet vēl aizvien nebija piera­dis pie kuģa šūpošanās.

Debesu kuģim turpinot ceļu, kajītē atbalsojās lido­juma skaņas. Korpusa čīkstēšana. Buru plandīšanās. Klusā, hipnotiskā vēja svilpošana virvēs un takelāžā. Kapuckvaps kļuva miegains un iemiga.

Viņš sapņoja, ka viņš un Zarēns bija vieni paši pieze­mējušies Dziļajā mežā. Mežs bija zaļš un drūms, kādu viņš nekur citur nebija redzējis. Gaiss skanēja no nere­dzētu, nezināmu dzīvnieku spalgiem kliedzieniem un

čivināšanas. Viņiem zem kājām, iededzināti zemē, bija pēdu nospiedumi.

- Laipni lūdzu, atskanēja kāda balss.

Kapuckvaps pacēla acis. Divpadsmit masīvu lintlapriežu ēnā stāvēja gara auguma persona ar kroni galvā. Uz personas mantijas bija izšūts trijzaris un čūska. Viņa sapītā bārda sniedzās gandrīz līdz zemei. Viņa acis bija laipnas, bet arī neizsakāmi skumjas.

Šķita, ka viss viņa ķermenis staro. Kapuckvaps noelsās un nokrita ceļos.

- Kobold Gudrais, viņš teica. Ak, augstība, jūs n… nevarat iedomāties, k… kāds prieks… k… kāds gods… Viņa dre­bošā balss pār­gāja čukstā.

- Izskatās, ka tev ir auksti, Kobolds sacīja, panāk­dams uz priekšu. Ņem manu mantiju, viņš turpināja, .iplikdams to Kapuckvapam ap pleciem.

- Bet… Kapuckvaps protestēja.

- Ņem to, Kobolds drošināja. Tā tagad ir tava. Viņš pagriezās projām un pazuda atpakaļ ēnās.

- Bet augstība! Kapuckvaps sauca viņam nopakaļ. Es nevaru… Es nevarētu… Es neesmu cienīgs.

Vārdus nomāca neatlaidīga skaņa tur dzenis kala kādas lintlapriedes mizu.

- Augstība! Kapuckvaps iesaucās atkal.

Blaukš! Blaukš! Blaukš!

Kapuckvapa acis ar joni atsprāga vaļā. Kajīte slīga tumsā. Neko neredzot, viņš skatījās apkārt.

Blaukš! Blaukš! Blaukš! BLAUKŠ!

-Jā? Kapuckvaps iekliedzās.

Kajītes durvis atvērās, un tur, pret gaismu gaitenī, bija redzams Džārvisa izspūrušais stāvs. Nāku apraudzīt tavus apsējus, viņš teica.

- Ak jā, Kapuckvaps teica. Es neaptvēru, ka ir tik vēls.

Džārviss aizvēra durvis un šķērsoja kajīti. Viņš nolika uz dzegas mazu kastīti, aizvēra iluminatoru un aizde­dza lampu. Kapuckvaps piecēlās sēdus un pārkāra kājas pāri guļamtīkla malai. Džārviss nostājās viņam priekšā, tad sāka attīt pirmo pārsēju. Hailogu ziedes piparotā smarža kļuva stiprāka.

- Es domāju, ka tās ir gandrīz sadzijušas, Kapuc­kvaps ieminējās.

Ar pēdējo marles rāvienu nonāca nost krevele. Zem tās āda bija gluda un maiga. Džārviss kritiski nopētīja roku lampas gaismā, tad pasludināja to par "gluži kā jaunu".

- Vai mēs jau tuvojamies Lielajam Sraiku vergu tir­gum? Kapuckvaps jautāja, kad Džārviss ķērās pie otrā apsēja.

- Nevis tuvojamies, Džārviss atbildēja, vienreiz būdams atsaucīgs, met esam uz pēdām, tas ir droši. Novērotājs saulrieta laikā bija saskatījis veco, iznīdēto tirgus vietu, tā gan. Zīmes rādīja, ka lielais tirgus aiz­gājis uz ziemeļziemeļrietumiem. Uz to pusi mēs tagad dodamies.

Kreisā roka bija sadzijusi tāpat kā labā, Džārviss bija apmierināts, to redzot. Viņš pārvilka raupju pirkstu pāri maigajai, bālajai ādai. Debesu kuģis spēji sasvērās uz kreiso pusi, un pa iluminatoru iespīdēja mēness stars. Tas pārslīdēja pāri Kapuckvapa izstieptajām rokām.

- To uzskata par labas veiksmes zīmi, Džārviss sacīja. Mēness šķērso tavu plaukstu ar sudrabu. Tur, kur es kādreiz dzīvoju, mēdza teikt, ka tas nozīmē tu dzīvosi garu un pārtik… Viņš apklusa, un Kapuckva­pam šķita, ka vecā goblina sejā var redzēt skumjas. Viņš strauji piecēlās un aizgāja, viņa acīs neapšaubāmi bija manāmas bailes, it kā viņš gandrīz būtu pateicis kaut ko muļķīgu.

Kapuckvaps nemierīgi skatījās uz aizvērtajām durvīm. Kāpēc Džārviss bija licies tik nobijies? Ko viņš bija tik ļoti baidījies pateikt?

Maigā eļļas lampas gaisma ietonēja kajīti ēnaini oranžā krāsā. Kapuckvaps piecēlās kājās, piegāja pie iluminatora un atkal to atvēra. Iekšā ieplūda silts, smar­žīgs gaiss, kuru bagātīgi pildīja priežusulas un žūžubišu migla. Kapuckvaps dziļi ieelpoja un izbāza galvu pa apaļo lodziņu.

Koku pārsegs zem viņa, tāpat kā agrāk, stiepās līdzīgs plašai, spožajā mēness gaismā dzirkstošai jūrai.

Kapuckvaps nezināja, cik tālu viņi aizceļojuši, un ne arī lo, cik tāls ceļš vēl priekšā. Viņš zināja tikai vienu: ja Džārvisa paziņojums izrādīsies pareizs, tad drīz viņš būs tur lejā, smacējošajā tumsā zem lapotnes vietā, kuru viņš nekad nebija iedomājies apmeklēt. Viņam cauri izskrēja baiļu un satraukuma drebulis. Sapnis vēl aizvien viņa atmiņā bija svaigs.

Es nevaru sagaidīt, kad nokāpšu no šī lielā debesu kuģa, kas šūpojas, viņš nomurmināja pie sevis, un nostāšos ar kājām uz stingras zemes. Tas ir… Viņš sastinga un samiedza acis, skatoties tālumā.

Tālu priekšā, atspīdot mēnesnīcā kā liels, izbalējis tārpu izgrauzts robs krāšņajā meža lapotnes zaļumā, vīdēja zemes gabals, kur viss bija miris. Kapuckvaps nodrebēja. Nekad viņš nebija savām acīm redzējis tādu neauglīgu postažu.

Debesu reideram tuvojoties šai vietai, Zibensšaut­ris Valpūns izkliedza pavēles "lidot zemu". Buras tika nolaistas, korpusa atsvari pārkārtoti, un debesu kuģis palēnināja gaitu līdz meža gliemja ātrumam.

Kapuckvaps izbāza pa iluminatoru galvu un nemierīgi paskatījās lejup. Robeža, kas šķīra dzīvo mežu no nedzī­vās tukšaines, bija šķērsota. Augstās Debesis! viņš iesaucās.

Ikviens koks zem viņa bija miris. Daži bija sadeguši, daži bija izdobti, citi izskatījās, it kā vienkārši būtu nomi­ruši, un tagad stāvēja, to lapām kļaujoties pie skeleta zariem. Plašas joslas bija nosvilinātas līdz kailai zemei. Nekas tur nedzīvoja, nekas neauga.

Debesu reideram lidojot zemu, tik tuvu sarētotajam, izbalējušajam mežam, šis apvidus šķita neiedomājami milzīgs. Visapkārt, cik tālu vien sniedzās skatiens, tur­pinājās briesmīgā postaža.

Tatad to visu ir nodarījis Lielais Sraiku vergu tir­gus, Kapuckvaps trīcošā balsī nočukstēja.

Kad debesu kuģis brauca pāri meža apmetnes atlie­kām, kapteinis deva pavēli lidot īpaši tuvu, jo tieši tādos iznīcinātos ciematos kā šis gruvešos un apdegušās sijās bija iespējams atrast norādes par tirgus nākamo atrašanās vietu.

Kapuckvaps aiz bailēm drebēja. Visi koki bija nogāzti, visas akas bija iznīcinātas, visas celtnes bija nolīdzinātas ar zemi. Kas attiecas uz tiem, kas reiz te bija dzīvojuši, nokgoblini, bara rūķi, meža troļļi vai vēl kādi citi tie visi tagad bija projām, putnu radījumu sagūstīti un pār­doti tālāk kā vergi. Nu tikai akmeņu blāķi un pārogļotu koku kaudzes norādīja, ka šeit kādreiz bijis plaukstošs ciemats: tas un vēl taku tīkls, kas stiepās uz visām pusēm no tā bijušā centra.

Tieši šeit pašā centrālajā punktā, rēgojoties virs apsvilinātās zemes kā liels, melns kukainis, slējās apde­gušas koka karātavas, pie to melnā šķērsbaļķa karājās izbalējis, balts skelets. Kaula pirksts rādīja uz mēness pusi, kas tagad bija zemu virs apvāršņa.

Tūlīt pat atskanēja sauciens: Austrumziemeļaustrumi!

Austrumziemeļaustrumi! Kapuckvaps dzirdēja kapteini atkārtojam, un Debesu reiders spēji pagriezās uz kreiso pusi un pacēlās atpakaļ debesīs.

Kuģim uzņemot ātrumu, mirusī meža platība zem viņa atkāpās un beidzot palika tālu iepakaļ. Kapuckvaps briesmīgi nodrebinājās. Redzējušam briesmīgos postīju­mus, kādus radīja Lielais Sraiku vergu tirgus, tā viņam bija pēdēja vieta Malaszemē, ko būtu gribējies apmek­lēt.

- Es domāju, ka drīzāk palikšu uz Debesu reidera klāja, viņš nomurmināja. Tajā brīdī debesu kuģis iekļuva brāzmainā gaisa plūsmā un strauji noslīdēja zemāk, vienlaikus šūpojoties no vienas puses uz otru. Kapuckvaps novaidējās. Vēders ļaunu vēstoši noburbuļoja. Bet tad atkal… viņš šķebīgi murmināja.

BLAUKŠ! BLAUKŠ!

Divi smagi klaudzieni pa durvīm skanēja tā, it kā kāds gribētu tās salauzt. Kapuckvaps salēcās un, atcerējies Džārvisa skatienu, izvilka dunci.

- K… kas t… tur ir? viņš jautāja.

Durvis tika atsviestas plaši vaļā. Gaitenī stāvēja lielais, noskrandušais brogtrollis.

- A, tas esi tu, Kapuckvaps teica.

- Bargslēdzis ir tas, skanēja atbilde, un, zemu pielie­cies, viņš iešļūkāja kajītē. Viņš nesa paplāti ar māla krūku un diviem kausiem, kas pret viņa masīvajām rokam izska­tījās sīki. Viņš paskatījās apkārt. Kur ir tas otrs?

- Tikai izloka kājas, Kapuckvaps atbildēja, paslēp­dams nazi aiz muguras, bet neielicis to atpakaļ makstī.

- Viņš atgriezīsies pēc brīža.

Bargslēdzis pamāja ar galvu. Ir labi, viņš teica.

- Saimnieks sacīja tas jums abiem. Viņš sniedza paplāti. Labākais mežagroks, ko zelts var nopirkt. Palīdz tikt pie laba nakts miega, viņš saka.

- P… paldies, Kapuckvaps pateicās, ar aizdomām vērojot tumšo brūvējumu. Tā bija pirmā reize, kad Zibensšautris Valpūns bija norūpējies par viņu miega kvalitāti. Ja tu to noliktu tur uz plaukta… Es pateikšu Zarēnam, tiklīdz viņš atgriezīsies. Kā es teicu, viņam nevajadzētu būt…

Tajā mirklī Zarēns pats parādījās durvīs. Kapuc­kvap, viņš aizelsies sacīja, mums jāaprunājas…

- Zarēn! Kapuckvaps viņu pārtrauca. Tieši tā per­sona, ko es cerēju redzēt. Bargslēdzis ir te, viņš teica, plivinot rokas uz ēnā stāvošās figūras pusi. Nupat atnesa mums kapteiņa krūku ar smalkāko mežagroku. Zarēns palocīja galvu pret brogtrolli un pasmaidīja. Tas palī­dzēšot mums tikt pie laba nakts miega, Kapuckvaps zīmīgi piebilda.

- Nešaubos, ka tā, Zarēns dzīvespriecīgi teica.

- Vai lai Bargslēdzis ielej? dārdoši runājošā būtne cerīgi jautāja.

- Nē, Zarēns pateicās. Nē, manuprāt, es to patau­pīšu līdz tam laikam, kad likšos gulēt. Bet paldies, ka piedāvāji, Bargslēdzi. Viņš šķērsoja kajīti un paostīja krūku. Mmm, nevaru vien sagaidīt šo brīdi, viņš sacīja un paskatījās augšup uz brogtrolli. Kapteinis ir tik laipns.

Bargslēdzis saīdzis papurināja galvu. Ak nē, viņš iebilda, saimnieks nav laipns. Tikai ne viņš. Viņš mērdē Bargslēdzi badā. Neļauj ēst kravu pat ne sīkos.

Zarēns paskatījās uz lielo muskuļu kalnu sev priekšā.

- Tu neizskaties izbadējies, viņš secināja. Varbūt tev varētu noderēt jauna drēbju kārta…

- Bargslēdzim vienmēr salst, brogtrollis žēlojās.

- Saimnieks pārdod kravas drēbes.

Kapuckvapam atkārās žoklis. Viņš pagriezās pret Za-

rēnu, kas pamāja ar galvu un sarauca pieri; viņam vaja­dzētu klusēt.

- Bargslēdzis nekad tās nedabū, brogtrollis turpi­nāja. Bargslēdzim patīk glītas drēbes, tā ir. Jaukas, glītas drēbes, kas uzturētu Bargslēdzi siltu. Bargslēdzim patīk jūsu drēbes.

Viņš pastiepa gaļīgu ķepu, lai pieskartos Zarēna aunradža ādas vestei. Ta aizsargājoties sabozās.

- Au! Bargslēdzis iegaudojās un satvēra pirk­stu, ko vestes smailais sars bija ievainojis līdz asinīm. Nav glītas! viņš sauca.

- Nē, Zarēns piekrita, nogludinot sabužināto kažokādu. Tāds apģērbs tev nemaz nepiestāvētu. Īstenībā es būtu domājis, ka tev daudz labāk piedie­nētu jauks, izšūts mētelis un cepure ar spalvu.

-Jā, jā! brogtrollis satraukti sauca.

- Bargslēdzi! no augšas rēca kapteiņa balss. Krava atkal kļūst nemierīga. Ej un ievies tur kārtību!

- Bargslēdzis cieš badu, brogtrollis teica. Barg­slēdzim salst. Bargslēdzim patiktu cepure ar spalvu. Glīta.

- Labāk ej, Zarēns mudināja. Pasaki kapteinim paldies par mežagroku.

Brogtrollis izšļūkāja laukā. Durvis aizvērās. Kapuc­kvaps tūlīt pat pagriezās pret Zarēnu. Drēbes! viņš iesaucās. Viņš runāja par kravas drēbēm. Un cik aunradžu tu pazīsti, kas valkā drēbes?

Neatbildējis Zarēns paņēma smago māla krūku un salēja tās saturu kausos. Tad viņš tos abus izgāza laukā pa iluminatoru. Pilns ar pulverī saberztu miegavītola mizu, viņš murmināja. Kapuckvap, mums draud lielas briesmas… Viņš nolika tukšo krūku atpakaļ uz plaukta. Es noklausījos sarunu starp Kārsēju, to bara rūķi, un Trepi, viņš turpināja. Mirušajā birzī, kurai mēs nesen lidojām pāri, atradās melnas karātavas, pie

kuru šķērsbaļķa bija piesiets skelets. Tas nozīmēja vienu un tikai vienu. Mūsu nākamā pietura būs pats Lielais Sraiku vergu tirgus.

- B… bet tas ir labi, vai ne? Kapuckvaps nenoteikti ieminējās.

Zarēns nopūtās. Tā vajadzētu būt, viņš atbildēja.

- Ak, Kapuckvap, es jūtos tik briesmīgi, ka esmu tevi iesaistījis visā tajā.

- Ko tu ar to gribi teikt? Kapuckvaps noraizējies jautāja. Ko vēl tu dzirdēji?

- Es esmu bijis stulbs. Stulbs un akls, Zarēns atzinās.

- Viss, par ko biju spējīgs domāt kā atrast manu pazu­dušo komandu, un tagad… Viņš satvēra savu jauno mācekli aiz pleca. Tev bija pilnīga taisnība, Kapuc­kvap, viņš teica. Krava, ko mēs vedam, nav aunradži. Tie ir vergi.

Kapuckvaps strauji ievilka elpu. Es to zināju, viņš sacīja.

Zarēns nopūtās. Tā bija tikai mūsu veiksme uzskriet virsū visnelietīgākajam no debesu pirātu kapteiņiem, kāds jebkad pacēlies gaisā. Kuģa apakšējā kravas telpā viņš ir pieķēdējis piecus dučus vai vairāk nelaimīgo, viņš stāstīja. Bara rūķus, plakangalvas goblinus, alu lempjus… Visi ceļā uz tirgu, kur viņi tiks pārdoti tam, kurš solīs visvairāk.

- Un mēs? Kapuckvaps iejautājās. Kāpēc kapteinis mūs vienkārši nelika iemest kravas telpā un iekalt dzel­žos kopā ar pārējiem?

Zarēns novērsās. Mēs tam esam pārāk vērtīgi, viņš klusi atbildēja. Kapteinis negrib, ka mēs tiktu bojāti, tiklīdz viņš mūs ieraudzīja, tā droši vien izlēma. Viņš ir viltīgs, to es atzīstu. Zarēns atkal pievērsās Kapuckva­pam. Ir nolemts mūs pārdot pašai dzimtas mātei.

- Dzimtas mātei? Kapuckvaps pārjautāja.

- To putnu radījumu vadonei, kuri pārvalda tirgu, Zarēns atbildēja. Viņa ir pazīstama ar vārdu Māte Mūļnadze. Acīmredzot viņa piedāvā maksāt daudz -ļoti daudz par tādiem eksemplāriem kā mēs. Katru dienu tā negadās, ka Sanktafraksas akadēmiķis tiek pārdots vergu tirgū!

- Tāpēc viņš bija tik ļoti ieinteresēts mūsu labklājībā, Kapuckvaps secināja. Viņš drūmi skatījās uz savu roku bālo, jauno ādu. Un tāpēc viņš tik dedzīgi vēlējās, lai manas brūces sadzītu.

Zarēns pamāja ar galvu. Un tāpēc ēdiens bija tik lie­lisks, viņš piebilda un nodrebinājās. Viņš mūs uzba­roja.