Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

SEŠPADSMITĀ NODAĻA labi iemĪtĀ taka

Tikuši tik tālu un jājuši tik ilgi, visi četri ceļotāji bija noguruši. Zarēns zināja, ka tonakt nebija jēgas virzīties tālāk uz priekšu.

- Mēs apstāsimies te, viņš teica, un dosimies atkal ceļā rīt agri no rīta. Kapuckvap, Spoliņ, iekuriet uguni. Gūms un es pagādāsim kaut ko ēdamu.

-Jā, kaptein, Spoliņš atsaucās.

Kapuckvaps nodrebinājās, vērodams, kā Zarēns un pinkulācis pazūd lielā meža tumsā. Viņi izskatījās tik mazi pret milzīgajiem kokiem: tik nenozīmīgi, tik viegli ievainojami.

- Esiet piesardzīgi, viņš nomurmināja un ķērās pie zaru un sprunguļu vākšanas no apkārtējā pameža, pie­sargādamies neaizklīst pārāk tālu.

- Labi, Spoliņš uzslavēja, kad viņš atgriezās. Sa­krauj tur kaudzi.

Kapuckvaps nometa lielo malkas saini un noskatījās, kā Spoliņš mēģina izdabūt liesmu no kaut kā pelēka un pūkaina. Kas tas ir? viņš jautāja.

- Mizu sūna, Spoliņš teica starp pūtieniem. Lie­liska posa. Parasti. Viņš uzpūta vēl. Viņa seja bija sar­kana un spīdēja. Tas draņķis tomēr ir mitrs. Viņš pūta vēl stiprāk. Pēkšņi sūnas uzliesmoja. Spoliņš tās uzmanīgi nolika uz plakana akmens un pagriezās pret Kapuckvapu. Sadabū man dažus mazus zariņus, viņš teica. Sausus.

Kapuckvaps ar lēcienu bija pie kaudzes un atgriezās ar sauju zariņu. Viņš pasniedza tos Spoliņam, kurš zarus sakārtoja virs liesmām piramīdas veidā. Arī tie aizdegās, un viņi abi piemeta ugunī lielākus malkas gabalus. Drīz viņiem dega milzīgs ugunskurs.

Kamēr Spoliņš sašķiroja viņu katlu, šķīvju un krūžu krā­jumu, Kapuckvaps apsēdās blakus ugunskuram. Apkār­tējo nakts trokšņu dēļ spalgs kliedziens te, spiedziens tur viņš jutās drošāk te, blakus sargājošajām liesmām. Viņš izņēma no somas savus iemīļotos mizu ruļļus.

Tajā brīdī no viņiem pa kreisi atskanēja lūstošs trok­snis, un atpakaļ pa mežu streipuļodams nāca Gūms. Zarēns sekoja cieši aiz viņa, turēdamies uz ceļa, ko pinkulācis bija izlauzis. Viņš pienāca pie ugunskura un izbēra zemē maisu ar augļiem un saknēm.

- Ozolāboli, gravogas, pelašķu saknes, viņš teica, un daudz citu delikatešu, ko īpaši atlasījis Gūms ar savu jutīgo pinkulāča degunu un kas ir gan barojošas, gan garšīgas.

- Vū! pinkulācis teica, piekrītot pamādams ar galvu. Viņš piešķieba plecu un nolaida zemē jauna tildera rumpi. Tam no kakla rēgojās bulta.

- Vai tu to nošāvi, Zarēn? jautāja Kapuckvaps, uz kuru tas atstāja iespaidu.

- Ar savu improvizēto, paštaisīto loku un bultu, Zarēns iesmējās. Pagājis ilgs laiks, bet es neesmu zaudējis ķērienu, viņš teica. Steiki mums un atli­kušais karkass visurložņām.

Pēkšņi kokos tieši virs galvas atbalsojās buldurējoša krekšķēšana. Kapuckvaps pieliecās un ar rokām apsedza galvu, bet citi tikai smējās par viņu.

- Tas ir tikai fromps, Zarēns paskaidroja. Gluži nekaitīgs…

- Va-aiaiaiaiaiai-klaklaklaklakla…

Nakts lemuela pārošanās sauciens to pārtrauca. Kapuckvaps sakņupa otrreiz.

- Kapuckvap, Zarēns klusi teica, tev jābūt piesar­dzīgam, jo Dziļais mežs ir tumša un bīstama vieta. Bet es baidos, ka tev vienkārši nāksies pierast pie tā trok­šņiem.

Zarēns kaunīgi pamāja ar galvu. Viņš nebija gribējis reaģēt tā, kā bija sanācis. Es domāju, ka man vajag vēl mazliet tās pļāputrolles īpašās tējas, viņš sacīja.

Zarēns pasmaidīja. Varbūt to varētu nokārtot. Mums ir ozolāboli. Viņš vērsās pie Gūma: Vai tu atradi mataino ogļukušķi?

Pinkulācis parakņājās augļu un sakņu kaudzē ar tik lielai būtnei pārsteidzoši lielu maigumu. Viņš atlasīja druknu sakni ar spalvainu lapu cekulu. Vū, viņš paziņoja, paceldams to kopā ar cukurzāles saišķi.

- Re, Zarēns teica. Visas sastāvdaļas, ko mums vajag.

Vēl iekams bija uzlēcis mēness, visi četri, apmierināti un apaļīgi, sēdēja apkārt ugunskuram, mielodamies ar tildera steikiem un saldo sakņu biezeni, kamēr visurlož­ņas, acīmredzot ne mazāk izsalkušas pēc garā jājiena, skaļi aprija tildera karkasu. Kapuckvaps maziem mal­ciņiem dzēra Zarēna no dažādām zālītēm gatavoto tēju.

- Nav slikta, viņš teica. Pļāputrolles tēja bija sal­dāka, bet… nemaz nav slikta. Visapkārt Dziļais mežs atbalsoja aizvien skaļāku troksni. Krekšķēšanu, klieg­šanu, spiegšanu… Kapuckvaps pasmaidīja. Un galve­nais, viņš piebilda, šķiet, ka tā paveic savu.

Zarēns nožāvājās. Priecājos to dzirdēt, Kapuckvap, es… Viņš atkal nožāvājās.

- Jūs varētu pagulēt, Kapuckvaps cēlsirdīgi ierosi­nāja. Es uzņemšos pirmo sardzi.

- Es tev pievienošos, teica Spoliņš.

Zarēns piekrītoši pamāja, būdams pārāk noguris, lai strīdētos. Mēs atpūtīsimies līdz rītausmai, viņš sacīja. Ceļā dosimies agri. Un, ausīs skanot veca­jiem, pazīstamajiem Dziļā meža trokšņiem, viņš apgū­lās blakus ugunskuram, saritinājās un iegrima miegā. Gūms darīja to pašu. Spoliņš piecēlās, lai pārbaudītu visurložņas.

Kapuckvaps notupās pie ugunskura un sabakstīja gai­lošās ogles ar zaļu zaru, liekot tām atkal liesmot.

- Kas to būtu domājis, ka es reiz nonākšu Dziļajā mežā, Kobolda Gudrā senajās mājās? viņš nomurmi­nāja, nolika zaru blakus un izvilka no sava saiņa senos mizu ruļļus. Lai nu kur!

Tālu projām Sanktafraksas lidojošajā pilsētā auksta, smaga migla mutuļoja pa tās avēnijām un šķērsielām. Vokss, garais, jaunais māceklis no Mākoņu koledžas, nodrebinājās, cieši ietinās mantijā ar kažokādas apmali un sāka spert garākus soļus. Viņš jau bija nokavējis sle­peno tikšanos ar jauniecelto psihoklimatisko pētījumu profesoru.

- Nost no ceļa, nelieti! viņš nolamājās, kad kāds neveiksmīgs apakškalpotājs miglā uzstreipuļoja viņam virsū.

- P… piedod, Voks, jau­neklis stomījās, un Vokss bija apmierināts, dzirdot cieņas pilnu satraukumu viņa balsī. Māceklis divreiz ieblieza jauneklim pa galvu.

- Citreiz esi piesardzīgs, viņš norūca, iedams tālāk, mantijai plandot ledainajā vējā.

Zeme viņam aiz muguras nodrebēja. Vokss aiz satrau­kuma satrūkās, tad dusmīgs pagriezās apkārt, būdams pārliecināts, ka nekaunīgais jauneklis viņam ar kaut ko sviedis. Bet viņš kļūdījās. Viņš nedroši skatījās lejup uz milzīgu sadragāta mūra gabalu, ko bija izkustinājuši nodevīgie vēji augstu viņam virs galvas. Viņš no tā bija paglābies par mata tiesu.

Visa šī pilsēta brūk kopā, viņš rūgti nomurmināja. Bija laiki, kad mācekļa vieta Sanktafraksā nozīmēja drošu nākotni. Uz pārejas nobira vēl daži akmeņu un javas gabali, liekot Voksam bēgt.

Sajās dienās Sanktafraksā nekas nebija drošs; par to gādāja laika apstākļu negantums. Pēdējās dienās vētra pēc vētras bija nākušas no Malaszemes ārpuses, katra nākamā briesmīgāka par iepriekšējo pērkona negaisi, vēja vētras, uguns un ledus vētras; lielas vētras un prāta vētras. Neviens nekad agrāk neko tādu nebija piedzīvojis.

Salabot bojātās celtnes nevarēja pietiekami ātri, kaut arī akadēmiskie pētījumi bija pārtraukti. Kaut kas brieda tur, atklātajās debesīs, tik daudz bija skaidrs, kaut gan nebija neviena akadēmiķa, pat ne Visaugstākā Akadēma, kurš zinātu, kas īsti.

- Un kā gan godkārīgs, jauns māceklis var zināt, ar ko veidot alianses, ja apstākli ir tik neparedzami? Vokss sev jautāja. Vai psiboklimatisko pētījumu profesors varētu izrādīties ietekmīgāks par Mākoņu profesoru?

Viņš apstājās uz tilta un, satvēris margas, skatījās uz mākoņiem, kas gāzās iekšā no Malaszemes ārpuses.

- Tam sīkulim Kapuckvapam bija īstā nojauta, pazū­dot no Sanktafraksas, viņš nomurmināja. Ēdnīcas ten­kās tika minēts, ka jauneklis esot devies projām kopā ar 7.arēnu, to trako ar neprātīgajām acīm, kuru Tumsas profesors bija ņēmis savā aizbildniecībā. Pat vēl dīvai­nāk profesoram tagad bija vēl trīs īpatnēji viesi… Vokss grieza zobus. Par spīti viņa vārdiem, viņam nebija nodoma pamest Sanktafraksu.

- Lai nāktu kas nākdams, es pavērsīšu situāciju sev par labu, viņš nomurmināja un pārvilka pirkstus pāri rētai uz vaiga, ko bija atstājusi bļodiņa ar kūpošo tildera sautējumu. Un bēdas sagaida Kapuckvapu, ja mūsu ceļi jelkad vēl krustotos.

*

Kad nākamajā rītā Dziļajā mežā četri ceļotāji savāca bagāžu, sāka maigi smidzināt. Tas visiem bojāja noskaņu. Zarēns, Kapuckvaps un Spoliņš uzkāpa savām visurložņām mugurā un devās ceļā. Gūms, lai taupītu savas visurložņas spēku, brīžiem jāja, brīžiem lēkšoja viņiem nopakaļus, ceturtās visurložņas saiti aptinis ap savu mil­zīgo priekšķepu.

Klusējot viņi turpināja ceļu cauri biezajam, zaļajam mežam. Ta nebija nejaušība, ka tad, kad mākoņi virs galvas satumsa un lietus sāka līt stiprāk, ikvienu no viņiem sāka tirdīt urķīgas šaubas. Tiktāl viņiem bija vei­cies ļoti veicies -, bet nu veiksme bija izsīkusi. Viņi zināja, ka atrast vēl kādus komandas locekļus plašajā Dziļajā mežā ir neiespējams uzdevums. Labākais, uz ko viņi tagad uzdrošinājās cerēt, bija sameklēt kādu cie­matu, kuru Apvienības biedri vai debesu pirāti varētu apciemot, lai tirgotos, un tad samaksāt par atpakaļceļu uz Lejaspilsētu. Bet te laukā, bīstamajā mežā, pat tas bija grūti veicams uzdevums.

Tomēr, kad debesis noskaidrojās un cauri lapu klāju­mam izlauzās siltā saule, garastāvoklis viņiem uzlabojās. Kapuckvaps ieelpoja apkārtējā meža bagātīgās smaržas: tumšo smilšmāla augsni, sulīgo lapotni, aromātiskos augļus. Tas viss tik ļoti atšķīrās no sasmakušā, dūmainā gaisa, kas sabojāja visu Lejaspilsētā.

- Kā klājas? Zarēns viņam jautāja.

- Tas viss ir tik skaists, Kapuckvaps atbildēja, pavēzējot apkārt roku. īpaši tagad, kad spīd saule.

- Skaists, bet nāvējošs, Zarēns klusu noteica.

Tajā pirmajā dienā, pa ceļam ēzdami augļus un ogas, ko Gūms apostījis atzina par ēdamiem, viņi aizceļoja tālu. (Visurložņām nāksies gaidīt, līdz viņi apmetīsies uz nakti, un tikai tad tās saņems savu maltīti.) Jājot tālāk, Zarēns parādīja dažus no Dziļā meža eksotiskākajiem radījumiem, kurus pazina.

Kapuckvapam katrs nākamais šķita drūmāks par iepriekšējo, un drīz vien viņam mati uz pakauša neērti kņudēja. Tur bija smirdkrupji ar savu slikto, smacējošo elpu; kaķveidīgās ņaudmelas ar smaiļotām astēm un indīgu spļāvienu; mennilidi lipīgi, smadzeņveidīgi radījumi, kas nomaskējušies karājās bulbulu kokos un pārtika no ozolvistām, kuras nāca meklēt bulbulu ogas. Kāds puvumsūcis lēni aizlidoja debesīs augstu viņiem

virs galvas, kamēr miroņgalvādis ar tā dzeltenajiem nagiem un līkajiem zobiem pusdienās ēda kvarmu, ko bija nobūris no kokiem.

Tomēr, par spīti visam, ar ko bija iznācis saskarties, līdz vakaram viņi nebija redzējuši nevienu alu lempi vai trolli, vai goblinu, nevienu, kas viņiem būtu varējis palī­dzēt. Šķita, ka Zarēns aizvien vairāk satraucas.

- Es pazīstu Dziļo mežu, viņš teica. Es uzaugu starp meža troļļiem. Viņi man iemācīja nekad neuzticē­ties mežam, vienmēr būt modram pret briesmām.

Kapuckvaps pacēla acis no ozolu altejām, ko viņš grauzdēja ugunskura dejojošajās liesmās. Viņa tējas krūze atradās zemē blakus viņam. Ar mums viss būs kārtībā, Zarēn, viņš satraukti jautāja, vai ne?

-Ja Debesis dos, Kapuckvap, Zarēns klusi atbildēja. Viņš pagriezās pret jaunekli un pasmaidīja. Protams, būs, viņš nomierinoši teica. Tagad dzer savu tēju.

Tomēr desmitajā Dziļā meža rītā, kad viņi vēl aiz­vien nebija satikuši nevienu radījumu, kas būtu varējis palīdzēt, nekāds daudzums matainā ogļukušķa un ozolābolu tējas nebija pietiekams, lai uzlabotu Kapuckvapa noskaņojumu. Visurložņas bija pazudušas.

- Es tam vienkārši nevaru noticēt, viņš novaidējās. Esmu pārliecināts, ka tās pārbaudīju, pirms likos gulēt. Tas izskatījās nemierīgas, bet man šķita, ka ar tām viss būs kārtībā.

Zarēns likās uztraucies. Droši vien naktī tās kaut kas ir sabaidījis un tās ir norāvušās no saitēm. Viņš paskatījās uz Kapuckvapu. Vai es tev neteicu, lai tu uzmet dubultu mezglu?

Kapuckvaps nodūra acis. Piedod, viņš nočukstēja un kaunīgi paskatījās. Tad ko mēs darīsim bez visur­ložņām?

- Mēs turpināsim ceļu, Zarēns dusmīgi teica. Ka jām. Ar pēkšņa vājuma sajūtu vēderā Kapuckvaps pamanīja bailes viņa acīs.

Zarēns devās ceļā nevaldāmā tempā, un Kapuckvaps drīz vien elsa un pūta.

- Kāpēc mēs nevaram atpūsties? viņš nosēca. Vai vismaz drusku palēnināt gaitu?

Zarēns uzlika roku jaunajam māceklim uz pleca. Tev vēl daudz jāmācās par Dziļo mežu, Kapuckvap, viņš teica. Bailes no viņa acīm nepazuda. Tas var likties mierīgs un idillisks, bet aiz katra koka uzglūn briesmas, un mēs joprojām nezinām, kas būtu varējis aizbaidīt visurložņas. Mums jāatrod kāda apmetne, cik ātri vien varam, vai arī mēs nenovēršami iesim bojā.

- Bet, Zarēn, dažu minūšu atpūta nevar nākt par sliktu, Kapuckvaps lūdzās.

Tieši tobrīd gaisu pār­šķēla vairāki spalgi klie­dzieni: Āāāā! Aāāāā! ĀĀĀĀĀĀ!

Klajumā, kurā auga gara, viļņojoša zāle, kā apsēsts lēkāja pinkulācis. Ozolu elfs nekur nebija redzams.

- Vū! Gūms auroja, nikni pļaudams ņirbošos, zaļos stiebrus.

- Kas viņam lēcies? Kapuckvaps noelsās. Un kur ir Spoliņš?

- Tāds ir Dziļais mežs, Kapuckvap! Zarēns atbil­dēja. Viņš izrāva zobenu

un traucās uz pinkulāča pusi. Es tev teicu visur ir briesmas!

Ar dunci rokā Kapuckvaps sekoja viņam pa pēdām, līdz abi nonāca pie raibā klajuma. Visapkārt viņiem bieza un gara auga lielzāle. Tālāk priekšā bija Gūms viņš vicināja priekšķepas un kaut ko kliedza. Nozīme bija skaidra pat Kapuckvapam, kurš nevarēja saprast ne vārda no zvēra teiktā. Viņiem jāiet atpakaļ. Pinkulācis lika glābties, kamēr vēl ir iespēja.

Pēkšņi Zarēns sāka cirst sev visapkārt. Man būtu vajadzējis uzminēt! viņš sauca. Mēs esam meldru zušu dobē, Kapuckvap. Tie droši vien perinās te visapkārt. Nav nekāds brīnums, ka visurložņas aizbēga. Aizsargājies!

Kādu brīdi Kapuckvaps nespēja pakustēties. Tur, kur vajadzēja būt garajai zālei, no caurumiem zemē uz āru locījās milzums zaļu tārpveida radījumu. Tiem bija mazas, dziļi iegrimušas oranžas acis un mutes vietā ziedlapu formas piesūcekņi, kas, Kapuckvapam ejot garām, tiecās uz viņa pusi, mēģinot pieķerties viņam pie ādas.

- Pazūdiet! viņš iekliedzās, pagriezdamies un dur­dams uz visām pusēm ar dunci.

Kad asmens tuvojās, lokanie meldru zuši parāvās atpakaļ, aizslīdot lejup, savu alu iekšpusē, tomēr vienīgi tāpēc, lai brīdi vēlāk negaidīti parādītos. Kapuckvaps vicināja nazi uz visām pusēm. Viņš nevarēja atļauties atslābināt uzmanību ne mirkli. Kad viņš panāca pārē­jos, Gūms uz pleciem nesa ozolu elfu un steidzīgi bēga. Zarēns satvēra Kapuckvapu aiz elkoņa.

- Steidzies! viņš teica, garā, zemā lokā vēzēdams ap sevi zobenu. Mums jātiek projām no šejienes. Meldru zušiem ir uznācis barošanās neprāts.

Kapuckvapam otrreiz nebija jāsaka. Ar dunci mežo­nīgi griezdams visu, kas kustējās, viņš brāzās uz priekšu.

Meldru zuši bija viltīgi. Tie sapinās kopā, lai aizšķērsotu ceļu. Tie slīdēja pa zemi, mērķēdami viņam uz potītēm.

- Kapuckvap, esi piesardzīgs! Zarēns iekliedzās un cirta pa savītu zušu cilpu.

- Dziļais mežs, murmināja Kapuckvaps. Bries­mas… Viņš klupdams gāja tālāk. Zem kājām atkal bija lielzāle. Kapuckvaps saliecies nokrita uz priekšu un cen­tās atgūt elpu. Tas… bija… tuvu galam, viņš elsa. -Es…

-Pārāk tuvu, viņš dzirdēja sakām Zarēnu un pacēla acis. Zarēns bija nometies ceļos blakus Spoliņa ķerme­nim, Gūms stāvēja līdzās.

- Vai viņš ir… Kapuckvaps iejautājās.

Zarēns pamāja ar galvu. Miris, viņš teica. Meldru zušu indeszobi ir pārņēmuši viņu ar indi.

Kapuckvaps ar šausmām skatījās uz ziedlapu formas brūcēm pa visu ozolu elfa atsegto ādu, uz viņa bālo seju, viņa uztūkušo ķermeni. Esi nolādēts! viņš iegaudojās un atmeta galvu. Esi nolādēts, Dziļais mežs!

Zarēns uzrāva savu jauno mācekli kājās. Viņš runāja klusi un uzsvērti: Uzmanies, Kapuckvap. Dziļajam mežam ir ausis. Tici man, es zinu.

Kapuckvaps ieskatījās Zarēnam acīs un apklusa. Viņam tiešām bija vēl daudz jāmācās par Dziļo mežu.

Apglabājuši Spoliņu dziļi starp žūžubišu koka saknēm, kā prasa ozolu elfu tradīcija, Zarēns, Kapuckvaps un Gūms atkal devās ceļā. Noskaņojums visiem bija draņ­ķīgāks nekā jebkad. Zarēns lādēja sevi, ka nebija uzstājis, lai ozolu elfs dodas prom ar Debesu reideru. Visapkārt viņiem mežs šķita dziļāks un tumšāks nekā iepriekš.

Viņi smagi soļoja aizvien tālāk un tālāk. Augšup pa stā­vām, zāļainām nogāzēm, cauri purvainiem līdzenumiem, pāri pauguriem un pakalniem, un akmeņainiem vaļ­ņiem. Kapuckvapu bija pārņēmis sāpīgs nogurums, kad katrs solis bija jāveic ar piepūli. Kājas skrāpēja kazenāji, sejā sitās zari. Kājas smeldza. Vēders rāvās čokurā.

Virs galvas vēl vienai dienai bija pienācis saulriets. Debesis satumsa, un uzlēca mēness. Pēkšņi Zarēns apstā­jās.. Viņš stāvēja nekustīgi, sejā bija izbrīns.

- Vai man savākt kurināmo? jautāja Kapuckvaps. Zarēns papurināja galvu. Es nespēju tam noticēt, -

viņš nomurmināja.

- K… ko? Kapuckvaps nesaprata, viņa acis nemie­rīgi šaudījās apkārt.

Zarēns norādīja uz zemi sev pie kājām. Paskat!

Šeit! viņš teica.

- Es neko nevaru redzēt, Kapuckvaps sacīja. Zarēn, vai tev nekas nekait?

-Tā ir taka, Kapuckvap, Zarēns paskaidroja. Meža troļļu taka.

Kapuckvaps sarauca pieri. Meža troļļu taka?

- Jā, Zarēns atbildēja. Es to pazītu jebkur. Taku ir noblietējušas daudzas paaudzes pa to gājušo meža troļļu. Redzi, tur, sacietējis dubļos: tas ir pēdas nospiedums. Apskati plato papēdi, zemo izliekumu, druknos pirkstus. Nekļūdīgi. Ta noteikti ir meža troļļu taka! Viņš paska­tījās uz Kapuckvapu ar asarām acīs. Kādreiz, ļoti sen, es noklīdu no tādas takas kā šī. Tā bija kļūda, tomēr, kā uzzināju vēlāk, mans liktenis atradās viņpus Dziļā meža. Viņš nopūtās. Tagad, šķiet, esmu veicis pilnu apli.

- Vai tu domā, kā šī ir tā taka, no kuras tu noklīdi? Kapuckvaps neticīgi jautāja.

- Visas meža troļļu takas ir savienotas, Zarēns atbil­dēja. Tas veido tīklu Dziļajā mežā pa vējmalkas koku audzēm, pa tirgus klajumiem. Tas savieno vienu meža troļļu ciematu ar citiem. Ja mēs iesim pa taku šo taku -, tad nonāksim pie meža troļļu apmetnes. Un meža troļļi tirgojas ar debesu pirātiem! Mēs esam glābti, Kapuckvap! Mēs esam glābti!

- Tad ko mēs vēl gaidām? Kapuckvaps pagriezies noprasīja. Iesim pa šo taku!

- Es vienkārši nevaru tam noticēt, Zarēns nočukstēja. Pēc tik daudziem gadiem es atkal esmu atradis taku! Viņš pacēla acis. Ei, pagaidiet mani, jūs abi! Zarēns uzkāpa uz takas un steidzās pakaļ Kapuckvapam un Gūmam. Taka vijās un līkumoja, bet nekur nebeidzās. Ta kā spīdēja mēness, tā spoži mirdzēja kā mizu gliemja atstā­tas gļotainas pēdas. Bieži viņi nonāca pie takas atzarojuma, reizēm pie krustojuma, kur sadūrās vairākas takas. Zarēns vienmēr izvēlējās, uz kuru pusi iet, bez mazākās šaubīšanās.

- Visas takas ved uz citām takām, kas savukārt ved uz meža troļļu ciematiem, viņš apgalvoja. Mēs nevaram nomaldīties.

Kapuckvaps pamāja ar galvu. Tomēr, jo tālāk viņi gāja, jo vairāk viņam šķita, ka jaunais kapteinis ved viņus kādā noteiktā virzienā.

Pēkšņi Zarēns apstājās. Paostiet gaisu, viņš teica. Šie aromātiskie dūmi ir no smaržmalkas. To meža troļļi dedzina savās krāsnīs, kad grib sapņot un kad… Viņš apklusa un pielieca galvu sānis. Un vai jūs varat saklausīt to viņš nočukstēja.

Kapuckvaps ieklausījās, un jā aiz nakts radījumu trokšņiem bija kaut kas cits. Mūzika, viņš pārsteigts sacīja.

- Mēs droši vien esam ļoti tuvu ciematam, Zarēns secināja.

Viņi pagāja vēl mazliet tālāk. Skumja dziedošu balsu skaņa atkļuva pie viņiem cauri kokiem. Tad mainījās vēja virziens un sēru dziesma izzuda, bet mirkli vēlāk tā atgriezās skaļāka nekā iepriekš. Zemas balsis, augstas balsis dziedāja savas skaņas, un tās visas bija saistītas skumjā melodijā.

- Vū-vū! Gūms teica.

- Es pazīstu šo mūziku, Zarēns sacīja ar savādu, nemierīgu izteiksmi sejā. Kāds ir nomiris. Viņš pie­vērsās Kapuckvapam: Viņi notur savu Mirušo cere­moniju.

Skumjās melodijas pievilkti, visi trīs turpināja iet pa taku. Viņi pagriezās pa kreisi. Tad atkal pa kreisi. Tad pa labi. Pēkšņi cauri biezajam pamežam parādījās mirgo­joša, dzeltena lāpu gaisma. Zarēns apstājās un nodrebēja.

Kapuckvaps nekad agrāk nebija redzējis viņu tādu. Jaunu. Nenoteiktu. Šķita, ka gadi ir pazuduši, atstā­jot viducī nepieredzējušo meža troļļu zēnu neaizsar­gātu. Viņa acīs mirdzēja asaras un sejā parādījās skumjš smaids.

Zarēn, Kapuckvaps norūpējies ierunājās, vai kaut kas ir noticis? Vai tu gribi griezties atpakaļ?

Zarēns papurināja galvu. Nē, viņš atbildēja. Ar mani viss būs kārtībā. Vienkārši es tik daudz esmu aiz­mirsis. Es uzaugu tādā ciematā kā šis, Kapuckvap. Viņš pētoši raudzījās uz pazīstamajiem meža troļļu nami­ņiem, kas bija nostiprināti augstu kokos. Es dzīvoju tieši tādā vējkoka namiņā kā šie… Tomēr pietiek! Skita, ka Zarēns saņemas. Turieties cieši man blakus.

Un, ja kāds mūs apturēs, runāšana ir manā ziņā. Meža troļļi var būt ļoti aizdomīgi par nelūgtiem atnācējiem īpaši šādā nopietnā gadījumā.

Viņi atradās pie klajuma, kuram pāri slējās milzīgs žūžubišu koks; no tā karājās kāpurputna kokons. Tieši šādos kokonos lielo kāpurputnu perēkļos uz dzīvi apmetās ciematu gudrie parasti tie bija ozolu elfi. Gulē­šana siltajos, aromātiskajos kokonos tiem ļāva uzzināt tālu ceļojušo putnu sapņus.

Šķita, ka visi meža troļļu ciemata iemītnieki bija iznā­kuši klajumā ar degošām lāpām rokās un sapulcējušies ap koku. Mūzika skanēja no pūļa vidus tieši zem kokona.

Kad Zarēns un pārējie pagāja uz priekšu, ceremoniālā dziesma sasniedza kulmināciju skanēja neharmoniska sāpju gaudoņa, kas cēlās augstāk un augstāk. Zarēns vilcinājās. Uzgriezuši muguru, galvu noliekuši, viņam priekšā rindu pēc rindas stāvēja meža troļļi. Dziesma pēkšņi beidzās. Klusumu pārtrauca kāda balss. Ta nāca no kāpurputna kokona.

Zarēnam aizrāvās elpa. Šo vareno, ķērkstošo balsi viņš pazītu jebkur. Nē, viņš nomurmināja. Nē, tas nevar būt. Viņš saspringa, lai labāk redzētu pāri noliekta­jām galvām. Lielajā, sazarotajā kokā augstu iekarinātajā kāpurputna kokonā sēdēja kāds vecs ozolu elfs.

- Birkmatis! Zarēns izdvesa.

- Vai tu viņu pazīsti? Kapuckvaps jautāja.

- Es tik tikko spēju tam noticēt, Zarēns teica. Tas ir kā sapnis, Kapuckvap. Es tiešām esmu veicis pilnu apli. Tas nav jebkurš meža troļļu ciemats. Tas… Viņš norija sāpīgo kamolu kaklā. Tas ir mans ciemats, Kapuckvap. Esmu atgriezies mājās.

- No debesīm mēs nākam, un uz debesīm mēs aiz­ejam, ozolu elfs deklamēja. Nokāpšana un uzkāpšana. Šovakar mēs esam te, lai uzticētu atklātām debesīm, tā

ka vma nekavētais gars atkal varētu lidot brīvs, mūsu mīļotā Tantema vīra, tēva, drauga ķermeni…

-Tantema? Vai viņš teica-Tantema? Nē, tā nevar būt taisnība! Zarēns novaidējās.

Meža troļļi pagriezās apkārt un ieraudzīja garu, izstī­dzējušu indivīdu pinkainiem matiem un kažokādas vestē brāžamies uz viņu pusi. Apvainojušies par tādu traucējumu, tomēr pārāk bikli, lai stātos pretī svešinie­kam ar mežonīgo skatienu, viņi pašķīrās, lai palaistu to cauri.

Zarēns apstājās pie žūžubišu koka zem kokona. Viņam priekšā stāvēja aizgājēja ģimene. Savās bēdās saspie­dušies kopā, viņi pagriezās visi kā viens, lai redzētu negribēto traucētāju. Zarēns tik tikko uzdrīkstējās tam ticēt, bet, jā, viņš pazina tos visus Zāļzirni, Līdzašķi, Pūkošņu pusbrāļus un pusmāsas, kurus nebija domājis vēl kādreiz satikt. Un turpat bija Spelda, kas izskatījās mazāka, nekā viņš atminējās, laipnā meža trolle, kas viņu atradeni bija uzņēmusi savās mājās un uzaudzi­nājusi kā pašas bērnu.

- Manumāt! viņš iešņukstējās un, plati izpletis rokas, skrēja viņai pretī.

Speldai pavērās mute. Acis viņai iepletās. Zarēn? viņa jautāja. Viņa blenza uz garo mēteli un izpletņa spārniem, debesu pirāta ekipējumu. Vai tas patiesi vari būt tu?

Zarēns raudot pamāja ar galvu, pieliekdamies, lai saņemtu viņas rokas sa­vējās.

- Tu atgriezies, Spelda nočukstēja.

Viņi ilgi klusēja: garais, jaunais debesu pirāts un mazā, vecā meža trolle. Beidzot Spelda pakāpās atpakaļ.

- Es zinu, ka jūs abi ne vienmēr bijāt vienādos uzska­tos, viņa teica, bet viņš nekad nepārstāja tevi mīlēt, Zarēn. Viņa nošņaukājās un noslaucīja savu mīksto, apaļo degunu. Līdz pašām beigām.

Zarēns paskatījās uz platformu sev pie kājām, ko veidoja kopā sasaistīti smaržmalkas koka baļķi; tas bija debesu plosts no lidojoša vējmalkas koka, kas aizdedzināts pacelsies debesīs. Viņš palūkojās uz satīto saini, kas bija piestiprināts pie tā.

- Vai es varu viņu redzēt? viņš jautāja.

Spelda pamāja ar galvu. Zarēns pagāja uz priekšu un pavilka sāņus mežzirnekļu zīda līķautu no Tantema sejas.

- Viņš izskatās tik mierīgs, Zarēns klusi teica. Kā viņš nomira?

- Miegā, Spelda atbildēja. Viņš bija slimojis vai­rākus mēnešus. Viņa varonīgi pasmaidīja. Viņš bija labs vīrs un tēvs…

- Laiks liek mums pasteigties, no augšas atskanēja ozolu elfa balss.

Zarēns pieliecās un viegli noskūpstīja Tantema pieri, tad nostiprināja līķautu.

- Kas aizdegs sārtu ar Debesu liesmu? ozolu elfs jautāja.

Zāļzirnis panāca uz priekšu un pasniedza Speldai degošu lāpu. Viņa kādu brīdi skatījās uz to, tad, klusi nopūtusies, pagriezās pret Zarēnu. Vai tu vēl vari atce­rēties vārdus? viņa jautāja.

Zarēns apstiprinoši pamāja. Viņš paņēma lāpu no Speldas rokas un pacēla to pret debesīm. Viņam aiz muguras meža troļļi saņēma rokas lūgšanā.

- No pirmā zibens spēriena tu nāci, ak, Debesu liesma! Zarēns sacīja.

-Ak, Debesu liesma! pārējie nomurmināja.

- Debesu liesma, aizdedzini sārtu, atgriezies atkal atklātās debesīs, ak, Debesu liesma!

- Ak, Debesu liesma!

Zarēns apklusa un ar degošo lāpu aizskāra debesu plosta pamatni. Bija dzirdams sprakšķis un šņākšana; nākamajā mirklī visu konstrukciju aptvēra violetu liesmu mēles.

Atgriezies atklā­tās debesis, viņš nomur­mināja, kad liesmojošā plat­forma cēlās augšā un palika viņiem priekšā. Liesmas pieņēmās spēkā, un lidojošais debesu plosts ar tā dārgo kravu pacēlās gaisā pretī meža galotnēm un tālāk atklāto debesu bezgalībā. Zarēns vēroja, kā tas kļuva par lodi, par punktu, par drusciņu, nespēdams atraut acis no tā lidojuma kā no krītošas zvaigznes pāri debesīm un projām.

Zarēn, manu zēn, atskanēja kāda balss. Panāc šurp. Un aizver muti, ja negribi norīt meža knisli.

Zarēns paskatījās uz augšu. Vecā ozolu elfa gudrā, laipnā, vecā seja smaidīja lejup viņam pretī. Viņš

pagriezās pret Speldu, kas piekrītot pamāja. Ej pie viņa, Zarēn, viņa nočukstēja.

- Sveicinu tevi, Birkmati, Zarēns atsaucās un zemu paklanījās.

- Ā, kādas pieklājīgas frāzes un jauka uzvedība, Birkmatis atbildēja. Ļauj man paskatīties uz tevi tuvāk, puisi.

Zarēns pagāja uz priekšu.

- Nāc, mums jāaprunājas, Birkmatis teica un pamāja uz iekarinātā krēsla pusi. Es pieņemu, ka tu vēl atmi­nies, kā to lietot.

- Protams, Zarēns apliecināja. Viņš to bija darījis simtiem vai vairāk reižu, būdams jauneklis. Viņš piesaitējās iekarinātajā sēdvietā, pavilka virvi un cēla sevi gaisā, līdz bija augstu virs zemes un vaigu vaigā ar pašu veco ozolu elfu, kas lūkojās laukā no sava kāpurputna kokona.

- Ta, Birkmatis lēni sacīja. Tu esi nācis garu ceļu, Zarēn. Es tevi gaidīju.

Zarēna acis iedzirkstījās.

- Tu sapņo kāpurputnu sap­ņus, vai ne? viņš jautāja.

- Vai tas bija kāpurputns, kas pateica, lai gaidi mani?

- Nē, Zarēn, Birkmatis atbildēja. Tas nebija tavs kāpurputns, kas pastāstīja man, ka esi ceļā. Viņš noliecās lejup un pieskārās Zarēna spīdošajai rokai. Viņa acis mirdzēja. Tas bija kāds cits, kas ir saucis tevi, kopš vien viņš atgrie­zies no atklātām debesīm.

Birkmatis pavirzījās uz vienu atveres pusi. To darot, no kokona dziļumiem atspīdēja pārdabiska mirdzoša gaisma.

- Kapteini Zarēn, kāda balss teica.

Zarēns palūkojās iekšā. Viņam pavērās mute. Mežekli! viņš iesaucās. Tas esi tu! Bet kā? Kad? Kur?

Birkmatis iesmējās. Tu vienmēr esi bijis jautātājs, vai ne? viņš sacīja.

Mežeklis, ūdens klaidis, paliecās uz priekšu. Viņa vēdekļveida ausis plivinājās. Tavā rīcībā, kaptein, viņš teica. Es zināju, ka tev tas izdosies!

- B… b… bet kā tas ir iespējams? Zarēns izgrūda. Viņš skatījās no viena uz otru.

Birkmatis skaļi nopūtās. Manuprāt, tā nebija nejau­šība, ka Mežekļa krītošā zvaigzne nokļuva tik tuvu meža troļļu ciematam, kurā uzauga viņa mīļotais kapteinis. Viņu pie tā vilka, varētu teikt, viņš paskaidroja. Meža troļļi viņu atrada un atnesa pie manis. Kopš tā laika viņš ir bijis te. Gaidīdams.

- Gaidīdams? Zarēns pārjautāja.

- Gaidīdams tevi, Birkmatis atbildēja.

- Kā tu zini, es varu lasīt domas, iejaucās Mežek­lis. Visi klaiži to spēj. Bet Birkmatis iemācīja man, kā sapņot.

- Un izrādījās, ka viņš ir lielisks skolnieks, Birkmatis svinīgi paziņoja. Viņš nosapņoja, kā tu sadragāts guli Akmeņu dārzos zem tālās Sanktafraksas.

- Vai tiešām? Zarēns neticēja.

Mežeklis pasmaidīja. Jā, kapteini Zarēn, viņš atbildēja. Un es sapņoju arī par pārējiem: par Zarpu krodziņos, par Spārnmīli Slītu un Purvaini kanalizācijā, par nabaga Spoliņu uz vergu kuģa un par Gūmu šraiku nagos. Mani sapņi pieskārās tiem visiem.

- Viņš tevi vadīja pie tiem, Birkmatis teica. Ar čukstu šur un vārdu tur viņš tev norādīja, uz kuru pusi iet. Un tad viņš tevi atveda šurp.

Zarēnam pavērās mute. Tu! viņš sacīja Mežeklim. Viņš atcerējās īso, svelpjošo čukstu, kuru bija dzirdē­jis tik daudz reižu, mudinot viņu iegriezties Zūžubišu krogā, aizvilinot projām no alu lempjiem, palīdzot izvēlēties Debesu reideru no daudzajiem piedāvātajiem debesu kuģiem pie apziņošanas staba, vedot pa meža troļļu taku. Visu laiku tas biji tu\

Mežeklis pamāja ar galvu. Katru ceļa soli, kaptein, viņš teica. Tomēr es to nebūtu varējis izdarīt tikai ar sapņošanu vien. Man bija vajadzīga tava drosme, tava neatlaidība un vairāk par visu tava uzticība. Mums visiem tā bija vajadzīga. Viņa mīkstā mute papletās smaidā. Un vēl joprojām ir vajadzīga.

Zarēns paskatījās uz viņu. Vai tu atklāji visu ko­mandu?

- Jā, Mežeklis apstiprināja.

- Un pēdējais komandas loceklis? Zarēns satraukti iejautājās. Akmens Pilote. Vai Akmens Pilote ir dzīva?

-Jā, Mežeklis vienkārši atbildēja.

- Kur? Zarēns gribēja zināt. Pasaki man, kur, Mežekli. Mums tūlīt pat jādodas tālāk. Viņam reiba galva. Un vai tu atceries, kas notika tur, atklātajās debesīs? viņš mudināja. Kas notika ar Malas dejo­tāju? Un mans tēvs, Mežekli, vai mēs atradām manu tēvu?

- Es nezinu, Mežeklis teica, ūsiņām pie mutes kak­tiņiem notrīcot, kad viņš papurināja galvu. Es neatce­ros neko no tā, kas notika pēc tam, kad mēs iekļuvām virpulī. Bet es zinu, kas gaidāms nākotnē.

- Kas gaidāms nākotnē, Mežekli? Pasaki man! Zarēns neatlaidīgi uzstāja.

- Kad es par to sapņoju, Mežeklis sacīja, mani sapņi satumst. Mums jādodas iekšā tumsā, kaptein, un vēl aiz tās. Manu sapņu pašā tālākajā malā gaida Akmens Pilote.

- Bet kur, Mežekli? Kur? Zarēns tagad gandrīz klie­dza.

Mežeklis paskatījās uz Birkmati, tad atkal uz Zarēnu. Otrpus Dziļā meža dziļākās, melnākās daļas, viņš teica, kur sākās visa radība… Upes sākotnē!