Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

PIECPADSMITĀ NODAĻA vigvigu arĒna

Kapuckvaps pēkšņi pacēla acis, pārtraukdams klu­sumu, kas bija sekojis pēc ozolu elfa vārdiem. Viņš bija bāls kā nāve. Zarēn, viņš nodrebēja, tas ir sācies.

- Kas ir sācies?

Kapuckvaps viegli pieskārās meža dzelkšņa formas rozetei. Mana kokarde, viņš bēdīgi teica. Tas mate­riāls sāk vīst.

- Vai tu esi drošs? Zarēns jautāja. Man izskatās, ka tai nav ne vainas.

Kapuckvaps dusmīgi papurināja galvu. Paskaties! viņš uzstāja. Tā gar malām ir kļuvusi galīgi ļengana. Es nevaru noticēt, ka mēs te esam bijuši tik ilgi, lai tas notiktu.

- Ta rēķinvista tiešām piekodināja mums sekot lai­kam, Zarēns viņam atgādināja.

- Jā, bet trīs dienas! Kapuckvaps dedzīgi iesaucās. Nevar būt, ka mēs te esam bijuši trīs dienas. Tā visa ir krāpšana, viltība, kā paverdzināt vēl kādus brīvus pilso ņus, kas neko nenojauš…

- Kapuckvap, nomierinies! Zarēns viņu apsauca.

- Ta vēl nav sapuvusi. Un šā vai tā kas darīts, darīts. Mums jāraugās uz priekšu. Viņš pagriezās pret Spo­liņu. Laika palicis maz, viņš sacīja. Šī Vigvigu arēna, viņš ieminējās. Vai tu mūs vari uz turieni aizvest?

Ozolu elfs pamāja ar galvu un lēni, rūpīgi paskatījās apkārt. Nolasot zīmes tirgus pūļos, es varu, viņš atbildēja. Paskaties tur uz tiem tirgoņiem. Vai redzi alkatību viņu sejās? Seko viņiem, un viņi aizvedīs mūs atpakaļ uz Lielo galveno izsoli. Turpretī, rau, tur, tie nokgoblini. Vai redzi, kā tie apstājas, skatās apkārt, tad pasper dažus soļus? Tie ir pārlūki. Tie aizvedīs mūs pie mājlopu tirgotājiem un greznumlietu tirgotājiem.

- Jā, jā, Zarēns nepacietīgi sacīja. Bet kā ir ar arēnu? Kā lai mēs zinām, kam sekot uz turieni?

- Asinskāre, Spoliņš teica. Meklējiet asinskāri pūļa sejās. Viņš turpināja pētīt alu lempju, goblinu un rūķu, Apvienības cilvēku un debesu pirātu grupas. Paskat! viņš beidzot iesaucās un norādīja uz skaļu goblinu baru.

- Tā izskatās pēc piemērotas grupas. Pavērojiet mērķtie­cību viņu solī. Vardarbību viņu žestos. Zalgojumu viņu acīs. Viņš paostīja gaisu un nodrebinājās. Es varu saost viņu iekāri pēc asinīm tā sūcas no katras poras. Jā, viņi tiešām dodas uz Vigvigu arēnu, viņš teica. Es lieku uz spēles savu dzīvību.

- Ar to man pietiek, Zarēns atsaucās. Mēs viņiem sekosim. Un, ja Debesis būs žēlīgas, atradīsim to koman­das locekli, ko ūdens klaidis tur redzējis. Aiziet, Kapuc­kvap! Iekams neesam pazaudējuši no skata tos goblinus.

Viņi sāka tiem dzīties pakaļ. Goblinu grupa viņiem priekšā kļuva aizvien trokšņaināka, un vēl aizvien palie­linājās uz to pusi ejošo daudzums, jo, kņadas pievilināti, klāt nāca vēl un vēl citi, tā papildinot viņu rindas. Viņi gāja garām tetovēšanas kioskam, pātagu tirgotājam, dēļu dziedniekam, garām aplokam ar gulošām visurložņām, baram piesietu valpūnu, un satrauktais pūlis aizvien mudināja doties uz priekšu.

To es teikšu par dzimtas māti, spalga nokgoblina balss noskanēja kā svilpe. Viņa noteikti prot sarīkot izrādi.

Viņa līdzbiedrs sparīgi pamāja ar galvu. Nekas nevar pārspēt sacensību, kur pinkulācis tiek iemests bedrē pret vigvigiem, viņš teica. Tā ir absolūtā klasika!

Zarēnam aizrāvās elpa. Pinkulācis? Bedrē pret vigvigiem?

- Vai uz Malas dejotāja borta nebija pinkulāča? Kapuckvaps jautāja Zarēnam ausī, visu laiku cīnīdamies, lai noturētos solī ar kauslīgo burzmu. Tu domā, ka tas varētu būt tas, ko redzēja ūdens klaidis, vai ne?

- Varbūt, Zarēns atbildēja. Es nevaru doties pro­jām, iekams nebūšu uzzinājis, ir vai nav.

- Tomēr, Kapuckvaps, klupdams virzoties uz priekšu, turpināja, tāds liels, spēcīgs zvērs kā pinkulācis taču var aizsargāties pret vigvigiem?

Zarēns nopietni papurināja galvu. Es reiz redzēju, ko vigvigu bars var izdarīt ar pinkulāci. Viņš izvilka karekli no savas žaketes krokām un pacēla, lai Kapuckvaps to

apskatītu. Tas bija zobs. Tas ir viss, kas palika pāri no tā pinkulāča, viņš sacīja.

- Bet… Ūūūā! Kapuckvaps iesaucās, kad pūlis pēk­šņi saspieda viņu no visām pusēm un plūda uz priekšu. Viņu nesa uz velvētas ejas pusi. VIGVIGU ARĒNA, zēns izlasīja uzrakstu ar zelta burtiem un tika parauts zem velves uz platas platformas. Viņš paskatījās apkārt. Viņam pavērās mute.

- Apbrīnojami, vai ne? Zarēns sacīja.

- Neticami, Kapuckvaps piebalsoja. Arhitektūra, plānojums, izmēri…

Viņi atradās spoži apgaismotā klajumā, ko ieskāva milzu koki. Stāvu virs stāva zaros bija iekarinātas izliek­tas terases, lai veidotu plašu amfiteātri. Tā centrā, tālu zem viņiem, bija dziļa, lāpu apgaismota bedre, ko apjoza tīklojums.

- Kustieties uz priekšu, jūs tur! viņiem aiz muguras atskanēja kāda aizkaitināta balss. Kāpiet pa taisno lejā arēnā.

Kapuckvaps uzreiz pazina sargu šraikas spalgo toni. Viņam galva dūca aiz bailēm, un nepagriezies viņš darīja, kā bija likts, nokāpdams no platformas uz pirmās no izliektajām terasēm, kuras sniedzās tālu zem viņiem. Zarēns un Spoliņš viņam sekoja.

Viņi kāpa lejup terasi pēc terases. Kapuckvaps apskatīja arēnu, kamēr viņi lauza ceļu cauri neskaitā­mām pļāpājošu goblinu un troļļu grupām.

Vigvigu arēna atgādināja milzu piltuvi, kas pacēlās no meža pamatnes, kur bija jānotiek asiņainajām cīņām, līdz lapotnes kupolam augšā. Viens koks, vēl masīvāks par blakus esošajiem, dominēja pār visu arēnu. Tas atradās tieši pretī terasei, kur Zarēns, Kapuckvaps un Spoliņš bija saspiedušies blakus, kolosāls dzelzsmalkas koks, tā melnās lāpstveida lapas asi izcēlās pret gaiškoka pakāpieniem, kas pacēlās aiz tā.

Pie koka spēcīgajiem zariem bija piestiprinātas vai­rākas konstrukcijas: četrstūrainas platformas bruņota­jām sargu šraikām, kas bija izkaisītas šur un tur; maza, drukna celtne blakus paaugstinātai skatuvei; zobrati, trīši un uztīšanas iekārtas; dēlis, kas bija izvirzīts no gal­venā stumbra un neveda nekur. Augstāk kokā bija plats podijs, gar kura balustrādi bija sastājušās rindā košās krāsās tērpušās dzimtas māsas. Un virs tā iekarināta smagās virvēs atradās bagātīgi izrotāta karaliskā loža. Tajā sēdēja vientuļa figūra.

Ta bija pati dzimtas māte Māte Mūļnadze. Viņa bija grezna savā galvassegā ar pušķi, ugunsvabolīšu dārgak­meņiem un ģērbusies caurspīdīgā sudraba mantijā, kas brīvi apņēma viņas varavīksnes krāsu spalvas. Tomēr nekāds krāšņums gan nespēja slēpt ļaunumu viņas acīs. No savas ložas viņa lieliski varēja pārskatīt katru arēnas sprīdi.

Kad viņa aplaida apkārt savas nenovīdīgās acis, Kapuckvaps nodrebēja un viņa roka pašāvās augšup, lai noslēptu savu vīstošo kokardi. Zarēns pamanīja šo kustību.

- Kapuckvap, viņš uzmanīgi ierunājās, nomieri­nies. Viņš pavēzēja roku plašā lokā. Te ir simtiem, varbūt tūkstošiem indivīdu, viņš teica. Tie nav iein­teresēti mūsos, kad iespējams nopelnīt tik daudz nau­das.

Viņš pamāja uz zilganpelēkajām dzimtas māsām, kuras jau steidzās pieņemt derību slēgšanu no augošā skatītāju pieplūduma. Kapuckvaps brīdi tās vēroja.

- Nē, es domāju, ka ne, viņš svārstīgi teica. Tik un tā… Viņš paskatījās pāri arēnai un nodrebinājās. Tur kāds ir, viņš teica, rādīdams uz masīvo konstrukciju zem podija.

Zarēns paskatījās. Viņš redzēja pirkstus, kas ķērās pie aizslēgto durvju restēm. Kāds nelaimīgais gatavojās sagaidīt nāvi, tomēr tas nebija pinkulācis…

Tajā brīdī gaisu satricināja trompešu fanfaras. Pūli pāršalca piekrišanas auri. Kapuckvaps paskatījās augšup uz dzelzsmalkas koku un ieraudzīja duci svītrotu šraiku ar gariem ragiem pie knābja uzmetamies augšējos zaros. Visas acis pievērsās karaliskajai ložai.

Māte Mūļnadze lēni piecēlās. Viņas knābis skaļi noklakšķēja. Mēs esam iepriecinātas redzēt jūs te tik lielā skaitā, viņa paziņoja. Mēs zinām, ka jūs nebū­siet sarūgtināti par šīvakara cīņām. Ne jau katru vakaru mēs dabūjam redzēt pinkulāci cīņā.

Pūlis piekrītot ierēcās. Māte Mūļnadze pacēla daudz­krāsainos spārnus, gaidot klusumu.

- Pirms galvenā numura jūs saņemsiet no mums mazu pārsteigumu. Tā sakot, uzkožamo apetītes veicināša­nai, viņa teica, un viņas knābis aiz iepriecinājuma noklakšķēja. Viņa pārliecās pār ložas malu. Atbrīvojiet gūstekni! viņa pieprasīja.

Sargu šraika salutēja ar dzeltenbrūno spārnu un pagāja uz priekšu, lai atslēgtu cietuma durvis zem podija. Durvīs parā­dījās tukls indivīds un, acīmredzami apjucis, skatījās apkārt.

- Kas ir? Kas ir? Kas ir? viņš auroja.

Kapuckvaps neticīgi skatījās uz bagātīgi rotāto

žaketi ar purva dārgakmeņiem un dumbrāja pērlēm, uz trīsstūru cepuri ar violeto valpūna spalvu, uz ievaskotajām ūsām, izliektajām uzacīm, sārtajām, resnajām roķelēm. Zibensšautris Valpūns, viņš noelsās un satvēra Zarēna elkoni. Tieši to viņš bija plānojis mums! viņš nočukstēja aiz šausmām zemā balsī.

-Ja es būtu zinājis, Zarēns teica, es nekad nebūtu nodevis viņu šraikām. Pat vergu tirgotājs nav to pel­nījis.

Pūlis klusumā vēroja, kā sargu šraika nopliukšķināja savu pletni un dzina debesu pirātu kapteini uz dēli, kas bija izvirzīts pāri bedrei apakšā. Dzeltenā lāpu gaisma apspīdēja viņa trīcošos vaibstus, kad viņš paskatījās augšup uz iekarināto karalisko ložu. Kāpēc? viņš iesaucās. Debesu vārdā, kāpēc jūs to darāt?

Māte Mūļnadze aizkaitināta iekliedzās, un šraikas smagā pletne trāpīja Valpūnam pa galvu.

- Mēs bijām jums solījušas Apvienības locekli no Lejaspilsētas jūsu tīksmei, Māte Mūļnadze vērsās pie pūļa.

Pūlis laimīgi uzgavilēja.

- Vai varbūt pat kādu Sanktafraksas akadēmiķi, viņa turpināja.

Pūļa gaviles kļuva vēl skaļākas.

- Nelaimīgā kārtā tādu apstākļu dēļ, kas nav mūsu varā, patlaban tas nebūs iespējams…

Pūlis svilpa un šņāca. Māte Mūļnadze paglūnēja lejup uz Valpūnu. Viss, ko varu jums piedāvāt, ir šis nožēlojamais eksemplārs. Tomēr es esmu pārliecināta, ka viņš sniegs jums lielisku izrādi. Viņas balss kļuva par skarbu kliedzienu, kas atbalsojās visā arēnā. Es dodu jums Zibensšautri Valpūnu, debesu pirātu kap­teini.

Sacēlās apdullinoša rēkoņa. Kapuckvaps ar pretīgumu paskatījās apkārt uz aizgrābto izteiksmi skatītāju sejās, kamēr viņi vēroja nelaimīgo Valpūnu, kuru ar asu pīķi bikstīja uz dēļa. Sākās monotona skandēšana, kas drīz atbalsojās visā arēnā.

- Lejā! Lejā! Lejā! Lejā!

apmezdams kritiena

un otru,

vienu kūleni

līdz piezemējās mīkstu sūnu krāvumā bedres apakšā. Pūlis atzinīgi ierēcās.

Kādu brīdi debesu pirātu kapteinis nekustējās. Tad, sapu­rinājis galvu, viņš piecēlās kājās un izvilka savu zobenu un dunci. Viņš paskatījās apkārt uz smago tīklojuma priekš­karu, kas ietvēra bedri; uz mazajiem caurumiem, kas bija izgriezti ik pēc desmit metriem, ļaujot tikt iekšā no meža bedres ārpusē. Arī pūlis skatījās, rūpīgi pētot ēnainās atve­res, kad parādīsies pirmās oranžas krāsas pazīmes.

Tur! kāds iekliedzās. Skat, tur!

Valpūns klupdams virzījās uz priekšu. Kādu brīdi viņa ķermenis karājās dēļa galā, it kā to turētu neredzamas virves. Tad atkal atsākās kustība, un Zibensšautris Val­pūns gāzās uz priekšu,

Tas bija pirmais no vigvigiem. Tas aizdrāzās pāri arēnas grīdai, izskatīda-; mies ne vairāk biedējošs kā oranžs grīdas mopsis. Līdz brīdim, kad radījums atvēra muti! Pūlī noelsās visi kā viens, tiklīdz spē­cīgie žokli plati atvērās, atklājot rindas ar asiem kā bārdas naži zobiem.

Pirmā vigviga ierašanās bija pamudinājusi derību brāzmu visā arēnā. Rēķinvistas un kravuputni šaudījās pūļa vidū, kur visu laiku tika izkliegtas varbūtējas iespē­jas un iemainīti zelta gabali (no kuriem katru pārbaudīja ar asu knābja klakšķi) pret derību lapiņām.

- Divdesmit pieci par divdesmit minūtēm!

- Piecdesmit par četrdesmit septiņiem beigtiem vigvigiem.

- Simts par to, ka viņam atlikušas labi ja desmit sekundes!

Sajutis riebumu, Kapuckvaps novērsās un paslēpa seju

plaukstās.

Beidzot rēkoņa pieņēmās spēkā.

-JĀ!

Ta kļuva arvien skaļāka un skaļāka, līdz arī pašas terases drebēja no trokšņa. Pāri šai kņadai skanēja ragu pūtieni. Un tik un tā klaigas nerimās. Viena no rēķinvistām piesteidzās pie dzelzsmalkas koka, un ziņa tika nodota augšup dzimtas mātei.

Māte Mūļnadze vēlreiz piecēlās kājās. Iestājās klusums.

- Debesu pirātu kapteinim izdevās nogalināt četrdes­mit trīs vigvigus, pirms viņš nomira pats, viņa pazi­ņoja. Un vēl divdesmit septiņi tika ievainoti.

Uzvarētāji uzgavilēja. Zaudētāji kuru bija daudz vai­rāk — novaidējās.

- Ciņa ilga precīzi desmit minūtes un… viņa vilci­nājās. Skatītāji cieši satvēra savas derību lapiņas. Des­mit minūtes un četrdesmit sekundes. Nevis četrpadsmit. Četrdesmit.

Atkal dažus satrauktus prieka saucienus nomāca vis­pārējs vilšanās vaids. Māte Mūļnadze noklakšķināja knābi.

- Bet tagad, mani draugi, mums jāturpina, viņa paziņoja. Pienācis laiks vakara galvenajam notiku­mam. Viņa pamāja ar galvu sargu šraikai uz platfor­mas zem sevis, un tā sāka griezt lielu ratu ar rokturiem. Trīši iečīkstējās. Virves kustējās. No iekarinātās karalis­kās ložas virspuses, no pelēkmelnās lapotnes lēnām sāka laisties lejup smaga dzelzskoka būra apakšdaļa.

- Klasiskā sacensība! dzimtas māte spalgi iekliedzās. Sākotnējā sadursme! Spēks pret neatlaidību. Spēcī­gais pret lielu skaitu. Viņa atmeta atpakaļ savu spal­vām rotāto galvu. Jūsu tīksmei un baudai, neviltots… ārkārtīgi rets… fiziskā spēka pilnbriedā…

Pūlis kļuva mežonīgs no drudžainām gaidām; tas vicināja rokas, rībināja kājas. Un, būrim nolaižoties zemāk ieraugot nikno, neganto zvēru, kas dauzīja sava iekarinātā cietuma restes, viņu asinskārie sau­cieni kļuva aizvien vairāk un vairāk uzbudināti. Māte Mūļnadze aiz pašapmierinātības smīnēja, un, kad būris karājās tieši iepretī karaliskajai ložai, viņa pamāja šrai­kai vēlreiz. Griešana apstājās. Būris nodrebēja un pār­stāja kustēties. Māte Mūļnadze pacēla roku ar lieliem nagiem.

- Es dodu jums… PINKULĀCI! viņa spalgi noklie­dzās.

Zarēnam aizrāvās elpa. Tas nebija vienkārši pinkulācis. Tas bija Gūms. Par to nebija nekādu šaubu. Pat tad, ja viņš nebūtu pazinis tā seju, nodevīgās rētas no bedres ar smailajiem mie­tiem, kurā Gūms reiz tika notverts, rēgojās uz viņa kreisā sāna.

Klusi kladzinot, Māte Mūļnadze pasniedzās un noglāstīja pinkulāča nagus, kas rēgojās starp iekarinātā būra restēm. Es zinu, ka šis tiem vigvigiem liks trūkties, viņa teica glai­mīgā balsī.

Pūlis uzbudināts līdz trakumam ar domu par gaidāmo konfrontāciju atkal bija sācis monotoni skandēt.

Lejā! tas prasīja. Lejā! Lejā! Lejā! Kapuckvaps viscaur nodrebēja aiz pretīguma. -Mums jārīkojas ātri, Zarēns uzstājīgi teica. Atgrie­zieties pie tā visurložņu aploka, kuram mēs pagājām garām. Nopērciet četras visurložņas, viņš sacīja, iedo­dams Kapuckvapam sauju zelta monētu. Lielākās un stiprākās, kādas varat atrast. Tad sagaidiet mani arē­nas otrā pusē, uz ietves tieši zem dzelzsmalkas koka zariem.

- Bet Zarēn… Kapuckvaps iesāka.

- Tūlīt, Kapuckvap, Zarēns stingri piekodināja un, iekams viņa jaunais māceklis spēja pateikt vēl kādu vārdu, aizbrāzās projām cauri pūlim.

Kapuckvaps brīdi noskatījās viņam pakaļ, tad vērsās pie Spoliņa.

- Mums labāk vajadzētu parūpēties par tām visurložņām, ozolu elfs teica.

Kapuckvaps piekrītot pamāja. Viņš tikai cerēja, ka Zarēns zina, ko dara.

Arēnā pilnā sparā noritēja drudžainas derības, kamēr Zarēns virzījās uz dzelzsmalkas koku.

-Trīsdesmit zelta gabalu par divdesmit astoņām minū­tēm un deviņām sekundēm.

- Piecdesmit par vismaz divsimt piecdesmit vigvigiem, kas dabūs trūkties.

- Septiņdesmit pieci zelta gabali!

- Simt!

Neņemdams vērā sāpju smilkstus un dusmu kliedzie­nus, ar elkoņiem lauzdams ceļu cauri virmojošajam pūlim, Zarēns beidzot nonāca pie vietas, kur no augšē­jās terases pacēlās lielā koka stumbrs. Viņš apstājās, no sava mēteļa priekšpuses izvilka debesu pirātu abordāžas āķi un paskatījās apkārt.

Gaisotne pašlaik bija sasniegusi drudža pakāpi, un neviens ne šraikas, ne skatītāji nepamanīja jauno debesu pirātu, kas stāvēja ēnā. Saņēmis virvi rokā, Zarēns uzsvieda āķi zaros augšpusē un, kad tas nostip­rinājās, rāpās augšup.

- Un tagad, Māte Mūļnadze pārkliedza troksni, tas brīdis, kuru jūs visi esat gaidījuši! Viņa pamāja ar galvu zemāk esošai sargu šraikai: tai vajadzētu sākt nolaist pinkulāci lejā bedrē.

Zarēns sasniedza platu, plakanu zaru augstu dzelzsmalkas kokā un uzmanīgi līda pa to uz priekšu. Viņš apstājās, kad bija tieši virs karaliskās ložas un iekarinātā būra. Zem viņa Māte Mūļnadze pacēla spārnus.

Un tā, viņa paziņoja, lai sacensība sākas… Hurrr!

Pūlī visi kā viens aiz pārsteiguma noelsās, redzot, kā jaunais debesu pirāts nokrīt karaliskajā ložā un sagrābj dzimtas māti. Viņu satvēra pie rīkles; roka piespieda zalgojošo naža asmeni pie uzbužinātā kakla.

Apturi būra nolai­šanu! Zarēns auroja. Uzvelc to atkal vienā līmenī ar karalisko ložu, vai arī dzimtas māte dabūs trūkties!

Ar sašutuma kliedzienu dzeltenbrūnā šraika apstā­jās un nopētīja Zarēnu ar pārsteigtu skatienu. Tad viņa lēnām mainīja grieša­nas virzienu. Dzimtas māsu vidū valdīja kņada, spalgi kliegdamas un žēlodamās,

tās pārvietojās pa savu podiju. Citas šraikas dzeltenbrūnās sargu šraikas un lielās vergu tirgotājas ar robotajiem knābjiem draudoši aplenca koku pa ietvēm.

- Atkāpties! Zarēns rēca. Pasaki viņām! viņš iešņāca Mātes Mūļnadzes spalvām klātajā ausī. Tūlīt pasaki viņām.

- At… atkāpieties, Māte Mūļnadze teica aizžņaugtā balsī.

- Un liec viņām nomest ieročus! Zarēns pastiprināja naža spiedienu.

- Dariet, kā viņš saka! viņa iekliedzās.

- Ta jau ir labāk, Zarēns teica. Tad, vēl joprojām neatlaizdams naža spiedienu, viņš pasniedzās līdz būrim un atvāza vaļā virspuses vāku. Parādījās viena no pinkulāča masīvajām ķepām.

Pēkšņi pūlis, šķiet, saprata, kas notiek. Līdz šim brī­dim skats, kā jauneklis draud dzimtas mātei, bija licis visiem ar interesi vērot. Tagad tie redzēja, kas viņam padomā, un tas viņus saniknoja.

- Viņš to ir atbrīvojis! tie nevaldāmi rēca. Viņš ļauj tam aiziet!

Zarēns aizvilka pietupušos Mūļnadzi uz karaliskās ložas tālāko galu, kamēr pinkulācis izlīda no būra. Ar trīsošu sirdi viņš vēroja, kā lielais, neveiklais radījums drošībai satvēra zaru sev virs galvas un pārkāpa pāri tukšumam, kas rēgojās apakšā.

Tiklīdz pinkulācis iekrita karaliskajā ložā, pūlis no dusmām eksplodēja. Tas tiek projām! pūlis trakoja.

Dzimtas māsas no apakšas izlieca kaklus, lai redzētu, kas notiek.

Zarēns noskatījās, kā pinkulācis piecēlās kājās. Gūm, viņš teica, es zināju, ka tas esi tu.

- Vū? lielais zvērs iejautājās. Za-vū-ns?

- Jā, Gūm, Zarēns atbildēja. Vai es neapsolīju, ka nekad nepametīšu savu komandu? Viņš paskatījās uz augšu. Uzvelcies uz tā zara mums virs galvas. Tad uzvelc mani augšā sev blakus.

Pinkulācis satraukti notrīcēja, liekot karaliskajai ložai nodrebēt. Māte Mūļnadze iekliedzās, Zarēna nazim aiz­skarot zvīņaino ādu zem spalvām. Pūlis izbīlī gaudoja, kamēr lielais, rūcošais dzīvnieks pasniedzās augšup, iegremdēja nagus zarā virs galvas un uzšūpoja savas stumbeņiem līdzīgās kājas gaisā.

- Deru uz simt piecdesmit, ka viņam tas neizdosies, kāda balss noskanēja pāri troksnim.

- Deru uz diviem simtiem, ka mēs skatīsimies uz jaunu dzimtas māti, iekams nakts būs beigusies! iebļā­vās cita.

Pūlis kļuva mežonīgs.

Ar trešo mēģinājumu Gūmam izdevās uzšūpot kājas pāri zara malai un uzvilkties augšā. Viņš notupās uz platā zara un pasniedza lejup lielu priekšķepu.

- Vū! viņš iesaucās.

Zarēns satvēra pinkulāča plaukstas locītavu. Gūms vilka, un Zarēns tika uzrauts augšā, ārā no karaliskās ložas. Brīdī, kad uzbrucējs bija projām, Māte Mūļnadze iekliedzās.

- Grābiet tos ciet! viņa bļāva, drudžainā niknumā lēkādama pa ložu augšā lejā. Neviens, kas draudēs dzimtas mātei, nepaliks dzīvs! Sargu… Aāāā! viņa iekliedzās, jo viens no pinkulāča asajiem nagiem izgriezās cauri vairākām virvēm, kas noturēja karalisko ložu vietā, l oža mežonīgi sašūpojās. Viņas asie nagi satvēra ložas koka malas. Nē, viņa iešņukstējās. Žēlojiet…

Žēlot? Zarēns iekliedzās. Vienīgā žēlastība ir tā, ka tas netika izdarīts jau sen. Un, to pateicis, viņš pasniedzās lejup un pārgrieza pārējās virves.

Karaliskā loža strauji gāzās lejup, Mātei Mūļnadzei visu laiku kliedzot.

Pūlis sajūsmā rēca. Tas bija pat labāk nekā pinkulācis. Tā bija pati dzimtas māte. Kad no tumšajām atverēm iežogo­jumā parādījās pirmie vigvigi, troksnis kļuva apdullinošs. Pārsteiguma saucieni. Vaimanas. Gaviles un kliedzieni. "Simtu par…" "Piecus simtus, ka…" "Tūkstoti!"

Zarēns pagriezās pret pinkulāci. Viņš satvēra to aiz trīcošās ķepas.

- Virzies uz priekšu pa šo zaru, viņš kliedza, tad lejā uz to tur! Viņš norādīja uz platāku, plakanāku zaru, kas auga no stumbra aiz viņa. Tas ir gandrīz tik plats kā ietves. Un, kad es teikšu "lec", tad lec.

- Vū! pinkulācis satraukumā noņurdēja.

Troksnis viņiem apkārt bija apdullinošs: šraikas spalgi kliedza, asinskārais pūlis auroja.

- Tici man, Zarēns teica, cenzdamies, lai viņu sadzird. Viņš pagriezās un sāka iet pa zaru, rokas pacēlis, lai noturētu līdzsvaru; smagais pinkulācis nedroši slampāja viņam pakaļ. Lapas trīsēja. Zars šūpojās. Apakšā Zarēns redzēja, ka koka ietves dēļi tuvojas.

- Lec! viņš iesaucās.

- VU! pinkulācis iekliedzās, un abi divi nolēca no zara lejā uz ietves. Pietrausies kājās, Zarēns strauji pa­skatījās apkārt.

Dusmīgas šraikas pa blakus esošajām ietvēm skrēja no visām pusēm viņu virzienā, laužoties cauri pūļiem, kas vēl aizvien drūzmā plūda uz neparasto izrādi, kura risi­nājās bedrē.

- Zarēn! Zarēn! atskanēja neatlaidīgs sauciens.

Zarēns pagriezās un uz platas platformas tieši priekšā

ieraudzīja Kapuckvapu un Spoliņu spraucamies cauri pūlim uz viņu pusi. Abi katrā rokā turēja pa valgam, kuru galā bija četras sabiedētas visurložņas.

- Labi paveikts, Kapuckvap! viņš uzsauca.

Tieši tobrīd no augšas uz ietves nolēca četras sargu šraikas. Tas nu bija starp viņiem, atšķeļot Zarēnu un pinkulāci no glābiņa. Vienā mirklī pinkulācis metās viņām virsū. Ar varenu ķepas triecienu viņš noslaucīja divas šraikas no ietves, spalvām plīvojot. Divas pārē­jās nometa savas rungas un pletnes un aizbēga, šausmās kliegdamas.

- Tās bija lielākās, kādas es varēju atrast, Kapuc­kvaps elsa, kad viņš un Spoliņš beidzot sasniedza pārē­jos. Visurložņas valgu galos pretojās un grudzināja.

- Ideāli, Zarēns uzslavēja. Gūm, ņem lielāko. Kāpiet augšā jūs visi. Viņš satvēra grožus un uzlēca kādas visurložņas mugurā.

Gūms palika nekustīgs. Vū-vū! viņš bēdīgi noste­nējās.

- Tas ir vienīgais veids, Zarēns uzstāja. Aiziet!

Jau sāka pulcēties citas šraikas. Kādu brīdi tās vilci­nājās, bet, kad to būs pietiekams skaits, tās metīsies uz priekšu. Viņu dzeltenajās acīs spīdēja slepkavība.

Masīvais pinkulācis negribīgi uztrausās gaidošās visur­ložņas mugurā. Radījums nostenējās zem smagā svara un sasprindzināja līkās kājas.

- Vai viss kārtībā? Zarēns jautāja.

Pinkulācis nelaimīgi pamāja ar galvu.

- Tiksim projām no šejienes! Zarēns uzkliedza.

Cieši saņēmis grožus, viņš stipri iespēra visurložņai

sānos. Pārējie darīja to pašu. Nākamajā mirklī kā kādā dīvainā dejā četri dzīvnieki saslējās pakaļkājās, nokārpījās ar priekškājām un lēkšiem devās uz priekšu.

Tverdamies pie dārgās dzīvības, Zarēns un Kapuc­kvaps, Spoliņš un Gūms brāzās uz priekšu pa ietvi pro­jām no dzelzsmalkas koka un briesmīgās arēnas. Viņi grūda sāņus skatītājus un šraikas. Kapuckvaps turējās,

cik vien varēja. Viņš nekad iepriekš nebija jājis ar visurložņu un nekādā ziņā negribētu to darīt vēlreiz. Tas bija šausmīgi.

Ietves šūpojās un drebēja zem viņiem, tirgus stendi bruka, kad viņi strauji devās garām, bet visurložņas bija tikpat drošas uz kājām, cik tās bija ātras. Tirgus pabrāzās garām miglainā krāsu jūklī un eļļainā lampu gaismā. Pēkšņi viņi tuvojās ietves galam, aiz kura nekā nebija. Ta bija vergu tirgus mala. No rēķinu kioska tieši priekšā palūkojās zilganpelēkas šraikas pārsteigtā seja.

Ko nu? Kapuckvaps domāja, sirdij dauzoties.

Ne brīdi nevilcinājusies, viņa visurložņa nolēca no iet­ves gala tukšā gaisā. Vējam svilpojot garām, Kapuckvaps

iespieda papēžus dziļi tās vēderā. Viņš aizvien ciešāk turē­jās pie grožiem, līdz pirkstu locītavas sametās baltas.

Lejā mežs pavērās kā ieplesta mute. Krita. Viņi krita. Kuņģis viņam uzlēca līdz mutei; viņš aizmiedza acis. Tas bija ļaunāk nekā Sanktafraksas grozi, ļaunāk nekā debesu kuģis, ļaunāk nekā…

Br-rakš!

Viss viņa ķermenis noraustījās, kad visurložņa satvēra zaru ar priekšķepām un pēc brīža atkal atspērās ar pakaļējām ķepām. Kapuckvaps sagrāba grožus vēl cie­šāk. Mežs atkal pavērās. Un visurložņa ar drošām kājām atkal nolaidās uz kāda zara, tad stipri atspērās un lēca atkal.

Visurložņa bija labi apmācīta. Lai gan Kapuckvaps nekad iepriekš nebija jājis, viņam vajadzēja vienīgi turē­ties, kamēr tā virzījās uz priekšu cauri mežam no koka uz koku. Br-rakš būkš! Br-rakš… Pamazām kļuva vieg­lāk. Kapuckvaps apguva, kad jāsasprindzina vēders un kad jāatslābina, kad jānoliecas uz priekšu, kad jāatgāžas atpakaļ.

Bet kā ar citiem?

Kapuckvaps pameta īsu mirkli atpakaļ pāri plecam. Zarēns un Spoliņš turējās cieši aiz viņa. Un tālāk sekoja pinkulācis. Par spīti svaram uz muguras, Gūma visurložņai izdevās neatpalikt. Tad satrūcies Kapuckvaps ieraudzīja brāzmainu kustību aiz pinkulāča. Pusducis vai vairāk dzeltenbrūno sargu šraiku sekoja viņiem cieši pa pēdām ar savām visurložņām.

- Ko lai mēs darām, Zarēn? Kapuckvaps uzsauca.

- Viņas tuvojas.

- Drosmi, Kapuckvap! Zarēns aizelsies atsaucās.

- Visurložņas ir Dziļā meža zvēri. Tas ir pieradušas ceļot caur tumšo mežu. Bet šraikas ir savas laktas radījumi. Tas reti aizklīst tālu projām no bara.

Pavisam pēkšņi vergu tirgus gaismas pazuda un viņi iegrima tumsā. Kapuckvaps aiz bailēm iekliedzās un cieši aizmiedza acis.

- Viss ir kārtībā! viņš dzirdēja Zarēnu laimīgi iesau­camies. Kapuckvap, ver acis vaļā. Viss ir kārtībā.

Kapuckvaps darīja, kā viņam bija likts, un atvieglots atklāja: lai gan mežs bija melns kā piķis, debesu pirāti, ar kuriem kopā viņš ceļoja, tumsā spoži spīdēja. Zarēns, Spo­liņš un Gūms visi trīs izstaroja savādi mirdzošu gaismu.

Viņi turpināja ceļu, ne brīdi neatslābstot, no viena tumša, neskaidri redzama zara uz nākamo, naski un droši uz kājām.

Tad Zarēns iesaucās: Tās ir apstājušās!

Kapuckvaps atskatījās otru reizi. Viņš redzēja grupu visurložņu ar šraiku jātniecēm, kas bija satupušas uz zariem ēnās kādu gabalu aiz viņiem. Šķita, ka tās nestei­dzas turpināt vajāšanu melnā meža dziļumos. Viņš ievē­roja kaut ko citu; viņa kokarde bija pilnībā sairusi. Pāri bija palikusi tikai spraudīte.

- Paldies Debesīm! viņš nomurmināja. Mēs esam tās pieveikuši! Mēs… ūūā\ viņš noelsās, paslīdējis seg­los.

- Uzmanīgi, Kapuckvap, Zarēns aizrādīja. Mēs, iespējams, esam paglābušies no Lielā Šraiku vergu tir­gus, bet uz meža pamatnes vēl aizvien ir vigvigi.

Kapuckvaps drūmi satvēra grožus. Un, kad viņi tur­pināja bēgšanu un vergu tirgus palika tālu iepakaļ, viņš cieši pievērsa skatienu mežam priekšā.

Viņi neapstājās, pat nepalēnināja gaitu. Pirms varēja nolaisties uz meža pamatnes, lai atpūstos pa nakti, viņiem bija jāpārliecinās, ka viņi ir labi tālu no rijīgajiem vigvigiem, kurus bija pievilinājis vergu tirgus. Viņiem neatlaidīgi turpinot ceļu, Kapuckvaps sāka just nogu­rumu.

- Cik daudz vēl? viņš sauca nopakaļ Zarēnam.

- Tikai mazliet! Zarēns atkliedza atpakaļ. Mums tikai jā…

- Kapteini iekliedzās Spoliņš. Satraukums viņa balsī bija nepārprotams. Kapteini Zarēn, Gūma visur­ložņa.

Zarēns pagriezās apkārt. Ak nē, viņš nomur­mināja. Nabaga dzīvnieks zem apgrūtinošā svara uz muguras bija nomocījies. Ta spēki bija gandrīz izsīkuši. Katru lēcienu tas izdarīja ar mokām, katra nolaišanās tam bija riskants pasākums. Kas attiecas uz Gūmu pašu, pinkulāča spīdošā seja bija baiļu sašķobīta, kamēr viņa apseglotais dzīvnieks turpināja cīnīties uz priekšu aiz­vien nedrošāk.

- Vū, tas vaidēja. Vū-vū.

Zarēns nopūtās. Tur neko nevarēja līdzēt. Vai nu vigvigi ir, vai to nav, viņiem nāksies nolaisties lejā. Ar Debesu palīdzību viņi jau bija veikuši pietiekami lielu attālumu, kas šķīra no niknajiem, oranžajiem radīju­miem.

- Lejā! viņš ieaurojās, pievilkdams savas visurložņas grožus. Mēs dodamies lejā.

Viņu lēnā nolaišanās sakritības pēc notika vietā, kur koki kļuva retāki. Kamēr viņi lēca lejup no zara uz zaru, zemāk un zemāk, Kapuckvaps pētīja meža pamatni, vai nemanīs kādu nodevīgu oranžu zibsni.

Nevienu neredzēja. Viņš atviegloti nopūtās.

Viņi piezemējās cekulainas lielzāles norā. Vispirms Zarēns, tad Spoliņš un Kapuckvaps un beidzot Gūms. Viņa visurložņa nogāzās gar zemi, elsdama aiz pagu­ruma. Gūms novēlās nost un apgūlās tai blakus. Pārē­jie arī nokāpa no segliem. Spoliņš aizveda visurložņas pie tuvējā koka un piesēja tās pie zemāka zara. Zarēns piegāja pie pinkulāča un pietupās viņam blakus. Viņš apkampa zvēra lielo kaklu, un Gūms piecēlās, pacel­dams Zarēnu no zemes.

Šīs divas figūras apgaismoja noru ar savu pārdabisko spīdumu. Kapuckvaps pieskrēja klāt, lai pievienotos viņiem.

Tu to paveici! viņš iesaucās. Tu to paveici!

Zarēns pagrieza galvu un uzsmaidīja savam jaunajam māceklim. Mēs to paveicām, viņš teica. Tu un es, un Spoliņš, un pats Gūms. Mēs visi to paveicām!